Tajā apvienojušies gan bijušie skolas biedri, gan kolēģi, vienā vārdā – domubiedri: vēsturiskās interpretācijas lietpratēji, kuri studējuši un dibinājuši kontaktus arī Šveicē, Vācijā, Nīderlandē un citviet pasaulē: baroka soprāns Aija Veismane-Garkeviča, baroka vijolniece Anna Naudžūne, Rēzeknes Baroka dienu dibinātāja un baroka čelliste Ilze Grudule, baroka čelliste Danuta Ločmele, teorbists Mārtiņš Garkevičs un klavesīniste Veronika Rinkule.
"Tas patiesi ir pavisam jauns projekts – kopš vasaras to lolojam, un šādā sastāvā publikas priekšā stāsimies pirmoreiz. Vēlamies klausītājiem piedāvāt programmu, kas Latvijā dzirdēta reti vai vispār nemaz," intervijā Intai Zēgnerei stāsta Aija Veismane-Garkeviča.
"Viss sākās pagājušajā vasarā, kad Aija un Danuta mani uzrunāja par ideju veidot jaunu senās mūzikas formāciju Rīgā. Viņas vēlējās, lai arī es piedalītos, un tiku nostādīta fakta priekšā: man jāpiedāvā kamermūzikas programma ar diviem čelliem,” stāsta Ilze Grudule. "Taču šāds sastāvs senajā mūzikā sastopams ļoti reti – to izmantoja, lai radītu tumšāku noskaņu, melanholiju, jo lamentācijas jeb raudu dziesmas saistītas ar smagām tēmām. Taču ilgi man nebija jādomā, un uzreiz piedāvāju iestudēt flāmu skaņraža Jozefa Hektora Fioko lamentācijas, kas iecerētas soprānam, diviem čelliem un "basso continuo"."
Pasaulē maz pazīstamā Jozefa Hektora Fioko (Joseph Hector Fiocco, 1703 -1741) opuss "Lamentations du jeudi saint” tulkojumā no franču valodas nozīmē "Lamentācijas klusajai ceturtdienai" un saistītas ar gavēņa laiku pirms Lieldienām.
Ilze Grudule zina stāstīt, ka baroka laikā šīs lamentācijas tika atskaņotas Klusās nedēļas trešdienā, ceturtdienā, piektdienā un arī sestdienā. "Saskaņā ar tradīciju to atskaņošanas laikā baznīcā valdīja tumsa – tika iedegtas vien piecpadsmit sveces. Vienpadsmit no tām simbolizēja Jēzus mācekļus, trīs – pašu Jēzu un Mariju, bet viena svece simbolizēja cerību, tāpēc tā nopūsta netika: lamentāciju beigās to ielika lukturī, lai neļautu publikai redzēt tās gaismu, bet Lieldienās to izņēma ārā. Tā turpināja degt un deva gaismu augšāmcelšanās būtībai."
"Lamentāciju pamatā ir Jeremijas Raudu dziesmu teksti. Tie ir ļoti spēcīgi, bildes, kas tos ilustrē – šaušalīgas. Ne vienmēr tās saprotu," stāsta Ilze Grudule.
Viņa neslēpj - ir jāieiet sevī, lai tos labāk saprastu. "Bērni mirst uz ielām, mātēm klēpī. Jūtu lielu pietāti pret šīm rindām... Tas ir aicinājums ieklausīties dvēseles tālākajos nostūros un aizdomāties par to, ka, neskatoties uz visām apkārt valdošajām šausmām, ikvienā no mums kāda daļa saglabājas nemainīga - aizvien paliek kāda cerība jeb svece, kas netiek nopūsta."
Lamentāciju intermēdijas veidos flāmu vijolnieka virtuoza Vilema de Feša (1687.-1761.) sonātes daļas vijolei un "basso continuo", op.4 nr.1, reminorā.
Interesanti, ka savu profesionālo darbību de Fešs uzsācis Amsterdamā: no 1725. līdz 1731. gadam viņš pildījis kapelmeistara pienākumus Antverpenes katedrālē, kur pēc viņa atlaišanas par haotiskumu, tiešumu un nesaprašanos ar kolēģiem šo amatu pārņēmis Fioko.
Vēlāk de Fešs pārcēlies uz Londonu, kur bijis respektabls vijolspēles profesors un koncertējošs vijolnieks.
