Turpinājumā lasāmais tapis, mēģinot sistematizēt pārdomas, ko izraisīja gan jaunā festivāla dzimšana, gan mājupceļā no „Susējas”, traucoties pa šoseju P73, ar fotogrāfu Romanu Kundecki pārrunātais – raizes un bažas par jaundzimušo, šaubas, piemēri un argumenti, kurus balsta pagājušo gadu atziņas, uzklausot dažādu pasākumu rīkotājus grūtos un ne tik grūtos brīžos. Nepretendējot uz oriģinalitāti un vēlot jaundzimušajam veselību un laimīgu mūžu…
Festivālu demogrāfiskā situācija
Salīdzinot ar iedzīvotāju demogrāfiskajiem rādītājiem, festivālu dzimstība Latvijā, šķiet, ir ar plus zīmi. Šogad vien vismaz divi jaunpienācēji (Artissimo un RE RE Rīga!), nemaz nerunājot par prognozēm, ka 2014.gads būs viens nepārtraukts festivāls. Tas būs festivālu festivāls, taču ir vērts pakavēties pie šī brīža tendencēm.
Pēdējos gados vērojama pozitīva tendence – apzināta festivālu dzemdināšana un plānošana, mērķējot uz aizvien specifiskāku nišu, kur netraucē konkurence un ir cerība kaut uz nelielu, bet stabilu mērķauditoriju. Tendence radīt festivālu ar cerībām paaugties un iekarot savu vietiņu zem saules, labākajā gadījumā sasniedzot pozitīvu bilanci un stabilu reputāciju, ne tik labā gadījumā ar pauzēm velkot dzīvību, sliktākajā gadījumā ātri „atmetot pekas”, iet mazumā. Un neveiksminieku skaits ir tuvu nullei, jo pārsvarā organizatori ir sapratuši vienkāršo un sen zināmo: festivālam ir jābūt sirds lietai, tikai tad tas izdzīvo.
Saasinoties cīņai par auditoriju nelabvēlīgajā demogrāfiskajā situācijā valstī, šķietami „dzīrēm mēra laikā” vajadzētu reiz beigties, taču vērojams pretējs process – lielāko spēlētāju koleģiāla savstarpēja vienošanās par norises laiku, lai festivāli nepārklātos. Protams, motivācija ir egoistiska vēlme pasargāt savu atvasi no liekiem triecieniem, tomēr jācer, ka, beidzoties 2014.gadam, šo vienošanās pieredzi pārņems arī „nišas” festivāli, kuriem tomēr sanācis saskrieties uz vienas laipas. Kā zināms, vienošanās par kopējiem principiem ir sabiedrības pastāvēšanas pamats, taču pa kādam huligānam vienmēr atrodas…
Pašvaldības aspekts
Līdzās nišas un auditorijas izpētei, apņēmībai īstenot ideju un uzņēmībai neapstāties, šķiet, būtisks pēdējos gados ir izrādījies arī pašvaldības aspekts. Ja vēl nesenā pagātnē, izvēlīgas un ietekmīgas pašvaldības stūrmaņu intereses, lobējot sev tīkamus pasākumu organizatorus, varēja pat kļūt par iepriekš stabilus pašvaldības ienākumus nodrošinājuša festivāla nāves iemeslu, pēdējie gadi liecina par „domāšanas” izmaiņām. Tagad nojaušama neafišētas savstarpējās sacenšanās klātbūtne. Šie izlutinātie milži cenšas demonstrēt muskuļus pat tad, ja no malas tas vairāk izskatās pēc provinciālas mērīšanās ar krāniņiem nevis patiesām rūpēm par pašvaldības iedzīvotāju izklaides programmas nodrošināšanu.
Vērtīgs ieguvums festivālu rīkotājiem ir nepretenciozās un neizlutinātās pašvaldības, kuras sniedz atbalstu ar patiesu prieku arī tad, ja citu sponsoru piesaistei traucē festivāla lokalizācija perifērijā.
Protams, katram festivālam ir savs stāsts par sadarbību ar pašvaldību, tomēr pozitīvākie piemēri uzskatāmi liecina, ka pastāvīgai deklarētajai dzīves vietai ir festivāla stabilitāti garantējošs efekts, kas ļauj droši teikt: „Festivālu var rīkot!”
Kamermūzikas festivāla „Sansusī” ģeogrāfija
Festivāla dzimšanas prelūdijas ievadā topošais tēvs, operas solists Armands Siliņš iepazīstināja izmeklēto publiku – draugus, VIP personas, Aknīstes lauku teritorijas iedzimtos, pašvaldības un atbalstītāju pārstāvjus – ar jaundzimušo, kuram, spriežot pēc publiskajiem reklāmplakātiem, dots Sansusī vārds.
Pirmdzimtais ir auklēts, gaidīts un lolots, taču laimīgo tēvu nepārtraukti urdījušas arī iekšējas šaubas. „Kāpēc es to daru, kāpēc man tas vajadzīgs?” – jautājumi nepārtraukti likuši saņemties apņēmībā īstenot festivāla ieceri. Tagad atpakaļceļa vairs nav. Ir publiski izziņota dzimšana un saņemta labvēlība no laicīgajiem atbalstītājiem, bet no tiem, kuri pārlaicīgi, - zīme negaisa izskatā, kas iesvētījusi turpinājumu, piedaloties prelūdijā ar stihiski ritmiskiem skaņas efektiem.
Festivāla specifika – klasiskās mūzikas mazās formas – vokālā, vokāli instrumentālā un instrumentālā kamermūzika. Formāts – popmūzikas un rokmūzikas festivāliem līdzīgs trīs dienu „open air” pasākums uz trīs skatuvēm. Plānotā norise – no 2014.gada 8.līdz 10.augustam Aknīstē, brīvdienu mājas „Susēja” teritorijā. Publikas mitināšanās teltīs un tuvējos viesu namos.
Jau šobrīd savu dalību nākamā gada „Sansusī” festivālā apstiprinājuši tādi mūziķi kā ģitārists Kaspars Zemītis, kontrtenors Sergejs Jēgers, grupa „Undertango”, sitaminstrumentāliste Elīna Endzele, obojiste Jana Klevicka, pianisti – Herta Hansena, Elizabete Šīrante, Mārtiņš Zilberts.
Festivāla rīkotāji turpina sarunas par dalību festivālā vēl ar vairākiem izciliem pašmāju mūziķiem, bez tam ir sāktas sarunas ar turku tenoru Muratu Karahanu par uzstāšanos „Susējā” ar īpašu turku klasiskās kamermūzikas programmu.
Festivāla koncertu piedāvājumu papildinās arī daudzveidīgas papildu aktivitātes – gan sportiskas (orientēšanās Aknīstē), gan intelektuālas (lekcijas, tikšanās ar komponistiem, izstāde).
Domāts arī par „Sansusī” festivāla piebiedrošanos kopējai tendencei īpaši afišēt draudzīgumu pret ģimenēm. Bērniem būs gan savs atrakciju laukums, gan savs koncerts un izrāde.
„Par viņu izklaidēm un pieskatīšanu rūpēsies profesionāla komanda," tēvišķi sola Armands Siliņš, gaisinot bažas par situāciju, ja apnikusi kamermūzika. „Ja kādam šķitīs, ka viņš negrib skatīties kādu no koncertiem, paralēli vienā no ēkām tiks rādīts kino. Katra vakara izskaņā bāra teltī tiks iegriezta ballīte līdz rītam ar kādu ne tik ļoti akadēmisku mūziķu sastāvu.”
Plānots parūpēties arī par transportu, kas gādās par publikas pārvietošanu maršrutā uz un no festivāla līdz Rīgai, Jēkabpilij un Daugavpilij.
Kā redzams, ambīcijas tik lielas, ka liek neticībā šūpot galvu. Lai gan par lielākajiem tagad uzskatītie festivāli sāka savas gaitas pieticīgāk, zināms, ka latiņa jāceļ augstāk par spējām, jo tikai tad ir iespējams izcils panākums. Taču viens ir skaidrs - visa gada garumā garantēts pamatīgs darbs, lai pienācīgi notiktu pirmais „Sansusī” festivāls un jau pēc gada tas kļūtu par lepnumu pašvaldībai un vietējiem uzņēmējiem. Bet bez darba nepieciešams vēl tik daudz ticības tam, ko radi!
Prelūdijas saskaņa ar dabas untumiem
Piedodiet, piemirsās kāds būtisks nosacījums, kas ir teju vai obligāts dabas un vides festivālu nišā esošajiem festivāliem, proti, saskaņa ar vidi. Lai gan „Sansusī” nedeklarē savu piederību šai nišai, tomēr festivāla prelūdijas koncerts atklāja slēptu vienošanos par savstarpēji saskaņotu rīcību.
Prelūdijas koncertā ar Baha, Šūmaņa, Bizē, Grīga, Brāmsa, Jāņa Ivanova, Pētera Vaska, Ulda Stabulnieka, Artura Maskata un vēl citu komponistu skaņdarbiem uzstājās Jana Klevicka (oboja), Dace Zālīte (čells), Elizabete Šīrante (klavieres), Herta Hansena (klavieres) un pats namatēvs Armands Siliņš.
Jau koncerta sākumā ar tehnisko izpalīgu palīdzību skatuves nojume teju ik pēc skaņdarba atbrīvojās no sakrājušās ūdens, taču īsts izbīlis piemeklēja Klevicku un Hansenu Baha sonātes atskaņojuma laikā, kad nogāzās nojumi balstošu baļķu konstrukcija. Par laimi, neviens necieta. Acīmredzot, pie vainas augstāk minētā vienošanās ar dabas spēkiem.
Koncerta turpinājumā vējš pieņēmās spēkā, ritmiski cilājot nojumi, līdz beidzot stihija bija klāt ar spēcīgām lietus šaltīm, nežēlojot ne mūziķus, ne klausītājus, svētīja visus. Glābts tika arī no Valsts akadēmiskā kora „Latvija” aizlienētais flīģelis, bet koncerta turpinājums izskanēja „Susējas” lielajā viesistabā.
