Albumā izdod komponista Jāņa Ivanova 17. un 18. simfoniju

Turpinot komponista Jāņa Ivanova (1906–1983) mūzikas iemūžināšanu un popularizēšanu ārpus Latvijas, albumā izdota Ivanova 17. un 18. simfonija, ko šī gada februārī Lielajā ģildē ieskaņojis Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Gunta Kuzmas vadībā, informēja nacionālās ierakstu kompānijas "Skani" pārstāvji.

"Abas simfonijas tika komponētas laikā, kad, liekot lietā atmiņas un reflekcijas, komponists bija harmonijas, miera un balansa meklējumos," skaidroja "Skani".

Septiņpadsmitā simfonija, komponēta 1976. gadā, ar tās lēno daļu ir apliecinājums jaunajai romantikai Ivanova daiļradē. Albuma pieteikumā norādīts: "Tas ir tas jaunais, kas, sākot ar 14. simfoniju, klājas uz labi iestrādātajām neoklasicistiskajām struktūrām. Jaunā romantika ņem savā paspārnē arī kaut ko no vecās. No orķestra dubultojumiem un mikstiem iznirst tīrie tembri. Ivanovs iecienījis angļu ragu, basklarneti – instrumentus ar tiem piemītošo noslēpumaino, krēslaino skaņkrāsu. 60. gadu periodam būtisko klavieru vietā atkal atgriežas arfa – tā pati, kas bija agrīnajās partitūrās. Taisnība tiem, kas dažās simfonijas epizodēs sadzird Sibēliusam tuvas orķestra krāsas. Tomēr, kā atzīst muzikologs Mārtiņš Boiko, jaunā romantika savās raksturīgākajās formās atklājas kā māksla, kas vēro, reflektē romantisko tradīciju, kas ir pievērsta tai, dialoģizē ar to, taču neidentificējas, nesakrīt ar to, apzinās savu otrējību attiecībā pret to, saprot identificēšanās neiespējamību. Simfoniju iesāk un noslēdz apskaidrots Domažors – kā dvēseles miera (vai pamiera) sala."

1977. gadā, kad Padomju Savienība gatavojās Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas sešdesmitgadei, ar savām radošajām veltēm bija jānāk klajā arī titulētākajiem un godalgotākajiem kultūras darbiniekiem. Albuma aprakstā skaidrots: "Ivanova veltījums ir viņa Astoņpadsmitā simfonija (1977). Komponists arvien vairījies savas muzikālās ieceres klāstīt vārdiski. Taču šoreiz, laikraksta intervijā pirmatskaņojuma sakarā, pauž: "Atceros šaušalīgo Lielo Tēvijas karu. Vai gan daudzi no tiem jaunekļiem, kuri aizgāja uz fronti 1941. gadā, palika dzīvi?" Emocionālu nospiedumu atstāj Astoņpadsmitās lēnā daļa (Andante tenebroso). Tā ir kā gaiši elēģisks rekviēms, nesteidzīgi un izvērsti izstāstīts atmiņu stāsts. Elēģijai pretī likta maršveidīga, tīri militāra metroritmika, enerģiski un izveicīgi žesti. Pastiprināta loma pūšaminstrumentiem. Kā vadošās ar saviem saucieniem un signāliem bieži izvirzās trompetes. Divpadsmittoņu tēmas, disonants, hromatismiem piesātināts politematisms – tā kopš sešdesmitajiem gadiem ir jau kļuvusi par atpazīstamu Ivanova skaņu valodu. Uz tās fona jo spilgti izceļas negaidītu diatonisku motīvu parādīšanās. Piemēram, otrās daļas vidusposma motīvs un fināla refrēns, kuri veido tādu kā arku. Klausoties Jāņa Ivanova 18. simfoniju, slavens komponists Imants Zemzaris velk tiešo paralēli starp viņa skaņdarbu un Otrā pasaules kara tēmām un min, ka galvenie simfonijas varoņi varētu būt tālaika jaunie latviešu kareivji: "Kādā sešdesmito gadu fotogrāfijā Ivanovs redzams, viesojoties armijas daļā, kur dienestu vada nu jau viņa dēls Igors (pianists, muzikologs, skaņu režisors Radio). Cienījamais skaņu meistars iemūžināts dzirkstīgu jaunkareivju ielenkumā. Smaidi, vēlīgums, apbrīns, draudzīgums. Par viņiem, šiem jaunuļiem, taču ir simfonija!""

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt