Benefice

"Lielās mūzikas balvas 2021" nominanti kategorijā "Gada uzvedums"

Benefice

Samsons Izjumovs, "Lielās mūzikas balvas 2021" laureāts kategorijā "Par mūža ieguldījumu"

"Lielās mūzikas balvas 2021" nominanti kategorijā "Par izcilu darbu ansamblī"

Ar kopīgu elpu – Lielās mūzikas balvas nominanti par izcilu darbu ansamblī

"Lielajai mūzikas balvai 2021" kategorijā "Par izcilu darbu ansamblī" nominēta čelliste Margarita Balanas, pianiste Elīna Bērtiņa un kontrabasists Jānis Rubiks. Jau šobrīd uzvarētāji ir viņi visi, taču sudraba statueti balvas pasniegšanas ceremonijā, kas 8. marta vakarā risināsies Latvijas Nacionālajā operā, saņems tikai viens.

Lielās mūzikas balvas nominanti kategorijā "Par izcilu darbu ansamblī":

Margarita Balanas: Ansamblis man šķiet kā dzīvs organisms

"Lielās mūzikas balvas 2021" žūrijas rezumējums: "Kopā ar talantīgo māsu un brāli spoži aizvadījusi Vidzemes koncertzāles "Cēsis" rezidences gadu, čelliste Margarita Balanas pērn pārsteidza ne vien ar aizrautīgu spēles manieri, krāsām bagātu skanējumu un žilbinošu tehniku, bet arī sava repertuāra žanrisko robežu paplašināšanu, ļaujoties džeza un elektroniskās mūzikas vilinājumam. Festivālā "Čello Cēsis" Margarita šarmēja gan ambientajā programmā "1920", gan sajūmināja Fridriha Gūldas kolorītajā Koncertā, Kārļa Vanaga vadītajā Latvijas Radio bigbendā atrodot temperamentā līdzvērtīgu saspēles partneri. Par muzikālu veiksmi izvērtās arī mūziķes satikšanās ar LSO, Andra Veismaņa vadībā Latvijā pirmoreiz atskaņojot Vīnes klasiķu laikabiedra Antona Krafta virtuozo Čellkoncertu."

Muzicēšana ansamblī Margaritai Balanas ir ļoti ietilpīgs jēdziens, ņemot vērā, ka jau no divu gadu vecuma viņa muzicējusi kopā gan ar māsu un brāli, gan vecākiem. Ansambļa sajūta viņai teju šūpulī ielikta. "Tieši tā –

es uzaugu ansamblī, un man tas šķiet kā dzīvs organisms, kā attiecības, kā ģimene – tas man liekas ļoti dabiski un nepieciešami."

Laikam ejot, izkristalizējies un izveidojies trio Balanas, un tas arī uzrunājis Lielās mūzikas balvas žūriju.

"Mēs – visi trīs Balanas – sākām muzicēt kopā jau bērnībā, bet tieši pēdējā gada laikā izdomājām, ka darīsim to vairāk publiski," uzsver Margarita Balanas.

"Viss sākās ar mūsu rezidences gadu koncertzālē "Cēsis", jo mums tika dota iespēja eksperimentēt ar programmām – varējām veidot aranžijas, meklēt jaundarbus, kas pavēra ļoti daudzas radošas iespējas."

Pērn Margarita Balanas arī pati kā soliste uzstājusies Vidzemes koncertzālē "Cēsis", un pirmām kārtām tas jāsaista ar festivālu "Čello Cēsis". "Biju ļoti priecīga, ka man bija iespēja kopā ar Latvijas Radio bigbendu atskaņot Fridriha Gūldas Čellkoncertu. Atskaņoju arī Bolinga svītu kopā ar rumāņu pianisti Dariju Tudoru, Rūdolfu Dankfeldu, kurš ir latvietis, un kontrabasistu Oskaru Bokanovu, kurš arī ir mūsējais. Bija arī speciāls jaundarbs, kas tika rakstīts tieši šim festivālam – to komponējusi skotu komponiste Lūsija Trīčere. Tā ka čella festivāls Cēsīs bija ļoti liela daļa no mana pagājušā gada. Tas bija tiešām fantastiski – programmas, ko tur atskaņoju, ir sākums muzikālām attiecībām ar šiem mūziķiem, ko nosaucu, kā arī ar skaņdarbiem."

Margaritas Balanas rezidences gads Cēsīs sākās jau februārī, uzstājoties kopā ar orķestri "Sinfonietta Rīga". "Tas bija liels izaicinājums, jo šādam ansamblim – divām vijolēm un čellam – repertuāra nav tik daudz, tāpēc mums bija jābūt kreatīviem un jāmēģina kaut kas atrast… Esam ļoti priecīgi, ka mums bija iespēja eksperimentēt uz skatuves."

Lielāki ansambļi pagājušajā gadā izveidojās kopā tieši ar orķestriem – jau minēto "Sinfonietta Rīga", ar Liepājas Simfonisko orķestri, pie tam ļoti dažādā mūzikā. Bija arī Brāmsa dubultkoncerts ar Kristīni Latvijā – pirmo reizi, kas bija ļoti liels piedzīvojums, jo mēs to bijām atskaņojušas visur. Tikko atgriezāmies no Madrides, iepriekš bijām Barselonā, bijām Vācijā un Lietuvā. Mēs bijām tik tiešām sajūsminātas, ka mēs varējām to arī atskaņot Latvijā," priecīga stāsta Margarita Balanas.

Vaicāta, kas ir aizraujošākais gan lielāka, gan mazāka ansambļa saspēlē, mūziķe teic tā: "Pat grūti pateikt. Katrs ansamblis ir pilnīgi savādāks, dinamika katrā ansamblī ir ļoti interesanta un komunikācija, kas notiek pirms koncerta, kā arī koncerta laikā – arī tas viss ir neparedzami. Tiešām –

ansamblis pats eksistē kā dzīvs organisms, un tas man liekas ļoti aizraujoši, jo mūzika ir komunikācija: mēs esam cilvēki, mums vajag komunicēt, un tas mums ir ļoti dabīgs process.

Arī atskaņojot koncertu kopā ar orķestri – tas arī tik un tā ansamblis. Tikko ierakstīju disku, kurā speciāli vēlējos ierakstīt Sensānsa Čellkoncertu, kurš šajā gadījumā aranžēts stīgu nonetam, lai šis koncerts taptu par kamermūziku. Jā, mums, cilvēkiem, vajag kamermūziku, komunikāciju un harmoniju."

Kas ir galvenais, spēlējot ansamblī? Vai klusināt savu ego un respektēt vienam otru? "Gadās visādi. Bet ir jāklausās vienam otru. Klausīšanās ir vissvarīgākā. Ar ego cīnīties iznāk reti, jo cilvēki, kuri nodarbojas ar mūziku, dara to mūzikas dēļ. Nedrīkst neko uztvert pārāk personīgi, kaut gan mūzika mums visiem ir ļoti personīga. Bet ir kaut kā savā ziņā mūzika jāuztver kā kaut kas augstāks par mums, lai mēs savu emociju dēļ nejūtamies aizskarti, bet varam radīt kaut ko ļoti īpašu, maģisku."

Aizrautība ir Margaritas Balanas spēles vizītkarte un atslēga. Viņai svarīgi, lai citi aizdegas līdzi. "Man ļoti patīk, ja izdodas atrast muzikālus domubiedrus, tad tiešām tas ir pilnīgi kaut kas cits – muzicējot kopā, tu vari visu aizmirst, vari dalīties ar jebkādām emocijām, un koncerta mirklī vari arī kaut ko pēkšņi izmainīt: ja otrs cilvēks tevi saprot un dzird, jūs varat komunicēt - tā ir mūzika daudz augstākā atmosfērā, viss kļūst pilnīgi savādāk."

Tieši pagājušais gads Margaritai Balanas īpaši bijis saistīts ar Latviju – to pamanījusi arī LMB žūrija. "Gads bija ļoti piepildīts tieši Latvijā, un man par to ir ļoti liels prieks. Jo ar māsu esam ceļojušas pa visām Eiropas valstīm, tomēr

atgriezties Latvijā bija kas īpašs, jo zini, ka publikā būs tavējie cilvēki, būs draugi, ģimene, būs mūsējie! Un tad tā sajūta ir daudz atbildīgāka un uzstāšanās nozīmē ko daudz vairāk."

Margaritas Balanas repertuārs aptver plašu stilistisko spektru – no baroka līdz pat mūsdienām, turklāt viņai ļoti patīk spert sānsoļus ārpus akadēmiskās mūzikas lauciņa. "Man šķiet, ka tas viss nāk no bērnības," spriež Margarita Balanas. "Mēs tik ļoti pieradām dziedāt un dejot rokenrolu, un tas mūs ļoti atbrīvoja. Un tas īstenībā ļoti palīdz arī barokā, jo tolaik jau baroks arī savā ziņā bija kā rokenrols. Mūzika ir vienota un man nepatīk atdalīt. Jā, es barokā jūtos tikpat ērti kā spēlējot, piemēram, Gūldu. Dažādība ir ļoti svarīga. Tāpēc nevarētu atbildēt, kas man labāk patīk – baroks vai rokenrols." 

Elīna Bērtiņa: Pianists ir vientuļa profesija, tāpēc man būtiski muzicēt ansamblī

Pianistes Elīnas Bērtiņas spēlei piemīt gan aristokrātisks cēlums, gan mežonīgs spēks, to raksturo arī žilbinoša tehnika un saistoša toņkrāsu daudzveidība, bet vainago – pamatīgums un intelektuālais dziļums, ar kādu mūziķe piepilda ik katru interpretāciju. Aizvadītajā gadā par to pārliecinājāmies gan Lielajā ģildē, kur Prokofjeva Pirmā klavierkoncerta lasījumā mūziķe lieliski sapratās ar Andra Pogas vadīto LNSO, gan "Zuzeum" kamermūzikas programmā "Vakars Parīzē", tāpat arī "Ventspils kamermūzikas dienās", kur Bērtiņa savaldzināja ar lappusēm no Pjacollas un Bernsteina mūzikas, kā arī Cēsu koncertzālē, kur kopā ar domubiedriem fascinēja koncertprogrammā "Mūzika sitaminstrumentiem. Auznieks. Bartoks. Krams". 

"Gadus skaitu no septembra, tas man tā ir iegājies jau no skolas laikiem, un man gadi mainās, kad sezonas mainās," smej Elīna.

"Tas jaukākais, kas šobrīd manā dzīvē ir mainījies un par ko esmu ļoti priecīga – ka esmu pievienojusies Emīla Dārziņa mūzikas skolas brīnišķīgo pedagogu pulkam, un manā paspārnē ir daži brīnišķīgi jauni mākslinieki.

Šis pienākums – strādāt ar bērniem, raisot viņos mīlestību uz šo brīnišķīgo mākslu – mūziku, manā dzīvē šobrīd aizņem diezgan daudz laika, domas un rūpes. Bet – labā nozīmē, jo man tas ļoti patīk! Protams, turpinu arī savu darbiņu Mūzikas akadēmijā. Aizvadītais gads bijis diezgan raibs, arī darba process bijis savādāks, nekā ierasti mēs to esam darījuši. Tāpat studenti kaut kur piedalās, notiek ieraksti, koncerti, konkursi. Vēl arī mana sirdslieta – koncerti, kas ir mana izteikšanās mūzikā: bez tās tomēr nevaru: ar visiem darbiņiem un pienākumiem vienmēr atgriežos pie sava. Bijuši ļoti skaisti koncerti, visi gan nav realizējušies – daži ir uz pauzītes. Ir skaistas idejas, kuras mēs šobrīd pataupām, lai nebūtu vilšanās, ka ieguldīts milzīgs darbs, domas un enerģija, bet tie nerealizējas."

Vaicāta, ko pati vēl pievienotu koncertu sarakstam, ko minējusi žūrija, mūziķe atzīmē: "Atbildot uz jautājumu par citiem koncertiem, iziešu nedaudz ārā no koncerta formāta – man bija brīnišķīga pieredze tieši Latvijas Radio studijā ar vairākām kamermūzikas programmām, ar brīnišķīgajiem "Sinfonietta Rīga" mūziķiem, tāpat arī čellisti Guntu Ābeli. Beidzot realizējām šo ideju par ierakstiem, tāpat arī kopā ar Oskaru Petrauski. Tās bija vairākas diezgan piņķerīgas, bet ļoti, ļoti vērtīgas stundas, un domāju, ka esam papildinājuši ierakstu klāstu ar jauniem un ļoti interesantiem darbiem. Tā ka darbība bijusi dažādās mikrofona un skatuves pusēs."

Elīna nominēta par izcilu darbu ansamblī un nosauktajās programmās nācies sadarboties gan ar kamermūziķiem, gan orķestri. "Tas pirmais lielais, simtgalvainais ansamblis bija LNSO, un par to man milzīgs prieks un liela pateicība. Ideja nāca no diriģenta Andra Pogas, un, teiksim tā, varbūt mēs ne uzreiz tikām pie kopsaucēja, kāda būs šī programma tieši no manas puses. Jāpiebilst, ka tas notika dažas nedēļas pirms koncerta, un tā bija tāda saņemšanās un sparīgs darbs. Prokofjevs izskanēja tieši tad, kad publikā nedrīkstēja atrasties neviens cilvēks, un tas bija diezgan sirreāli."

Protams, milzīgs prieks bija spēlēt kopā ar sitaminstrumentālistiem Guntaru Freibergu un Juri Āzeru, kā arī manu brīnišķīgo draudzeni un kolēģi Agnesi Egliņu. Esam jau spēlējušas kopā un kaut kā vienmēr bijusi vēlēšanās atkal atgriezties un veidot kādu programmu. Šis bija tiešām brīnišķīgs laiks, jo sajutāmies kā tādā mūzikas nometnē. Mums ar Agnesi tie bija nespēlēti skaņdarbi, tāpēc jo vairāk un intensīvi bija jāstrādā.

Ir sajūta, ka par katru notikušo koncertu varētu sarakstīt ja ne grāmatu, tad stāstu pilnīgi noteikti.

(..) Ar miljons telefona zvaniem – būs vai nebūs, gatavošanos.

Tāpat arī Ventspils kamermūzikas dienās bija tā, ka bijām spiesti [ātri reaģēt], kas īstenībā bija kolosāli – kā cilvēki mainās, kad viņiem pasaka, ka koncerts būs nevis pārcelts, bet tieši otrādi – spēlējiet rīt, ja jūs to gribat nospēlēt. Un tā pielāgošanās situācijai ir sniegusi vēl īpašas atmiņas klāt. Ventspils koncertā mums pievienojās brīnišķīgs pianists no Ķīnas, kurš šobrīd studē Vācijā. Bernsteina mūzika viņam bija pikants jaunums. Bija ļoti interesanti vērot viņa klavierspēli – tā ir pilnīgi savādāka! (..) Cerams, ka izdosies vēl sanākt kopā ar šiem brīnišķīgajiem "Sinfonietta Rīga" mūziķiem – Mārtiņu Circeni, Ilonu Meiju, Pēteri Endzeli, kontrabasistu Viktoru Stankeviču un vijolnieci Agnese Kanniņu, lai sniegtu vēl neaizmirstamus vakarus klausītājiem."

Žūrija secinājusi vēl šādi: pianists – tā ir liela atbildība un izaicinājums – būt šīs mūzikas pasaules centrtieces spēkam, un tas pilnā mērā padodas pianistei Elīnai Bērtiņai. Tā sagadās, ka viss veidojas sasaistē ar pianisti. "Bez mums nevar," smej Elīna Bērtiņa. "Jaunajiem mūziķiem, kas šobrīd vēl mācās un meklē savu ceļu mūzikā, gribu ieteikt – tiklīdz esat uz savām kājām, atcerieties, ka par pianista repertuāru kļūst viss iespējamais! Viss, ko vien var nospēlēt uz klavierēm, ir pianista repertuārs. Solospēlei ir brīnišķīgs repertuārs, bet

pianists kopumā ir ļoti vientuļa profesija: tie, kas ceļo apkārt, un arī es esmu izbaudījusi tādu mazu stūrīti pa Eiropu, jau zina – atgriešanās tukšā viesnīcas numuriņā bez kņadas, bez savām lietiņām apkārt – tas brīžiem ir tik skumji.

Mūziķiem, kuriem tā ir ikdiena, māju reāli nemaz nav, viņu mājas ir cilvēki, ko viņi satiek, ar kuriem viņi jūtas satuvinājušies mūzikā. (..) Es, piemēram, nevarētu tādu dzīvi dzīvot. Tāpēc man kā pianistei ir ļoti būtiski muzicēt kopā. (..)"

Bet pēc spēles kompānijā pianistei ļoti patīk paņemt kādu Šopēna klavierdarbu izlasi un spēlēt solo... "Tiklīdz tu esi bijis cilvēkos un esi izbaudījis kopā muzicēšanas enerģiju, tev atkal vajag kaut kā atgriezties pašam pie sevis un būt vienīgajam noteicējam par to, ko dari, jo ansamblis jau ir komandas spēle – tev  jābūt ar ausīm vaļā. Tev visu laiku jāreaģē uz otru un tu sagaidi, ka reaģē arī uz tevi. Bet tad, kad tu spēlē viens, tas atkal ir kaut kas pilnīgi cits – tā ir pilnīgi cita laika josla un brīnišķīga pieredze, ko tā nemaz nevar izstāstīt. (..) Tāpēc kamermūzika ir tāda sarežģīta lieta, jo divas, trīs, piecas laika joslas satiekas vienā."

Mūziķe ir atvērta ļoti dažādam repertuāram:

"Ir milzumdaudz skaistas mūzikas – tā var būt uzrakstīta pirms daudziem gadsimtiem vai arī vēl tikai top. Bet svarīgi, lai tajā ir lietas, kas dzīvo, kas aicina.

Jo viena lieta ir nospēlēt koncertu, otra lieta – ka tu ar šo skaņdarbu dzīvo ilgi, un saskati tajā tik daudz slāņu un dziļumu. Tas ir tā, kā ar ēdienkarti – mēs nevaram baudīt katru dienu ābolu pīrāgu, mums vajag citas garšas! Sevi absolūti nekad speciāli neesmu pozicionējusi nekādā lauciņā."

Visbeidzot, kas mūziķei ir svarīgi ansambļa saspēlē? Kas rada komfortu, prieku? Ko sagaida no saviem saspēles partneriem, domubiedriem? "Tās ir tādas lietas, kuras nevar vārdos ietērpt – vienu cilvēku tu vari cienīt, viņš tev var likties brīnišķīga personība, bet tu ar viņu nevari iedraudzēties, kopība nesanāk. Un ansamblī ir līdzīgi. No vienas puses, varam sanākt kopā kā kolēģi, spēlēt profesionāli, izdarīt darbu, bet – vai tas vienmēr devis kādu pievienoto vērtību, vai veidojas kontakts kā cilvēkiem, kā dvēselēm?

Man, piemēram, uz cilvēku, kuru izjūtu, nav jāskatās, kad viņš kādu frāzi iesāk vai nobeidz. Esmu pieradusi pie viņa elpas ātruma, pazīstu viņa vibrato, vai tas būtu pūtējs vai stīdzinieks, un būtībā mūzikā jau nekur nevar paslēpties – caur elpu, caur cilvēka iekšējo laiku tu pieņem viņu par savu.

Tas taču ir kaut kas ļoti īpašs un intīms – jo mēs taču nevaram pēc bildītēm izvēlēties savus draugus, mēs viņus sajūtam. Un tas ir tas kolosālākais, ka tu ar muguras smadzenēm vai vienkārši ar šīm cilvēka vibrācijām tā kā savienojies, un tas notiek ārpus takts daļām. Ja tas tiek sasniegts, tas ir brīnišķīgi – tad ir tādi koncerti, kurus visu mūžu atceramies. Tādiem jau nav jābūt katru otro dienu, var nospēlēt tādus koncertus reizi gadā vai reizi desmit gados – cilvēks jūtas piepildīts, jo viņš ir kaut ko sniedzis."

Jānis Rubiks spēlēt mīl mazos sastāvos, bet rakstīt – lieliem

Jāņa Rubika mūziku raksturo ziemeļnieciska atturība, enerģētiska saspēle un brīva improvizācija. LNSO Vecgada koncertos kontrabasists sajūsmināto klausītāju ovācijas saņēma kā viens no "Equanimity Trio" mūziķiem, bet vasarā pārliecināja, pianista Kristapa Vanadziņa trio sastāvā muzicējot "Rīgas ritmu" programmā "Dailes" namā. Rudenī klajā nāca viņa kopīgi ar dziedātāju Beāti Zviedri radītais albums "Kad es nomizojos", kas tika arī ieskandināts koncertā VEF Kultūras pilī, un tad vēl Jāņa aizvadīto gadu krāšņo arīdzan sadarbība ar Liepājas bigbendu un Denisu Paškeviču. 

Šķiet, ka vārds "ansamblis" ļoti lielā mērā attiecas tieši uz džezu, patiesībā džeza mūzika bez šī vārda nav iedomājama. "Jā, noteikti, džezs arī vēsturiski radies kā kolektīva māksla, saspēles māksla un improvizācija, tomēr visdzīvākā, īstākā ir tad, kad tā veidojas ansamblī kā saruna starp diviem vai trijiem vai vairāk dalībniekiem. Džezs noteikti ir kolektīva un ansambļa mūzika," prāto Jānis Rubiks.

Paskatoties uz paveikto pagājušajā gadā, šķiet, ka pandēmija uz viņu neattiecas. "Pandēmija devusi vairāk laika radīt – būt savā darbistabā, sēsties pie nošu papīra un rakstīt jaunu mūziku, par ko man ir prieks, jo pēdējie gadi pirms pandēmijas bija vairāk tāds skrējiens no koncerta uz koncertu, no pasākuma uz pasākumu, no mēģinājuma uz mēģinājumu. Un īsti nesanāca apsēsties, ievilkt elpu un padomāt, ko gribu pateikt ar nākamo projektu."

Jānis Rubiks pērn un arī šobrīd iesaistīts visdažādākajos sastāvos. Kas pašam no pagājušā gada ir galvenie akcenti no sadarbības ar citiem mūziķiem?

"Te es noteikti varu izcelt mūsu sadarbību ar Beāti Zviedri. Patiesībā tas jau nav tikai pagājušā gada darbs, tas ir pēdējo divu gadu darbs – kopīgi radījām jaunu koncertprogrammu un albumu "Kad es nomizojos".

Tas bija tāds ilgāks periods manā radošajā darbībā, un pagājušogad mēs to prezentējām VEF Kultūras pilī 30. septembrī, kad klajā iznāca albums. Noteikti jāpiemin arī mūsu sadarbība ar Edgaru Cīruli – radījām koncertprogrammu "Latvijas kamerdžeza ainavas", ar ko nospēlējām gan tikai pāris tiešsaistes koncertus. Ar Kristapa Vanadziņa trio izlaidām plati "Mīlestības dārzs ir aizaudzis" un nospēlējām vairākus koncertus. Vēl viens milzīgs projekts – sadarbība ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un "Equanimity trio" – mums bija Vecgada koncertu sērija Rīgā un Cēsīs."

Visus trio sastāvos patiesībā mainās tikai pianisti. Tomēr, kā uzsver mūziķis, tas īsti tā nav, jo šie trio izveidojušies neatkarīgi. "Kristapa Vanadziņa trio eksistē vairāk nekā desmit gadus un iepriekšējā formācijā bija cits sastāvs. Formāts, kurā darbojamies ar Rūdolfu Dankfeldu, izveidojies pēdējo piecu gadu laikā – tā ir jau otrā inkarnācija vai pat trešā. Savukārt "Equanimity Trio" eksistē kādus piecus sešus gadus. Tas ir sastāvs, kuru izveidojām mēs ar Edgaru un pieaicinājām Rūdolfu – tas ir formāts, kurā ar Edgaru īstenojam savas radošās idejas, kurpretī Kristapa trio vairāk ir viņa radošais bērns."

Ar Edgaru esam runājuši, ka "Equanimity Trio" varbūt pat nav īsti džeza trio, jo vairāk eksperimentējam, vairāk meklējam, kā džeza mūzikā ienest akadēmisko mūziku, jaunas krāsas un skanējumu, un tas ļoti labi atspoguļojās arī mūsu pagājušā gada projektā ar simfonisko orķestri, kas bija tāds viens liels meklējums plašajā skaņu pasaulē. Savukārt Kristapa trio daudz vairāk balstīts džeza tradīcijās, īpaši pēdējais albums."

Jautāts, kādā sastāvā pats jūtas labāk – trio vai bigbendā, mūziķis saka tā:

"Pa šiem gadiem esmu sapratis, ka tomēr vairāk mīlu kamermuzicēšanu. Tam ir vairāki iemesli.

Pirmkārt, lielākā sastāvā basists nav vienmēr priekšplānā, tāpēc trio, kvartetā vai kvintetā man gluži vienkārši ir vairāk vietas, kur izpausties, jo, ja uz skatuves ir 20 dalībnieki un katrs spēlē savu partiju, tad, visticamāk, tev ir daudz ierobežotāks izpausmes lauks. (..) Tā ka pilnīgi droši varu teikt, ka no spēlēšanas viedokļa, no izpildītāja viedokļa noteikti aizvien vairāk esmu iemīlējis kamersastāvus, kuros varu izpausties vairāk. Savukārt no mūzikas rakstītāja, komponista viedokļa man aizvien vairāk augusi mīlestība pret lieliem sastāviem – piemēram, simfonisko orķestri: tu vari dienām sēdēt un domāt tikai par to, ko likt katram mūziķim darīt, un beigu beigās – kad jūs vēl tiekat līdz fāzei, kad sākat mēģināt un īstenot, tad arī vēl ir tik daudz iespēju un norāžu!

Es to nošķirtu šādi: kā izpildītājs es vairāk sliecos uz kamermūziku, bet kā komponists - vairāk uz lielajiem formātiem."

Mūzikā Jānim Rubikam patīk galējas lietas – karstas vai aukstas. "Man nepatīk mūzika, kas ir remdena vai kas paredzēta tikai kā fona mūzika. Neredzu sevi tajā darbojamies vai rakstām šādu mūziku. Patīk mūzika, kas aizkustina, kas aizķer, un man šķiet, to var izdarīt mūzika, kas ir, tā teikt, galēji karsta vai kas rada emocijas, kas sakņojas protestā, dumpinieciskumā vai vēlmē izpaust kaut ko, ar ko tu neesi mierā. Ja kādreiz kaut kas sakrājies, mums vajag to izlikt, un mūzika, man šķiet, ir brīnišķīga vieta, kur to darīt - labāk nekā kādā agresīvā veidā, es tā domāju."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt