Zvaigžņu ceļi pasaulē

Klavesīniste Ieva Saliete: Mūsu vīzija ir stiprāka par matēriju, kas atrodas zem pirkstiem

Zvaigžņu ceļi pasaulē

"The Real Group" bass Jānis Strazdiņš: Jūtos ārkārtīgi izredzēts, ka man tā veicas

Ainārs Rubiķis: Mani dara laimīgu smaidīgi cilvēki un patiesa uzticība

Ainārs Rubiķis: Mani dara laimīgu smaidīgi cilvēki un patiesa uzticība

"Ieguvums, kas šajā sezonā nācis man klāt – psiholoģija, kurā esmu izglītojies... Cirtis durvis vēl neesmu, bet reiz esmu pacēlis balsi. Riktīgi," ar smaidu par darbu Berlīnes Komiskajā operā teic tās muzikālais vadītājs Ainārs Rubiķis. Vienlaikus viņš neslēpj gandarījumu par mikroklimatu, kas orķestrī ievērojami uzlabojies. "Mani dara laimīgu, ka viens otram uzticamies ne tikai mēģinājumos vai izrāžu laikā, bet arī dzīvē."

Berlīnes Komiskās operas muzikālā vadītāja un galvenā diriģenta amatā Ainārs Rubiķis stājās 2018. gada rudenī, taču veiksmīgu sadarbību ar šo operteātri uzsāka jau mazliet agrāk – ar Šostakoviča operas "Deguns" žilbinošo iestudējumu, kas pirmizrādi piedzīvoja 2018. gada jūnijā. Tātad kopumā pagājis jau pusotrs gads, kopš Rubiķis strādā ar Berlīnes Komiskās operas mūziķiem un visupirms jau ar orķestri. No malas klausoties šķiet, ka orķestra skaņa ir mainījusies. Vai tā domā arī pats diriģents?

"Diendienā esot kopā ar orķestri, to tā nevar pateikt," atzīst Rubiķis. "Bet tad man bija garāks atvaļinājums no Berlīnes, jo biju Maskavā, un atgriežoties – jā, izmaiņas varēja sadzirdēt. Bet tā ir tāda lieta... Manī ir vēlme, kā es gribētu dzirdēt, lai šis orķestris skan. Soli pa solim lēnām virzāmies uz priekšu. Janvāra beigās vai februāra sākumā pēc simfoniskā koncerta operas direktors Filips [Brēkings] pienāca man klāt un jautāja – Ainār, ko tu dari ar orķestri?! Tā skaņa ir kardināli izmainījusies! Saku viņam – nu, tā lēnām, soli pa solim.

Ko es daru? Vienkārši strādāju! Neko vairāk tādu speciālu nedaru.

Ir ideālā skaņa, ko sagaidu no katras instrumentu grupas; arī muzikālo un orķestrālo kultūru, attieksmi pret nošu materiālu un pēc tam jau visas pārējās lietas īstajā brīdī koncertā vai izrādes laikā pašas notiek. Tas notiek ļoti dažādi, ir dažādas pieejas, bet katrā ziņā nav tā, ka ar visiem orķestriem darbojas pilnīgi viena recepte."

Vaicāts, vai jūt atbalstu no sava orķestra mūziķiem, diriģents neslēpj, ka ir dažādi: "Orķestrī ir ļoti dažādas personības, un katru no šīm personībām cenšos uzklausīt, respektēt, saprast. Un vajadzīgajā skaņdarbā vai izrādē es zinu, ko var viens mūziķis, ko var cits."

Mēs esam ģimene

Skatoties filmas, dažkārt mēdzam pavīpsnāt par to, ka kādā firmā boss paziņo, ka “mēs esam ģimene”, bet nākamajās piecās minūtēs tiek parādīts, kāds odžu perēklis šī ģimene ir patiesībā. Arī [Berlīnes Komiskās operas intendants] Berijs Koskis nesen teicis: "Mēs esam ģimene, sākot ar bosu un beidzot ar biļešu pārdevēju."

"Es varētu tam tikai piekrist. Kad noslēdzu līgumu, uzrakstīju mazu preses relīzi kā mazu pateicību visiem, kurā rakstīju, ka man ir ļoti svarīgi, lai šajā teātrī visi būtu viena ģimene – no priekšnieka līdz garderobistei," atklāj Ainārs Rubiķis. "Bija cilvēki, kuri smīkņāja – kāda galvenajam diriģentam daļa gar to... Bet tā ir ļoti liela daļa! Jo tas veido mājas sajūtu un mikroklimatu. Bet, kā jau saku, personības ir ļoti dažādas, un esmu iemācījies atrast arī kompromisu un meklēt izejas un ieejas, lai visiem būtu komfortabli.

Nonākot ciešā un ilgākā darba procesā šajā teātrī, ļoti ātri saskatīju psiholoģiskās problēmas, kuras traucē mums uz skatuves. Bieži mūziķim jautāju – jūs domājat, ka klausītājs vai skatītājs to nejūt, ka mums iekšā ir šādi tādi burbulīši?!

Nu tas ir izlīdzinājies. Protams, pieaicinot arī speciālistus, tā saucamos mediatorus. Ļoti paveicās ar diviem cilvēkiem. Tā kā ieguvums, kas šajā sezonā nācis man klāt – psiholoģija, kurā esmu izglītojies. Domāju, izmaiņas ir arī tajā, ka paši mūziķi vairāk koncentrējušies un saprot, kāpēc sēž orķestra bedrē vai uz skatuves. Viņi apzinās savu sūtību un misiju – būt mūziķim."

Pat 37 grādu karstumā izrādes pārpildītas

Jūnija beigās tradicionāli notiek Berlīnes Komiskās operas festivāls, kurā var redzēt visu, kas sezonas laikā iestudēts. Šoreiz bija iespēja noskatīties trīs izrādes – Korngolda "Mirušo pilsētu", Pučīni "Bohēmu" un Bernsteina "Kandidu". Šīs izrādes skatījās arī Andris Vecumnieks, Mūzikas akadēmijas profesors un Aināra Rubiķa diriģēšanas skolotājs.

"Aināra Rubiķa mākslinieciskā karjera vairāk vai mazāk līdz šim attīstījusies tieši kā operas diriģentam, un šeit ne tikai Novosibirska, bet arī viņa Maskavas Lielā teātra izrādes un Komiskās operas galvenā diriģenta statuss apliecina to, cik dzīvi, radoši, brīvi, vienlaikus viegli un muzikāli saturīgi var veidot operas repertuāru un izrādes," atzīmē Vecumnieks. "Gribu arī uzsvērt, ka Berlīnes Komiskā opera absolūti nav tikai operetes vai izklaides teātris. Tas ir ļoti nopietns vācu teātris, kas piedāvā neordināru, neparastu, retu repertuāru, kas tiek ietērpts ļoti mūsdienīgā un līdz ar to radoši viegli uztveramā skatījumā.

Tas ir milzīgs Aināra nopelns – pirmām kārtām jau repertuāra izvēlē un repertuāra realizācijā tādā mākslinieciskajā kvalitātē, lai tas būtu saistoši ne tikai profesionāļiem, bet arī publikai.

Apmeklētās izrādes jūnija beigās 37 grādu karstumā bija pārpildītas."

Pats Ainārs diriģēja tikai vienu izrādi no trim, ko bija iespēja skatīties - tā bija Korngolda "Mirusī pilsēta", par kuru reportāžu sniedza jau Gunda Vaivode iepriekšējā gada rudenī. Zināms tikai tas, ka Roberts Kārsens noteikti nav režisors, kura vārds uz afišas būs stimuls meklēt viņa turpmākos iestudējumus...

Berlīnes operu ekosistēma

Savukārt pēc otrās no šīm trim izrādēm, ko bija iespēja skatīties – pēc Pučīni "Bohēmas" - nelielu uzrunu teica Berlīnes Komiskās operas intendants, viens no pasaules toprežisoriem opermākslā Berijs Koskis: “Berlīnes operu ekosistēma: Berlīnes Vācu opera ir valis, Valsts opera ar ģeniālo Bārenboimu ir haizivs, bet Komiskā opera ir delfīns – elastīgs, ašs un gudrs."

Teātra kritiķe Margarita Zieda ir regulāra Vācijas opernamu apmeklētāja, un viņa bieži nāk arī uz Berlīnes Komisko operu. "Tā patiesi ir pazīstama ne tikai Berlīnē un citās Vācijas pilsētās, bet arī visos kontinentos, un tas nav tikai mans pieņēmums – par to liecina starptautiskie apbalvojumi. Berijs Koskis šo operu sāka vadīt 2012./2013. gada sezonā, un jau pirmais viņa intendantūras jeb operas vadības laiks starptautiskajā operas kritiķu aptaujā, ko veica operas žurnāls "Opernwelt", guva uzvaru - balsu vairākumā Berlīnes Komiskā opera tika atzīta kā Gada operas teātris, un šajā žūrijā ir kritiķi gan no Londonas, gan Parīzes un Ņujorkas." Tāpat Zieda min Koski sakarā ar viņa leģendāro "Burvju flautas" iestudējumu, kas izrādīts daudzviet pasaulē un kuru nākamsezon diriģēs arī Ainārs Rubiķis.

Ainārs Rubiķis un Berijs Koski

Margarita Zieda arī uzsver: "Es piederu pie Berlīnes Komiskās operas publikas, un varu teikt, ka šī publika ir pilnīgi unikāla Berlīnes kontekstā, jo parasti katram operteātrim Berlīnē ir trīs publikas segmenti – viena daļa vairāk iet klausīties Danielu Bārenboimu un viņa “Staatskapelle Berlin”, kas ir viens no augstākajiem mūsdienu muzikālas interpretācijas paraugiem, citi iet klausīties ļoti dārgos un pasaulē labākos dziedātājus, kas ir Vācu operā, bet Komiskā opera vienmēr ir bijis režijas teātris. Pirmā izrāde, ko tur redzēju, bija tieši Berija Koski veidotā opera "Figaro kāzas" – tas bija 2004. gads. Pirmoreiz redzēju, ka dziedātājs dzied, stāvot uz galvas... Viņam ir izdevies tas, kas praktiski neizdodas nevienam – viņam izdevies apvienot visdažādākos publikas segmentus, kas patiesībā nekad savā starpā nesatiekas.

Pats Koski ir ļoti ziņkārīgs cilvēks - viņš meklē māksliniekus un sadarbības partnerus tādās vietās, kur tos parasti nemeklē."

Svarīgāks ir process

Vaicāts, kā īsti iedzīvojies Berlīnē, Ainārs Rubiķis pasmaida: "Berlīne nav vieta, kur aizbraukt un iemācīties vācu valodu, jo pārsvarā visi runā angļu valodā, pat vismazākajā turku bodītē. Tiklīdz sadzird tavu latviešu akcentu, cilvēks pāriet uz angļu valodu, un tas ir pat kaitinoši. Bet man, paldies Dievam, apkārt ir tādi cilvēki, kuriem esmu pateicis, lai ar mani runā tikai vāciski – un viņi runā! Un, ja es kaut ko tiešām nesaprotu, pārjautāju angliski. Par Berlīni kā tādu... Pilsētu esmu redzējis ļoti maz un sajutis to tikai caur operu un savu dzīvesvietu, caur rajonu, kurā dzīvoju."

Runājot par diriģēšanas virtuvi, Rubiķis atzīst: “Man vienmēr bijis svarīgāks process, un arī mani mūziķi, kolēģi un nu jau arī draugi orķestrī saprot un pieņem, ka mēs varam kļūdīties. (..) Varbūt kādas īpašības vajadzētu attīstīt.

Nekad neaizmirsīšu, kā maestro [Jakovs] Kreicbergs iznīcināja divus trompetistus Mocarta Rekviēma laikā, "Dies Irae" daļā – viņa skatiens bija tāds, ka vajadzētu atvērties grīdai un abiem nogrimt ellē.

Bet katram ir savi pirkstu nospiedumi. Jā, varbūt šādas īpašības man vajadzētu mazliet vairāk. Nav patīkami kliegt, lasīt morāli un teikt, kāpēc neesmu informēts par to vai to. Cirtis durvis vēl neesmu, bet reiz esmu pacēlis balsi. Riktīgi. Tas nebija orķestra priekšā, bet plānošanas ofisā, kad mani neinformēja par to, ka koris uz savu galvu bija nolēmis uz mēģinājumu ierasties 15 minūtes vēlāk."

Laimes brīži - lielie un mazie

Kas ir tie brīži, kas tevi dara īpaši laimīgu? "Mani dara laimīgu brīdis, kad Rēzija atbrauc pie manis un mēs nerunājam par darbu. Mani tiešām dara laimīgu brīdis, kad zinu – nākamajā rītā ar lidmašīnu došos uz Rīgu. Tas mani dara bezgala laimīgu! Bet runājot par tādām mazām laimītēm... Man dara prieku katra mazākā attīstība. Nevis veiksme, bet katrs mazākais solis, kas sperts gan iedomātā orķestra skanējuma virzienā vai muzikalitātes ziņā, vai arī mūsu komunikācija koncerta, izrādes vai mēģinājuma laikā.

Mani dara laimīgu smaidīgi cilvēki – ja orķestrī varu atrast smaidīgas acis. Atceros – vēl oktobrī vienā izrādē orķestrī ilgi meklēju kādu, kam paskatīties acīs – un es šīs acis neatradu.

Bet varu teikt, ka tagad, sezonas beigās, es ļoti bieži ieraugu acis, un man tas ir ļoti svarīgi – tas mani tiešām dara laimīgu, ja redzu, ka mūziķis pasmaida kaut ar acīm. Mani dara laimīgu tas, ka sākam patiesi uzticēties viens otram, jo sākumā tā uzticība bija tāda profesionāla. Mani dara laimīgu patiesa uzticība – ka mēs uzticamies ne tikai mēģinājumos vai izrāžu laikā, bet arī dzīvē. Un tad jau profesionālā uzticība ir tikai tāds bonusiņš, kas nāk līdzi. Mani tiešām dara laimīgu, ka cilvēki nāk pie manis un klauvē pie durvīm."

Rēzijas un Aināra četrkājainie mīluļi – punduršpici Umka un Rūmī

Aizbraukt no mājām, lai gaidītu atpakaļ

Bet kā Ainārs Rubiķis atceras neseno darbu Maskavas Lielajā teātrī, iestudējot Dvoržāka operu “Nāra”? “Baumas, ko stāsta par Lielo teātri, ir muļķības – tur ir ārkārtīgi sirsnīgi cilvēki! Jā, bija arī nīgrie, bet atradām kopīgu valodu. Divi mēneši Maskavā kaut kādā veidā atdeva man ticību – ka tas, ko daru un kā daru, ir pareizi. Te ir divi it kā lieli kontrasti – vācu un krievu teātris, bet jebkurā gadījumā abos teātros tu vari strādāt, nepazaudējot cilvēcību."

Dvoržāka "Nāra" Rubiķa vadībā būs skatāma oktobrī, bet kopumā nākamajā sezonā viņš būs sastopams tikai Berlīnē. "Es atdodos tikai savam teātrim - tikai tā varu satikties ar saviem cilvēkiem. Domāju, nebūtu gluži tā ar mieru, ja Berijs nebūtu tik daudz Berlīnē. No 2022. gada viņš paliks tikai tā saucamais mājas režisors. Un es viņu pilnībā saprotu – šis darbs sasaista."

Orķestra mūziķiem Rubiķis novēl vēlmi ik pa brīdim pievērsties kamermūzikai un ik pa laikam paviesoties kādā citā orķestrī.

"Ar mani ir tieši tāpat – vajag šad tad aizbraukt no mājām, lai mani gaidītu atpakaļ. Tas ir kā normālā, veselīgā ģimenē."

Saistītie raksti
Mūzika
Kultūra
Jaunākie
Interesanti