Osokins labprāt ļaujas dažādiem eklektiskiem mūzikas eksperimentiem, un tāds ir arī izrāde "After Midnight", kas Liepājā izpelnījās pretrunīgu reakciju.
"Man patīk, kad viss ir kopā, jo man neliekas, ka ir ļoti skaidras līnijas starp mūzikas žanriem. Tieši otrādi - ir garlaicīga mūzika un ir interesanta mūzika," uzskata pianists.
"Interesanta mūzika varētu būt jebkāda, vai pop, vai rok, vai klasiskā mūzika," viņš uzskata.
Tāpat pēc 30.jūlijā Dzintaru koncertzālē notikušā "Trīs Osokinu" koncerta, kur Andrejs uzstājās kopā ar savu brāli Georgiju un tēvu Sergeju, viņš apgalvo, ka dalīt skatuvi ar saviem vistuvākajiem cilvēkiem ir vienreizējs piedzīvojums.
Gan pirms, gan pēc koncerta trīs ģimeniskie pianisti apspriež repertuāru, un šogad viņi izvēlējās programmu no Vivaldi līdz Ravēlam, neaizmirstot arī par Šopēnu un Mocartu.
Koncertā viņi esot mēģinājuši parādīt, ka ikviens var izbaudīt klasisko mūziku. "Mēs gribējām pierādīt, ka katrs cilvēks ir ļoti gaidīts un katram būs ļoti liela bauda un īsts piedzīvojums, ko viņš atcerēsies pēc gada, pēc diviem, pēc desmit," par koncertu stāsta Andrejs Osokins.
Tāpat Andrejs neizjūtot sacensību ne ar tēvu, ne brāli. "Es domāju, ka sacensība man ir vairāk ar grandiem, ko es sev lieku kā etalonus mākslā. Vai tas ir Arturs Rubinšteins, vai Rahmaņinovs, vai Grigorijs Sokolovs, vai Marta Argeriha," viņš uzskata.
"Tie ir tie cilvēki, ko es gribu pārspēt, kad es spēlēju. Tas liekas neiespējami, bet man liekas, ka tieši neiespējamus uzdevumus vajag sev iedot ... lai ir maksimāli produktīvs darbs," atklāj Andrejs Osokins.
"Bet ar cilvēkiem apkārt vajag tikai draudzēties," uzskata pianists.