Jau otro gadu kopā būšanas tradīcija Tiguļkalnā no jūnija pārcēlusies zem augusta debesīm – šoreiz ļoti lietainām. Uzticamākos klausītājus tas nebiedēja un, pēc mūziķu domām, arī ļāva vairāk koncentrēties muzikālajam baudījumam.
Pianistam Andrejam Osokinam komponists bija uzticējis speciāli Tiguļkalnam rakstītu skaņdarbu, kuru pats nemaz neesot spēlējis. “Viņš spēj aizkustināt, saviļņot visdziļākās dvēseles stīgas. Mūzika ir ļoti dvēseliska, ļoti sirsnīga un ļoti emocionāla. Un tāda caurspīdīga. Tik daudz ir pateikts ar ļoti lakoniskiem līdzekļiem. Man tas ļoti patīk,” pauž Osokins.
Iveta Apkalna ne tikai pirmo reizi uzstājās dabas koncertzālē, bet vārda tiešā nozīmē augstākajā no Talsu pakalniem nokļuva Tigula kurpēs. Viņasprāt, desmitajā jubilejas pasākumā ērģeļu skaņas ir karalisks, cēls un reizē spēcinošs izgājiens. Mūziķe atklāja: “Es ļoti stabili un droši jūtos, spēlējot viņa mūziku, jo patiesībā tā zināmā mērā izdzied arī manu dvēseli un arī manas ilgas pēc dzimtenes tad, kad es neesmu mājās. Un pārsvarā gadījumu es neesmu mājās, [esmu] tālu no Latvijas.”
Ivetai Apkalnai veltītajā skaņdarbā komponists veidojis dialogu ar baznīcas zvanu, ko sadzirdējis pa mājas logu. Tā ļoti labi redzama no paša Tiguļkalna, šoreiz gan skatītājiem ar muguru, taču Raimondam Tigulam pašam pirmatskaņojuma laikā izdevās tikt pie labākā skatupunkta.
“Tajā vietā, kur es sēdēju, baznīcu varēja ļoti labi redzēt. Man liekas, ka klausītāji novērtēja to saspēli. Vismaz es pa dienu mēģinājumā klausījos, mani tas, kā saka, aiznesa kaut kādos pārdomu labirintos,” teic Tiguls.
Oratorija „Jūras grāmata” pasaules pirmatskaņojumu piedzīvoja pirms diviem gadiem Ventspils koncertzāles „Latvija” atklāšanā, taču jau toreiz komponistam bija sapnis to atskaņot Tiguļkalnā. Vērienīgais desmitās jubilejas pasākums to piepildīja.
