Kultūras rondo

Miķelis Mūrnieks un Armands Freibergs aicina uz izstādi "The Garden of Earthly Delights"

Kultūras rondo

Noslēgusies skolēnu deju svētku mūsdienu dejas lieluzveduma "Augstāk par zemi" filmēšana

Dzintaru koncertzāle svin 85 gadu jubileju. Tiekamies ar Aleksandru Antoņenko

Ar apdomu, ne izmisumu. Par radošo dzīvi pandēmijas laikā stāsta tenors Aleksandrs Antoņenko

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 2 gadiem.

Dzintari, Mežotne, Liepāja un Odesa – lūk, dažas vietas, kur tuvākajos mēnešos varēs dzirdēt izcilo operdziedātāju Aleksandru Antoņenko. Šovasar, tāpat kā pirms gada, viņam darba daudz. Brīžos, kad ieplānotie radošie izaicinājumi pandēmijas dēļ pēkšņi atkrita, tenors izmisumā nekrita – tas esot vissliktākais, ko darīt. Antoņenko, kā pats stāsta Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo", apguva jaunu repertuāru, kuru tagad klātienē varēs izpildīt publikai.  

Ingvilda Strautmane: Jūrmalas festivāla goda mākslinieks – ko tas īsti nozīmē?

Aleksandrs Antoņenko: Tas nozīmē, ka es dodu padomus, ko izvēlēties, kādu programmu dziedāt, aktīvi piedalos dalībnieku meklēšanā.

Ko jūs pats dziedāsiet šajā festivālā? 

Šogad Jūrmalas festivālā ar manu piedalīšanos izskanēs divi koncerti. Viens no tiem ir Gustava Mālera “Dziesma par zemi”. Divi solisti – es kopā ar Zandu Švēdi – un Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, pie diriģenta pults Andris Poga. 

31. jūlijā izskanēs koncerts “Dzimuši Latvijā”, kur es dziedāšu Hosē āriju un ar Lauru Grecku – Hosē un Mikaēlas duetu. Pie diriģenta pults Ainārs Rubiķis. 

Vai ar Zandu Švēdi jūs jau esat dziedājuši kopā? 

Vienu reizi. Laikam pagājušogad oktobrī, Andreja Žagara piemiņas koncertā. 

Skatoties pasaules operteātru kalendāros, repertuāru listēs, redzam, ka ļoti daudzi koncerti, izrādes tika atceltas vai pārceltas. Ko tas nozīmē jūsu radošajos plānos?

Es pagājušogad vispār nezināju, ko darīt, kā tikt pāri tam visam. Es pazaudēju visu – “Otello” iestudējumu Cīrihē, “Turandotu” Neapolē, koncertus Grieķijā. 

Pievērsos darbam Latvijā, uztaisīju Riharda Štrausa programmu ar Reini Zariņu. Bija koncerts Rīgas pilī. Pagājušā vasara man bija diezgan piepildīta. Daudzkas pamazām, pamazām atgāja. 

Paspēju iemācīties pāris jaunus skaņdarbus, tāpēc man šis gads ir sācies nedaudz labāk, kā iepriekšējais pagājis. 

Kaut arī es nevaru sūdzēties par pagājušo gadu, jo, neskatoties uz to, ka visi “oficiālie” darbi atkrita, man parādījās “neoficiālie”, [piemēram], tā pati Mazā Mežotnes pils – Vaska festivāls ar Čaikovska programmu. Bija daudz ko darīt un arī šogad ir. 

Varbūt varējāt īstenot kaut kādus darbus, kuriem neatlika laiks tad, kad šo “oficiālo” pienākumu bija ļoti daudz?

Es veltīju laiku, lai iemācītos nekad nedziedāto “Loengrīnu”, un man arī sanāca vienu izrādi ar vienu orķestra mēģinājumu nodziedāt – Maskavā 10. jūnijā debitēju šajā lomā. Debitēju veiksmīgi. Viņi mani aicina arī uz nākamo sezonu. 

Pa šo laiku iemācījos arī Mālera “Dziesmu par zemi”.

Vai sarežģīta?

Ļoti sarežģīta. Prasa nenormālu iekšējo uzmanības sasprindzinājumu. Tur ir pilnīgi nedziedami uzrakstīts un, lai nenorautos uz kliegšanu, jo orķestris ir biezs, lai izklausās pēc dziedājuma, – tas ir ļoti sarežģīti.  

Tagad jums mēģinājumi Jūrmalas festivālam. Kā ir dziedāt Dzintaru koncertzālē? 

Labi, ērti. Tur laba akustika. 

Jūs sakāt, ka tagad kaut kas lēnām atdzīvojas. Vai to var teikt arī par pasaules operteātriem? 

Varu pateikt, ka šobrīd notiek pārrunas ar Grieķijas Nacionālo operu par iepriekš atteikto “Otello”. Viņiem varbūt būs tas jauniestudējums. Bet tas man pagaidām pārklājas ar citu kompāniju “Megaron” – viņiem ir liela koncertzāle, kur man paredzēts koncerts. Ne viens, ne otrs negrib, lai es tajā laikā uzstājos kaut kur citur. Pagaidām tur strīdīgs moments. 

Redzu, ka teātri pamazām atdzīvojas. Valstīs, kur ir sociālā apdrošināšana, tiem, kuri teātrī strādā štatā (teātra solisti, koris, orķestris), arī grūtajos pandēmijas laikos vienalga maksāja 75% no algas, un viņi gāja mēģināt, kaut arī izrāžu nebija. Tādi cilvēki kā es, kurš [ir] pilnīgi pašnodarbināts, kurš vienkārši izlidoja ārā pa logu… 

Nevienu neinteresē, kā tu dzīvo, ko tu dari. Tā tas ir. Tāpēc iekrist izmisumā vai panikā ir vissliktākais, ko var izdarīt. Vajag mierīgi apsēsties un padomāt. 

Vai jūsuprāt [pandēmijas dēļ] ir kādi riski, lidojot pa pasauli un dziedot dažādās valstīs? Vai jūs šobrīd jūtaties droši? 

Esmu vakcinējies, kaut arī negribēju. Lai ceļotu, strādātu, es taču neskriešu katru trešo dienu taisīt PCR testu.

Kas attiecas uz darbiem – es neesmu drošs. Tā kā sanāca Šveicē ar “Otello” –  

es nodziedāju ģenerālmēģinājumu, pusē četros biju mājās un 17.00 visu aizklapēja ciet – apmēram tā var notikt. 

Un tad māksliniekam to nekādā veidā nekompensē?

Skatoties, kāds ir līgums. Ja līgumā paredzēta darba apmaksa par mēģinājumiem, tātad arī samazināti honorāri par izrādēm. Ja dziedātājs dažreiz ir apmaksāts ļoti augsti, viņš nesaņem mēģinājumu naudu.   

Kādi šobrīd ir jūsu tuvākie plāni?

Dzintari, tad 22. augustā Odesa.

Ukraina pirmo reizi aicina Aleksandru Antoņenko piedalīties lielajā galā koncertā.

Jums ir Ukrainas saknes. 

Jā. Interesantākais ir tas, ka ļoti labi zināmā Oksana Volkova – baltkrievu mecosoprāns – ar mani dziedās ainu no “Zemnieku goda”. Mēs tādi abi divi tur esam – baltkrieviete un es – Latvijā dzimis ukrainis. 

Tas būs interesanti!

Jā, interesanti. 

27. augustā vēl ir mans solo koncerts Liepājas festivālā ar Gintaru Rinkeviču. Man ir ļoti daudz ko darīt. Vismaz līdz septembra beigām.

Ja māksliniekam ir daudz ko darīt – tas ir labi.

Tas ir labi, ļoti labi. Varu pateikt, ka cilvēkam [..] kaut kas ir jādara. Dariet kaut ko. Darba terapija saucamā. Dariet to, ko nekad iepriekš neesat darījuši. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti