Ar koncertuzvedumu svinēs dzejnieka Leona Brieža 65 gadu jubileju

16. decembrī ar koncertuzvedumu “Atziedi, dvēsele!” jaunajā koncertzālē “Rīga” 65. dzimšanas dienā tiks sveikts dzejnieks Leons Briedis.

Koncertā klausītājus un skatītājus gaida senas un jaunas dziesmas, kuras ar Leona Brieža dzeju rakstījis Raimonds Pauls, Ivars Vīgners, Uldis Stabulnieks un Ēriks Ešenvalds. Netrūks arī daža laba pārsteiguma un valdīs tikai pozitīvas emocijas, sola koncertuzveduma veidotāji.

Pie koncertuzveduma režijas grožiem ķēries Valdis Pavlovskis.

“Dzejnieka mūžu šajā uzvedumā salīdzināsim ar gada ritējumu. Būs gan bērnība, jaunība un pavasaris, gan vasaras pilnbrieds, kuru tieši šobrīd bauda Leons. Bet caurviju tēls te būs mīlestība – dzejniekam tik nozīmīgā tēma,” stāsta Pavlovskis. Lai gan vakars būs mūzikas caurvīts, goda vietā celta un apmīļota tiks tieši Leona Brieža dzeja. To lasīs aktieris Artis Robežnieks un uz skatuves kāps arī pats jubilārs.

Koncertuzvedumā piedalīsies Aija Andrejeva, Dainis Skutelis, Viktors Lapčenoks, grupa "Credo", Ginta Krievkalna, Žoržs Siksna, Ingus Pētersons, Adrians Kukuvass, Jānis Paukštello, Rīgas Doma zēnu koris diriģenta Mārtiņa Klišāna vadībā, kā arī koris “Balsis” diriģenta Inta Teterovska vadībā. Koncertprogrammas muzikālais vadītājs - Kristaps Krievkalns.

“Visu notiekošo pieņemu ar dziļu cieņu un pateicību – koncertu uztveru kā ļoti skaistu dāvanu,” saka dzejnieks.

Vaicāts, vai nav žēl, ka tautā zināmo dziesmu priekšplānā aizvien ir komponists, bet dzejnieku zina tikai retais, Leons Briedis atbild noraidoši, jo viņa skatījumā problēma ir cita.

Ar mūziku esmu uz jūs," atzīst Leons Briedis. "Kaut zināms teiciens, ka dzeja pati ir kā mūzika, nespēlēju nevienu mūzikas instrumentu un nepazīstu notis. Taču esmu pārliecinājies, ka poētiskais ritms un muzikālais ritms ir divas dažādas pasaules! Tas ir interesanti. Un lielākā daļa dziesmu tekstu, ko esmu uzrakstījis, radīta jau gatavai mūzikai.”

Par savas dzejas dzīvi mūzikā Leons Briedis ir gandarīts. Ar viņa radītajiem tekstiem mūziku komponējis Pēteris Vasks, Ģederts Ramans, Uldis Stabulnieks, Adrians Kukuvass, Ivars Vīgners, Imants Kalniņš, Juris Kulakovs, Alnis Zaķis, Gunārs Freidenfelds, Gunārs Rozenbergs (džeza kompozīcijas franču rakstnieka G. Flobēra „Bovarī kundzei”), Valdis Zilveris, Ēriks Ceļdoms, Andrejs Balodis, Alvils Altmanis, Valdis Rundzāns, Jānis Griķis, Boriss Rezņiks, Helvijs Stengrevics, Uģis Prauliņš, Armands Alksnis,  Ēriks Ešenvalds, Andris Riekstiņš un citi. Taču ciešākā un arī veiksmīgākā sadarbība risinājusies ar maestro Raimondu Paulu. Abu radošā tandēma bilance - vairāk nekā 150 dziesmu.

“Mūsu sadarbība sākās negaidīti un neparasti. Acīmredzot kādā brīdī Raimondam pietrūka cilvēka, kas prastu uzrakstīt tekstus jau gatavām melodijām, kuras savulaik viņam bira viena pakaļ otrai. Mūsu sadarbības laiks nebija pārāk ilgs, vien no 1979. līdz 1985. gadam, kad ik pa nedēļai vai divām dzima jauna dziesma. Raimonds nemīl strīdēties. Viņš nav izvēlīgs tekstos – viņš uzticas, tāda ir viņa daba,” prāto dzejnieks un atzīstas: savādi, bet neviens no viņam tuvākajiem un mīļākajiem dzejoļiem, kuri komponēti, nav īsti kļuvis par viņa mīļāko dziesmu.

“Citādi ir ar “Cielaviņu”, “Pēc simts gadiem Piebalgā”, “Atziedi, dvēsele” vai “Dāvāja Māriņa”. Lai gan pierakstīt vārdus jau gatavai mūzikai nozīmē mazliet salauzt kaut ko sevī un poētiskajos priekšstatos par dzeju kā dzeju, labākās dziesmas uzskatu par skaistu kompromisu. Zināmā mērā tas ir paradokss, ka mūzika un teksts katrs par sevi ne vienmēr ir izteiksmīgs, bet, skanot kopā, iegūst virsvērtību – un pārvēršas gluži vai par tautas dziesmu. Taču tas notiek reti – iespējams, tikai pārdesmit reižu manā mūžā. Tikai retos gadījumos dziesmu teksti eksistē kā atsevišķi dzejoļi. Piemēram, “Cielaviņu” nekad neesmu atļāvies nodrukāt krājumā – līdz īstai dzejai tur kaut kā pietrūkst. Arī “Atziedi, dvēsele” – cik mūzikā viss skan dabiski, tik aritmisks teksts. Biju pārsteigts par to!”

Savdabīgs paradokss saistāms ar dziesmu “Dāvāja Māriņa” – vienīgo, kurai dzeju savulaik rakstījis, nezinot melodiju.

“Reiz burtiski pārvilkos mājās īsi pirms pusnakts – nostrādājies, sāpošu galvu, nepaēdis," stāsta dzejnieks. "Te zvana Raimonds [Pauls] un saka, ka stundas laikā vajag tekstu. Lai rakstot, ko gribot, un nobungo ritmu. Un viss! Sieva baras, ka ēdiens atdziest, bet es, dusmās vārīdamies, kaut ko arī uzšņāpju.

Pēc pusnakts Raimondam to nodiktēju. Kad vēlāk padzirdēju, ka dziesma uzvarējusi “Mikrofona” aptaujā… Jā, bijuši mums draiski un dramatiski brīži.”

Leons Briedis allaž daudzveidīgi izmantojis iespējas, ko dod poētikas pārzināšana un profesionālā prasme. Laba skola dažādu formu apguvei bijusi aktīvā un daudzveidīgā spāņu, itāļu, rumāņu, portugāļu un katalāņu klasiķu atdzejošana, kas prasījusi labi pārzināt dzejas tehniku. Lai gan par eksperimentētāju dzejnieks sevi nesauc, par būtisku ikdienas sastāvdaļu viņš uzskata neierūsēšanu. Kopumā dzejnieks runā un atdzejo daudzās valodās (tostarp latīņu, krievu, poļu, angļu, spāņu, portugāļu, itāļu un rumāņu) un ir pārliecināts, ka nevienu valodu nevar iemācīties pēc grāmatām – tas iespējams, vien ceļojot un atrodoties attiecīgajā vidē.

Jābūt pilnīgam idiotam, lai nevarētu iemācīties valodu, dzīvojot starp vietējiem ļaudīm!” strikti saka dzejnieks.

Kaut ikdienā Leons labprāt izmanto gan datoru, gan mobilo tālruni, viņš pats atzīst, ka tehnika īsti neesot viņa stiprā puse.

“Tekstus un arī tulkojumus rakstu ar roku un visparastāko pildspalvu – galvenais, lai tā viegli raksta. Tas ir ieradums – man vajadzīgs fiziskais kontakts,” uzsver Briedis.

Lai gan pēc aizvadītajām Dzejas dienām šķiet, ka dzeja šobrīd Latvijā atrodas popularitātes viļņa galotnē, Leons Briedis šai ziņā ir piesardzīgs.

“Pagaidām eiforiskas sajūtas manī nav, un nekad tādas nav bijis. Var jau būt, ka toreiz – padomju laikos – dzejai bija raksturīga zināma iešifrēšana, paslēpšana, sludināšana un pravietošana, misijas apziņa. Taču ir kāda dīvaina lieta, ko bieži piemirstam, un jaunie tam pavisam nepiekrīt: dzeja sevī ietver ne tikai estētisko, bet arī ētisko funkciju - audzinošo, izglītojošo, informatīvo. Padomijā dzeja uz tik augsta viļņa bija tāpēc, ka tieši vai netieši ar zemtekstiem spēja cilvēku kaut kur vest, norādīt ceļu, parādīt izeju no bezcerības, šaubām, nomāktības, neizpratnes. Tā spēja kaut ko piedāvāt un dzīvei gāja pussolīti pa priekšu, nevis viensolī vai vilkās tai nopakaļ, kā tas notiek šobrīd. Tā mēģināja izteikt cilvēka mūžsenās cerības un alkas, un, galvenais, saglabāt neizsīkstošus mūsu tautas garīgās pēctecības avotus. Šobrīd dzejā valda „skaists” subjektīvisms, bet nav „cildena” vispārinājuma. Taču lasītājam ir svarīgi, lai dzeja uzrunā tieši viņu. Teksti, kas rakstīti visiem, neuzrunā nevienu,” skaidro dzejnieks.

Tā vietā, lai baudītu godpelnītu atpūtu, dzejnieks ņipri skaita jauniznākušās grāmatas. Pēdējā gada laikā vien nākuši klajā dzejas krājumi „Mariagrammas” (pirmais izdevums Latvijā, kurā pārstāvēta tikai un vienīgi grafiskā dzeja), "Oktāvas" un “Rīta rūsa”, kā arī apjomīgā “Spāņu dzejas antoloģija. 20. gs.” Leona Brieža sakārtojumā un tulkojumā.

Vislielākais jaunums Latvijas kontekstā ir grafiskā jeb vizuālā dzeja. Vai tas nozīmē, ka dzejnieks mīl eksperimentus?

“Jāšķir divas lietas – eksperiments un pieredze. Izrādās, ka tie ir vienas saknes vārdi – kur eksperiments, tur jauna pieredze. Lielākais ienaidnieks sev esam mēs paši, mūsu inerce. Nu, nedrīkst sevi atkārtot un kopēt! Ir jāmainās, allaž teiktos vārdus izsakot citādi. Neesmu eksperimentu mīļotājs, bet jau senie grieķi un romieši visu uztvēra vienoti – tur bija gan mūzika, gan ģeometrija. Arī latviešu tautasdziesma ir sinkrētiska: to var ne tikai sadzirdēt un izdziedāt, bet arī saskatīt maģiskajā zīmē – Lielvārdes jostā. Tāpēc mana vizuālā dzeja ir mēģinājums atgriezties pie sinkrētiskās pasaules ainas,” stāsta Briedis.

Leona Brieža gara līdzinieks ir austriešu rakstnieks Rainers Marija Rilke. Taču kas ir paša Leona sekotāji jeb dzejas mācekļi? Par tādu varbūt uzskatāma Anna Rancāne, par kuras darbu publicēšanu “Padomju Jaunatnē” savulaik pats Leons ticis patriekts no darba redakcijā; daļēji Amanda Aizpuriete un Edvīns Raups. It visiem – ij Velgai Krilei, ij Hermanim Marģeram Majevskim, Jurim Heldam, Jurim Kunnosam, Jānim Baltvilkam, Klāvam Elsbergam --  viņš palīdzējis un tad atlaidis.

“Mani skolotāji mani kā naglu dzina grīdā; no viņiem iemācījos pretējo – katrā atrast ko labu un jauku, bet tad – atlaist… Jā gan, īstajā brīdī vajag cilvēku atlaist un nemaisīties pa kājām,” teic dzejnieks.

Leons Briedis dzimis 1949. gada 16. decembrī Madonas rajonā. 1968. gadā uzsācis mācības Latvijas Valsts universitātē, taču 1970. gadā politisku iemeslu dēļ ticis izslēgts. Pēc diviem gadiem iestājies Moldāvijas PSR Kišiņevas universitātē, kuru pametis 1972. gadā. Mācījies Maksima Gorkija Literatūras institūtā Maskavā. Tulkojis un atdzejojis darbus no vairākām valodām, tai skaitā latīņu, krievu, poļu, angļu, rumāņu valodas.

Rakstījis dzejoļus gan bērniem, gan pieaugušajiem. 2011. gadā viņa dzejoļu krājums "Naktsmājas bezmiegam" ar nosaukumu “Azil pentru ne-somn” tika izdots Rumānijā.

Strādājis vairākos Latvijas kultūrizdevumos. No 1992. gada līdz 2010. gadam izdevis kultūras žurnālu “Kentaurs XXI” (51 numurs); bijis izdevniecības “Minerva” direktors.

1999. gadā saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni, 2003.gadā Portugāles Republikas augstāko ordeni, bet 2014. gadā Spānijas karalistes Katoļu Isabelas ordeni. 2010. gadā - Ojāra Vācieša literāro prēmiju par dzejoļu grāmatu "Mijkrēšļa rokraksts". No 2007. gada Latvijas Zinātņu akadēmijas goda biedrs.

Viņa dzīvesbiedre Marija Makoveja-Briede ir rumāņu dzejniece, prozaiķe, esejiste, publiciste un kultūrpētniece, kas rumāniski tulkojusi praktiski visus ievērojamākos latviešu rakstniekus (R. Blaumanis, K. Skalbe, A. Brigadere, J. Poruks, J. Jaunsudrabiņš, J. Grīziņš,  A. Čaks, E. Ādamsons, M. Birze, Z. Skujiņš, M. Bendrupe, V. Belševica, O. Vācietis, I. Ziedonis, U. Bērziņš, J. Rokpelnis u.c.). 1990. gadā Kišiņevā (Moldovas republika) rumāniski izdevusi fundamentālu latvju dainu izlasi ar apjomīgu tās priekšvārdu –  salīdzinošu seno baltu un trāķiešu tautu mitoloģisko saikņu pētījumu. Raksta ne vien dzimtajā – rumāņu, bet arī latviešu valodā.

Arī Leona Brieža dēls Adrians Briedis-Makovejs ir dzejnieks un dramaturgs, trīs dzejas grāmatu autors, kura mūzikls „Ferdinands Lieliskais” 2011. gadā iestudēts Daugavpils teātrī.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt