Kultūrdeva

«Kultūrdeva»

Kultūrdeva

«Kultūrdeva»

“Kultūrdevā” mūziķi Sniedze Prauliņa un Edgars Šubrovskis prezentē albumu “Sikspārņi”

Alternatīvās mūzikas strāvojumā. Saruna ar grupas «Juuk» dalībniekiem

Populārās mūzikas straume ir kā jūra, un tad ir visas pārējās – strautiņi, upītes avotiņi –, kas plūst uz to, atdalās un krustojas savā starpā, komentējot grupas "Juuk" muzikālo stilu, stāstījumu LTV raidījumā "Kultūrdeva" iesāk grupas dalībnieks Edgars Šubrovskis, norādot, ka Latvijā nav daudz tādu ansambļu, ar ko grupai būtu "kopīga straume". "Tajā pat laikā, ja skatāmies alternatīvo strāvojumu, tad mēs dzīvojam tur," atzīst Šubrovskis.

Grupa "Juuk" šovasar izdeva savu otro studijas albumu "Sikspārņi". Mūziķe Sniedze Prauliņa skaidro, ka tas iecerēts kā albums ģimenei, un aicina ģimenes to klausīties kopā. Albumā iekļauts komponista Edgara Mākena 3 dziesmu cikls ar Jāņa Baltvilka dzeju, kuru papildina Sniedzes Prauliņas, Edgara Šubrovska un Oskara Jansona skaņdarbi.

Henrieta Verhoustinska: Vai jūsu apvienība – grupa "Juuk" – ir kā ģimene?

Edgars Šubrovskis: Par ģimenes jēdzienu pēdējā laikā ļoti daudz diskutē – kas ir ģimene, kas ir oficiāli, kas skaitās… Es domāju, ka mēs noteikti esam kopiena. Vispār esmu domājis, ka šajā Covid-19 laikā, kad mēs runājam par saimniecībām un saimēm, es gaidu to mirkli, kad sāks veidoties saimniecības, kas nav vienas ģimenes ietvaros. Cilvēki sāks dzīvot nelielās komūnās, un tā būs saimniecība, ko vienos kopīgas intereses. Tad viss būs legāli, piemēram, mēs esam trīsdesmit cilvēku kopiena, un mēs tā dzīvojam. Tā kā es domāju, ka mēs noteikti esam šāda veida kopiena.

Vai jūs varat teikt, ka jūsu mūzikai ir pilnīgi atšķirīgs rokraksts no citiem, esat ārpus meinstrīma vai redzat sevi arī kopējā mūzikas straumē?

Sniedze Prauliņa: Ja ir jāiedomājas, kas ar mums kopā spēlētu uz vienas skatuves, tad būtu krietni jāpalauza galva.

Edgars Šubrovskis: Šīs te straumes, teiksim, "mainstream"– tā ir galvenā, kur ir viss, un tad visas pārējās – strautiņi, upītes, avotiņi –, kas arī plūst uz to jūru, un tie arī nekad nav absolūti nemainīgi. Tie pieslēdzas meinstrīmam, tad atdalās, tad sakrustojās savā starpā. Mēs neesam absolūti eksperimentālā mūzika, it īpaši ārpus Latvijas konteksta. Mēs iekļaujamies folk vai roka straumē. Latvijā nav jau daudz tādu ansambļu, ar ko mums būtu kopīga straume. Tajā pat laikā, ja skatāmies alternatīvo strāvojumu, tad mēs dzīvojam tur.

Sniedze, es ļoti labprāt izmantoju izdevību atzīties tev, ka ilgu laiku man grūtos un negrūtos brīžos liels atspaids bija tavs albums "Inkrustācija". Tā ir pilnīgi cita Sniedze Prauliņa, tas nav tumšais folks, nav grupa "Juuk", tas nozīmē, ka ir vairākas Sniedzes Prauliņas?

Sniedze Prauliņa: Paldies par cītīgo albuma klausīšanos. Noteikti ir viena Sniedze, bet laikam Sniedzei, tas ir – man, patīk piepildīt visvisādas idejas vai tēlus. Ir kaut kādas lietas, kas man patīk, un man ir liela vēlme tās pabeigt un parādīt cilvēkiem. Vienu brīdi tas bija vairāk ar koriem.

Tu dziedāji korī "Ave Sol"?

Sniedze Prauliņa: Jā, arī tur es padziedāju. Mans pirmais albums bija ar kori "Mūza". Tad bija albums par kosmisko tēmu "Inkrustācija". Es nezinu vai tev ir digitālais albums…

Digitālais.

Sniedze Prauliņa: Albumam klāt ir grāmatiņa, ko vajadzēs parādīt kādu dienu. Tagad ir "Juuk", kas ir pavisam cita pasaku pasaule vai pat īsta pasaule.

Edgar, ko nozīmē tavs un tavu domu biedru ceļojums cauri "Hospitāļu ielai", "Mantai" un tagad "Juuk", jo domu biedri grupās mainās minimāli. Kāpēc bija svarīgi nomainīt šīs te "ādiņas"?

Edgars Šubrovskis: Nav jau tā, ka minimāli. Pārejas notiek. Dambis man kaut kad teica: "Ko tu tur maini tos nosaukumus, būtu saucis visu par "Hospitāļu ielu", un būtu miers mājās". Esmu ļoti lielā mērā paļāvies uz cilvēkiem, ko izdodas piesaistīt šajos ansambļos. Ideja bieži vien ir mana, piemēram, "Hospitāļu iela" un "Manta" ir tie ansambļi, kurus es jūtu kā savus. Pa vidu, piemēram, bija grupa "Gaujarts", kur mūziķis Edgars Mākens bija galvenais autors. Tā bija viņa estētika. Šobrīd viņš ir parādījies šeit, "Juuk", mūsu albumā "Sikspārņi".

"Juuk" ir interesants notikums, ar to, ka pamatsastāvā ir trīs dziesmu autori – es, Sniedze Prauliņa un Oskars Jansons. Visas šīs grupas sākums sākās no tā, ka Oskars gribēja savas folk dziesmas uzspēlēt dzīvajā, jo mājās bija bakstījies pa savu studiju, ierakstījis vairākus albumus, bet pat ne reizi, pat ne mēģinājumu telpā nebija pats dzirdējis, kā tas viss skan, tikai austiņās. Tā mēs sākām spēlēt kopā. Arī es un Sniedze pierakstījām klāt pa kādai dziesmai. Albums "Sikspārņi" ir Edgara Mākena pirksts, kurš uzrakstīja mums, speciāli Sniedzes balsij vairākas dziesmas ar Jāņa Baltvilka dzeju, un no tā sākās šī nosacītā bērnu albuma atspēriens, jo diez vai mēs paši būtu savā starpā teikuši: "Hei, ierakstām bērnu albumu!" Diez vai.

Dažas no jūsu dziesmām rakstītas uz lentēm Ingus Baušķenieka studijā, dažas digitāli. Noklausoties jūsu albumu neatšķīru, kuras dziesmas rakstītas uz lentēm, kuras digitāli? Kāpēc jums šis formāts – uz lentēm, ir tik svarīgs?

Edgars Šubrovskis: Ir vairāki apstākļi. Viena lieta ir, ka tas ir kaut kāds galīgums. Lente sākas un beidzas, kamēr cietais disks spēj panest daudz. Lente ir ierobežota laikā, telpā, kaut kas tāds, kam var pieskarties. Attiecīgi arī muzicēšana, ne tikai lentes, bet arī Ingus Baušķenieka klātbūtne un izpratne par estētiku. Jamaikā bija Lī "Skrečs" Perijs – viens no regeja skaņas izveidotājiem, kurš ņēmās savā "The Black Ark" studijā, ko pēc tam pats arī nodedzināja.

Kaut kādā ziņā Ingus Baušķenieks man vienmēr liecies kā Latvijas analogs Lī "Skrečam" Perijam. Atrašanās tajā studijā – tā vien jau ir kāda pievienotā vērtība.

Droši vien arī tas, ka pats Ingus Baušķenieks ir leģendārs mūziķis.

Edgars Šubrovskis: Jā, viņš ir kaut kas, kas nav otrā eksemplārā.

Mēs sākām runāt par bērnu, ne-bērnu albumu. Vai šis ir albums, kuram ir arī pievienotā vērtība tiem, kuri iegādājas to taustāmā formā?

Edgars Šubrovskis: Albuma noformējumu veidojis Raitis Kalniņš. Iekšā ir grāmatiņa ar tekstiem. Mums ir ilustrācijas dziesmām. Tā ir obligātā lieta, kur jau varam spriest, ar kādiem bērniem mums varētu būt darīšana, kādi bērni, kāda gaume. Vēl mums ir komikss ar nosaukumu "Juuk un vienādības mašīna". Šis komikss radās, kad Oskars Jansons vienu vakaru bija labā omā vai tieši sliktā omā, un sāka mūsu grupas čatā rakstīt fantastikas stāstu. Mēs sarakstījāmies, paplēsām jokus un aizmirsām. Pēc gada, kad albums bija gatavs un sākām domāt par noformējumu, atcerējāmies un sākām lasīt to saraksti, un likās diezgan smieklīgi. Sniedze uz šī viļņa pateica, ka viņa to uzzīmēs.

Vai tas, ka man šo albumu gribējās klausīties vēl un vēl, nozīmē, ka esmu bērna prātā vai tas tomēr nav tikai bērniem domāts albums?

Sniedze Prauliņa:

Tas noteikti nav tikai bērniem domāts albums, tas ir albums visai ģimenei. Mēs jau arī neesam gluži bērni, kas to raksta.

Saprotu, ka esat iedvesmojušies no Imanta Kalniņa dziesmām, radot šo albumu?

Sniedze Prauliņa: Laikam vairāk jautājums, kurš varētu būt ietekmējies, drīzāk Oskars Jansons.

Edgars Šubrovskis: Latvijā jebkurš folkmūzikas spēlētājs diez vai varēs kaut kā apiet to laukakmeni. Tas ir mazāk pēc mūzikas, vairāk pēc kaut kāda melodiskuma, mūzikas attiecībām.

Nevarēju arī nepamanīt, ka Sniedzei Prauliņai ir īpašas attiecības franču valodu gan "Indulgenču tirgotājos", gan arī tagad "Kro kro", kā tas tā ir izveidojies? Tev franču valoda ir īpaši tuva?

Sniedze Prauliņa: Tagad sāk palikt aizvien tuvāka. Daudziem cilvēkiem ir sapnis – kādreiz iemācīties franču valodu. Es arī droši vien esmu viens no tiem cilvēkiem. Tā ir gan nejaušība, gan jauša lieta, ka mums pirmajā albumā ir dziesma franču valodā ar visādiem jokiem, un otrajā albumā tas arī tā bija. Es nerakstīju to dziesmu "Sikspārņiem". Es strādāju pie izrādes "Kro kro" par Knutu Skujenieku un viņa sievu.

Jūs savā albumā arī aktualizējat klasiķu tekstus, tajā ir gan Jānis Baltvilks, gan Rainis, kā pie jums atnāk dziesmu vārdi? Vai rakstāt melodiju pēc teksta vai otrādi?

Edgars Šubrovskis: Mums ir tekstu kladīte, mapīte.

Es nezinu kā citiem mūziķiem ir ar dzejas lasīšanu, bet man jāatzīstas, ka tur visu laiku ir merkantilais elements: "Nu, draudziņ, ko tu man esi sagādājis," atšķirot jebkuru dzejas grāmatu.

Es lasu dzeju un rakstu tekstus, kad ienāk kāda ideja, rindiņa prātā, tā tiek papildināta. Pārsvarā teksts nāk pirms mūzikas, man vismaz. Zinu, ka Sniedzei ir nedaudz citādāk.

Sniedze Prauliņa: Ir daudz vieglāk kaut ko sarakstīt, ja priekšā, galvā stāv bilde vai tēls, vai izcilā gadījumā, ja ir labs teksts. Es medīju labos tekstus.

Edgars Šubrovskis: Tajā brīdī, kad frāzes sāk skanēt muzikāli, tad es tās mēdzu pielāgot mūzikai, un atdzīšos arī, ka dzejnieka darbus es pielāgoju, reizēm izņemu kādu pantiņu ārā. Dzeja ir dzeja, dziesma ir dziesma. Vispār kombinācija – dzeja un mūzika ir tik ļoti vērtīga, savstarpēji atbalstoša. Viena lieta ir izlasīt dzejoli, izlasīt autora domu, kā viņš domā par šiem vārdiem, ko viņš domā, kādos vārdos var izteikt kaut kādas lietas. Savukārt dziesma, tas ir piedāvājums, ka tos pateiktos vārdus var pateikt citādāk. Tā ir interpretācijas vai saklausīšanas lieta. Dzejolim ir uz šo pusi, bet dziesmā tā var būt uz citu pusi. Es domāju, ka jebkuram dzejniekam, protams, ir interesanti un pārsteigums…

Kas notiek ar viņa dzejoli, kad tas nonāk pie Edgara un Sniedzes.

Edgars Šubrovskis: Jā, piemēram. Es arī esmu iedevis Oskaram Jansonam vai Sniedzei savus tekstus, un skatos, kas tur sanāk. Apmēram piecdesmit procenti ir negaidīts pavērsiens.

Kā jūs kā mūziķi jūtaties šajā laikā, kad visi ir nonākuši mazliet ārpus straumes un iestājies lielais klusums?

Edgars Šubrovskis: Klusums ir labs apzīmējums. Pašā sākumā, kad izziņoja pirmos ierobežojumus, tie bija 200 cilvēku pasākums. Mēs saskatījāmies un teicām – kas mums mainās? Tas ir joks, bet koncerti ir, vismaz tādai grupai kā mums, tas ir veids kā atgūstam savā hobijā ieguldīto naudu un laiku materiālā ziņā. Protams, gūstam arī gandarījumu, bet man liekas, ka tādai grupai ka mums, tā sudraba maliņa ir tāda, ka tā vienmēr ir bijusi vairāk sirdslieta nekā peļņas lieta. Ir skaidrs, ka tas izmisums nav tāds, kā varu iedomāties cilvēkiem, kuri dzīvo no kāzu vai korporatīvo pasākumu spēlēšanas, kas droši vien ir dramatiski šobrīd. Attiecīgi mēs pagriežamies un saprotam, ka tagad mēs tās dziesmas rakstīsim. Mēs komponēsim un nodarbosimies ar to lietu.

Sniedze Prauliņa: Es nevaru apstādināt radošo. Kā Edgars teica, tā ir mūsu sirdslieta. Tajās kladītēs kaut kas top, ir kaut kāda rutīna. Tu neej uz koncertu, bet paliec mājās un koncertē sev. Tas varbūt jocīgi izklausās, bet pazūd steigas elements, ka visu laiku kaut kur jāpaspēj, jāskrien. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt