10. septembrī, kad dziesminieks Ainars Mielavs svinēs apaļo 60 gadu jubileju, klajā nāks gluži jauns viņa un jauno domubiedru albums “220 volti”. LTV raidījumā “Kultūrdeva” studijā Mielavs kopā ar gados krietni jaunāko radošās sadarbības partneri Rūdolfu Macatu ieskicēja, ko klausītāji var gaidīt no jaunā albuma, un dalījās savos iespaidos par albuma tapšanas procesu un dažādu mūziķu paaudžu ļoti veiksmīgo sadarbību.
Henrieta Verhoustinska: Apsveicu tevi ar ļoti tuvu jubileju. Droši vien tev ir apnicis atbildēt, kā tu jūties savā jubilejā – vai “prīmā”, kā teica tavs tēvs?
Ainars Mielavs: Jā, tavs jautājums izskanēja tā, ka atliek tikai māt ar galvu un teikt jā, ir labi – prīmā. Negaidīti labi, neskatoties uz to, ka nekas vēl nav beidzies. Bet tik daudz, cik mēs esam dziedājuši šovasar – par Rūdi es nemācēšu teikt, bet es noteikti atceros to, ka gandrīz katru nedēļu, vismaz divas reizes. Tas ir fantastiski. Man nav atbildes, kāpēc tā notiek, bet es esmu ļoti priecīgs par to.
Jubilejai par godu, vai varbūt ne tikai jubilejai, nāk klajā albums ar 10 dziesmām “220 volti”. Kāpēc “220 volti”, kas tā tāda par sprieguma mērvienību?
Ainars Mielavs: “220 volti” ir tik daudz, lai tu dabūtu pa nagiem. Nekad neesi mēģinājusi iebāzt matadatu rozetē? Katrs kārtīgs puika ir vienreiz izmēģinājis vai nu atskrūvēt to rozeti, vai kaut ko tur iebāzis, dabūjis pa nagiem. Tie ir tie 220 volti, protams, tas ir īss, nepatīkams sitiens, bet ilgstoši tas var izraisīt arī letālas sekas.
Ko es varu paskaidrot – tas ir veids, kā daži cilvēki dzīvo spriegumā, ja viņu pirkstu gali nav izolēti. No viņa var norauties.
Rūdolf, kā tu to albumu raksturotu, vai tas ir 10 dažādu, absolūti radikāli atšķirīgu saucienu virknējums, vai tas ir tāds kaut kādā vienotā dramaturģijā radies?
Rūdolfs Macats: Tas ir radies īstenībā vienkāršā veidā. Ainars vienmēr stāsta par to, ka laba dziesma top, ja ir labs teksts. Tad visās dziesmās bija Ainara teksti, kas tika uzrakstīti. Pēc tam mēs satikāmies, un kopā izveidojām tādu harmonisku un melodisko skatījumu. Bet, ja mēs runājam par 220 voltiem, tad, man liekas, man ir pilnīgi savādāks skatījums nekā Ainaram, bet es tur saredzu tādu dzīvību, kaut ko dievišķu. Kaut kādā dzejiskā veidā noformulēta dzīve, dzīvība, varbūt kaut kas tāds, bet, kad es to teicu Ainaram, tad viņš teica, ka tā nav. Katram tomēr nolasās savs vēstījums.
Ainars Mielavs: Bet, tas jau mākslā allaž ir tas labākais. Māksla ir māksla tad, ja tai ir vairāki slāņi, tāpēc man nekad nav paticis paskaidrot, “kāpēc tieši tādu vārdu, ko tu ar to esi domājis”, jo, ja es paskaidrošu, var izrādīties kā tagad, ka, piemēram, Rūdis domā savādāk.
Rūdolfs Macats: Es teiktu, ka tā mūzika ir ļoti mīļa, bet tajā pašā laikā tā ir ļoti dziļa. To dziļumu es pats lirikās uzreiz nedzirdēju tādā veidā, kā es to dzirdēju vēlāk. Vienkārši noklausījos šīs dziesmas vairākas reizes un es sapratu to pilnīgi citā līmenī. Ainara dzeju uztvēru daudz dziļāk. Kaut kādā ziņā arī sakrāli.
Ainars Mielavs: Šis ir pirmais albums, ko es joprojām noklausos katru vakaru. Tas ir ļoti reti, es nemēdzu atgriezties pie saviem ierakstiem. Es, protams, esmu klausījies pēc ieraksta, kā tas izklausās, bet šeit ir kaut kāda tāda maģija. Tā izveidojās mijiedarbībā ar mani, ar Rūdolfu, ar Kasparu Vizuli, Rinaldu Maksimovu.
Es nevaru to izskaidrot, bet burtiski katru vakaru velk to visu noklausīties. Un trakākais ir tas, ka man patīk.
Tas ir patiess – ja cilvēki grib dzirdēt patiesību vai godīgas dziesmas, tad šis albums ir viņiem. Krieviem ir tāds vārds “pročnij”. Man labs draugs Artēmijs Troickis teica, ka, piemēram, divās kultūrās, krievu un franču kultūrā, tie lielākie elki un simboli ir “pročniji”. Nu kā to varētu latviski iztulkot? Krievu kultūrā ir Vladimirs Visockis un franču kultūrās Seržs Geinsbūrs. Es absolūti negribu sevi tur pietuvināt, bet arī man ir savi grēciņi. Paslīd kāja un tā.
Kad tu vairākās intervijās teici, ka esi nodibinājis jaunu grupu ar komplicēto nosaukumu “Ainars Mielavs”?
Ainars Mielavs: Nē, nu tā, protams, ir ironija, jo, manuprāt, vispār grupu laiks ir pagājis. Tā skaistākā, interesantākā un labākā mūzika veidojas ap kaut kādām personībām vai arī vienkārši raksta skaistu mūziku, dziesmu. Tādēļ man likās, ka, protams, mēs būtu varējuši izdomāt grupai nosaukumu, bet…
Rūdolfs Macats: Es nedomāju, ka nosaukums kaut ko mainītu, bet labāk ir pieturēties pie Ainara Mielava…
Ainars Mielavs: Jo tas ir labs grupas nosaukums!
Rūdolf, cik ilgi jau ilgst jūsu kopdarbības posms?
Rūdolfs Macats: No decembra, tātad pāris mēneši jau ir, pat vairāk.
No decembra, tas jau būs gads tūlīt. Vai tu kādreiz esi aizdomājies par to, ka jūs esat divas dažādas paaudzes, vai vispār nav bijusi tāda doma?
Rūdolfs Macats: Jā, protams, es aizdomājos par to, un es saprotu, tieši tādā sakarā man arī ir vēlme un interese spēlēt ar Ainaru. Man liekas, ir svarīga apmaiņa starp dažādām paaudzēm. Tā ir ļoti vajadzīga, vismaz man.
Ainars Mielavs: Piebilstot Rūda atbildei uz tavu jautājumu, man ir ļoti interesanti satikties ar citas paaudzes cilvēkiem. Vēl vairāk ar tik apdāvinātiem cilvēkiem.
Es nekad neesmu juties ne muzikāli, ne garīgi tik labi kā šajā brīdī.
Es domāju, ka tā mijiedarbība ir kaut kāds liels brīnums, un es to izbaudu burtiski katru reizi.
Uz diska vāka ir tevis paša glezna, jo esi studējis gleznošanu?
Ainars Mielavs: Es gribēju studēt gleznotājos, bet tajā gadā, kad es iesniedzu dokumentus, Mākslas akadēmijā glezniecības nodaļas pirmais kurss jau bija nokomplektēts neoficiāli. Tajā gadā Rozentāla mākslas skolu pabeidza brāļi Zariņi, māsas Ilteres, pārējie ģēniji. Kad man to pateica mana zīmēšanas skolotāja, kuru pilnīgi nejauši satiku uz akadēmijas kāpnēm, tad sapratu, ka man nav cerību iestāties, jo es neesmu no tās klases. Es aizgāju vienkārši pie tā dēļa, sāku skatīties, kāda nodaļa varētu man būt derīga, kas man būtu daudz maz interesanta. Un es iesniedzu dokumentus uz dizaina nodaļu, kurā kā mana specializācija bija dizaina grafika. Bet glezniecība, tas vienmēr ir bijis mans lielais aicinājums mākslā. Es to nebiju darījis daudzus gadus, un pirms trīs gadiem, pateicoties sieviņai un sievastēvam, kura mani nostādīja neapskaužamā situācijā, uzdāvinot uz Ziemassvētkiem molbertu ar tekstu “nu tad tu esi vecis vai neesi vecis”, cits nekas neatlika kā iegādāties krāsas, visu nepieciešamo. Man tas sagādā gandarījumu, jo šī albuma noformējumā tiešām izmantoti fragmenti no dažām manām gleznām.
Bet ko tu mēdz gleznot šobrīd?
Ainars Mielavs: Godīgi sakot, neesmu sen gleznojis. Jā, es varētu kaut kad atsākt. Nu man ir tā priekšrocība, ka man jau nav jāmālē (mēs savā starpā saucam to par mālēšanu), lai taisītu izstādes, vai nav jāmālē, lai gleznas pārdotu.
Bet tavs mūzikas jaunrades ceļš, var teikt, sākās ar “Nedalāmo” pirms 35 gadiem. Es joprojām atceros šo klipu, un es atceros, kā es apskaudu to meiteni, kas bija filmējusies tajā klipā. Vai tev joprojām lūdz izpildīt šo dziesmu kādos pasākumos? Es redzēju pirms pieciem gadiem “Bildēs” tu ar Uldi Marhilēviču to nodziedāji.
Ainars Mielavs: “Bildēs” es nodziedāju, tad mēs nodziedājām kopā ar Uldi jubilejas koncertos, kas bija pirms trim gadiem. Jā, un tagad pilnīgi dīvainā kārtā mēs dziedājām pirms dažām dienām “Maija Grāfa svētkos” Vērmanes dārzā. Tur man pasūtīja to dziesmu, vai es varu nodziedāt. Es tā nodomāju, ka jāizmēģina. Nu, nodziedāju to dziesmu. Protams, es pats tādus vārdus nerakstītu šobrīd, bet jāteic, ka biju jauns puika, mēs bijām baigie romantiķi un šie vārdi, protams, ir ļoti liriski un mīlīgi.
Tavā muzikālajā pieredzē ir bijis gan industriālais blūzs, gan pat reps, gan, protams, soļi folkmūzikas virzienā. Tavs draugs Artēmijs Troickis nodēvējis “Jaunā mēness” mūziku par baltu roku. Kā tu raksturotu savu mūziku, kāda tā ir šodien albumā “220 volti”?
Ainars Mielavs: Ļoti laba mūzika.
Kā jau es teicu, tās ir ļoti godīgas dziesmas, ar lielu muzikalitāti iespēlētas.
Mēs ar Rūdolfu runājām ar puišiem par to, kā varētu raksturot mūsu žanru. Tad es sāku atcerēties terminus, piemēram, “Vikipēdijā”, piemēro pie žanriem mākslinieku. Iepatikās divi termini, kurus droši vien varētu lietot, viens ir baroka popmūzika, otrs ir kamerpopmūzika, varbūt arī mūsdienu folkmūzika, un tādā garā var turpināt.
Man nupat ienāca prātā, vai zini tādu krievu literātu Jevgeņiju Griškovecu?
Ainars Mielavs: Protams.
Viņu savulaik raksturoja kā jauno sentimentālismu, un man ienāca prātā, vai kaut ko līdzīgu nevar attiecināt arī uz šo tavu...
Ainars Mielavs: Tā nav mana darīšana, ko uz mani attiecināt. Es nekad neapvainojos, ja kāds uzskata, ka mana māksla, mana mūzika vai mani izteikumi, vai mana rīcība raksturojama šādi vai tādi. Ja cilvēks tā domā, viņš tā izsakās, viņam, visticamāk, ir savi iemesli savukārt padomāt, kāpēc cilvēki tā domā.
Bet vai tu esi sentimentāls kā cilvēks?
Ainars Mielavs: Bezgala jā, es esmu sentimentāls, pārjūtīgs, viegli saviļņojams.
