Pārmijas

Anda Beitāne par JVLMA jubilejas grāmatas tapšanu: Strīdu nebija nemaz!

Pārmijas

Zīmējumu teātra radītājs Varis Klausītājs: No vienas līnijas var iznākt jebkas

Apvienības "Penguin Cafe" līderis Džefss: Mūziķa instinkts man liek tuvoties klausītājam

Apvienības «Penguin Cafe» līderis: Mūziķa instinkts man liek tuvoties klausītājam

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 4 gadiem.

Sava jaunā albuma "Handfuls of Night" pasaules tūres programmā 11. janvārī Vidzemes koncertzālē “Cēsis” uzstāsies leģendārā grupa "Penguin Café". Par to, kā no albuma uz albumu mainījies grupas skanējums, par kopīgajiem eksperimentiem un "pingvīnu" tik zīmīgās skaņu pasaules vēstījumu intervijā Dāvim Eņģelim stāsta grupas dibinātājs Arturs Džefss.

Jaunā albuma skaņdarbi apvienībai raksturīgajā laikmetīgā minimālisma, klasiskās un kamermūzikas skaņu estētikā aktualizē vides jautājumus un pievērš uzmanību apdraudētajām Antarktikas jūrām. Izmantojot vijoles, altu, čellu, kontrabasu, sitamos instrumentus, pianīnu un flīģeli, sintezatoru, harmoniju un citus mūzikas instrumentus, jaunajā albumā Džefss ar saviem līdzgaitniekiem radījuši virkni spilgtu panorāmisku skaņu ainavu, kam vienlīdz raksturīgs intelektuāls smeldzīgums un emociju dziļums.

Apvienību "Penguin Café" Arturs Džefss radīja 2009. gadā, sasaucot kopā pulciņu talantīgu, bet ļoti atšķirīgu mūziķu, tajā skaitā ‒ grupu "Suede" un "Gorillaz" dalībniekus, lai desmit gadus pēc viņa tēva Saimona Džefsa pāragrās nāves 1997. gadā atkal skanētu visā pasaulē pazīstamā "Penguin Café Orchestra" mūzika.

Dāvis Eņģelis: Kā no albuma uz albumu mainījusies izpratne par to, kā repetitīvi ritmi, melodiskie motīvi un mūzikas faktūra ietekmē jūsu muzikālo domāšanu?

Arturs Džefss: Kad aizsākām "Penguin Cafe" projektu, centos ar pietāti izturēties pret tām idejām, kuras mūzikā iemiesoja mans tēvs. Sevišķi attiecībā pret instrumentāciju. Bet arī plašākā nozīmē es teiktu, ka tā bija pamatideju meklēšana, ap kurām būvēt visu pārējo, ar kurām rotaļāties. Tas arī ir pārējo mūziķu nopelns, mēs kopā eksperimentējam, meklējam ceļus, kas mums šķiet produktīvi. Beidzamajā laikā, sevišķi jaunākajā albumā, domāju, man bija skaidrāka ideja par to, kur vēlos nonākt, kāds ir mans galamērķis. Līdz ar to darbs ar mūziku bija strukturētāks, sevišķi pašā sākumā. Bet mēs arī turpinājām eksperimentēt.

Klausoties jauno albumu, man likās, ka skanējuma ziņā tas turpina to pasauli, kas bija dzirdama priekšpēdējā albuma noslēdzošajos skaņdarbos. Vai piekrītat šādam novērojumam?

Jā, tieši tāda arī bija mana ideja. Iepriekšējā albumā bija pāris kompozīciju, kas bija, kā lai saka, šļūdoniskākas? Tajās uzsvars bija uz stīgu, klavieru un perkusiju kopskaņu. Galarezultāts bija tāds kā elektriskais orķestris, kas ir pretstats ierastajam "Penguin Cafe Orchestra" skanējumam, kas ietekmējies no folkmūzikas un kurā sitaminstrumenti skan visai haotiski. Šajā albumā vēlējos atgriezties pie otra virziena, radīt noteiktu gaisotni.

Nupat piesaucāt savas mūzikas noskaņu, gaisotni. Sakiet, vai jūsu mūzikai ir arī noteikts vēstījums, vai tomēr svarīgāka ir šī emocionālā noskaņa, kuru vēlaties radīt?

Domāju, ka pamatā ir emocionālā noskaņa. Arī tāpēc, ka mūsu mūzika ir instrumentāla un mums nav elektronikas, kas, manuprāt, dažreiz mūzikai atņem cilvēciskus vaibstus.

Šajā albumā nozīmīgs ir "greenpeace" vēstījums, piesaistīts noteiktai vietai, kas ir Antarktika. Galveno vēstījumu nes mūzika.

Varbūt jūs klausoties spējat iztēloties Antarktiku, pat ja neesat tur bijuši. Tas ir milzīgs, neaptverami plašs sastingums, miera stāvoklis.

Vai pastāstīsiet par citātiem un alūzijām "Penguins Cafe" mūzikā? Jo, piemēram, albumā "Red Book" dzirdam Šopēna noktirni, savukārt viens skaņdarbs no jaunā albuma "Handfuls of Night" ar telefona pīkstēšanai lidzīgo signālu man lika atgriezties senāk klausītajos "Penguin Cafe Orchestra" albumos.

Instrumentālajā mūzikā ar citātu iespējams kaut ko atsaukt atmiņā, atsaukties uz kādu ideju, ievietot to jaunā kontekstā. Tas var būt kā satiekot sen neredzētu draugu. Citāti un atsauces ļauj veidot tīklus, saites starp idejām.

Jaunajā albumā vairākās vietās mēs citējam Bēthovena “Imperatora” koncertu. Tas notika tāpat, par to īpaši nedomājot, un tas bija ļoti jauki. Tas ir tikai viens motīvs, kas pakļūst zem ādas, kļūst par daļu no domāšanas.

Iepriekšējā albumā "Imperfect Sea" ir viena kompozīcija, par kuru gribas teikt, ka tā uzbūvēta ap vienu noti, vai – uz vienas nots. Vai tas ir viens no kārtējiem eksperimentiem, vai arī tas ir ceļš, kurā jūs kā komponists vēlētos doties tālāk?

Tas bija eksperiments, un es labprāt izpētītu šo mūzikas jomu dziļāk. Spēlējot moderno klasisko mūziku un virzoties, piemēram, atonālisma virzienā, var nonākt pie fantastiskām idejām. Kad vēl studēju kompozīciju, atskārtu, ka ir brīži, kad tev ir lieliska ideja, bet izpildīšanas brīdī, mūzikas ierakstā, tā zaudē daļu sava skaistuma. Uzskatu ka mans kā komponista mērķis ir arī radīt kaut ko skaistu, nevis atsvešinošu. Mūziku, kuru iespējams arī izbaudīt bez intelektuāla pārsātinājuma.

Atskatoties uz 2019. gadu, vai ir kādi mākslinieki vai mūziķi, vai notikumi, kas jūs iedvesmojuši?

Ja runājam par nesenu laiku, mēs parakstījām līgumu ar skaņu ierakstu namu "Erased Tapes Records". Savā ziņā notiek sadarbība, apmaiņa ar idejām starp citiem māksliniekiem šajā pašā ierakstu namā. Viņu vidū ir Nils Frāmss, "A Winged Victory for the Sullen", starp šiem māksliniekiem veidojas radoša sasaiste. Šo žanru laikam sauc par "new classical" vai citviet "electronic classical", un tā nav vieta, no kuras mēs dabiski esam sākuši savu ceļu, bet es ar šo virzienu jūtu zināmu radniecību, un mēs kaut kādā mērā esam turp devušies.

Bet tieši cik liela ir ietekme, kuru jūtat, tagad publicējot savu mūziku ierakstu namā "Erased Tapes"?

Domāju, ka tā ir ļoti liela. Radot mūzikas materiālu, vienmēr atgriežos pie sevis, bet, kad sākas aranžēšana un skaņas apstrāde, ir ļoti vērtīgi zināt, ko šajā jomā dara citi cilvēki, kā citi mūziķi veido skaņas arhitektūru. Tajā, ko šogad esam darījuši, saskatu zināmu vērtību. Jā, skaņas producēšanā tam ir bijusi liela nozīme, uzturēt svaigu skanējumu.

Ko jūs domājat par skaistumu mūzikā, kāda tam ir nozīme?

Skaistums manā izpratnē par mūziku ieņem centrālo vietu. Tādā nozīmē, ka, salīdzinot ar mana tēva veidoto skanējumu, man un "Penguin Cafe" apvienībai piemīt kinematografiskāks skanējums.

Mūziķa instinkts man liek tuvoties klausītājam.

Ar to nevēlos teikt, ka mans tēvs būtu darījis kaut ko pretēju – viņa mūzika bija izjusta, un es ar to jūtu emocionālu saikni. Manam muzikālajam piegājienam raksturīgi drosmīgi soļi mūzikas pieejamības virzienā. Varbūt manam tēvam šis tas liktos pat pārāk viegli pieejams... Mani atbruņo mūzika, kas ir ļoti interesanta, bet vienlaikus nekautrējas būt skaista.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti