Pa ceļam ar Klasiku

Sibillu faktors. Saruna ar komponisti Annu Ķirsi

Pa ceļam ar Klasiku

Jurjānu Andreja VII Starptautiskā koka pūšaminstrumentālistu konkursa dienasgrāmata (II)

Jurjānu Andreja VII Starptautiskā koka pūšaminstrumentālistu konkursa dienasgrāmata (I)

60 jaunie mūziķi piedalās Jurjānu Andreja pūšaminstrumentālistu konkursā. Dienasgrāmata

Līdz 16. oktobrim Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) Lielajā zālē norisinās Jurjānu Andreja VII Starptautiskais koka pūšaminstrumentālistu konkurss (Jurjānu Andrejs VII International Woodwind competition), kura starptautiskās žūrijas priekšsēdētāja ir JVLMA asociētā profesore, flautiste Ilona Meija. Latvijas Radio 3 "Klasika" konkursa norisi atspoguļos četrās dienasgrāmatās, kas ēterā būs līdz 15. oktobrim.

Dienasgrāmatas pirmajā izlaidumā tiekamies ar konkursa projekta vadītāju, JVLMA asociēto profesoru, sitaminstrumentālistu katedras vadītāju Edgaru Saksonu, konkursa māksliniecisko vadītāju, klarnetistu un diriģentu Gunti Kuzmu, pūšaminstrumentu katedras lektoru, klarnetistu Mārtiņu Circeni, kā arī jau pēc uzstāšanās I kārtā sastopam konkursa dalībniekus – klarnetistus Laimu Ratnieci-Miltiņu no Latvijas un Aleksandru Vasiļjevu no Sanktpēterburgas. Tāpat būs konkursa dalībnieku statistika, komentāri par konkursa repertuāru, kā arī I kārtas rezultāti flautas, obojas un klarnetes kategorijās.

9. oktobrī līdz ar atklāšanas ceremoniju notika konkursantu kārtas numuru izloze piecās – flautas, obojas, klarnetes, saksofona un fagota – kategorijās.

Lora Rišāra (Laura Richard), kurai izlozē flautistu kategorijā kritis otrais kārtas numurs, šajā konkursā pārstāv Šveici, bet, kā pati min, arī Franciju, un nākamajā dienā ir gatava pirmajā kārtā līdzās obligātajai Paganīni kaprīzei Domažorā atskaņot arī Edgara Varēza mūziku. 

Flautiste Lora Rišāra (Šveice)

No 14 pirmās kārtas dalībniekiem flautistiem uz otro kārtu pēc mūsu meistares, flautistes Ilonas Meijas vadītās starptautiskās žūrijas lēmuma tika seši konkursanti, kas pēc noteikumiem esot maksimālais tālāk izvirzīto dalībnieku skaits, un

viņu vidū arī trīs Latvijas mūziķes – Egija Sproģe, Maija Fogele un Elīna Čeprova,

kā arī solisti no Vācijas, Ukrainas un Lietuvas.

60 dalībnieku  šim laikam ļoti labs rezultāts

Uz sarunu aicināts Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas asociētais profesors, sitaminstrumentu klases vadītājs un šī konkursa projekta vadītājs Edgars Saksons.

Edgars Saksons

Maruta Rubeze: Varbūt sākumā mazliet statistikas, lai raksturotu šo starptautisko mērogu?

Edgars Saksons: Konkursu pārceļot par gadu,

mums tomēr veiksmīgi izdevies šo projektu novest līdz tam, ka tas notiek, turklāt notiek dzīvajā izpildījumā uz skatuves. Arī valdības lēmumi mūs nav skāruši – konkurss norit jau trešo dienu.

Visi pagaidām ir priecīgi, laimīgi – protams, izņemot tos, kuri nav tikuši uz nākošajām kārtām. Žūrija ir smaidīga, tā ka domāju – process uz priekšu virzās ļoti labi.

Jau pati žūrija, kuras priekšgalā ir mūsu izcilā flautiste Ilona Meija, norāda uz konkursa starptautisko mērogu – tur ir Vācija, Čehija, Igaunija, Austrija. No cik valstīm ieradušies konkursanti?

Konkursā pārstāvētas 17 valstis, tostarp viens no dalībniekiem mērojis tālo ceļu no Čīles. Ir dalībnieki no Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas, Spānijas, Itālijas, Francijas, Austrijas, Čehijas, Vācijas, Polijas, Zviedrijas, Šveices un, protams, Baltijas valstis – Lietuva, Igaunija un Latvija. Un ir arī viens dalībnieks no Ķīnas, kurš gan pastāvīgi dzīvo un uzturas Vācijā.

Vai šie ir tie paši dalībnieki, kuri cerēja šeit nokļūt jau pagājušajā gadā?

Konkursu pārcēlām ļoti laicīgi – jūtot, ka rudenī nebūs labi. Līdz ar to lielākā daļa dalībnieku tomēr pieteicās jau pēc tam, kad bijām izsludinājuši pārcelšanu. Kopsummā pieteicās 176 dalībnieki – arī no tādām valstīm kā Meksika, ASV un Japānā. Diemžēl priekšatlases rezultātā daudzi atkrita. Uz pirmo kārtu Rīgā uzaicinājām 81 dalībnieku, no kuriem šo pāris mēnešu laikā visdažādāko iemeslu dēļ 20 nav atbraukuši.

Šobrīd mums ir 60 dalībnieku, kas šim laikam ir ļoti labs rezultāts.

Flauta, oboja, klarnete, fagots un saksofons – brīnišķīgs pūšaminstrumentu kvintets. Līdz otrajai kārtai jau tikuši flautisti, obojisti un klarnetisti, saksofonisti šodien vēl turpina cīnīties. Kāds ir mūziķu vecuma cenzs?

Konkursā drīkst piedalīties tie jaunie mūziķi, kuri dzimuši ne vēlāk kā 1990. gada 9. oktobrī. Tāds bija uzstādījums arī pagājušogad. Jebkurš zaudējums kaut kādā veidā ir arī rūgtums. Šajā gadījumā vairāk jāakcentē tas, ka patiešām pieliktas milzu pūles, lai dalībnieki no Krievijas vai Čīles vispār varētu atbraukt uz šejieni. Jo zinām, ka šobrīd no Krievijas tā vienkārši nevar iekāpt lidmašīnā un atlidot kā kādreiz.

Kādreiz bija tā – cilvēki atbrauc, nospēlē, vinnē vai zaudē, un brauc mājās. Bet tagad ieguldīts tiešām milzu darbs tieši šajā procesā, lai dalībnieks vispār varētu šeit nokļūt. Tad ir tavas 10 minūtes, un, ja uzreiz jābrauc atpakaļ...

Jurjānu Andrejs ir zināms kā mežradznieks, bet šogad konkursā mēs mežragu neatrodam – tātad ir kāda likumsakarība, kā šis konkurss gadu gaitā ir veidojies, attīstījies?

Konkurss notiek reizi divos gados: vienā gadījumā tas ir koka pūšaminstrumentiem, otrā – metāla pūšaminstrumentiem. Līdz šim man pašam nav nācies saskarties ar šo konkursu, jo nepārstāvu ne vienus, ne otrus. Šķiet, pirms gadiem trīsdesmit vai tikai arī mēs, sitaminstrumentālisti, nespēlējām Jurjāna konkursā. Bet nu – tas ir tik sen, ka es tā īsti skaidri nemāku pateikt. Man šī ir pirmā pieredze kā konkursa rīkotājam, turklāt tā ir laba iespēja iepazīt koka pūšaminstrumentu pasauli no iekšpuses.

Pa pēdām flautistiem nākamie konkursa pirmās kārtas rindā uz Lielās zāles skatuves iznāca obojisti, kur obligātajā priekšnesumā bija jāspēlē Bahs, bet brīvajā izvēlē – komponistu Britena, Olivera vai Dorati opusi. Šajā kategorijā pēc žūrijas stingrajiem kritērijiem uz otro kārtu nonāca tikai trīs dalībnieki – no Krievijas, Vācijas un Čehijas.

Nav, aiz kā aizslēpties 

Pirms lielāku laika sprīdi pavadām klarnetistu sabiedrībā, akadēmijas vestibilā tiekamies ar Pūšaminstrumentu katedras docentu, klarnetistu un diriģentu, šī konkursa māksliniecisko vadītāju Gunti Kuzmu.

Guntis Kuzma un Orķestris "Rīga"

Maruta Rubeze: Kā tad tiek izvēlēti skaņdarbi, ar kuriem savas prasmes nākas atklāt konkursa dalībniekiem?

Guntis Kuzma: Repertuāru sastādījām visi kopā – visa pūšaminstrumentu, šajā gadījumā – koka pūšaminstrumentu katedra. Faktiski visi pedagogi izvirzīja savas vēlmes un viedokļus, un tad mēs to visu likām kopā. Klarneti šeit mācām abi ar Mārtiņu Circeni: sākām apspriesties, skatījāmies, kas būtu pašreiz aktuāli, ko spēlē konkursos pasaulē, jo lielākā daļa konkursantu šo laiku izmanto, braukādami apkārt pa konkursiem. Būtiski, ka mēs respektējam to repertuāru, kas ir populārs, to, ko vērts apgūt arī citiem konkursiem, un to, ko viņi var izmantot arī ikdienā. Diezgan muļķīgi būtu ielikt pilnīgi nezināmus skaņdarbus – būtu mazāk konkursantu, mazāk pieteikumu.

Bet pirmā kārta pilnīgi visās specialitātēs ir solo, un īstenībā tas ir daudz grūtāk – uziet uz skatuves vienam. Nav, kur aizslēpties, nav skatuves partnera, uz ko paļauties. Tu esi viens. Visu, ko esi sagatavojis, visu, kas tev sanāk vai nesanāk – visu mēs redzam un dzirdam.

Nedaudz brīnījos, ka lielākā daļa konkursantu tomēr spēlēja no notīm. Vai tur arī vērtējumā nav kaut kādi plusiņi vai mīnusiņi?

Nē, nolikumā iestrādājām, ka tā ir katra konkursanta brīva izvēle – kā atskaņot šo repertuāru. Mēs par to daudz esam diskutējuši un domas atšķiras – tās ik pa laikam mainās.

Ko tas pierāda, ja tu skaņdarbu zini no galvas? Vai tieši otrādi – kāds ir mīnuss, ja skaties notīs? Vai tāpēc priekšnesums kļūst mazāk vērtīgs, vai tieši otrādi – ja tev nav nošu, tad mēs pārbaudām tavu atmiņu?

Par to var gari diskutēt, bet mēs kopīgi nonācām pie lēmuma, ka katrs dara, kā grib.

Klarnetes ir dažādas – tas nozīmē, ka konkursants var parādīt sevi plašākā spektrā.

Katrā specialitātē, sastādot repertuāru, tika ievērots viens pamatprincips – ka viens skaņdarbs ir obligātais, ko spēlē visi. Un tad ir otrās kategorijas trīs izvēles skaņdarbi, kurus izvēlējāmies ar dažādu raksturu. Konkursants redz listi, un viņš izvēlas, kuru no trijiem darbiem viņš izvēlēsies – kurā viņš visērtāk jūtas un domā, ka visspilgtāk sevi parādīs. Un ir tieši tā, kā jūs sakāt – ka tie, kas juta, ka viņi var spēlēt arī uz A klarnetes, kurai ir drusku cits piegājiens – izvēlas Stravinska Trīs skaņdarbus: pirmie divi ir A klarnetei, kas ir zemāka un arī drusku garāka. Un trešais skaņdarbs ir B klarnetei, kas ir mazliet spalgāka. Bet bija konkursanti, kuri izvēlējās arī Vidmaņa fantāziju. Ja nemaldos, arī trešajā piegājienā dzirdēsim Bruno Mantovani "Bag", kas ir hipervirtuozs, hiperaktīvs darbs. Tā kā katrs atrod sev piemērotāko un cīnās, kā var.

Ja klausītājam rodas simpātijas pret mūziķi, kurš tālāk neaizies – tas taču būtu normāli.

Bez šaubām. Ja mums šobrīd būtu atļauta lielāka pulcēšanās, mēs noteikti ieviestu skatītāju simpātiju, bet nu – esam klātienē tik, cik esam. Ceru, ka būs arī orķestra simpātija, jo varam lepoties – pagājušoreiz mums bija Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, bet šoreiz mums ir "Sinfonietta Rīga" – milzīgs paldies kolektīviem, ka viņi piekrīt. Manuprāt, tas ir liels dzinulis un motivācija pieteikties konkursā, jo jauniešiem, it sevišķi pūtējiem, iespēja tikt pie orķestra kā solistiem ir krietni retāka, un varbūt kādam tā ir pirmā ļoti nozīmīgā reize – kaut ko nospēlēt ar orķestri.

Priecīga, ka izvēlējusies klarneti

Igora Stravinska mūziku līdzās Gaetāno Doniceti konkursa pirmajai kārtai bija izvēlējusies arī dalībniece Laima Ratniece-Miltiņa.

Maruta Rubeze: Manuprāt, jūs tiešām izjutāt to, ka Doniceti ir operkomponists, savukārt Stravinskī jums ļoti labi padevās arī krieviskums. Pastāstiet mazliet par sevi, iepazīstiniet – kā tas viss sācies, kā esat izvēlējusies klarneti?

Laima Ratniece-Miltiņa: Paldies, ka jums paticis mans priekšnesums, – esmu ļoti pagodināta! Šobrīd mācos ceturtajā kursā bakalaura programmā, un plāni ir tālāk doties maģistros kaut kur ārzemēs, bet tas vēl tikai briest ideju līmenī.

Esmu ļoti priecīga, ka esmu izvēlējusies klarneti. Līdz ceturtajai klasei biju pianiste, bet sapratu – šis instruments ir ļoti daiļš, bet ne mans.

Un izlēmu – klarnete ir mans īstais instruments. Esmu ļoti priecīga, ka šādu izvēli izdarīju. Tāpēc arī turpinu to spēlēt līdz pat šai dienai, jo man tas patīk – es to izbaudu. Arī tagad, konkursā, kāpu uz skatuves un vienkārši to izbaudīju. Domāju – iešu un spēlēšu no sirds, un tieši to centos panākt. Man ir ļoti liels prieks, ka esat to sadzirdējusi!

Klarnetiste Laima Ratniece-Miltiņa

Kupli pārstāvētajā konkurencē spēcīgajā klarnetistu kategorijā

konkursa otrajā kārtā līdzās Lietuvas, Krievijas un Baltkrievijas solistiem iekļuvuši Anna Gāgane, Pēteris Eduards Kalniņš un Andrejs Reinis Zitmanis.

"Šaudīties" var arī ar klarneti   

Otrajā kārtā iekļuvušais Aleksandrs Vasiļjevs no Sanktpēterburgas pirmās kārtas solo priekšnesuma līdzās obligātajam skaņdarbam – Doniceti Etīdei – atskaņoja vācu komponista un klarnetista, tostarp šeit Rīgā jau vairākkārt ar sajūsmu sagaidītā Jērga Vidmaņa Fantāziju.

Klarnetists Aleksandrs Vasiļjevs (Sanktpēterburga)

Maruta Rubeze: Saku jums paldies par sniegto baudījumu! Vai laikmetīgā mūzika jums ir īpaši tuva?

Aleksandrs Vasiļjevs: Jā, kaut arī līdz šim lielākoties esmu bijis romantiskās mūzikas piekritējs. Taču šobrīd laikmetīgās mūzikas piedāvājums kļūst aizvien plašāks un līdz ar to aug interese, un pašā iestudējuma procesā – arī mīlestība pret laikmetīgo mūziku.

Jūsu sniegtā interpretācija Jērga Vidmaņa Fantāzijai, neraugoties uz spēli pēc notīm, bija ļoti artistiska, epizodiski pat – izaicinoša, imitējot šaudīšanos. Vai šim skaņdarbam ir arī kādas satura vadlīnijas?

Nekādu oficiālu komponista priekšrakstu nav. Tiesa, pats Jērgs Vidmanis bieži šo skaņdarbu ir spēlējis, viņš to komponējis agrā jaunībā, un, manuprāt, šis skaņdarbs liecina par priekpilnu vēlēšanos mūzikā apvienot visdažādākos spēles paņēmienus, lai tas būtu gana atraktīvi.

Šodien tā bija absolūti mana interpretācija, ieskaitot "šaudīšanos" klarnetes staccato epizodē, ar kuru es gribēju vienkārši parādīt savu labo noskaņojumu.

Domāju, ka tas bija pieļaujams, jo šis azartiskais raksturs jau ir ielikts pašā skaņdarbā.

Konkursi vienmēr ir subjektīvi, galvenais – sagatavošanās process

Vārds arī klarnetistam, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Pūšaminstrumentu katedras lektoram Mārtiņam Circenim.

Mārtiņš Circenis

Mārtiņš Circenis: Kā jau jebkurā konkursā – augšup, lejup, kā nu kuram tas priekšnesums padodas, bet var just – katrs, kas piedalījies, un tas labi zināms arī mums pašiem, jau ir sasniedzis ļoti daudz pirmkārt jau sev.

Konkurss nekad nav objektīvs, tas vienmēr ir subjektīvs, bet mums ir tik daudz žūrijas locekļu, katrs kādu viedokli izsaka, un vidējais aritmētiskais tiek izvilkts.

Arī pamattendences – kas kuram sanāk vai nesanāk – žūrija redz.

Konkursa pirmajā kārtā jau parādīties kā absolūtam solistam – tas nav vienkārši pirmajai kārtai.

Protams, pirmais solis nav sevišķi ērts, toties pašam sagatavoties ir vienkāršāk, jo

pirmo kārtu, kas šeit ir pilnībā solo skaņdarbs, var izspēlēt mājās tūkstošiem reižu un izdomāt, kā tieši es vēlos to atskaņot. Blakusapstāklis, ka kāds var kaut ko mazliet patraucēt, ir relatīvi minimāls. Tāpēc arī daudzos konkursos pirmās kārtas rīko tieši šādā formātā, lai cilvēks var parādīt sevi vislabākajā veidā.

Viņam ir visas iespējas sevi sagatavot tik labi, cik nu vien viņš ir spējīgs. Otra lieta – no konkursa rīkotāju puses tas ir vienkāršāks variants, jo pirmajā kārtā ir visvairāk dalībnieku – piemēram, nav jānodrošina telpas mēģinājumu procesam. Bet vienmēr ir interesanti skatīties, kā nu kurš sevi ir sakārtojis uz pirmo kārtu.

Vai jutāt jau kādas skolu atšķirības?

Mūsdienās visas skolas no skaņas viedokļa saplūst vairāk vai mazāk kopā – visi tiecas uz vienu universālu ideālu. Precīzāk sakot – cik nu kurš līdz tam tālu ticis. Protams, katram ir kādas nianses, stilistikas lietas, kā kurš ir nolasījis partitūras skanējumu, un mākslinieciskas atšķirības – ne tik daudz skaniskas. Bet es teiktu, ka kopumā ļoti līdzīgi.

Jūsu paša pieredze liecina, ka konkursi ir vērtīgi un nepieciešami?

Protams!

Pats galvenais ir gatavoties konkursam, sagatavot visu repertuāru. Nav svarīgi, cik tālu kurš nu kuro reizi tiek, – ja līdz finālam, jo labāk. Bet galvenais jau ir tas process – sevi sagatavot, izzināt savas labās un sliktās puses, attīstīties.

Kāds vienmēr vinnēs – un prieks par viņiem. Visiem vēlu veiksmes!

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt