Ņikuļins absolvējis Ļvivas Nacionālo Mūzikas akadēmiju, vēlāk studijas turpinājis Briseles Karaliskajā konservatorijā, kā arī vairākkārt piedalījies dažādu starptautiski atzītu pianistu meistarklasēs. Arturs Ņikuļins plūcis laurus Pirmajā starptautiskajā jauno pianistu konkursā Enshedē, Nīderlandē, Dņepropetrovskas rīkotajā starptautiskajā Šopēna pianistu konkursā, Borisa Ļatošinska Laikmetīgās klaviermūzikas starptautiskajā konkursā Parīzē, kā arī ieguvis "Grand Prix" Bādenes-Virtenbergas konkursā "Musical Fireworks". Ar panākumiem piedalījies dažādos festivālos Ukrainā, Krievijā, Polijā, Šveicē, tostarp Valentīna Silvestrova festivālā Bāzelē. Cieši sadarbojies ar tādiem mūsdienu skaņražiem kā Ļesja Vasiļivna Dičko, Dmitrijs Česnakovs, Igors Ščerbakovs un Valentīns Silvestrovs, pirmatskaņojot viņu opusus klavierēm vai kameransamblim.
Arturs Ņikuļins: Pēdējā gada laikā spēlēju salīdzinoši maz: biju Krievijas "melnajā sarakstā", tādēļ Maskavā nodarbojos tikai ar sabiedrisko darbu. 2018. gadā man Maskavā bija koncerti, tieši ar Valentīna Silvestrova mūziku viņa 80 gadu jubilejā. Uz šo koncertu atnāca Ukrainas vēstniecības darbinieki un piedāvāja man palikt Maskavā un palīdzēt Ukrainas centrā. Piekritu, jo tā bija iespēja palīdzēt Ukrainai.
Anna Veismane: Esat sadarbojies vēl ar daudziem ukraiņu komponistiem...
Jā, ar daudziem, man pat bija tāda iesauka Kijivā – Ukrainas Komponistu savienības galma pianists... Pat negribas nevienu īpaši izcelt, jo esmu spēlējis un pirmatskaņojis daudzus opusus.
Kā iepazināties ar Valentīnu Silvestrovu?
Tā bija interesanta situācija. Reiz, nu jau pirms daudziem gadiem, notika viņa autorkoncerts, un man tajā bija jāpāršķir lapas pianistam.
Tas bija skaņdarbs soprānam, mežragam un klavierēm. Vienā brīdī man bija jāpieceļas un jāpāršķir lapas arī mežradzniekam, bet tā vietā, lai pārliktu lapu, es apgriezu otrādi visu pulti, un viss nokrita. Skaidrs, ka priekšnesums apstājās, man bija milzīgs kauns.
Komponists aicināja darbu atsākt no sākuma, par šo situāciju rakstīja prese. Pēc koncerta, protams, gribēju aizbēgt, katrā ziņā ne jau nu tikties ar komponistu, bet tas nebija iespējams zāles izvietojuma dēļ... Silvestrovs pienāca un teica – ejam dzert šampanieti! Kopš tā laika esam pazīstami un sadarbojamies.
Kad tieši tas bija?
Tas bija 2004. gads, tūlīt būs divdesmit gadu...
Cik daudz Valentīna Silvestrova mūzikas esat spēlējis pa šo laiku?
Ļoti daudz! Daudz klaviermūzikas, vokālo ciklu, sākot no viņa septiņdesmito gadu kompozīcijām līdz pavisam jaunām.
Ko sakāt par pēdējo darbu, kuru Silvestrovs sacerēja ceļā no Kijivas uz Vāciju?
Diemžēl šis darbs vēl nav pierakstīts.
Komponistam ir sarežģījumi ar redzi, bet viņš joko, ka tas skaņdarbs būšot kā tautas dziedoņu mūzika, kuru zina no galvas un nav nepieciešamības pierakstīt.
Savulaik Ukrainā bija neredzīgi muzikanti, kuri spēlēja kobzu – tas ir ukraiņu tautas strinkšķināmais stīginstruments. Viņi staigāja no vienas pilsētas uz citu, spēlēja un dziedāja pašsacerētas dziesmas. Tā ir viena no ukraiņu tradīcijām, kas jau padomju varas gados diemžēl tika mērķtiecīgi iznīcināta. Trīsdesmitajos gados šos tautas dziedoņus savāca, it kā lai pārvestu uz Harkivu, bet pēc tam nošāva. Līdz ar to šī mutvārdu tradīcija tika iznīcināta.
Kuras no Valentīna Silvestrova kompozīcijām ieskaņojāt Latvijas Radio fondos?
Šīs notis pie manis nonāca 2018. gadā. Tās visas esmu nospēlējis tikai vienu reizi. Silvestrovs pats šos miniatūru ciklus un arī nākamos klavierdarbus dēvē sauc par "Bagateļļu eposu". Sākot no divtūkstošajiem gadiem, Silvestrovs rakstīja daudz miniatūru: dažas sauc par bagatellēm, citas ir valši, elēģijas, postlūdijas, prelūdijas, bet
tās visas ir bagatelles un it kā apvienojas vienā lielā ciklā kā liels muzikāls eposs. Tās nav vēlams klausīties atsevišķi, jo tikai kopumā tās rada vajadzīgo iespaidu. Citādi klausītājam var rastiem priekšstats, ka viena miniatūra izklausās pēc Mocarta, cita pēc Šūberta vai Šopēna – pazūd metaforisms, virsuzdevums.
Latvijas Radio esmu ieskaņojis ciklu, kurā ir 21 miniatūra, ja nekļūdos, kopā tās ir 40 minūtes. Ja salīdzinām, piemēram, ar Bēthovena bagatellēm, viņam katra no bagatellēm ir pabeigts skaņdarbs, kamēr Silvestrova bagatellēm ir skaidrs sākums, taču nav konkrētu beigu. Tās visas beidzas it kā ar daudzpunkti. Tāpēc visas šīs miniatūras iespējams savienot vienā lielā skaņdarbā.
Kā jūs varētu raksturot Silvestrova mūziku?
Šī nenoliedzami ir laikmetīga mūzika, pat avangardiska. Avangardisms izpaužas tādējādi, ka komponists, piemēram, dod iespēju kombinēt un savirknēt skaņdarbus pēc paša sajūtas. Kā Aivzam, piemēram. No otras puses, tā ir 19. gadsimta mūzikas valoda, kas arī šobrīd ir saprotama un cilvēkus uzrunā.
Šo mūziku uztvert ir it kā vienkārši, bet vai taisnība, ka nošu pieraksts ir gana komplicēts?
Jā, tik tiešām.
Pirms gada šo ciklu pārrakstīju četras reizes. Daudz variantu. Bet, tiklīdz nosūtīju komponistam, tā viss atkal bija jāpārraksta. Šajā mūzikā virtuozitāte saprotama pavisam citādi. Ne tādā nozīmē kā "ātrāk, skaļāk, stiprāk", bet ar iekšēju smalkumu.
Gandrīz katram skaņdarbam klāt pierakstīts "lontano" – attālināti, ar distanci, un tieši šajā aspektā slēpjas lielākās grūtības. Gradācijas ir ļoti smalkas – no "pianissimo" līdz "piano", mazi "ritenuto", "accelerando", paātrinājumi, palēninājumi burtiski uz dažām notīm. Ļoti daudz smalku norāžu, kas prasa rūpīgu koncentrēšanos.
Arī balanss jāklausās un faktūra, kurā daudz slāņu.
Es neteiku, ka tā ir ļoti daudzslāņaina. Komponists pats saka, ka cenšas visu lieko attīrīt, atmest. Mēs tieši ar viņu runājām par vokālo mūziku. "Negribētu rakstīt solistam ar orķestri, labāk rakstu solistam un klavierēm, atstājot faktūru pēc iespējas caurspīdīgāku. Varētu pavisam iztikt bez klavierēm, bet tomēr tā nevar." Tā jokoja pats autors.
Noslēgumā jautājums par citu tēmu – zinu, ka spēlējat dambreti. Vai arī Rīgā esat atradis sev spēles partnerus?
Šeit Rīgā ir viens mans bērnības draugs no Ukrainas, bet diemžēl pagaidām neesam atraduši laiku satikties.
Rīgā ir spēcīga un leģendāra dambretes spēles skola, bijušajā Padomju Savienībā jau vispār dambrete bija ļoti izplatīta. Tiklīdz man būs laiks, tā noteikti meklēšu iespēju atkal spēlēt.
