Apskaut jūru no visām pusēm. Saruna ar komponistu Andri Dzenīti

"Viens iet uz Montserratas klosteri, cits – uz Aglonu. Vēl kādam ir svarīgi savas domas izskriet. Mans ir jūras līnijas savilkšanas gājiens," saka komponists Andris Dzenītis, kurš pandēmijas otro posmu saista ar meditatīvām pastaigām gar jūru, kas rosina pārdomas un darbojas kā pašterapija. Pārgājienu rezultātā radusies arī mūzika, tostarp Dzenīša jaundarbs "Pretīm plašumam pulksteņi iemieg", kas pirmatskaņojumu piedzīvos 5. maijā.

Tikšanās ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra rezidējošo komponistu Andri Dzenīti norisinās dienu pirms viņa jaunā opusa "Answers" pirmatskaņojuma "Jauno mūzikas dienu 2022" ietvaros. Būšu atklāta – par šo notikumu uzzinu vien tad, kad tikšanās jau norunāta – tobrīd vēl atrodos spēcīgās komponista Otrās simfonijas "Silts vējš" noskaņās, kā arī jaundarba "Pretīm plašumam pulksteņi iemieg" pirmatskaņojuma gaidās. Tas norisināsies 5. maijā, pulksten 19.00, LNSO kamermūzikas jaunajās mājās – mūzikas namā "Dailē" un ir īpaši veltīts klavierkvartetam "Quadra" un klarnetistam Guntim Kuzmam. Šis nebūt nav arī pēdējais Andra Dzenīša mūzikas pirmatskaņojums šajā sezonā, tāpēc iztaujāju komponistu par plāniem, iedvesmas avotiem un komponista lomu šodienas kopainā.

Baiba Santa Vanaga: Šis periods jums ir īpaši bagātīgs. Nupat simfonijas pirmatskaņojums, tagad, vien ar nedēļas starpību, – divu citu jaundarbu pirmatskaņojums. Kā ir visam atrasties pa vidu?

Andris Dzenītis: Ražīgums parasti ir kā koncentrāts. Ne jau vienmēr vairāki pirmatskaņojumi pēc kārtas nozīmē, ka tie visi ir vienā brīdī radīti. Dažkārt datumi sakārtojas tā, ka liekas – komponists raksta nonstopā. Bieži šī mūzika radusies daudzu gadu griezumā, un vienkārši ir sakrituši pirmatskaņojumu laiki. Jāatzīst, ka tas, kas skan šogad, – viss ir diezgan svaigs un nav hronoloģiski tapis pēc kārtas. Tie ir pēdējo laiku darbi. Un par to man tiešām ir personīgs iepriecinājums, jo viens vai pat pusotrs pandēmijas gads pagāja pilnībā bez pirmatskaņojumiem.

Domāju, ka tas komponistam, tāpat kā izpildītājam, ir eksistenciāls jautājums: ja mūzika neskan, tevis nav.

Izpildītājam tas varbūt izpaužas vēl spēcīgāk – vajadzība pēc enerģijas apmaiņas ar klausītāju, publiku. Arī man tā ir svarīga, neesmu no tiem autoriem, kas raksta tikai atvilktnei, vai, pieņemsim, gaišajai nākamībai, kad kādreiz varbūt tas kādu interesēs. 

Zināms, ka ārpus komponēšanas esat arī pedagogs. Kā šī profesija ietekmē jūsu komponista skatījumu un arī personību?

Ar pedagoģiju šajā ziņā ir interesanti. Tas ir iedvesmojošs darbs – strādāt ar komponējošiem cilvēkiem. Varbūt skan banāli, bet pats mācos no tā, ko piedzīvoju šajā procesā. Varbūt aizrādu vai norādu uz lietām, kuras pieķeru, ka reizēm daru pats. Nu lūk – es drīkstu, viņi nē. (smejas) Ir ļoti uzlādējoši sarunāties ar cilvēkiem, kuri ir atvērti, kuriem viss interesē. Vai ieraudzīt viņos sevi pirms gadiem divdesmit situācijā, kad nezināju, kā tikt ārā no kāda sapīta mezgla savā darbā, un redzēt, ka te tas ir un ar smaidu teikt: "Nu, varbūt tagad pamēģini šādi?" Tajā redzu arī psihologa darbu. Varbūt kādreiz tas atsaucas arī uz maniem darbiem – kopējais noskaņojums, kas valda darba procesā. 

Vai, žonglējot starp abām nozarēm  komponēšanu un pedagoģiju , reizēm nesanāk sevi izdedzināt? Komponēšana ir radoša profesija, pedagoģija prasa izteiktu psiholoģisko noturību.

Pedagoģijā strādāju jau vairāk nekā 16 gadus, bet tikai pēdējos esmu sācis kārtīgi atraisīties, justies brīvs un ne vienmēr lasīt visu pēc sagatavotiem konspektiem vai sekot punktiem, kādiem obligāti mācību stundā jāiziet cauri. Šāds darba process, ar retiem izņēmumiem, varētu teikt, nekādu izdedzināšanu nerada. Varbūt tīri praktiskas situācijas, kad pēc kārtas jāpasniedz trīs vienāda satura mācību stundas. Tad gan domāju – kāpēc, priekš kam? Parādās déjà vu sajūta, ko kuram stāstīju. Sāc spēlēt teātri ar kādu asprātību, ko iepriekšējā stundā pateici, un mēģini no jauna to radīt arī nākamajā. Šādi momenti rada nogurumu, tāpat arī visas administratīvās lietas. Apbrīnoju kolēģus, kas tiek ar to galā. Labprāt būtu no tiem pedagogiem, kuru mācību žurnālus un citu dokumentāciju pildītu cits cilvēks. Paldies Dievam, tas vairs neaizņem tik ārkārtīgi daudz laika, bet ir bijuši brīži, kad liekas, ka skolā svarīgāk par mācību vielu ir papīru aizpildīšana. Man kā radošam cilvēkam tas ir ļoti apgrūtinoši. 

Bieži dzirdam, ka audzēkņi komponē tāpat, kā viņu pedagogi. Ietekme, protams, ir neizbēgama, bet kā izvairīties no tā, lai kompozīcijas nodarbībās pedagogs pat savā veidā neuzspiestu savu pieredzi?

O, jā! Tas ir mūžīgs process – kontrolēt sevi. Protams, tad, kad kāda audzēkņa darbā pamani ko savā ziņā saistītu ar to, kā strādā pats, sāc instinktīvi arī tālāk darbā ieteikt tādu vai šādu risinājumu. Mans uzdevums ir ļoti vienkāršs. 

Nevaru lielīties ar milzīgu skaitu cilvēku, kuri uz mani atstājuši lielu iespaidu kā personības tieši pedagoģijā. Bet daži ir bijuši ļoti spilgti.

Viens gadījums bija tāds, kur ļoti jutu komponista-pedagoga ietekmi, pie kura patiesībā nemaz nevaru rakstīt citādi, kā viņš domā. Pretējā gadījumā – jums vispār nebūs, par ko runāt. Tomēr arī tas nebija slikti. Man bija interesanti izpētīt kādu mūzikas pasauli, kas tajā laikā arī pašam bija diezgan tuva. Nevarētu teikt, ka tas bija pretrunā ar mani. Savukārt otrs pasniedzējs ļoti centās uzzināt, kas manā galvā notiek, kā tur dzīvoju un kā redzu. Jā, tas ir viens no stūrakmeņiem, kas arī man liekas aizraujošs – 

cenšos nedaudz ielīst audzēkņa, jaunā komponista, galvā un partitūrā un, atsvešinoties no saviem priekšstatiem, mēģināt palūkoties, kā viņš varētu redzēt. Kāpēc viņš ir izvēlējies šādu notikumu secību un kā ar to tikt galā. 

Pie manis kompozīciju mācās ārkārtīgi dažādi audzēkņi. Sākot ar džezistiem. Daži no viņiem ir rakstījuši arī popdziesmas. Godīgi sakot, nekad mūžā pats to nespētu un brīnos, ka man dažreiz ir, ko viņiem ieteikt.

Patiesībā arī es reizēm klausos popmūziku. Vairāk gan rokmūziku. Šāda mūzika manā dzīves pieredzē savulaik ir aizņēmusi gandrīz tikpat lielu vietu kā klasiskā.

Jāsaka, ka klasiskās mūzikas klausīšanās ir vairāk kā darbs. Domāju, ka man arī popmūziķiem ir kādi padomi, gaumes sajūta, stila izjūta, instrumentu skanējumu likumsakarības – tās jau visos mūzikas veidos ir vienādas, mēs nevaram tās tik ļoti atšķirt. 

Varbūt mani kolēģi, kas arī pasniedz, izdzirdot kādu manu audzēkni, varētu jautāt: "Nu, kāpēc tu viņam ļauj tādus romantiskus ūdeņus rakstīt? Parādi viņam kaut ko modernu, mēs taču dzīvojam 21. gadsimtā!"

Nedaudz ar to uzmanos. Parādu dažādus veidus un ceļus. Bet ja jūtu, ka cilvēkam tajā brīdī ir zināma skepse vai pretestība, apstājos. Zinu, ka viņš pie tā nonāks pats. Būšu viņu informējis. Mēģināšu noķert īsto brīdi, kad rādīšu vēlreiz. Atceros vienu no savām pirmajām audzēknēm, kurai prasīju, kāda mūzika viņai patīk, uz ko viņa atbildēja: "Tāda spāņu! Tāda kaislīga!" Viņa regulāri nesa habanēras un līdzīga tipa darbus. Tad, burtiski pēdējā kursa noslēgumā, viņa pēkšņi atnes Vēberna stilā rakstītu kompozīciju. Prasu, kas noticis. "Es tikko sapratu – tas ir tas, ko gribu dzīvē darīt!" Bija mācību gada beigas, bet viņa bija pie tā nonākusi. 

Process ir interesants un mainīgs, ir prieks redzēt rezultātus. Redzēt, ka cilvēki attīstās un ka viņiem patīk.

Dažreiz man šķiet, ka vispār neko tādu nedaru. Bet viņi mainās. Mana kompozīcijas mācīšana nav metodiska. Mēs gluži vienkārši sēžam un runājamies – par mūziku, par izpratni. Mēs nemācāmies formas un faktūras. Savu lomu redzu kā vairāk psiholoģisku, terapeitisku. Tādu, kas mēģina iedrošināt doties tālāk. Manuprāt, tas ir svarīgāk nekā nobiedēt.

Kompozīciju iemācīt nav iespējams – tā ir veca patiesība.

Esam tādā laikmetā, kur mūzikas ir tik ļoti daudz, tā ir tik dažāda. Mēs taču nevaram iemācīt vienu. Varbūt kādreiz, piemēram, viduslaikos, varējām runāt par principiem, kā ir pareizi komponēt. Varbūt citos priekšmetos uzdevums ir atdarināt stilus, bet kompozīcijas uzdevums ir atraisīt radošo garu, ļaut audzēknim atbrīvoties no visa, ko viņš nedrīkst. 

Kas atrodas jūsu atskaņošanas sarakstos ikdienā?

Tikai nesen noskaidroju, ka mans Spotify atskaņošanas saraksts ir redzams arī citiem. Sapratu, ka tas ir jānoslēpj, jo dažkārt gadās, ka kādu iemeslu dēļ esmu uzlicis klausīties ko pavisam, varētu teikt, banālu. Blakus parasti atrodas kas ārkārtīgi advancēts – Sibēliusa simfonija vai kāds laikmetīgs opuss. Teiksim tā, mīlu miksēt dažādu mūziku. Tiem, kas ar mani braukuši garākos braucienos, viņiem nav bijis viegli. Ja neskan radio, tā ir visdažādākā mūzika, sākot no tautas mūzikas, beidzot ar progresīvo roku, kas man ir ārkārtīgi tuvs.

Smagais, progresīvais metāls ir mans šībrīža visiedvesmojošākais mūzikas virziens.

Tie, kas ir noraidoši pret smagām izpausmēm, – britu zinātnieki jau pirms kāda laika bija veikuši tādu pētījumu, kas atklāj, ka smagā mūzika patiesībā mūs enerģētiski ļoti uzlādē. Protams, liela nozīme ir saturam. Progresīvais metāls ir ritmiski sarežģīts, enerģētiski piesātināts. Klausoties reizēm nevar izskaitīt, kāds darbam taktsmērs. Tā ir ļoti sarežģīta mūzika, reizēm sarežģītāka nekā advancētais džezs. Man kādreiz patīk arī ambientas noskaņas. 

Jāatzīst, ka visretāk klausos īstu laikmetīgo klasisko mūziku. Tikai ar atsevišķiem izņēmumiem. To man labāk patīk klausīties dzīvajā izpildījumā. Ierakstos tikai tad, kad jūtu, ka tas mani tiešām ļoti interesē, vai tas ir autors, kam vienmēr esmu sekojis.

Tomēr uztveru to kā darbu. Nevaru atsvešinoties klausīties šādu mūziku – instinktīvi uzreiz analizēju un pētu. Pat ja izvēlos klausīties klasisko mūziku, parasti izvēlos tādu, kādu pats nekad nerakstīšu – pat minimālismu vai Maksu Rihteru, piemēram. Kaut ko tādu, ko man vienkārši patīk klausīties un ko ir viegli klausīties. Kāpēc ne? Manā interešu lokā vismazāk ir topu augšgalā atrodamā popmūzika. Godīgi sakot, nezinu, kas tur notiek. Jā, pirms gadiem desmit, kad bija "Radio 101", diezgan nopietni par to interesējos un pat labi zināju. Tagad nezinu pilnīgi neko.

Par simfonijas pirmatskaņojumu runājot  lasīju, ka izjutāt spēcīgu māksliniecisku krīzi. Vai jūs varētu ieskicēt, kādi bija tās iemesli un vai šī sajūta ir norimusi?

Šī krīze, paldies Dievam, nav saistīta ar spēju radīt vēl. Citam varbūt viss pie tā apstājas: "Kam es vispār radu, ja tas nav pietiekami rezonējošs?" Varbūt no malas tas tiešām vienā brīdī izklausās pēc čīkstēšanas vai vaimanāšanas. Iespējams, reizēm ir pareizs viedoklis, ka mums, māksliniekiem, jābūt nedaudz stoiskākiem un jāsaprot, ka radām mākslu noteiktam, pietiekami šauram cilvēku lokam. Tā jau tas lielā mērā ir. Bet, godīgi sakot, šoreiz adresējos tam pašam šaurajam lokam. Protams, saprotu, un mans mērķis nav, lai mana mūzika skanētu dziesmu svētkos uz lielās estrādes un to dzirdētu tūkstoši un miljoni, un tā būtu maksimāli promotēta. Piemēram, Džona Tavenera vai Gurecka mūzika aizgāja līdz popmūzikas klausītākās mūzikas sarakstiem 90. gados. Tas nav mans mērķis.

Mans mērķis ir vienkārši runāt, dialogs ar klausītāju, domu apmaiņa. Vienalga, kādu domu un viedokļu, bet svarīgi, ka tie pastāv, ka nav klusums.  

Pirmkārt, simfonijas pirmatskaņojums notika Liepājā. Otrkārt, tas notika pašā kara sākumā. Šī nelaimīgā sakritība. Man bija diezgan daudz draugu, kuri godīgi atzina, ka viņi īsti nemaz negrib braukt uz koncertu, jo viņiem nav garastāvokļa. Nav šis brīdis piemērots, lai ietu uz koncertu. Uz to neatnāca pat daži Liepājas kolēģi un paziņas! (smejas) Tā sajūta komponistam, kad ir pavadīti divi gadi pie ļoti liela darba, un zālē redzi – Jānis, Pēteris, Līga, visi, kurus tu zini. Tad vēl daži vietējie. Tu nezini, kas tevi tajā brīdī dzird radio. Jā... Un atsauksmes ir tad, kad pie tevis pienāk Jānis, Pēteris, Līga. Un Aivars varbūt vispār nav noklausījies. Aivaram sūti savu ierakstu, un viņš saka: "Jā, jā, mani ļoti interesē, es noteikti paklausīšos!" Paiet kaut kāds mēnesis, bet ir klusums. Tad man kā māksliniekam ir paranoiska sajūta: "Ahā, droši vien nepatika!" (smejas) Bet viņi saka, ka vēl nav bijis laika noklausīties. Tad savukārt ir domas,  ka neesi uzrunājis to, ko esi gribējis uzrunāt. Dažreiz pat nezinu, kas tas ir. 

Gribētos, lai mūsu sabiedrība vairāk dalītos ar viedokļiem.

Es būtu gatavs, ka manu darbu iznīcina, ka visi māj un saka, ka tas Dzenītis ir galīgu sviestu uzrakstījis! Tā, starp citu, gan notiek biežāk – citi vienmēr atcerēsies, kā esmu kritizējis citus savus kolēģus, tas tiek pieminēts katrā izdevīgā brīdī. Bet pateikt kaut ko labu vai vienkārši kaut ko pateikt – mums ir ārkārtīgi introverta attieksme. Nezinu, var jau būt, ka tas nav tikai pie mums. Pārdomas rodas par atdevi. Šajā ziņā, laikam pēc dabas esmu ļoti iekšupvērsts cilvēks, kurš ļoti vēlas dot uz āru, un enerģiju pēc tam kaut kādā veidā saņemt atpakaļ. Varbūt tas man nespēlē par labu, jo nevaru norakties tikai un vienīgi savā radošajā procesā un teikt, ka esmu apmierināts.

Gribu būt apmierināts par to, ka cilvēkam dodu. Kad cilvēks saka, ka viņam bija par ko aizdomāties, ka patika vai nepatika. Ka ir reakcijas. Tas ir tas, kas baro un dod stimulu tiekties tālāk. 

Protams, ārkārtīgi novērtēju to, ka man ir daži kolēģi un draugi, kas atzīst manu mūziku. Patiesībā ir forši, ka esmu uzrakstījis darbu vienam pašam Jānim – viņam patika un kaut ko nozīmē. Nevajag pārprast – tā nav vēlme pēc popularitātes. Tā ir vēlme pēc spējas piedāvāt un uzrunāt. Manu pēdējo gadu darbu sakarā – kas ir manā ēdienkartē – savā mūzikā no vienas puses mēģinu realizēt savas ambīcijas un radošos izaicinājumus, no otras – cenšos klausītājam nākt pretī. Mūzikā pievienoju saistelementus, kas vēsta – paklausies, šo tu jau zini, bet es tev iemācīšu vēl kaut ko jaunu! Tajā pašā laikā, kā teicis mans draugs, – kaut kad sen esmu radījis priekšstatu par savu mūziku kā par kaut kādu bubuli. Nezinu, kāpēc un no kurienes. Tas esot kaut kas diezgan traks un baiss. Pat Armands Siliņš kāda pirmatskaņojuma reizē teica: "Bet redziet, Dzenītis var būt arī šāds!" Savukārt es domāju: "Paga, paga, stop! Bet kāds tad es parasti esmu?" Man liekas, ka neesmu nemaz tik  drausmīgs vai vēl kaut kāds, bet atbilde norāda, ka parasti ir citādi.

Gribētu uzskatīt, ka mana mūzikas valoda tomēr ir pietiekami demokrātiska.

Paklausieties darbus, ko esmu radījis pēdējos gados! Tā domāta ja ne visiem, tad katrā ziņā cenšos atrast pieeju ikvienam, tieši tāpat kā pedagoģijā. Cenšos runāt ar cilvēku un kaut ko viņam atstāt. Kaut ko, kas no manis paliks viņa pasaulē. 

Kāda vispār šobrīd ir komponista loma tagad, kad īsti nezinām, kas notiks rīt?

Ļoti pareizi kāds ir teicis, ka labākais, ko varam darīt, ir turpināt savu darbu. Ko mēs varam darīt šajā situācijā? Neko. Protams, vislabāk palīdzēt ar saviem darbiem, īpaši praktiski. Neesmu no tiem, kas piekrīt viedoklim, ka dziesma vienmēr visur palīdz. Tas, protams, ir ļoti jauki un emocionāli, arī sirsnīgi – rīkot dažādus atbalsta koncertus, veltīt skaņdarbus, ievīt tajos ukraiņu tautasdziesmas un dziesmas. Bet mēs nevaram to darīt mūžīgi, jo tas nebūs tas, kas palīdzēs visvairāk. Jā, šī morālā palīdzība ir daļa no visa, tomēr uzskatu, ka vairāk mums ir jāpalīdz praktiski, finansiāli, materiāli. Jāziedo, jāpiedalās kā vien to varam. 

Latvijas gadījumā dziesmotā revolūcija palīdzēja, bet šis jau ir konkrēts karš. Mēs varam atbalstīt pašus ukraiņus, bet mums tas jādara vairāk praktiski.

Tāpēc sāku kļūt nogaidošs, jo šķiet, ka visa jau ir par daudz. Varbūt man ir pat mazliet ciniskas pārdomas, ka tagad ir pastiprināta interese par ukraiņu mūziku. Savā veidā tas ir nedaudz ciniski. Ciniski ar to, ka bija jānotiek karam, lai mums pēkšņi rastos pastiprināta interese – kas Ukrainā komponē, kāda ir ukraiņu tautas mūzika. Kāpēc mēs par to nevaram interesēties visu laiku? Citādi tas ir kā tāds mārketings, līdzīgi kā ar nomirušiem māksliniekiem – viņiem jānomirst, lai pēkšņi rastos kaut kāda interese. Tāda ir pasaules daba jau no sākta gala. 

Man pašam ukraiņu mūzika vienmēr ir bijusi tuva, jo viens no maniem mīļākajiem komponistiem ir Valentīns Silvestrovs.

Protams, mūzika ir spēks, kas ir pāri visam. Ne velti arī padomju laikos bija komponisti, kuru mūziku aizliedza pat tad, ja tajā nebija teksta.

Starp rindiņām rakstītās lietas varēja nolasīt arī bez vārdiem. Kā piemēram, Šnitke vai Šostakovičs, kas, manuprāt, ir viens no spekulētākajiem komponistiem līdzās Baham, par kuru mēs nekad nezinām, ko viņš īsti savā dzīvē un mūzikā ir domājis. Šodien situācija ir cita – nav dzelzs priekškara. Laikmetīgā mūzika Krievijā pastāv tāpat kā jebkur citur. Par lielu nožēlu, daži mani paziņas, kas ir laikmetīgās mūzikas guru Krievijā, no manas draugu listes šobrīd ir izsvītroti. Viņi ir skarbi viltus propagandas saindēti.

Neticami, ka kultūras cilvēki spēj no sirds ticēt ļaunumam un iznīcībai.

Simfonijā satiekam dabu, arī jaunajā opusā Guntim Kuzmam un klavierkvartetam "Quadra" par iedvesmu nākusi jūra. Kā jūs raksturotu savus iedvesmas un meditācijas avotus? Daudzi patlaban rada mākslu, kara iespaidoti.

Nē, šī brīža situācija mani neiedvesmo. Katrā ziņā cenšos nebaroties no šādām emocijām. Zinu, ka ir tādi cilvēki, pie tādiem pats agrāk esmu piederējis, kuriem sāpes sagādā ļoti lielus radošus uzplaiksnījumus. Citreiz tieši sāpēs rodas kādi ļoti gaiši opusi. Kā kompensācija. Manā dzīvē šis periods ir garām, kad kā vampīrs barojos no sabiedrības viļņošanās, reakcijām vai notikumiem, veltījis mūziku, piemēram, kāda piemiņai. Protams, situācija pasaulē raisa dažādas cita veida pārdomas un novērtēšanas spējas. Piemēram, spēja būt dabā, būt atsvešinātam.

Kāpēc daba ir svarīga? Tāpēc, ka tā ir vieta, kur nav cilvēka, kurā cilvēks neko nav ieviesis.

Runāju tieši par nepieradinātu dabu, nevis par kultivēto – skaistiem parkiem vai arhitektūru, kas arī, protams, mēdz būt iedvesmojoša un fantastiska. Bet šajā nepieradinātībā patiesi spēju novērtēt savu vienumu, īpašo lomu Visumā un to, ka tevi nekas neapdraud. Ka esi šeit, šajā brīdī, viens pats un vēro – meditē ar ainu, ar skatu, vēju, putniem. Nekā cita tur nav. Tur nav cilvēka. Tas mani dabā iedvesmo visvairāk – nevis putnu dziesmas, skaists pavasaris vai jūras viļņi. Tās ir sajūtas, kas rodas dabas ietekmē. 

Par mūziku runājot, man ārkārtīgi patīk Kristapa Pētersona pieeja pēdējos gados – viņš izslēdz konkrētu programmatiskumu no mūzikas. Viņš nedod klausītājam konkrētas norādes. "Domājiet paši!" Godīgi sakot, man sen bijusi šāda doma. Kad koncerta rīkotāji lūdz uzrakstīt programmas tekstu, man vienmēr ir diezgan lielas grūtības. Kādreiz likās, ka varu uzrakstīt gandrīz dzeju vai vismaz lielu strukturētu aprakstu. Tagad tas sagādā problēmas. Bieži vien vēlos uzrakstīt: "Šis darbs veltīts tam un tam. Klausieties paši." 

Skaidrs, ka daba ir klāt un daba ir mans lielākais uzlādētājs. Būšana ārpus četrām sienām. Ārpus cilvēkiem. Citreiz ir forši pasēdēt arī kādā cilvēku izpostītā vidē – sagrautā fabrikā, ostā vai pamestā lidostā. Tā ir vide, kur cilvēka vairs nav. Viņš te ir pabijis.

Man ļoti patīk skatīties filmas par astronomiju un planētām, kur mēs redzam vidi, kurā neviens nekad nav bijis. Tā dzīvo pati par sevi – bez mums! Tā ir spējīga dzīvot bez mums!

Paradoksāli – liekas, ka mums visur jābūt. Bet mēs esam tikai mazs punktiņš nekurienē.

Man patika bilde, kurā nofotografēta Zeme no kosmosa kuģa "Voyager 1" ļoti lielā attālumā. Vienkārši kaut kāds štrunta punktiņš daudzu zvaigžņu vidū. Tas norādīts ar bultiņu un uzrakstu: "Šeit notiek vājprāts!" (smejas) Apziņa par to, cik maza daļa no tā visa esam.

Sabiedrībā tomēr vēl joprojām valda uzskats, ka esam visa centrs.  

Aizdomājos arī par to, cik viss ir ciklisks un ļoti viegli maināms.

Viens knipis vai viens piliens, un visa mūsu būvētā civilizācija, tehnoloģijas, sasniegumi vienkārši var izgaist kā migla, it kā nekas nebūtu bijis.

Viss pateicoties mūsu absolūti brutālām, muļķīgām izdarībām, ar kurām nekādi nespējam tikt galā. Tolerance pret kaut kādiem agresoriem… Mūsu eksistence ir ārkārtīgi trausla. Daudz tālāk par aizlaikiem neesam tikuši. Mainījusies ir tikai forma, kā viss notiek, esam apbūvējušies ar lietām, mantām, tehnoloģijām, bet paši cilvēki nekā nav mainījušies. 

Cilvēkos ieslēdzas vēlme pēc agresīvas pašrealizācijas. No kurienes tā nāk?

Pašrealizācija katram izpaužas citādi. Vienam pašrealizācija ir absolūti introverta, subjektīva, pašpietiekama. Cilvēks visu dara pats sev. Patiesi apbrīnoju šādus cilvēkus. Citiem pašrealizācija saistās ar ko citu. Piemēram, uzbūvēt milzīgu māju, kurā dzīvos pieci simti cilvēku un visi skatīsies un apbrīnos, cik skaista māja. Viņam tas sagādā prieku. Tieši tāpat kādam pašrealizācija ir visu atdot citiem un sev nepaturēt neko. 

Atgriežoties pie koncerta 5. maijā – ko gaidīt klausītājiem pirmatskaņojumā? 

Domāju, ka klausītājiem pirmām kārtām jāsagaida brīnišķīgi mūziķi, kuri vienmēr nebeidz pārsteigt un ir lieli komponistu draugi un entuziasti. Šodien tas vairs nav tik ļoti liels retums – mums ir daudz mūziķu, kas grib jaunu mūziku, bet "Quadra" ir ar pieredzi šajā ziņā. Viņi to dara jau labu laiku, atskaņojot ļoti plašu mūzikas spektru, nevis tikai koncentrējas viena tipa mūzikā. Ja padomājam – no Imanta Zemzara un latviešu klasikas līdz pat dažādām hepeninga veida kompozīcijām. Man ir prieks sadarboties ar mūziķiem, ar kuriem esmu strādājis jau agrāk gan kopā, gan atsevišķi. Guntim Kuzmam savulaik ir komponēts Klarnetes koncerts. Šoreiz viņš ir dabūjis vairāk solo epizodes, jo atceros, ka Klarnetes koncertā, kurš tapa jau vairāk nekā pirms desmit gadiem, viņš vaicāja: "Kāpēc man nav kadences?!" (smejas) Jaundarbā ir diezgan daudz solo vietu, kur klarnetei ir nozīmīga loma. Tomēr šis ir ansambļa darbs. Šis nav Koncerts klarnetei ar klavieru kvartetu. Jāteic, ka biju diezgan pārsteigs, meklējot references – nav daudz skaņdarbu, kas būtu veltīti šādam sastāvam. Ir stīgu kvartetam, klavieru trio ar klarneti, ir klarnete alta vietā. Taču šādam sastāvam neatradu neko ļoti interesantu un vērtīgu. Ja kādam vēl būs interese šādā kombinācijā spēlēt, tad mans darbs varētu arī dzīvot. 

Pandēmijas otrais posms man vislielākajā mērā saistījās ar meditatīvām pastaigām. Viens iet uz Montserratas klosteri, cits — uz Aglonu. Vēl kādam ir svarīgi savas domas izskriet. Mans ir jūras līnijas savilkšanas gājiens.

Man ir ārkārtīgi svarīgi aptvert, apķert, apskaut jūru no visām pusēm. Ne tā, ka esmu ar mašīnu aizbraucis uz vienu vai citu vietu pie Baltijas jūras, bet gan tas, ka viņu pazīstu no A līdz Z. Varu atsaukt atmiņā visu šo gabalu. Ne jau tur ir jūras ainavas svarīgas, bet gan manas pārdomas, pašterapija, atklāsmes, ko gūstu šo gājienu rezultātā. Kur citur, ja ne vietā, kur vienā pusē ir apvārsnis, bezgalība un nemainība, bet otrā – ļoti mainīga ainava. Tas ir uzlādējoši un iedvesmojoši. Paskatoties uz vienu pusi, tev un tavām domām nekas netraucē, plus vēl fonā baltais troksnis, kas ļauj vēl vairāk atlaist domas. Otrā pusē – kas ļoti skaists un silts. 

Šo pārgājienu rezultātā radušies divi darbi. Viens ir simfonija, kura varbūt kādam liksies īpaši viļņaina un jūraina. Savukārt "Pretim plašumam pulksteņi iemieg" manas mūzikas kontekstā ir savdabīgāk konstruēts opuss – darbs, kurā apstājas laiks. Varbūt noklausoties šo darbu vienā piegājienā, jāsāk domāt – kā tas apstājas? Šī norise ir ļoti pakāpeniska. Savelkam kopā skaņdarba sākumu un beigas un saprotam, ka ir notikusi palēnināšanās. Man tā ir jauna pieeja. Mūzika, kurā izeju cauri dažādām laika stadijām, dažādām harmoniskām stadijām. 

Var arī teikt, ka harmonija manā mūzikā pēdējā dekādē aizņem īpaši lielu eksperimentēšanas vietu. Kādreiz man ļoti tuvas bija ekspresīvas, sabiezinātas, spīvas harmonijas. Tagad meklēju ko arvien jaunu.

Jauna veida skanējumus, kas man līdz šim nav bijuši raksturīgi. Esmu nonācis pie diatonikas, pie politonalitātes – pie tādām lietām, kur patiesībā ir vēl daudz, ko rakt. Diatonika bieži saistās ar nacionālo kolorītu vai tautasdziesmām. Patiesībā tā ne vienmēr ir. Šajā tīrajā, balto taustiņu saskaņā varam atrast ļoti daudz. Ja izmantojam dažādas instrumentu kombinācijas, dažādas reģistru kombinācijas – tas viss var skanēt arī pavisam eksperimentāli un neparasti. Šajā skaņdarbā ir ceļš no zināmas tīrības pie lielāka krāsu biezuma un noslēgumā – atkal uz skaidrāku harmonisko valodu. Šorīt noklausījos mēģinājuma ierakstu, biju ļoti patīkami pārsteigts par to, kā viss darbojas. Domāju, ka pirmatskaņojums varētu būt interesants.

5. maijā blakus jums arī Šūmanis un Hindemits. Kā ir būt starp šiem komponistiem? Vai jums ir kas kopīgs vai kas fundamentāli atšķirīgs?

Šūmanis man ir ļoti mīļš komponists, dažkārt – ārkārtīgi noslēpumains. Viņam ir darbi, kuros nekādi nespēju iebraukt vai tos sajust, un ir tādi, kas paņem savā varā un manī rezonē gadiem. Ja ir runa par Šūmaņa Klavierkvartetu – tas ir viens no man personiskākajiem darbiem, kāds vispār eksistē. Varbūt nedaudz banāli, bet runa ir par lēno daļu, kas ir ārkārtēji skaista, sentimentāla mūzika. Man personiska. Jāteic, ka šo mūziku esmu izmantojis arī savā skaņdarbā – Gidonam Krēmeram un "Kremerata Baltica" veltītajā darbā "Leaves leaving Leipzig". Skaņdarba finālā pa balsīm ir dekonstruēta Šūmaņa tēma, nezinātājs varētu arī nepamanīt. Tā ir pilnībā izjaukta pa detaļām un salikta jaunā secībā. 

Attiecībā uz Hindemitu būšu godīgs – šis komponists man vienmēr ir bijis noslēpums. Droši vien ne man vienīgajam. Manā biogrāfijā līdzīgs komponists ir Makss Rēgers.

Tu sāc klausīties darbu, un tev šķiet, ka ļoti labi visu saproti un jūti mūziku. Tad pēkšņi viņš tevi aizved kādā biezoknī, un tu vairs nesaproti, kur atrodies.

Šāds ir arī Hindemita gadījums. Ir daži kamermūzikas darbi, kurus ir interesanti klausīties. Bet nereti šajā mūzikā iesprūstu. Hindemits bija viens no tiem autoriem, kuriem mūzikā struktūrai ir ļoti liela nozīme un uzsvars. Esmu pret mūzikas dalījumu racionālā un emocionālā. Tas tā nav. Bet domāju, ka Hindemita mūzikā var just, ka viņš ļoti ir par to domājis. 

Patiesībā, par racionalitāti un emocionalitāti runājot – tie ir jēdzieni, kas arī mūsu mūzikas kontekstā no muzikologu un kritiķu puses nodara pāri komponistam.

Neviens nevar būt soģis vai slavinātājs, lai teiktu – "jā, šis komponists savu darbu ir uzkonstruējis" vai "tur nav emociju". Tas ir ļoti nesaudzīgi. Domāju, ka jebkurš komponists strādā ar emocijām. Jautājums ir par emociju dažādību. Tāpēc gribu teikt, ka šajā koncertā visa mūzika būs emocionāla. Tās vienkārši būs dažāda veida emocijas.

Un vai šobrīd top arī jaunas mūzikas lappuses?

Šis ir mans ražas ievākšanas gads. Ļoti gaidu jūniju un vēl vienu pirmatskaņojumu, kas norisināsies Elbas filharmonijā. Tā būs mana pirmā speciāli Ivetai Apkalnai rakstītā kompozīcija. Viņa gan vairākkārt jau ir atskaņojusi manus darbus arī citās prestižās koncertzālēs. Šoreiz bija iespēja no Elbas filharmonijas saņemt pasūtinājumu ļoti neparastam sastāvam – klavierēm un ērģelēm. Kad to pateicu Pēterim Vaskam, viņš saķēra galvu un teica: "Nu kam tādu sastāvu? Kurš to spēlēs?" (smejas) Bet šī ir iespēja dzirdēt savu mūziku Elbas filharmonijā divu brīnišķīgu mūziķu izpildījumā – otrs ir vācu pianists Herberts Šuhs, ECHO Klassik balvas ieguvējs. Viņiem ir programma ar darbiem klavierēm un ērģelēm. Vērtīga repertuāra šādam sastāvam nemaz nav tik daudz. Daudz kas skan dīvaini, galvenokārt balansa dēļ. Otra lieta – mēs reti varam vienā telpā satilpināt ērģeles un klavieres. Baznīcā tas praktiski nav iespējams, jo to ir ļoti grūti koordinēt. Jebkurā gadījumā tas būs liels un patīkams notikums.

Tāpat teicu, ka nerakstu mūziku par aktuāliem notikumiem. Nu lūk – pagāja laiks. Tāda doma bija dzimusi jau iepriekš, bet neuzdrošinājos – šobrīd rakstu "Mēra dziesmas" ar itāļu renesanses dzejnieka tekstiem par mēri. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē kādu laiku tādos apstākļos dzīvojām. Tas būs darbs manam ilggadējam sadarbības biedram Armandam Siliņam un sitaminstrumentālistam Guntaram Freibergam. Pirmatskaņojums plānots jaunās mūzikas festivālā "Arēna". Sākotnēji gan cikls bija paredzēts pilnīgi citam sastāvam, bet sapratu, ka šis būs īstais brīdis un mūziķu salikums.

Tāpat finalizēju pēdējās taktis skaņdarbam klavesīnam, stīgu kvartetam un stīgu orķestrim, kas ir veltīts Ievai Salietei. Ieva saka, ka klavesīna koncerti mums noderētu. Parasti arī šajā mūzikā lielākā problēma ir ar balansu starp klavesīnu un pārējiem instrumentiem. Šī darba tapšanai iedvesmojos no Rūdolfa Pērles gleznas "Saule". Klavesīns ir kā koncentrēts gaismas kūlis, stīgu kvartets – gaismas stari, un stīgu orķestris – gaismas oreols. 

Gaismu mūzikā jūs aizskarat ne pirmo reizi.

Gaismas man ir daudz. Domāju, ka tie laiki, kad man pārmeta braukšanu ar pieri pa grīdu, ir stipri pagātnē.

Godīgi sakot, gaiši lādētu, sabalansētu mūziku radīt ir daudz grūtāk, nekā galēji saspringtu un ekspresīvu.

Tā ir visiem zināma patiesība. Sāpes izkliegt ir vieglāk, nekā prieku. Kritizēt ir vieglāk, nekā pateikt ko labu.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt