Zvaigžņu ceļi pasaulē

Iedegties par ideju. "Koku opera. Vējgāzes" Somijas mežos - simbols pārmaiņām

Zvaigžņu ceļi pasaulē

Uz pareizā ceļa. Vokālā grupa "Anima Solla" Eiroradio konkursā Barselonā

Diriģents Andris Nelsons: Mums ir dota brīva izvēle, kā savu ceļu šajā dzīvē ejam

Andris Nelsons: Dzīve ir kā ceļojums uz apsolīto paradīzi

Vācu kultūras ikonas, pianistes un komponistes Klāras Šūmanes divsimtās jubilejas svinības bija iemesls, lai dotos uz Leipcigu. Bet divtik nozīmīgu šo pasākumu vērta fakts, ka koncertos piedalījās latviešu mūziķi: pianiste Lauma Skride, vijolniece Baiba Skride un diriģents Andris Nelsons, kurš šoreiz ir cikla "Zvaigžņu ceļi pasaulē” starmetis, kuru apciemot uz Leipcigas slaveno "Gewandhaus" devās Gunda Vaivode.

Gunda Vaivode: Ir pagājis kāds laiks, kopš esi "Gewandaus" orķestra galvenais kapelmeistars. Kopā esat bijuši gan Āzijā, gan tepat Eiropā, kopā droši vien jau apēduši arī pudu sāls. Kā esi saradis ar savu orķestri?

Andris Nelsons: Lai gan rit jau otrā sezona, līdz ar to, ka orķestra sastāvā kopumā muzicē vairāk nekā 160 mūziķu, jo tas spēlē ne tikai simfoniskos koncertus, bet piedalās arī operu iestudējumos un Tomasa baznīca koncertos, reāli gada laikā visus savus orķestrantus redzu labi ja vienu reizi. No vienas puses, tas mūsu kopīgo iepazīšanās procesu dara garāku, bet tajā pašā laikā

man ir sajūta, ka tas pagarina arī procesu, cik ilgi es kā galvenais diriģents šeit varētu būt.

Tas ir arī ļoti interesanti – lai gan orķestris ir viens, reāli mēs spēlējam dažādas programmas, tāpēc vienmēr aktuālas ir dažādas kombinācijas. Protams, mūziķi savstarpēji viens otru ļoti labi zina un pazīst, un arī es varu iepazīt dažādus koncertmeistarus un viņu pieeju mūzikai. Visu laiku ir sajūsmas sajūta! Nav nevajadzīgas rutīnas, bet gan vienmēr ir tāds prieks, it kā mēs būtu tikko sākuši kopā darboties.

Andris Nelsons un "Gewandhaus" orķestris

Lielu daļu tava laika, protams, paņem lielie hrestomātiskie opusi – Brukners, Bēthovens, Mālers un Vāgners, bet ik pa laikam pie tevis atnāk arī jauna un nezināma mūzika. Viens no šiem gadījumiem ir arī Betsija Žolā – komponistei, kurai ir 93 gadi, "Gewandhaus" un Bostonas orķestris pasūtinājuši darbu. Viņa ir aktīva joprojām. Cilvēks, kurš studējis pie Mesiāna, kurš savulaik ticies ar pašu Hemingveju un Varēzu, raksta mūziku 21. gadsimtā. Kāda tā ir?

Ir liels prieks ar viņu sadarboties! Betsija ir liela māksliniece, viņa ir klāt mūsu mēģinājumos. "Vēstules no Bahvilas" ir koppasūtījums – skaņdarbs saistīts ar viņas iespaidiem par Leipcigu. Protams, pirmais, kas viņai nācis prātā, ir Bahs, un tādā rakursā viņa šo skaņdarbu arī rakstījusi. Vēl šovasar ar Bostonas orķestri Tenglvudā atskaņojām vienu citu viņas darbu, un arī tur viņa bija klāt.

Komponiste ir ļoti šarmanta, pilnībā skaidru galvu.

Viņas mūzika, no vienas puses, ir ļoti detalizēta, cauri jūt Baha ietekmi, un pirmajā brīdī, kad tu to spēlē, šķiet, ka tās ir tādas kā kolāžas – ne gluži haotiskas, taču var rasties iespaids, ka grūti to visu dabūt kopā. Bet, kad spēlē to skaņdarbu cauri un esi visu izanalizējis, rezultāts ir ļoti krāsaina, izteiksmīga, dramatiska, jūtīga un jutekliska mūzika. Manuprāt, Betsijas Žolā mūzikas valoda kaut kādā ziņā stāv pāri kādam konkrētam laika posmam mūzikas vēsturē – tā ir moderna, laikmetīga mūzika, caur kuru viņa pasaka to, ko jūt, un tas galu galā ir svarīgākais.

Vai viņa pati arī kādus padomus dod?

Jā, viņa ir ļoti delikāta, ar labu humora izjūtu – aktīvi  piedalās mēģinājumu procesā un vienmēr pēc mēģinājuma man iedod savu ieteikumu listi –

ka trombonus vajadzētu bišķiņ mazāk, ar surdīnēm vai bez...

Domāju, viņas mūzikas atslēga ir tajā, ka detaļas šeit ir ļoti svarīgas. Pēc tam, kad ej cauri visām smalkajām niansēm, skaņdarbs uzreiz izklausās daudz dzīvāks, arī arhitektūru labāk var redzēt pāri detaļām. Citādi var sanākt tāds mudžeklis – kā makšķerniekam aukla: ja tā nav kārtīgi uztīta, ātri var saiet kāpostā jeb pineklī. Detaļas neizpildot, tu nevari atrast pareizo atslēgu, ar kuru atvērt vaļā to sirds kambari...

Īstenībā jau jocīgi – mēs Latvijā tik maz par viņu esam dzirdējuši! Arī runājot par Klāru Šūmani – mēs labi zinājām viņas Klavierkoncertu, bet kopumā mūzika, ko viņa veiksmīgi uzrakstījusi, ikdienas koncertdzīvē vis neskan pārāk bieži. Tev bija iespēja muzicēt gan kamermūzikas koncertā, spēlējot trompeti, dažus dziesmu pārlikumus, un kopā ar Laumu atskaņot Klavierkoncertu. Vai Šūmane ir tikpat talantīga komponiste kā pianiste?

Andris Nelsons: Viņa bijusi ļoti spēcīga pianiste, spēcīga personība – pat spēcīgāka nekā Roberts Šūmanis. Domāju, Klārai Šūmanei kā komponistei pievērsta nepelnīti maza vērība, jo Klavierkoncertā, lai arī varbūt kaut kādā ziņā tas ir naivs un atbilstošs tam vecumam, kurā viņa rakstīja, ir jūtams komponistes talants; tas nav plaģiāts, tur iekšā ir enerģija, vēstījums, jauna cilvēka skatījums.

Trakāk, nekā varētu iedomāties…

Gunda Vaivode: Klāra Šūmane savā virtuozitātē esot pārspējusi pat Sigismundu Tālbergu, bet kā mūziku, ko komponējusi piecpadsmitgadīga jaunkundze, izjūt Lauma Skride?

Lauma Skride: Pirmkārt, tā ir ļoti romantiska, otrkārt – ārkārtīgi tehniski sarežģīta, jo Klārai bija ļoti lielas, sievietei pat netipiski lielas rokas, un to tiešām var arī jebkurā skaņdarbā redzēt – viņai nebija nekādu problēmu nospēlēt decimu vai pat lielākus intervālus. Viņai patika skaņdarba beigās ielikt kaut ko ļoti virtuozu, un Koncertam visa trešā daļa ir pilnīga akrobātika...

Sākumā atver tās notis, nodomā – nav jau tik traki, nav tādas tekstūras kā Skrjabinam vai Rahmaņinovam.

Bet tad sāc mācīties un saproti – aijaijai... Tur ir daudz trakāk, nekā vispār var iedomāties!

Man, piemēram, ir ļoti mazas rokas, tāpēc bija jāizdomā, kā tās notis varētu izspēlēt... Un saturs! Otrā daļa ir tāds mīlas izplūdums, turklāt bez orķestra. Ļoti, ļoti skaista un romantiska mūzika, kas man ļoti iet pie sirds. Un kas mani vēl fascinē – ka viņa vispār nav turējusies ne pie kādas formas. Sevišķi pirmajai un otrajai daļai nav nekādas klasiskās formas iezīmes – kur tāds sešpadsmitgadīgs skuķēns kaut ko tādu izdomājis?! (..) Arī zināšanas viņai bija pamatīgas – Klāra labi zināja klavierrepertuāru, studēja visus Šopēna darbus un laboja viņa partitūrās kļūdas...

Lauma Skride, "Gewandhaus" orķestris un Andris Nelsons


Klāras Šūmanes jubilejas fokusā notika arī kamermūzikas koncerts "Gewandhaus" Mendelszona zālē, kur līdzās Klāras mūzikai skanēja Nadjas Bulanžē un Sofijas Gubaiduļinas darbi  tos interpretēji tu, Lauma, un Baiba Skride, arī jūsu kvarteta kolēģe Harieta Kreiga un Andris Nelsons, šoreiz trompetista ampluā. Vai tev tas nozīmē kādu lomu maiņu, jo faktiski tu visu koncertu biji uz skatuves un it kā vadīji procesu.

Uzskatu, ka spēlēt ar orķestri ir tieši tas pats, kas spēlēt kamermūziku – orķestra mūziķos jāklausās tikpat uzmanīgi kā kamermūzikas partneros. To no daudziem diriģentiem esmu dzirdējusi, ka viņi saka – momentā var just, kurš pianists ir spēlējis kamermūziku un kurš to nav darījis, un kurš spēlē tā, kā grib, un uzskata, ka diriģentam viņam jāseko. Man labāk patīk klausīties, es vienkārši pie tā esmu pieradusi. Tāpēc ar orķestri spēlēju tieši tāpat kā spēlēju kamermūziku. Klāras koncertā ir tik daudz dialogu, pasāžu, kur klavieres sarunājas ar pūšamajiem instrumentiem – ja neklausīsies, viss tur aizies grīstē.

Un ko tu saki par Andri Nelsonu kā diriģentu?

Es viņu dievinu!

Kad tu spēlē ar māsu, ar Andri vai arī kādu citu latviešu mūziķi – tev nešķiet, ka tā ir pavisam cita un īpaša brālība?

Es teiktu, ka tā brālība vairāk ir nevis tāpēc, ka esam no Latvijas, bet tāpēc, ka mums ir līdzīga izglītība, bijuši līdzīgi skolotāji un mūzikas saprašana.

Pie mums bērniem jau no mazām dienām māca uztvert mūziku un meklēt tajā dziļumu. Māca nelikt sevi galvenajā lomā, bet cienīt mūziku un komponistu. Un atskaņot to kā godinājumu komponistam, nevis tev pašam. Man liekas, Latvijā un līdzīgajās zemēs mūzikas izglītība ir ļoti īpaša.

No kreisās: Harieta Kreiga, Lauma Skride, Gunda Vaivode un Baiba Skride

Misija ierakstīta zvaigznēs

Andris Nelsons: Ir ļoti grūti pateikt, kā būtu, ja Klāra intensīvi un aktīvi būtu turpinājusi komponēt. Mūzikas vēsturē viņai ir liela loma gan kā pianistei, gan komponistei, gan Roberta Šūmaņa dzīvesbiedrei. Viņa ir tik daudz atbalstījusi, palīdzējusi un stāvējusi klāt Roberta īpaši sarežģītajai personībai. Koncertā līdzās viņas Klavierkoncertam, kuru brīnišķīgi spēlēja Lauma Skride, bija arī Šūmaņa Pirmā simfonija – Klāra bija viena no tiem cilvēkiem, kuri teica, ka Robertam vajag rakstīt simfonisko mūziku, viņa juta, ka Roberta izpausmei nepieciešama liela teritorija. Tāpēc lielā mērā Pirmā simfonija radusies Klāras ietekmē, un Roberts to uzrakstīja četru dienu laikā. Tas tāds filozofisks jautājums – cilvēki, kuri ir mums blakus – mūsu tuvinieki, ģimene, draugi, kolēģi, mūziķi vai skolotāji – ļoti ietekmē mūsu izvēli un izaugsmi. Bez viņiem mūsu – radošo cilvēku – ceļš varbūt būtu pilnīgi savādāks.

Manuprāt, katram cilvēkam šajā dzīvē ir misija un uzdevums, kurš jau ierakstīts "lielajā grāmatā" un zvaigznēs pat tad, ja mums kaut kas liekas nepareizi.

Gunda Vaivode: Tev ļoti mīļš komponists ir Antons Brukners – un "Gewandhaus" orķestris ir absolūti piemērots viņa mūzikai. Brukneru tu esi ilgi studējis – arī viņa dzīvi un darbus. Kas šo mūziku padara ārpus laika esošu?

Šobrīd jau esam ierakstījuši Trešo, Ceturto, Piekto, Sesto, Septīto, Astoto un Devīto simfoniju, palikušas vēl ar nulli datētā, tad Pirmā un Otrā. Kā grēcīgam kristietim man būtu jāsaka, ka Brukners savā daiļradē, neskatoties uz visām pilnīgi ģeniālajām novitātēm, ko viņš ienesis, varbūt pat brīžiem neapzinātām novitātēm, krāsām un arhitektūru – ir viens no retajiem komponistiem, kura dzīvē un daiļradē jūtama dziļa pazemība Dieva priekšā, un pazemība arī lielo komponistu-ģēniju priekšā: Bēthovenu, Bahu un Vāgneru viņš dievināja un apbrīnoja. Arī liela paškritika, absolūta pazemība pret Augstāko. Viņš bija ļoti, ļoti ticīgs katolis, un tas lielā mērā arī ietekmēja viņa dzīves gājumu un mūzikas valodu.

Tas it kā izklausās ļoti vienkārši un pat normāli – katram kristietim būtu jāmēģina iet šis pazemības ceļš, bet tajā pašā laikā zinām, ka Vāgners, Mālers vai Bēthovens vai jebkurš liels, ģeniāls komponists bijis kaislību plosīts, ar lielām ambīcijām un revolucionārām idejām, un tas bijis dzinulis komponēt ģeniālus darbus.

Un viņiem blakus ir Brukners – tāds lauku mūzikas skolotājs, ērģelnieks, kalpotājs, ar lielu pazemību un vainas izjūtu.

Tas varbūt arī padarīja viņu par tik ģeniālu komponistu, kuru joprojām cilvēki apbrīno un mēģina saskatīt tās patiesības, kuras viņš caur simfonijām mēģina mums pavēstīt. Man liekas, Bruknera simfonijas pēc Baha ir lielākais apvārsnis un universs, kurš varbūt ir pat plašāks par Bēthovenu un Māleru.

Paļauties par tūkstoš procentiem

Pietāte un pazemība laikam ir tās īpašības, kas vislabāk raksturo ne tikai Brukneru, bet arī pašu Andri Nelsonu. Viņa un vijolnieces Baibas Skrides kopīgā muzicēšana sākusies jau ļoti sen. Ar viņu kopā arī Nelsons muzicēja savā inaugurācijas koncertā Leipcigā.

Baiba Skride: Uz Andri vienmēr varu tūkstošprocentīgi paļauties – vienalga, ko viņš ņems rokā, to viņš uztvers ar vislielāko nopietnību un no jebkura skaņdarba centīsies dabūt ārā visu to labāko. Ar visiem diriģentiem tā nav. Reizēm ar jaunākajiem darbiem ir tā, ka netiek pievērsts tik daudz uzmanības vai ielikts daudz spēka tā atskaņošanā, bet Andrim vienmēr viss ir svarīgs. Viņš vienkārši ir caur un cauri mūziķis. Nezinu nevienu citu, kurš tik ļoti dzīvo mūzikā un ir tik patīkams cilvēks, arī sastrādājoties. Tas ir vienreizēji!

Baiba Skride un Andris Nelsons


Gunda Vaivode: Kā jums gāja Āzijas tūrē?

Fantastiski! Tie patiešām bija brīnišķīgi koncerti. Bijām Japānā – Tokijā un divreiz Osakā –, Ķīnā bija četri koncerti – katrs no tiem bija fantastisks. Un ar kādu siltumu "Gewandhaus" var spēlēt un visu ceļojumu izturēt! Patiešām – ļoti iespaidīgi. Nākošie koncerti šeit plānoti Sofijas Gubaiduļinas dzimšanas dienas sakarā, vēlreiz būs arī Šostakoviča mūzikas koncerti Bostonā.

Var teikt, ka tu esi tāda kā Andra štata soliste…. Braukt kopīgā tūrē un muzicēt arī kopā ar otru Andra orķestri – tā ir liela un skaista priekšrocība.

Protams! Un man ir tāds prieks, ka Andris ir tik uzticīgs un lojāls, ka viņš mani atkal un atkal ielūdz pie saviem orķestriem – tiešām

nezinu nevienu citu diriģentu, ar kuru man būtu tik vienkārši spēlēt un kurš būtu tik iedvesmojošs! Andris tiešām ir liela laime manā dzīvē.

Bēthovens un Vīnes filharmoniķi

Gunda Vaivode: 2020. gads ir Bēthovena jubilejas gads, un, tam tuvojoties, ar Vīnes filharmoniķiem esi ieskaņojis visas Bēthovena simfonijas. No vienas puses – milzīgs gods, saskaņošanās ar tradīciju, bet vienmēr taču gribas arī kaut ko jaunu pateikt arī tajā, kas ir tik ļoti pazīstams. Kā tev gāja ar Vīnes filharmoniķiem šajos ierakstos?

Andris Nelsons: Man tas tiešām bija liels gods... Ieraksti noritēja apmēram divu gadu garumā. Vīnes filharmoniķu muzicēšanas veids un stils man vienmēr bijis tuvs. Viņiem pašiem ir ļoti svarīgi, ka, no vienas puses, viņiem tiek dota brīvība muzicēt, bet, no otras puses, viņi no diriģenta sagaida daudz fantāzijas un daudz impulsu, kurus viņi ļoti labi saprot un ņem pretī. Protams, jāņem vērā tradīcijas – tik daudzus komponistus viņi pirmatskaņojuši, pacēluši, vai diemžēl arī vēsturiski noniecinājuši. Tas pats Brukners bija daudz cietis. Bet Vīnes filharmoniķu muzicēšanas veids man personīgi ir ļoti tuvs, jo viņiem svarīgākais ir mūzikas krāsas, saturs un izteiksmīgums.

Tas droši vien ir saistīts ar to, ka viņiem nav viena galvenā diriģenta un pie viņiem brauc tiešām paši labākie.

Tas noteikti spēlē lielu lomu. Katru nedēļu viņiem ir kāds cits diriģents, un mūziķi paši izvēlas, kurš tas būs. Viņi pat visi kopā izvēlas, kādu repertuāru ar kuru diriģentu viņi labāk gribētu izpildīt, līdz ar to viņi jūtas brīvi savā izvēlē, muzicēšanas veidā un ir spontānāki. Kas attiecas uz tradīciju – ļoti interesanti man bija atskaņot ar viņiem Bēthovenu. Tas bija liels gods – tagad pat ir grūti tam noticēt.

Droši vien grūti noticēt arī tam, ka tu diriģē Jaungada koncertu, vai ne? Programma jau ir apdomāta?

Jā, ir gan! Tas ir sapnis. Domāju, katram diriģentam, kuram attieksme pret Johana Štrausa un šāda veida mūziku ir veselīga, tas ir sapnis. Programma zināma jau vairākus mēnešus. Būs skaņdarbi, kuri nav skanējuši, vēl, protams, arī Štrausa tēva darbi. Bez Štrausa būs arī maziņa piedeva no Bēthovena, kurš arī rakstījis dejas. Tās ir vienkāršas, bet, tā kā nākošais būs Bēthovena gads, skanēs arī viņa mūzika. Protams, būs valši un polkas, būs zināma un pazīstama mūzika, bet būs arī tādi darbi, kas pirms tam nav atskaņoti. Līdz ar to, ka jubileju svinēs arī pati Vīnes Mūzikas biedrība, būs divi darbi, kas rakstīti tieši tai.

Atgriežoties vēl pie abiem taviem orķestriem. Jau pērn sākās jauka sadarbība starp "Gewandhaus" un Bostonas orķestri – veidojāt kopīgas programmas, apmainījāties ar mūziķiem, kopīgi pasūtījāt jaundarbus. Līdzās Andrim Dzenītim tagad būs arī Artura Maskata jaundarbs, un, ja pareizi saprotu, tad jums ir arī orķestru kopkoncerti, kas paredzēti Bostonā. Kā tas izpaudīsies?

Alianse varbūt izklausās pārāk politiski. Orķestru vidū valda draudzīga savienība, un ir daudz kopīga arī vēsturiski, ko pirms tam nezinājām. Piemēram, Bostonā mūsu otrā zāle ir "Gewandhaus" kopija. Arturs Nikišs bija galvenais diriģents gan Bostonā, gan Leipcigā. Tajos spēlējušie mūziķi savulaik mācījušies gan Leipcigā, gan Bostonā. [..] Abi orķestri daudz darījuši tieši jaunās mūzikas labā. Mendelszona laikā daudz atskaņoti Šūmanis, Mendelszons un Brukners. Tas viss rada kopības sajūtu. Leipciga ir viens no Eiropas kultūras centriem, Bostona – viens no kultūras centriem Amerikā.

Taču abi orķestri ir arī tik atšķirīgi jaunradē un spēles manierē!

Jā, tradīcijas atšķiras. Bostonas orķestris ir viens no eiropeiskākajiem, tajā dominē franču un vācu tradīcija. Pamatdoma, protams, nebija salikt abus orķestrus kopā un mēģināt sapludināt viena veida skanējumā, drīzāk otrādi – apzinoties katra orķestra kvalitātes, vēl vairāk gribam izcelt, saglabāt un lepoties ar tām individualitātēm, kas katram orķestrim piemīt. Tagad mums ir tūre, kurā ar "Gewandhaus" orķestri braucam uz Bostonu, spēlējam divas dažādas programmas, kur ir Mendelszons, Šūberts, Brāmss un Vāgners. Un ir trīs koncerti, kuros abi orķestri zināmā veidā būs kopā arī uz skatuves – piemēram, Šēnberga "Apskaidrotajā naktī".

Opera kā patīkams sānsolis

Andri, un kā ar operu?

Līdz ar to, ka man ir divi orķestri, koncentrācija un laiks sadalās starp Bostonu, Leipcigu un tūrēm ar abiem orķestriem, turklāt kā viesdiriģents aktīvi turpinu sadarbību arī ar Vīnes filharmoniķiem. Ik pa laikam esmu pie Berlīnes orķestra, tā ka vairāk laika īsti nekam neiznāk. Varbūt vienkārši tāds periods, kad jāizbauda brīnišķīgā orķestru kvalitāte: simfoniskā mūzika iedveš tik daudz fantāzijas, tas universs, par ko runā Bēthovens, Šūmanis, Brukners vai Šostakovičs, ir tik plašs un dziļš. Ļoti dziļi šobrīd esmu šo komponistu pasaulē.

Opera vienmēr ir tāds patīkams, veselīgs sānsolis, lai atgādinātu sev un arī orķestriem, ka vajag vienam otrā vairāk ieklausīties, līdzīgi kā kamermūzikā.

Operā tas ir nepārtraukts process, kurā tu ieklausies solistos. No vienas puses, tu pavadi, no otras puses – vadi. Tas attīsta fleksibilitāti, spontanitāti un arī to, ko var saukt par humānu muzicēšanas veidu, jo opera – tā ir balss, elpa. Jebkura mūzika, kuru dziedi vai spēlē, saistīta ar ķermeņa pulsāciju, elpošanu, satraukumu, dusmām, organisma reakciju. Tāpēc domāju, ka operas un simfonisko žanru nemaz nav iespējams atdalīt, tie abi vienmēr ir kopā.

Dzirdēt tevi koncertā ir milzīga bauda un prieks. Un lepnums, jo īpaši tad, kad tu esi kopā ar kādu no mūsējiem – Laumu, Baibu – un spēlē latviešu mūziku: Andri Dzenīti, Arturu Maskatu. Varbūt ir vēl kāds padomā?

Jā, gribu turpināt abu orķestru programmās iekļaut Latvijas komponistus – sekoju, kas notiek Latvijas simfoniskajā žanrā. Mēs zinām, cik brīnišķīga mums ir kora mūzika un kamermūzika, taču man ir interesanti, kā attīstīsies simfoniskais vai vokāli simfoniskais žanrs, lielformas darbi.

Uz pults - Maskata jaundarbs

Uz Andra Nelsona koncertu Leipcigas "Gewandhaus" bija atbraucis arī komponists Arturs Maskats.

Gunda Vaivode: Andris ir universāls diriģents. Lai arī kārojam pēc viņa lielo, īpaši romantisma megaopusu lasījumiem, viņš meistarīgi caurkož arī pavisam jaunu mūziku.

Arturs Maskats: Tas ir acīm redzami, un par to liecina arī viņa orķestra mākslinieciskās kultūras taktika, kādu viņš izvēlas – darīt ko jaunu. Tomēr man šķiet, ka viņš ir ārkārtīgi spilgts romantiķis visā, ko dara, – arī jaunajā mūzikā viņš meklē jūtas un emocijas, cenšas panākt to, lai šī mūzika iedarbotos uz cilvēku dvēselēm un emocijām. Andris mūzikā vienmēr meklē iekšējo stāstu, dramaturģiju, emociju kāpinājumu un formas likumsakarības, kas no tā izriet. Tāpēc gan lielie Šostakoviča cikli ar Bostonas orķestri, gan Bruknera cikli ar Leipcigas "Gewandhaus" orķestri, gan Bēthovens ar Vīnes filharmoniķiem – tie ir milzīgi romāni, kurus viņš izlasa pa savam un aizved līdz mums.

Gunda Vaivode un Arturs Maskats pie Leipcigas "Gewandhaus"


Artur, tevi zināmā mērā varam uzskatīt par Andra Nelsona diriģēšanas karjeras krusttēvu, tāpēc pasapņo, lūdzu, kas būtu tas, ko tu gribētu dzirdēt Andra skatījumā no operas repertuāra?

Visvairāk tomēr Vāgneru, kurš bija ļoti būtisks laikā, kad Andris bija galvenais diriģents mūsu Operā – kad viņš iestudēja gan "Reinas zeltu", gan "Valkīru", palika tāda sajūta, ka – ah, ja būtu arī "Zīgfrīds" un "Dievu mijkrēslis", un pēc tam varbūt "Parsifāls" un "Tristans un Izolde". Tās ir lietas, ko es pirmkārt gribētu, lai Andris diriģētu. Būtu interesanti arī paskatīties, kā viņš veidotu Šostakoviča "Mcenskas apriņķa lēdiju Makbetu", kad viņam ir milzīga simfoniskā bagāža un ar Bostonas orķestri viņš ierakstījis praktiski visas Šostakoviča simfonijas – man šķiet, viņš to sajūt savādāk, trakāk, sāpīgāk un dziļāk nekā daudzi Rietumu diriģenti. Un tad varbūt Pučīni. Domāju, tās ir 20. gadsimta operu virsotnes.

"Gewandhaus" un Bostonas orķestrim esi radījis jaunu skaņdarbu, kura partitūra jau nonākusi pie Andra. Ko tu īsti esi uzrakstījis?

Ja es to zinātu... Jutos ārkārtīgi pagodināts atsaukties šādam aicinājumam. Skaņdarba pamatā ir man tik ļoti nozīmīgās dzejnieces Emīlijas Dikinsones dzejolis. Viņa ir viena no amerikāņu vislielākajām dzejniecēm, daudzi uzskata – Amerikas vēsturē visizcilākā dzejniece. Konkrētais dzejolis stāsta par jūru, mūžību, par mīlestību... Vienā teikumā un arī vienā rindkopā to nevar izteikt, bet aiz dzejoļa burtiski slēpjas tāds kā aisbergs – tas, ko mēs nojaušam, bet neredzam. Latviskais šī skaņdarba nosaukums varētu tikt tulkots kā "Mana upe tek pie tevis".

Darbs bija tik tikko iesākts un pasūtījums noformējies, kad pēc divām vai trim dienām mūžībā aizgāja Andrejs Žagars. Tāpēc iekšējā sajūta un doma – ka tas ir mans veltījums viņam.

Šeit ir tā dzīvības mistērija – kas mēs vispār esam, kurp ejam, kas ir šis ceļš, kurp tas aiziet, un kas ir tā lielā, nepazīstamā, nezināmā vai jau zināmā pasaule, par kuru tikai nojaušam – ka tur kaut kas ir. Tas ir opuss, kura trīspadsmit vai piecpadsmit minūtēs koncentrējas mana pašreizējā pasaules izjūta.

Dzīve kā ceļš uz paradīzi 

Gunda Vaivode: Andri, tava dzīve pārsvarā notiek ceļā. Darba kabinetā Leipcigā daļu istabas aizņem koferi, seko ceļojums no vienas valsts uz otru. Vai tas nerada mokošu sajūtu, ka visu laiku kaut ko nepaspēj?

Andris Nelsons: Varbūt tā ir sevis mierināšanai, bet man liekas – ja koferu šeit nebūtu un valdītu daudz lielāka kārtība, justos līdzīgi kā strauss, kurš iebāzis galvu smiltīs. Lai gan kaut kur lasīju, ka tā nav taisnība – strausi galvu bāž smiltīs gluži citu iemeslu dēļ. Ja manā teritorijā viss ir tīrs, tātad viss ir kārtībā, visu esmu paspējis? Filozofiski skatoties, vai tas dod lielāku sakārtotības sajūtu vai tomēr ne? Tas ir diskutējams jautājums. Īstenībā mēs savā dzīvē nepaspējam pat daļu izdarīt no tā, ko varbūt gribētu. No vienas puses,
 

tas man liek domāt, ka šī dzīve ir kā ceļš jeb ceļojums uz apsolīto paradīzi, dzīvi pēc nāves, un mums dota brīva izvēle, kā mēs šo ceļu noejam.

Katram no mums vajag atrast savas prioritātes, kas ir galvenās dzīvē. Līdzīgi kā diriģējot – būtībā tā ir tikai ilūzija, ka orķestranti visu laiku seko diriģenta žestam: viņi jau spēlē paši, tu kā diriģents tikai viņiem dod impulsu, bet spēlē jau viņi paši. Bet ir dažas vietas katrā skaņdarbā, kur tiešām viņi paļaujas uz diriģentu, kur tiešām diriģents ir nepieciešams. Man šķiet, dzīvē ir lietas, kuras mums tiešām jāizdara, kuras ir svarīgas, un to pārējo mēs paši izvēlamies.

Kam tu gribētu atrast laiku savā kalendārā?

Savai meitiņai... Protams, atvēlu viņai visu savu laiku, kas man brīvs, bet būtu priecīgs dot viņai daudz, daudz vairāk laika. Un tad varētu arī to istabu atstāt nekārtīgu, ja vien vairāk varētu būt pie meitiņas.

Andri, paldies tev par šo sarunu un ceļu, kuru tu ej!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti