Anglikāņu baznīcā Zaļajā ceturtdienā skanēs Bēthovens, Štrauss un Nīmanis

Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Zaļajā ceturtdienā, 18. aprīlī, plkst. 20.00 aicina uz Anglikāņu baznīcu, lai vakaru pavadītu dziedātājas Ievas Paršas un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra pūšaminstrumentālistu sabiedrībā, informēja orķestra pārstāvji. 

Koncertā skanēs Ludviga van Bēthovena, Riharda Štrausa un Jēkaba Nīmaņa skaņdarbi, un pie diriģenta pults stāsies Guntis Kuzma. Anglikāņu baznīcas izcili dzidrā akustika liek mūzikai šajā skaistajā Vecrīgas dievnamā izklausīties neikdienišķi brīnumaini, un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) koncerts būs neaizmirstams Klusās nedēļas piedzīvojums.

Koncertā uzstāsies prasmīgi un aizrautīgi LNSO solisti – viņu skaitā pirmā oboja Egils Upatnieks, pirmā klarnete Mārtiņš Circenis, pirmais fagots Jānis Semjonovs, pirmais mežrags Artūrs Šults, pirmā trompete Jānis Porietis. Jaunākais dalībnieks ir itāļu flautists Tommāzo Pratola – viens no pretendentiem uz pirmās flautas vietu LNSO. Tommāzo savu talantu izkopis Itālijā, Ženēvā un Berlīnē. Pirms gada mūziķis, atrodoties Japānā, uzgāja ziņu par izsludinātu vakanci – pirmās flautas posteni LNSO – un atbrauca uz Latviju. 

Ieva Parša ir dziedātāja, kuras uzmanības lokā ir galvenokārt laikmetīgā un latviešu komponistu mūzika, taču Ieva labprāt dzied arī baroka un romantisma repertuāru, visās šajās mūzikas jomās lielu uzmanību pievēršot teksta un satura atklāsmei. Daudzu latviešu komponistu – Andra Dzenīša, Paula Dambja, Mārītes Dombrovskas, Gundegas Šmites, Raimonda Paula, Kristapa Pētersona, Imanta Zemzara u.c. darbi tapuši tieši Ievas Paršas balsij. Lielu publikas atzinību izpelnījušās sadarbībā ar pianistu Aldi Liepiņu veidotās Ievas Paršas soloprogrammas “Spoži mirdzošais latvju pelēkais”, “Kādas sievietes stāsts” un “Dūdieviņš”.

Guntis Kuzma ir LNSO diriģents kopš 2014./2015. gada sezonas. Viņš ar labiem panākumiem vadījis LNSO koncertus, vairākkārt uzstājies arī ar citiem orķestriem. 2018. gada janvārī lielu atzinību guva Gunta Kuzmas un LNSO veiktais Ādolfa Skultes Piektās simfonijas lasījums “Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā”. JVLMA docents; līdz 2019. gada martam JVLMA Pūšaminstrumentu katedras vadītājs. Saņēmis "Lielo mūzikas balvu 2018" par spožām interpretācijām klarnetista un diriģenta ampluā. 

Zaļās ceturtdienas koncerta ievadā LNSO pūtēju ansamblis Gunta Kuzmas vadībā atskaņos Ludviga van Bēthovena Rondīno Mibemolmažorā WoO25. 1790. gadā Bēthovens bija Bonnā rezidējošā Ķelnes kūrfirsta dienestā, un viens no viņa pienākumiem bija komponēt tā saucamo harmonijmūziku, kas bija ļoti populāra vispirms Vīnes ķeizara galmā, pēc tam arī citu augstmaņu galmos – to spēlēja gan maltītes laikā, gan kā izklaides mūziku arī citos patīkamos brīžos.

Ar lielu interesi gaidām pirmatskaņojumu – populārā teātra mūzikas autora. “Spēlmaņu nakts” balvas vairākkārtēja laureāta Jēkaba Nīmaņa jaundarbu “Astotie”, kas veltīts dzejnieka un tulkotāja Ulža Bērziņa 75 gadu jubilejai, kuru latviešu valodas ģēnijs svinēs 17. maijā. Par jaundarbu “Astotie” Jēkabs Nīmanis saka: “Uldis Bērziņš ir īpaši interesants ne tikai ar savu talantīgi oriģinālo, ļoti smalki izkopto intelektu kā dzejnieks, tulkotājs un publicists, bet arī ar to, ka viņš rada dzeju jau sešas dekādes. Šī fakta intriģēts, veidoju ciklu, kurā katrs izvēlētais dzejolis integrēts dziesmas žanrā un pārstāv savu desmitgadi. Kā formālo paņēmienu atlasei izvēlējos dzejoļus, kas rakstīti tajos gados, kas beidzas ar skaitli astoņi. Liekas, ka ciklam šis nosaukums piestāv, tur ir gan intriga, gan loģika, gan viss, ko vien varat piefantazēt šai nozīmei klāt, jā, tieši tas to arī nozīmēs. Ja augstākie spēki būs labvēlīgi, nākotnē taps arī 1998., 2008. un 2018. gadā rakstīto dzejoļu tvērumi dziesmas žanrā.”

Koncertā atskaņotais dzejolis “Balss” (1968) ir no krājuma “Piemineklis kazai” (1970). Dzejolis “Putniņš” (1978) ir no krājuma “Nenotikušie atentāti” (1990). Dzejolis “Atrod” (1988) ir no Ulža Bērziņa un Jura Kronberga krājuma “Laiks” (1994).

Pats Nīmanis sevi raksturo kā aktīvu klarnetistu un komponistu. Īpaši pamanāms kā mūzikas autors ievērojamam daudzumam teātra izrāžu (“Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās”, “Voiceks”, “Raiņa sapņi”, “Trīne” u. c.) Latvijā, Krievijā un Eiropā. Sacerējis mūziku virknei animācijas filmu, kā arī dokumentālajam kino un īsfilmām. Ilgus gadus vada balkāniski klezmerisko ansambli "Jakob Noiman Festival Band". Nesen kā režisors Nacionālajā teātrī iestudējis izrādi “Ceļojums uz Ziemeļiem”. 

Ieva Parša par Jēkaba Nīmaņa jaundarba iestudēšanas procesu stāsta: "Sākumā bija traki... Domāju – vairāk nekad nedziedāšu viņa mūziku, šī nu ir pēdējā reize. Tā skaitīšana uz piecām astotdaļām, vairs nevaru izturēt. Dziedāt Jēkaba mūziku – tā vienmēr ir cīņa ar sevi! Bet rezultāts jau allaž ir jauks, jo Jēkabs ir optimists – viņa mūzika ir nebeidzami optimistiska, saulaina un gaiša."

Jēkabs Nīmanis atzīst: "Daudzi izpildītāji teikuši, ka mana mūzika izskatās vienkāršāka, nekā tā ir patiesībā, un tās iestudēšanā ir jāinvestē vairāk laika, nekā sākumā liekas. Esmu pamanījis, ka man ir citādāks domāšanas veids – tur nav tā, ka uzmet aci, un uzreiz ir skaidrs. Vajag padzīvot ar to. Man ar visiem mūziķiem tā ir. Tas nav speciāli, ka gribu kādam sarežģīt dzīvi – vienkārši tā es jūtu mūziku.”

"Tas, ko nedrīkstu ļaut ne izpildītājam, ne klausītājiem – atslābt un ļauties plūdumam. Man visu laiku vajag piedāvāt intrigu, un, lai intriga rastos, mazliet jāpārkāpj iepriekšējie noteikumi. Visu laiku tādas nelielas variācijas par ekspektācijām, kuras tiek apgāztas. Tāpēc manu mūziku tik vienkārši no galvas nevar atcerēties, bet to ir interesantāk klausīties kā stāstu – jo tur ir intriga un spēles elements. Es jau nemēģinu nevienu pārsteigt ar jaunu izteiksmes formu –dzīvoju un strādāju formās, kurās cilvēki komunicē, kuras viņiem ir atpazīstamas, es tikai mainu kombinācijas. Īstenībā tas ir viens no 21. gadsimta interesantākajiem veidiem, ka mēs lietojam esošās formas jaunos veidos, nepārvēršot to par revolūciju. Mani tas aizrauj, un, ja mani tas aizrauj un aizrauj arī izpildītāju, ir cerība, ka tas pēc kaut kā arī izklausīsies,” uzskata Nīmanis.

Ieva Parša atceras, ka Jēkabu Nīmani iepazinusi kā klarnetistu.

“Mēs pat muzicējām kopā, un tad viņš kļuva par komponistu. Tādēļ pūtēji kaut kā ieņēmuši nozīmi man apkārt. Un man viņi ļoti patīk. Turklāt pūtējus ar vokālistiem nezin kāpēc bieži mēdz “sapārot” – laikam jau zināšanu līmeņa dēļ. Re, te nu mēs esam!" saka Parša.

Jēkabs par pirmatskaņojumu un Anglikāņu baznīcu: "Telpa ir daļa no priekšnesuma – kad domāju nošu līnijās, es mazliet iedomājos arī par akustisko telpu – šai ziņā man ir zināma pieredze gan kā izpildītājam, gan klausītājam. Ir dažas muzikālās kvalitātes, kuras man rada bažas. Bet tas ir normāli, jo kopumā uzticos mūziķiem, uzticos diriģentam un zinu, ka viņš strādā ļoti racionāli - izceļ to, ko vajag izcelt, un noslēpj to, ko vajag noslēpt. Arī mūziķus labi pazīstu. Viņu klātbūtne ir kvalitātes zīme. Ansamblī ir brīnišķīgi mūziķi!”

Jēkabs Nīmanis atzīst, ka ceturtdiena viņam šķiet viena no brīnišķīgākajām dienām nedēļas plūdumā.

“Šoreiz Zaļās ceturtdienas vakarā ir arī "Ceļojums uz ziemeļiem" Nacionālajā teātrī – tā ka mana klātbūtne kultūras telpā būs jūtama… Bet ne jau tāpēc esmu tik šausmīgi priecīgs… Man vienkārši ir prieks, ka apkārt ir cilvēki, ar kuriem varu komunicēt ne tikai verbālā manierē, bet komunikācija notiek mākslas formas veidā – ka mākslinieks uz skatuves izpilda versiju par to, kā viņš kaut ko jūt un redz, un tas notiek bez teksta. Šī komunikācija man vispār šķiet viena no brīnišķīgākajām – un, ja tāda vēl notiek Zaļajā ceturtdienā, jūtos ārkārtīgi laimīgs, un man gandrīz vairs neko nevajag," neslēj Nīmanis.
 

Koncerta noslēgumā izskanēs Riharda Štrausa Otrā sonatīne jeb Simfonija pūšaminstrumentiem “Priekpilnā darbnīca”. No visiem priekštečiem Štrauss visaugstāk vērtēja Mocartu. Kad 1941. gadā Štrausam lūdza uzrakstīt komentāru izdevumam “Mocarts un Minhene”, Štrauss atbildēja: “Nevaru rakstīt par Mocartu, varu tikai apbrīnot viņu”. Meditējot par Mocarta mūziku un vērojot, kā kara šausmās sabrūk viņa ierastā pasaule, Rihards Štrauss komponē sonatīnes, kuras vēlāk pats sauc par sonātēm, nenojaušot, ka pēc viņa aiziešanas citsaulē izdevējs nosauks tās par simfonijām.

Klausoties šīs Štrausa simfonijas, var sajust Mocarta ietekmi – katram instrumentam ir gandrīz vai solo nozīme, faktūra virmo un izplešas kā dzīvs daudzu pūšaminstrumentu organisms. Klasicisma serenādes ideja tiek iemiesota jūgendstila līnijās un stājas spēcīgā kontrastā tam, kā šīs bezrūpības autora acupriekšā drupās sakrīt viss, kas Štrausam bijis nozīmīgs un vērtīgs.

Biļetes uz koncertu “Zaļā ceturtdiena. Bēthovens, Štrauss un LNSO Anglikāņu baznīcā” iespējams iegādāties Lielās ģildes un “Biļešu paradīzes” kasēs, kā arī internetā.

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti