Benefice

Ērģelniece un komponiste Ligita Sneibe: Katra paša rokās ir atvērtības plašums

Benefice

Jubilāre Ingrīda Zemzare: Ja dzīvē ir kāda vērtība, tad tie ir draugi un māksla

Andrés el Letón – 80. Ģitārists Andris Kārkliņš un flamenko

Andrés el Letón – 80. Ģitārists Andris Kārkliņš un flamenko

Leģendārais flamenko ģitārists Andris Kārkliņš (1942-2011), kuru 28. janvārī pieminējām 80. gadskārtā, bija personība, kādas latviešiem, šķiet, nav bijis un, visticamāk, arī nebūs. Zenta Mauriņa ir teikusi, ka ģēnijs ir tas, kas caur savu tautu pieder cilvēcei. Tad nu par Andri Kārkliņu var sacīt, ka viņš ir leģenda, kas caur pasauli pieder savai tautai. Tikai tā, kā to mācēja un gribēja viņš - latvietis un pasaules pilsonis reizē. "Ja ceļoja, tad uz pasaules malu, ja skrēja, tad maratonu, ja dziedāja – tad līdz asarām," zina stāstīt tie, kuri pazina Andri Kārkliņu.

Pēc izceļošanas no Latvijas divu gadu vecumā kopā ar mammu un brāli, Andris Kārkliņš savā tēvzemē atgriezās stagnējošajos Brežņeva laikos – 20. gadsimta septiņdesmitajos, jau būdams pazīstams kā vienīgais latviešu izcelsmes ģitārists pasaulē, kas spēlē flamenko.

Gluži kā leģenda pasaules latviešu sabiedrību bija aplidojusi ziņa par to, ka trīs gadus Andris spodrinājis sava ģitārdieva Djēgo del Gastora kurpes tikai tāpēc, lai varētu izprast viņa filozofiju un ģitāras noslēpumus.

Un arī par to, ka, dzīvojot starp Spānijas čigāniem, viņš bijis gatavs pārdot dvēseli velnam, lai tikai apgūtu viņu ģitārtehniku un kļūtu par šī spēles stila Meistaru, kas tobrīd viņam šķita vispilnīgākais galamērķis.

Ka Spānijas čigāni 1967. gadā viņu kristījuši čigānu vārdā - Andrés el Letón – Andris Latvietis, kas nozīmējis viņa talanta augstāko novērtējumu.

Jaunībā  Andris Kārkliņš strādājis par fotogrāfu un žurnālistu laikrakstā "The New York Times", kad vajadzējis naudu, lai dotos uz Spāniju mācīties flamenko, sapelnījis to, pa vasarām strādājot ceļu būvē, studējis antropoloģiju Granādas universitātē,

aizrāvies ar boksu un skriešanu, dievinājis ceļošanu, sarakstījis tūkstošiem haiku, bijis lielisks gids un aizrautīgs stāstnieks.

Tikko pavērās iespēja, viņš atbrauca uz Latviju, kur 1978. gadā notika viņa pirmais koncerts.

"Varu bliezt tā, kā sirds liek" 

"No emigrācijas latviešiem biju dzirdējis, ka ir viens tāds vīrs, kas flamenko ģitāru mācījies Spānijā, bet pirmoreiz ar Andri satikos, kad viņš spēlēja savu solokoncertu Lielās ģildes zālē. Tas bija pirmais koncerts. Flamenko spēles paveids Latvijā bija nezināms. (..)

Piegāju pēc koncerta viņam klāt un teicu – arī es esmu ģitārists, un būtu ļoti interesanti, ja varētu apskatīt jūsu ģitāru un parunāties. Viņš priecīgi atbildēja – jā, es zinu, kas tu tāds esi – Latvijā tu esi slavens!

Un tad viņš paņēma ģitāru un teica – iesim pie manis iedzert vīnu, un tā mēs gandrīz līdz rītam dzērām vīnu un runājām," abu pirmo satikšanos atceras ģitārists un producents Aivars Hermanis.

Raksturojot Andri Kārkliņu kā cilvēku, Hermanis pasmaida: "Savā dziļākajā būtībā viņš bija hipiju dvēsele – ļoti, ļoti atvērts, patiess, arī ļoti erudīts cilvēks par daudzām lietām ārpus mūzikas un ģitāras. Protams, aizrautīgs – jo 

cilvēkam jābūt trakam, lai veltītu savu dzīvi vienam instrumentam un tik daudzas stundas pavadītu ar to kopā.

Ar savu koncertu un sarunām viņš man atklāja dažādas patiesības un likumsakarības, kuru dēļ pats sāku aktīvāk interesēties par flamenko, arī klausīties. Mani šī mūzika aizrāva, mēģināju kaut ko apgūt, bet bija par vēlu, tas vilciens sen bija aizgājis, lai es varētu mācīties un teikt, ka spēlēju flamenko."

Un kādas ir pirmās asociācijas, dzirdot pieminam Andri Kārkliņu? "Īsts muzikants!" - tāda ir Aivara Hermaņa atbilde.

Lūk, kādu Andri Kārkliņu atceras ģitārists Kaspars Zemītis: "Laikam tieši pirmā tikšanās reize man bija lielākais blieziens. Jau biju aizrāvies ar ģitārspēli, un Cēsu jaunajā izstāžu zālē notika Andra Kārkliņa koncerts.

Tas bija laiks, kad nāca visas brīvības vēsmas un te viens ārkārtīgi virtuozs ģitārists ar Latviju sirdī spēlē flamenko viņam tik raksturīgajā trakajā manierē vēl uzdzied.

Viņam bija tāda fantāzija, tāda kā rapsodija ar latviešu tautasdziesmu motīviem – un viss flamenko manierē, ļoti virtuozas ģitāras aranžējumā. Tā mani burtiski nogāza no kājām. Tikai tad sāku interesēties, kas tad ir Andrés el Letón. Uzzināju, ka viņš mācījies Spānijā, pie flamenko ģitāristiem. Tā bija milzīga influence, milzīgs grūdiens pētīt šo lietu un spēlēt akustisko un arī klasisko ģitāru. Vēlāk esmu dzirdējis interesantus stāstus par Andri. Par to, kā viņu iesaista kādā projektā, kur ir daudz nošu, bet Andris nav nošu cilvēks, viņš nespēlē notis, viņš saka – varu bliezt tā, kā man sirds liek... Viņš spēlē krāsas. Jā, viņš spēlē krāsas un savas sajūtas. Man liekas, Juris Vaivods bija tas, kurš par Andri teica – nu, tas ir džeks, kas laikam buļļa asinis dzer. Jo viņš bija tāds, kādam muzikantam būtu jābūt – trakam, ar savu pārliecību par to, ko viņš dara, un arī ar skatuvisko harismu – to nu viņam neviens nebūtu varējis atņemt."

Andris Kārkliņš (ar ģitāru) draugu kompānijā

Flamenko kā greizsirdīga līgava, ģitāra – kā sieva 

"Flamenko ir šaušalīgi greizsirdīga līgava, kas mūžīgi prasa neticamas klaušas, bezgalīgu uzmanību un vienu pēc otra upurus bez solījuma, ka kaut kas nāks par to jelkad atpakaļ," – tā Andra Kārkliņa vārdus 2000 .gada laikrakstā "Literatūra un Māksla" citē dzejnieks Māris Čaklais.

"Bet kā operā, kā buļļu cīņā, tā arī flamenko koncertā, kad visi vēja dzīti, mājās trīti elementi un komponenti sakrīt, tad top svētlaime," raksta Čaklais, pieminot Kārkliņa raibos un piedzīvojumu pilnos ceļojumus ar ģitāru pa Eiropas, Āzijas, Ziemeļamerikas un Dienvidamerikas zemēm un ar dzejnieka spalvu radot visai trāpīgu Andra Kārkliņa portretu:

"No kādas zvaigznes tu esi nokāpis, Andrés el Letón? Andrī ir Dona Kihota nelabojamā dzirnavukāre, Kolā Briņona epikūriskais smaids, Hamleta eksistenciālie jautājumi, bet visam pāri – Raiņa Tota spēlmanīša azarts."

 

"Tajā tālajā vasarā, kad bija degošas smiltis, zili zaļa jūra, cikādes pīnijās, glāze veterano maksāja 30 centus un tranzistorā vareja uztvert vienīgi "Radio Kairo" transā novedējas arābu melodijas, Andris spēlēja San Fernando," – tā kādu Andra Kārkliņa uzstāšanos ielas kafejnīcā, uz improvizētas garāžas skatuves Spānijā atceras Pēteris Purmalis. "Andris iesāk ar Malagenju. No publikas skaļi izsaucieni, piezīmes. Varētu pieņemt, ka tā pārkāpusi slieksni jebkādiem saprātīgiem argumentiem. Atmosfēra sabiezē. Pieceļos kājās, jo arī Andrim piemita neaprēķināms temperaments. Un taisni tad, it kā pieliekot uguni mīnas auklai, motoru dārdinādams, pie ieejas piebrauc puisis ar "Enduro" motociklu… Vai atkal vecais triks, traucēt spēlēšanu? Andris, ģitāru no rokām neizlaizdams, nesteidzīgi aiziet līdz durvīm. Varēja pieņemt, ka viņš ar to gāzīs. Tomēr nekas nenotiek. Nezinu, ko viņi runāja, bet motoru izslēdza.

Tad cēlās kāds no vietējiem grāvēju stīgu sitējiem. "Iedod man savu ģitāru, es tev parādīšu, kā jāspēlē!" Bārā iestājas nāves klusums. Visi pieceļas. Bezizejas situācija. Andris paskatās apkārt un saka: "Es to nevaru darīt, jo mana ģitāra ir mana sieva!"

To saprata. Vēl viens elpas vilciens, tad – eksplozīvi aplausi, uzdzeršana, apkampšanās un vīrišķības apliecinājumi.

Andris Kārkliņš ar cilvēkiem mācēja runāt."

Mačo ar sentimentāla romantiķa dvēseli

Andris Kārkliņš ar cilvēkiem mācēja runāt, un ar sarunu sākās arī Andra Kārkliņa un Latvijā dzīvojošā meksikāņa Havjera Garsijas draudzība.

"Andris Kārkliņš bija mans draugs, arī cilvēks, ar kuru varēju parunāt par savu dzimto Meksiku, jo viņš savulaik bija strādājis par melnstrādnieku Teksasā un iepazinies ar daudziem meksikāņiem, kas arī tolaik tur strādāja. Viņš atbrauca arī uz Meksikas pusi, zināja mūsu kultūru, bija varenlabs tūrists – savulaik viņam patika braukāt pa visu pasauli un uzzināt, kas katrā zemē ir," stāsta Havjers Garsija un turpina: "Satikāmies 1995. gadā vienā mākslas izstādē, bijušajā Ārzemju mākslas muzejā, kur tagad Valsts prezidenta pils. Tur bija sarīkota meksikāņu gleznu un grafiku izstāde. Bet 1997. gadā man bija tas gods uztaisīt pirmo meksikāņu restorānu Latvijā, toreizējā universālveikala piektajā stāvā, kur kādreiz bija restorāns "Astorija", ko pārtaisījām par meksikāņu restorānu. Andris bija neatņemams piektdienas vakara programmas dalībnieks. Kad viņš atnāca pie manis, protams, man bija jādod viņam labākais vīns, citādi viņš nepiedalījās.

Viņš nespēlēja – viņš uzstājās ar savu pilno dvēseli, spēlēja flamenko mūziku, viņš bija spilgta personība.

Domāju, savulaik viņš bija vienīgais ģitārists Latvijā, kas spēlēja flamenko žanrā. Andris bija stāstītājs un mītomāns, bet nu – tikai pusei no tā, ko viņš stāstīja, varēja ticēt... Andris stāstīja, ka Spānijā čigāni viņu nokristījuši par flamenko muzikantu Andrés el Letón . Tā viņš sevi dēvēja. Viņš bija tiešs ar savu izteiksmi. Īsts mačo! Spāniski dziedāja par mīlestību, bija ļoti sentimentāls, liels romantiķis un bohēmists."

Meistars un viņa mācekļi 

Andrim Kārkliņam bija arī mācekļi, jo viņš juta pienākumu nodot savas prasmes tālāk. "Es ņemu tikai tādus, kuriem, manuprāt, ir dzirkstele vai trakums, dziņa vai apsēstība… Jo neviens negrib izniekot savu laiku ar cilvēkiem, kas iznieko tavu laiku." Tā par savu audzēkņu izvēli spriedis Andris Kārkliņš, kura audzēkņu vidū – kādreizējais māceklis, bet šobrīd uzņēmējs Ēriks Tīss.

"Andris pirmkārt bija ļoti pozitīvs, visās nelaimēs viņš prata saskatīt arī pozitīvo.

Katru reizi, kad viņu satiku, viņam bija kāda jauna anekdote vai jautrs stāsts, ko pastāstīt. Ne visiem cilvēkiem piemīt šāds pozitīvisms!

Kā skolotājs viņš bija diezgan prasīgs, jo viņš bija arī prasīgs pret sevi – Andrim nekad nevarēja pietikt ar kaut kādu mazumiņu, jo mērķis bija būt labākajam, un tas vienmēr ir diezgan ambiciozi.

Viņš vienmēr mūziku salīdzināja ar dažādiem sporta veidiem. Pats reiz man stāstīja, ka savulaik trenējies boksā, skrējis maratonus. To, ko viņš darīja, vienmēr darīja līdz galam un par visiem simt procentiem.

Vasarās viņš šad tad organizēja ģitārspēles nometnes – uz tām braucu arī es. Biju viņa mājā Kaltenē. Man ļoti patika pie viņa iet uz stundām, kuras Andris vienmēr visu sasaistīja ar stāstiem par to, kāpēc konkrētā  mūzika ir tieši tāda un kāda pamatdoma ir tās pamatā, lai varētu izprast dziļumu flamenko kultūrā. Kā pasniedzējs viņš nekad nenosodīja, ja kaut kas nebija izdevies – viņš mācēja motivēt ar to, kas izdodas, jo katrs mēs esam savādāks, katram ir savi talanti."

Nepieradināms. Mīļš. Un vīlies. Dzīvesbiedres Raimondas stāsts

Lasot atmiņas par Andri, ko atstājuši tie, kuri viņu pazina pietiekami tuvu, rodas iespaids, ka Andris Kārkliņš bijis galējību cilvēks. Kad viņš klejoja pa pasauli, vienlaikus ilgojās pēc Latvijas. Bet tad, kad bija mājās, alka pēc pasaules plašumiem. 

Ilga Auguste: Vai tāds cilvēks maz ir pieradināms? 

Raimonda Kārkliņa: Ar to pieradināšanu bija ļoti grūti, jo viņam likās, ka vīrietis ir galvenais un viņš ir noteicējs. Bija ļoti interesanti: ja vienā un tajā pašā situācijā runāju un devu padomu es, viņš to noraidīja. Bet, ja to pašu pateica kāds vīrietis, Andris to pasniedza kā kaut ko īpašu un pieņemamu. Tas mani diezgan bieži gan saniknoja, gan sasmīdināja. Viņam vajadzēja būt vadošajam. Un otrs – viņam nepatika garlaicība.

Tikko mājās bija miers, tā viņam vajadzēja nemieru. Bet, tā kā mūsu starpā bija mīlestība, tad arī mūsu attiecībās bija galējības: no viņa puses – gan mīļums, sirsnība, dāvanas un uzmanība, gan arī diezgan daudz provokāciju.

Viņš teica – vai tad tu nevarētu būt reizēm mierīgāka, vai tu nevarētu paraudāt, vai tu nevarētu būt pakļāvīgāka?! Es teicu – nē, nevaru, man arī ir poļu asinis! Tas mūs varbūt daļēji vienoja, jo Andrim rados ir poļi un man arī.

Andris Kārkliņš ar kundzi Raimondu uz Anša Epnera darbnīcas jumta Rīgā, Miera ielā

Māksliniekiem nereti izveidots konkrēts skatuves tēls, ar kādu viņi sevi pasniedz. Vai Andris prožektoru gaismā un Andris ārpus skatuves ļoti atšķīrās?

Domāju, ka nē. Viņš bija ļoti atvērts, viņš netēloja – bija tiešs. 

Mēs zinām, ka Andris bija izcils ģitārvirtuozs. Viņš bija lielisks gids. Rakstīja haikas. Un darīja vēl ļoti daudz ko – ļoti labi prata gatavot, piedalījās arī dažnedažādos celtniecības darbos, un man liekas, ka nav tādas jomas, ko viņš savā dzīvē nebūtu pamēģinājis. Bet ko viņam patika vislabāk darīt, piemēram, mājās?

Mājās viņam vislabāk patika gatavot. Viņš ļoti, ļoti labi gatavoja! Bērni vēl tagad atceras viņa garšīgos ēdienus, un es no viņa ļoti daudz mācījos.

Tad, kad viņam jau bija skaidrs, ka jādodas mūžībā, mazā Rīgas dzīvoklīša virtuvītē abi sēdējām – viņš  vairs neko nevarēja daudz palīdzēt, bet viņš skatījās, smaidīja un teica – cik es esmu laimīgs! Varu tagad no dzīves aiziet mierīgi prom, jo tu beidzot esi iemācījusies gatavot.

Man jau likās, ka arī līdz tam esmu ļoti laba saimniece, bet, tā kā viņš bija pasaulē tik daudz ko baudījis un ceļojis, pat vienā kuģī bijis pavārs, Andrim bija pasaules virtuves izpratne un dažādas garšvielas – mēs jau Latvijā zinājām tikai lauru lapas, dilles un piparus. Bet viņam tur bija vesela māksla! Ļoti daudz no viņa mācījos, un tagad nebaidos nevienā pasaules malā braukt un gatavot, jo man tagad ir viņa skola.

Kas bija tās Andra Kārkliņa mīļās lietas, kuras viņš paņēma no visām dzīvesvietām, kur viņš bija dzīvojis ārpus Latvijas? Kas bija viņa svētlietas?

Pirmkārt, viņam bija mīļš viss, kas nācis no Latvijas vai kas bija saistīts ar Latviju, jo Andrim bija tikai divi gadi, kad viņš kopā ar vecākiem no Latvijas bēgļu nometnēm izceļoja uz Ameriku. Tomēr viņi kaut kā to latvisko garu un visas latviskās lietas centās saglabāt un uzturēt, un

Andris lielu naudu izdeva, pasūtot konteineru, lai ar kuģi uz Latviju atvestu gandrīz visu savu iedzīvi. Un tas viss tika noglabāts Kaltenē – īpašumā, kuru iegādājāmies tūlīt pēc kāzām Latvijā.

Kad Andris aizgāja mūžībā, beidzot man bija laiks, lai sāktu saiņot vaļā un skatīties, ko viņš ir atvedis, kas viņam ir tas dārgākais. Tur bija brīnumu lietas: vecmammas pašaustais latviešu tautas tērps, veselas kolekcijas ar pastmarkām, ļoti daudz grāmatu, skaņu plates – viņam bija vinila plašu kolekcija, arī pašam izdotas četras skaņu plates. Tad, kad viņš Latvijā jau dzīvoja un ceļoja, viņam patika mājās vest dažādus spāņu mākslinieku darbus no keramikas. Man ir vesela kolekcija ar interesantiem traukiem. Andris pats arī bija mākslinieks, rokdarbnieks, viņam patika no ādas visu ko gatavot. Viņš bija ļoti, ļoti daudzšķautnains, un to lietu viņam ir ļoti daudz. Un tad es sapratu, ka tā mājiņa, ko Kaltenē Andris ar savām rokām un dažiem meistariem būvēja, būtu pelnījusi saglabāt to visu. Tā radās doma, ka šo mājiņu vajadzētu izveidot par muzeju, jo visas lietas, kas tur atrodas, liecina par Andri, par viņa raksturu, nodarbošanos. Tā tas muzejiņš mums darbojas jau no 2017. gada – šogad būs jau piecu gadu jubileja. Un es ļoti priecājos, ka cilvēki, kas šeit ierodas, Andri redz no pavisam citas puses, nekā pirms tam bija iedomājušies.

Mazāk zināma joma ir tā, ka viņš rakstīja ne tikai mūziku, ne tikai haikas, kuru ir tūkstošiem, bet arī lugas un romānus.

Viņš zināja piecas valodas – latviešu, angļu, spāņu, franču un vācu. Viņa pieraksti un darbi nav publicēti. Tie ir sagatavoti publicēšanai, bet dažādās valodās. Es tos esmu sašķirojusi, salikusi, droši vien būs jāpiesaista kāds speciālists un tā nopietni jāiedziļinās šajos darbos. Man pašai likās ļoti interesants romāns par Aleksandru Lielo – Andris bija ļoti aizrāvies ar viņu. Andris ļoti daudz ceļoja un katrā valstī pierakstīja savus iespaidus – tas arī diezgan apjomīgs darbs. Viņam ir arī lugas, skeči – diezgan  daudz materiāla. Būtībā man tas bija liels atklājums. Kad sāku tās mantas cilāt, biju pārsteigta, cik daudz viņš dzīvē izdarījis tieši radošajā jomā, ne tikai ģitārspēlē. Viņam nebija miera – vai nu viņš spēlēja, vai rakstīja. Viņam vienmēr bija līdzi ģitāra, kāds rakstāmrīks un maziņš blociņš. 

Vai tā ir taisnība, ka viņa ģitārā esot bijis iestrādāts sudraba pieclatnieks?

Pat divās! Un

viena ģitāra ir izgatavota no dēļa, ko Lancmaņa kungs no Rundāles pils viņam bija uzdāvinājis.

Meistars, kas to gatavoja, dzīvo Spānijā, Andalūzijā. Viņš ir paaudžu paaudzēs ļoti slavens meistars, līdz ar to ģitāra ir ļoti, ļoti vērtīga.

Andris Kārkliņš ar dzīvesbiedri Raimondu Kaltenē, ģimenes vasaras mājas dārzā

Andris vienmēr visās pasaules malās uzsvēris, ka viņš nāk no Latvijas, ka viņa saknes ir Latvijā, viņš lepojās ar to, ka ir latvietis. Vai tad, kad viņš pārbrauca uz dzīvi Latvijā, atsakoties no pasaules pilsoņa statusa, viņa cerības bija piepildītas? Vai arī viņā vēl palika kādas nepiepildītas ilgas?

Būtībā viņš bija ļoti vīlies un tas arī viņu iedzina zināmā depresijā. Jo Andris jutās tā, ka viņš šeit nevienam nav īpaši vajadzīgs. Bet viņš taču bija braucis ar lielām cerībām piedalīties, iesaistīties Latvijas kultūrā un mākslā. Bet kaut kā tā ikdiena, sadzīve... Kaut kā viņš jutās atstumts no visa. Viņam tā sāpe ļoti iesēdās. Piemiņas mājā ir maza virtuvīte, un uz sienas viņš ar savu roku ir uzrakstījis par mīlestību uz Latviju un ka viņš bez tās nevar, bet viņš nesaprot, kāpēc viņam te ir tik grūti. Viņam vispār dzīvē bija diezgan daudz traģisku lietu. Viņa tēls apvīts ar tādu dīvainu auru. 

Bet kas viņam patika Latvijā?

Latvijā viņam patika skaistas meitenes, daba un vienkāršie cilvēki – tie viņam ļoti, ļoti patika. Viņš varēja ar jebkuru cilvēku – ar sētnieku, dārznieku – piestāt un stundām ilgi runāties un interesēties, kā viņi te dzīvo. Tas viņam likās ļoti, ļoti interesanti. 

Intermēdija. Runā leģenda 

"Man ir liels prieks runāt par manu draugu Andri," Latvijas Radio 3 "Klasika" uzrunāts, iesaucas leģendārais Andra Kārkliņa ģitāru meistars Huans Rodrigess Penja. "Abi iepazināmies 1981. gadā, kad būvēju viņam pirmo ģitāru. Andris ieradās manā darbnīcā šeit, Spānijā, un kopš tā laika uzturējām draudzību. Ikreiz, kad viņš ieradās Spānijā, apmeklēja manu darbnīcu un runājāmies par daudzām lietām.

Viņš bija ļoti īpašs – iemīlējies flamenko mākslā, dzejā, īpaši - Federiko Garsijas Lorkas dzejā, ļoti labi komponēja un spēlēja ģitāru.

Ikreiz, kad Andris bija veicis kādu ierakstu, viņš man to atsūtīja, un tos visus glabāju joprojām."

Ar lielgabaliem, ne signālraķetēm

Visbeidzot, atmiņās par Andri Kārkliņu dalās ģitārists un gids Ivars Hermanis un deju studijas "Allegria" vadītāja Ilze Zariņa, ar kuriem kopīgu valodu Kārkliņš rada ceļojumos un dejas mākslā.

Ilze Zariņa: Mūs saveda kopā flamenko. Kad 2000. gadā sāku darboties ar eksotisko deju centru "Allegria", viņš bija zināms kā flamenko ģitārists, un mēs, flamenko dejotāji, meklējām ģitāristus. Pat neatceros, kas mūs īsti sapazīstināja, vienkārši mēs nokļuvām vienā telpā, vienā laikā.

Ivars Hermanis: Mani ceļi ar Andri pirmo reizi krustojās pagājušā gadsimta pēdējos gados, kad mēs satikāmies tūrisma firmas Impro paspārnē. Andris toreiz jau bija nopelniem bagāts gids, bet es – tikai iesācējs, asistents, izpalīgs. Puika, vārdu sakot. Pirmais brauciens uz Spāniju vienā autobusā ar Andri Kārkliņu bija liels pārbaudījums triju nedēļu garumā… Andris bija izcils cilvēks, daudzpusīgs, bet tāpēc mums viņu nevajag glorificēt. Viņš nebija ne balts, ne pūkains, tieši otrādi – viņš bija spurains, atskabargains un diezgan nevadāms, un arī tūrisma braucienos Andris nevarēja kļūt savādāks – viņš bija un palika tāds, kāds viņš bija. Tāds termins kā politkorektums Andrim bija svešs. Ja viņam kaut kas nepatika, ja viņš kaut kur saskatīja kādu netaisnību, melus vai stulbumu, blieza uzreiz ar smago artilēriju un malā nestāvēja.

Ilga Auguste: Ilze, jūs ar Andri bijāt saistīti dejas pasaulē: kāds bija viņa uzdevums jūsu deju studijā un kā jums vedās kopīgais darbs?

Ilze Zariņa: Andris bija mākslinieks, viscaur mākslinieks. Ūdensvīra zīmē dzimis cilvēks – pasaules pilsonis, kurš ir visiem draugs un reizēm arī visiem nedraugs. Viņš bija absolūti nevaldāms un mākslinieks visā, arī mūzikā un arī ritmā. Jo tas reizēm nebija vienkārši – nodejot to, ko Andris spēlē. Bet es pieņēmu to, kā tas ir, un biju pateicīga, jo viņam bija flamenko nervs. Andrī bija kolosālas zināšanas, ko viņš vienmēr bārstīja. (..) Viņam bija teiciens – "svētās dusmas". Flamenko ir svēto dusmu izpausme, un ar tādu ģīmi ir jāiet. 

Priekšnesumos viņam galvenais norādījums bija – dod man zīmi, un, galvenais, beidzam kopā. Kas tur pa vidu notiek – tā ir māksla. 

Ivars Hermanis: Pirmajos tūrisma braucienos mūsu attiecības nebija pārāk labas, vienkārši Andris uz mani diezgan greizi skatījās, un iemesls bija ļoti vienkāršs: viņš jau tajos laikos bija nopelniem bagāts gids, un te parādās viens jaunais, zaļais, kas mazliet konkurē ar viņa monopola stāvokli. Mazpamazām, soli pa solim, kamēr Andris mani sāka respektēt un saprata, ka tie lauciņi, kur mūsu intereses pārklājas, man nav karjeras dēļ, bet ka tas mani vienkārši interesē, un tur es varu daudzās lietās ne tikai viņu uzklausīt, bet arī šo to viņam pastāstīt un ieteikt to, ko viņš pats nav zinājis. Tad viņam kļuva interesanti. To jau visi zina, ka remdenība ar Andri bija kaut kas pilnīgi nesavietojams. Mēs visi zinām, ka personība veidojas līdz pusaudžu gadiem un tālāk notiek nianses. Bet Andrim, pēc divdesmit gadu vecuma uz gadiem četriem nokļūstot Spānijā, Andalūzijā, šī izrādījās vieta un vide, kas veidoja viņa raksturu. Pilnīgi nenoliedzami. Vēlākos laikos, redzot Andra gājienus, izgājienus un visādas špicbucības, kas dažam likās nepareizas, nesaprotamamas vai nepieņemamamas, zinot veco Spāniju, ar ko viņš bija piesūcies Andalūzijā, viss kļuva skaidrs un saprotams – tā bija viņa īstā vide, kas viņu veidoja, kur viņš pats jutās kā zivs ūdenī."

Andris Kārkliņš bija ļoti spilgts cilvēks, spilgts visās savās izpausmēs un spilgts arī savā ārienē. Kā jūs atceraties Andri Kārkliņu – kura krāsa viņam piestāvēja vislabāk?

Ivars Hermanis: Samērā pelēkajā Latvijā, tālajos 80. gados, viņš parādījās kā tāds krāsains, krāsains putns:

tur bija zelts un bronza, zaļš un karmīnsarkans, zils, tirkīzs un viskautkas, un arī melno spalvu tur bija daudz. Domāju, ka nebija tuviem cilvēkiem viegli ar Andri kopā tā paša iemesla pēc – viņš bija ļoti impulsīvs, neaprēķināms, eksplozīvs. Kur vajag un kur varbūt arī nevajag.

Daudzkrāsains putns. 

Kā jums šķiet, vai viņš Latvijā jutās novērtēts?

Ilze Zariņa: Sākumā noteikti. Bet pēc tam… Man liekas, ka viņā kaut kas saplīsa – visa tā situācija, ilūzijas, ar kurām viņš atbrauca. Viss jau apauga ar daudzām lietām. Runa ir par pēdējiem gadiem.

Ivars Hermanis: Andrim bija tāda vilšanās sajūta, kam bija daudzi iemesli. Viņu daudz kur vairs neaicināja. Viens no galvenajiem iemesliem bija tas, ko jau pieminēju –

viņš nemācēja būt politkorekts. Viņš vispār nemācēja būt korekts! Redzot vismazāko lietu, kas viņam šķita nepieņemama, Andris deva ar lielgabaliem vaļā.

Manuprāt, viņš īsti nemācēja atšķirt brīžus, kad vajag ieslēgt lielgabalus, bet kad vienkārši pietiek ar divām krāsainām signālraķetēm.

Diemžēl viņš tādā veidā iemantoja daudzus ienaidniekus, un viņu vienkārši vairs neaicināja ne privātās ballēs, ne koncertos. Andris bija tāds Dons Kihots un ideālists. Es par šo jautājumu ar viņu tiku runājis.

Teicu – Andri, vai tev nebūtu daudz foršāk, mierīgāk, krāsaināk un skanīgāk savas vainagotās vecumdienas pavadīt Andalūzijā pie saviem zaftīgajiem večukiem? Viņš saka – protams, Ivar, bet kurš tad cits to Latviju stutēs, ja ne mēs?  

Viņa personība bija neordināra, ļoti daudzpusīga, atsevišķās jomās – ļoti dziļa erudīcija. Tas, kas personībai piedod kādu īpašu dimensiju, ir tiešā pieredze, ko cilvēks iegūst ne tikai no grāmatām, bet dzīves pieredzes ceļā. Andris tika izgājis ļoti daudzas dzīves universitātes. Jo viņš tiešām bijis visās pasaules malās nevis kā tūrists, bet kā cilvēks, kas ceļo pa pasauli bez zābakiem, līdzi tikai ģitāra un mugursoma. Bez zābakiem tādā ziņā, ka bez īpaša nodrošinājuma, bez konkrēta maršruta, bet kā cilvēks, kurš ir ļoti ieinteresēts, gatavs katrā vietā iedziļināties, iespēju robežās izprast vietējo kultūru. Viņš tiešām bija pasaules pilsonis šī vārda labā nozīmē, nepārstādams būt latvietis.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti