Tando Zvane stāsta, ka "Svazilenda (tagad latviskais nosaukums - Svatini., red.) atrodas tieši blakus Dienvidāfrikas Republikai. Tā ir ļoti maza valstiņa, un mēs paši to saucam par Svazilendas karalisti."
Kā iemināt ceļu uz Latviju?
Šogad man bija uzaicinājums no Belvederes Starptautiskā dziedātāju konkursa piedalīties tā otrajā atlases kārtā un finālā, kas notika Latvijā. Šajā kārtā dziedāju āriju no operas "Pajaci", mana uzstāšanās konkursā bija veiksmīga un Latvijas Nacionālās operas vadītājs Zigmars Liepiņš uzaicināja mani uz tikšanos, piedāvājot iespēju atgriezties Latvijā decembrī.
Kā jūtaties šeit, Latvijā, zemeslodes ziemeļu pusē?
Jūtos neizsakāmi saviļņots, jo šī būs mana debija Eiropas operteātrī!
Tieši šeit pirmo reizi esmu ieraudzījis sniegu, ko savā mūžā vēl neesmu redzējis!
Vai sniegs bija arī viens no līguma nosacījumiem?
(Smejas). Nē, bet tas tiešām ir ļoti saviļņojoši. Biju tik laimīgs, ka man būs iespēja atbraukt uz Rīgu decembrī!
Vecgada koncertprogrammā dziedāsiet vairākus Mocarta un Štrausa operu varoņu dziedājumus.
Mocarts ir viens no maniem šībrīža visiemīļotākajiem komponistiem. Esmu jau pazīstams ar diviem trim viņa operu galvenajiem varoņiem – Mazeto un grāfu Almavivu "Figaro kāzās", Donu Žuanu un Guljelmo operā "Tā dara visas".
Vai šīs lomas iestudētas Āfrikas operkompānijās?
Jā, tie ir tēli, kurus esmu mācījies dziedāt gan akadēmijā, gan iestudējis Bruklinas operā Dienvidāfrikas galvaspilsētā Pretorijā.
Kā ir ar operdziedātājiem Svazilendā, vai jūsu ir daudz?
No savas zemes biju tikai trešais operdziedātājs, kad sāku. Bet Svazilenda attīstās, un ir daudzi, kas vēlas studēt operdziedāšanu. Beidzamo piecu gadu laikā nu jau mūsu skaits sakuplojis līdz divdesmit operdziedoņiem!
Kā izlēmāt kļūt par operdziedātāju?
Mani iedvemoja Andrea Bočelli. Noskatījos viņu DVD, vairākās operu ārijās un pēc tam arī operā "Bohēma".
Un es nodomāju – ja viņš ir akls un var dziedāt, tad kāpēc es, kuram Dievs dāvājis labu balsi, nevarētu ar to dalīties pasaulē?
Sāku sekot Keiptaunas operā notiekošajam un sev teicu, ka kādudien es būšu daļa no Keiptaunas operas. Un tā – soli pa solim esmu tuvojies un ienācis šajā operas pasaulē. Nākamā gada maijā Keiptaunas operā piedalīšos Bellīni operas "Monteki un Kapuleti" jauniestudējumā.
Vecgada koncertā dziedāsit arī latviešu valodā. Vai nebija grūti iemācīties izrunu?
Jā, latviešu valoda ir sarežģīta, bet, ja tu dziedi, te ir jāvar viss!
Šis dziedājums latviešu valodā laikam ir visgrūtākais, kas man vispār jelkad bijis jādzied...
Bet esmu laimīgs – dziedāt to latviešu valodā un vēl orķestra pavadījumā! Latviešu valoda ir grūta, bet ļoti skaista, gribētu to kādreiz iemācīties kārtīgi. Iespējams, šis ir pirmais pareizais solis šajā virzienā.
Ko varat sacīt par savu kolēģu attieksmi Latvijas Nacionālajā operā? Pēc jūsu pirmās ārijas no kolēģu puses atskanēja tādi bravo un aplausi...
Patiesībā – biju šokēts, jo gatavojos šo dziedājumu dziedāt vācu valodā, bet, kad iedziedājos latviski….tad tas viss arī notika.
Es mīlu savus Latvijas kolēģus! Un vēlos tos redzēt un sastapt vēl un vēl. Tas siltums, ar kādu es tiku sagaidīts, patiešām bija saviļņojošs.
Kādi ir košākie un nozīmīgākie notikumi jūsu dzīvē aizejošajā 2018. gadā?
Šogad mans gada notikums ir piedalīšanās šajos Latvijas Nacionālās operas koncertos, kad Latvija svin savas neatkarības simto gadskārtu. Tas ir viens no maniem dziļākajiem piedzīvojumiem. Mana valsts, kuras T krekliņu šobrīd esmu uzvilcis, var lepoties tikai ar piecdesmit neatkarības gadiem. Tā ir tikai puse no Latvijas vēsturiskās pieredzes!
Mēs visi nākam no neatkarības.
Tas tiešām ir apbrīnojami.
Re, cik daudz kopīga varam atrast starp divām tik tālām valstīm!
Pat ļoti daudz kopīga, jo Svazilenda un Latvija abas ir apmēram vienāda lieluma! Pirms braukt uz šejieni, es to kārtīgi izpētīju, un jā – tās pat lieluma ziņā ir vienādas!
