Tango ir deja, kas radusies Latīņamerikā, kreolu kultūrā. Sākotnēji tā bija vīriešu deja, kurai raksturīgs asums un agresivitāte. Taču pamazām tango kļuva sentimentālāks un šādā veidolā sāka izplatīties ārpus Dienvidamerikas. 20. gs. sākumā šī deja pamazām iekaroja Eiropu, vispirms, protams, apburot Parīzi.
1913. gadā, atrodoties Parīzē, Jānis Akuraters apcerē par franču teātriem raksta: „Un tad milzums teātru, kur, kā jau minēju, dzīvo un valda franču nebeidzamā jautrība. Kāda satura ir šī jautrība, to grūti pateikt īsā pārskatā. Bet nebūs lieki, ka minēšu dažus vārdus par tango, kas tiek iepīts vai katrā baletā un tiek dejots uz katras skatuvītes gan pusdienās, gan pēcpusdienās, gan vakaros, gan arī uz rīta pusi, kad citur izrādes jau sen beigušās. No iesākuma bija dažādi spriedumi par tango, kamēr beidzot šīs dejas pusē nostājās ne mazāk ievērojama persona, kā Franču Akadēmijas loceklis, cienītais dzejnieks Žans Rišpēns (..), kurš gan nav dejas akadēmijas loceklis, tomēr apgalvo, ka Tango esot jaunākā un brīnišķīgākā deja un dodot cilvēkam veselību, mieru miegā un labu sportu."
Kas tad cilvēkus piesaista tango? Franči apgalvo, ka tango sniedz cilvēkam „veselību, mieru miegā un labu sportu"! Pētot, kā tad ir ar latviešu tango, komponists Imants Zemzaris atklājis pat septiņas latvju tango īpatnības.
„Ja prasītu, vai tas ir eleganti graciozs kā Argentīnas, nē, tāds viņš katrā ziņā nav. Viņš ir tomēr smagnējs, ar zemes spēku, ar tiem vitamīniem, ko mēs pašreiz saņemam no zemes. Man patika, kā muzikoloģe Ingrīda Iemzare izteicās – tā ir kā deja pret kalnu, mūsu tango nav viegli dejot, tas vienmēr ir pret kalnu, krusā, lietū, vējā – tāds viņš ir," skaidro komponists Imants Zemzaris, kurš koncertā iejututies konferansjē lomā ar vēstījumu „Septiņas latvju tango īpatnības".
Arī pats komponists sacerējis vairākus tango, taču mūsdienās vistālāk aizskanējušais ir Aivara Maskata simfoniskais skaņdarbs „Tango", kas Kristofa Pastora horeogrāfijā pārtapis arī baletā.
Raugoties pagātnē, tango valdzinājis gan sinfoniķus, kā Jāni Ivanovu, Marģeri Zariņu, gan šlāgerkomponistus: par tango karali dēvēto Oskaru Stroku, Alfrēdu Vinteru, Aleksandru Okolo–Kulaku; kā arī mūsdienu autorus – Raimondu Paulu, Ivaru Vīgneru un Kārli Lāci.
„Interesanti, ka galvenokārt šie mūsu zelta tango ir radušies no mūzikas filmām – kas arī ir zelta fondā „Teātris", „Pie bagātās kundzes", „Zvejnieka dēls", „Bīstamās balkona durvis" un „Dullās Paulīnes dēļ"," norāda komponists.
Taču tango nav tikai kino, teātra vai baleta skatuve, ļoti daudziem cilvēkiem tas ir labi pavadīts vakars, Somijā, to, piemēram, dejojot masveidā. Vai latviešu tango der arī deju zālei?
„Viena daļa ir dejojama, ir arī šad tad likts Stroks, šad tad citi. Pārsvarā tomēr Argentīnas deju vakaros, dejojam Argentīnas 20.-30.gadu tango, bet latviešu tango īpašos gadījumos," stāsta tango pasniedzējs Aigars Stirna. „Es teiktu, tango ir ļoti dažāds, un arī latvieši ir dažādi, un pats galvenais ir gūt prieku, prieku dejā."
