Mūsdienu mākslas festivāla “Liepājas Mākslas forums” ietvaros Latvijas elektroniskās mūzikas vakarā – “Dirty Deal Audio” seansā - uzstāsies ELVI "MAXIMUM.TOUCH", ΩTek, “Figūras”, “Sign Libra”, KODEK, PRAGAII, N1L un Vj INA VARE. Pasākumu vadīs reperis ansis un mūziķis Labais Dāma. Un, protams, pasākumam būs arī “āfterītis”.
Latvijas elektroniskās mūzikas māksliniekiem ir daudz dažādu aktualitāšu: “Sign Libra” ir pirmā un pašreiz vienīgā dalībniece “Red Bull Academy”, un viņas debijas minialbums "Closer to the Equator" izdots Parīzē bāzētā leiblā “Antionete”. N1L dzīvo Berlīnē. Viņa mūziku vairākās vinila platēs un kasetēs izdevuši tādi leibli kā “UIQ”, “Opal Tapec” un “WereToNow”. Apvienība “PRAGA II”, kurā darbojas Aleksis Lūriņš un Kashuks, nākuši klajā ar ierakstu “Ogles”. Bet izdevniecība “No Sex Just Talk” 30. septembrī izdos trīs kasetes ar Glociks, Multilux un ΩTek ierakstiem.
Gaidāmais pasākums ir devis iemeslu aprunāties ar ΩTek jeb OhmTek, kurš no visiem “Dirty Deal Audio” seansa dalībniekiem, iespējams, ir visalternatīvākais – zināms tiem, kuri seko līdzi elektroniskajai mūzikai visā tās daudzveidībā. “Dirty Deal Audio” seanss ΩTek piesaka kā analogā tehno mākslinieku, “kas savos skaņdarbos savieno sentimentālas spēļu konsoļu melodijas ar dziļām basu skaņām, kā arī dažādus ikdienas trokšņus un mutvārdu daiļradi ar klasiskām house mūzikas un tehno partijām.”
Tu elektroniskās mūzikas skatuvē darbojies jau gandrīz desmit gadus. Pastāsti, kā šajā laikā ir mainījusies tava mūzika!
Ar mūziku sāku nodarboties 2007. gadā, esot pankroka grupas "Endless Nameless" ģitārists. Grupai bieži mainījās sastāvs, un tā kopumā nospēlēja četrus piecus koncertus. Mums vienmēr bija grūti saorganizēties uz mēģinājumu, un naudas arī nebija. Iedvesmojos no brālēna Toma Šiklova, kurš bija sācis darboties elektroniskajā mūzikā, spēlēja lauzto “industrial” un “breakcore” (elektroniskās deju mūzikas stils, kuru raksturo straujas un ātras ritma maiņas), un arī pats sāku pārtaisīt bērnu instrumentus, lai no tiem ārā dabūtu interesantas skaņas. Man likās ļoti interesanti iejaukties shēmā, to pārtaisīt, gličot skaņas (glitch – elektroniskās mūzikas tehnika, kurā apzināti tiek radītas kļūdainas skaņas, šādi veidojot oriģinālu skanējumu). Pēc tam kādu laiku mūziku programmēju datorā. Stilistiski to, iespējams, var nosaukt par “breakcore”. Tajā laikā iepazinos ar Kodek, ar kuru mums bija kopējas intereses, un tāpēc mēs viens no otra ļoti pavilkāmies. Nezinu par Kodek, bet es noteikti – viņa mūzika man bija jaunatklājums. Iepriekš Latvijā neviens neko tādu nebija darījis! Kādreiz spēlēju arī uz diviem “Gameboy”, kuriem bija modificētas programmas, uz kurām varēja no nulles programmēt mūziku. Mani vienmēr ir interesējis, kā ar minimālām iespējām dabūt ārā to "sulu", to lietas būtību. Vienkāršāk ir labāk, mazāk ir vairāk – šis princips valda manā mūzikā. Kad spēlēju uz kompja, tad gan taisīju ļoti sarežģīti, bet pēdējā laikā labprātāk esmu minimālists ar mazāk instrumentiem un skaņām.
Cik nozīmīga tavai mūzikai ir tehnoloģiju attīstība?
Es sekoju līdzi tehnoloģiju attīstībai, bet mani pašu tas īsti nesaista, jo šajās dažādajās krāsiņās un spīdīgajās podziņās pazūd tā īpašā sajūta, kas man mūzikā ir vajadzīga. Manas mūzikas pamats ir 90. gadu vidus, īpaši laiks no 1996. līdz 1998. gadam mani ir ietekmējis, gan tobrīd aktuālie stili, gan instrumenti un tehniskais aprīkojums. Es arī šobrīd darbojos ar līdzīgiem aparātiem un līdzīgā veidā, un tas man dod motivāciju un vajadzīgo sajūtu. Mūziku programmējot datorā, var ļoti izplūst – iespējas ir bezgalīgas, un reizēm šajās iespējās var pazust, un galu galā uz priekšu nekur neesi ticis. Kopš es beidzu spēlēt ar datoru, pilnībā mainījās tas, kā es elektronisko mūziku uztveru, saprotu un būvēju. Aparātu krāsainie klucīši man pārāk izkliedē fokusu. Ar dzelžiem ir vienkāršāk – tu zini, kādu skaņu gribi dabūt ārā, un uzreiz tu vari iegūt to skaņu. Tas daudz dod pašam radošajam procesam – viss notiek vienkāršāk, tu vari ļauties sajūtām – tas man ļoti patīk!
Esmu redzējusi, kā mūzikas tehnikas entuziasts jauno ierīci izārda pa sastāvdaļām, jo viņam nepieciešama ir tikai viena konkrēta detaļa.
Bija tāds dīdžejs Fogijo, kuru dzirdēju kādā no Madonas "Brīnumnakts" pasākumiem. Viņš savus “trance” skaņdarbus spēlēja uz datora, bet viņam viss dators atradās plastmasas maisiņā, sadalīts atsevišķi pa detaļām. Viņš uz galda izklāja savu datoru un tad spēlēja. Lūk, šādi interesanti cilvēki mani iedvesmo, papildina dzīves jēgu un palīdz pret depresiju!
Kā tev šķiet, kas ir bijuši tie nozīmīgākie impulsi Latvijas elektroniskās mūzikas skatuves attīstībai?
Latvijas elektroniskā mūzika ir uzaugusi andergroundā. Rīga ir maza pilsēta, un galu galā visi satiekas – tie cilvēki, kas ir atšķirīgāki, mākslinieciskāki. Un veidojas kopējais andergrounds, kas arī piedod katram atsevišķajam stilam to īpašo garšu. Daudz elektroniskās mūzikas attīstībai devuši ir dīdžeji, kas atskaņoja gaumīgus vinila setus, piemēram, Mixmaster A.G. un Raitis. Kādreiz radiostacijas “Super FM” pašā sākumā viņiem arī bija interesanti autorraidījumi, kur varēja dzirdēt mūziku, kura iepriekš Latvijā nebija pieejama. Un visi šie pirmie iespaidi, kas ir radījuši to dzirkstelīti, tevī iesakņojas, un tev gribas to visu turpināt un pašam mēģināt. Tie mūziķi, kas bija piedzīvojuši padomju laikus, bija pieraduši, ka visu jādara pašam – šo principu viņi iemācīja arī nākamajām paaudzēm. Senāk arī ieraksti gāja no rokas rokā. Protams, ja tev viss apkārt uzreiz ir pieejams, tad arī viss notiek, bet tas ir nedaudz citādi, jo iztrūkst īpašā momenta.
