Ceļš uz kordziedāšanu
Dziedāšana korī aizsākusies jau bērnībā, kura pavadīta Alūksnē. Pamatskolas direktors bijis arī diriģents un vadījis skolas kori, kurā piedalījies arī Bude. Atmiņā iespiedies 1955. gads, kad praktisku un finansiālu apsvērumu dēļ, jo pēc septiņgadīgās skolas beigšanas esot bijis jāstrādā, Bude nav ticis uz XII Vispārējiem latviešu Dziesmu svētkiem.
"Viņš teica: "Oskar, tu vēl esi tik jauns, tev vēl daudzi Dziesmu svētki priekšā!" Un viņa pareģojums piepildījās, esmu dziedājis piecpadsmit Dziesmu svētkos," sava pirmā kora vadītāja vārdus spilgti atceras Bude.
Četrus gadus, paralēli mācībām vakarskolā, Bude dziedājis gan jaunizveidotajā Alūksnes vīru korī, kurā daudzi dalībnieki tajā laikā bija tikko atgriezušies no Sibīrijas, gan matemātikas skolotāja Elmāra Kaprāna izveidotajā vīru kvartetā. Šajā laikā apmeklēti vairāki vīru koru salidojumi, arī pats pirmais no tiem, kurš norisinājies 1958. gadā Smiltenē.
Iespējams, liktenīga bijusi tikšanās ar komponistu un mūziķi Viktoru Samu, kurš tajā laikā vadīja vīru vokālo kvartetu un ar koncertu viesojās Alūksnē. Sama un kvarteta dalībnieka Ādolfa Puķes ietekmē Bude iestājies Jelgavas mūzikas skolā, tomēr muzikālā izglītība netika iegūta, jo ceturtajā kursā, kad līdz diploma iegūšanai bija atlikuši vien seši mēneši, viņš iesaukts armijā.
"Es jau viņiem tur dziedāju, tiem armijniekiem, [Emīlu] Dārziņu, man notis bija līdzi, bet tas vairs neko nedeva. Kad beidzās armija, tad vairs nebija, ko domāt par dziedāšanu," par dienestu krievu armijā, kas pārtrauca muzikālo izglītību, stāsta Bude.
"Dziedoņa" gaitas
Klausoties Budes stāstā, šķiet, ka dziedāts ticis visos laikos un vietās, arī strādājot ražotnes "Dzintars" noliktavā, kur šo Budes vaļasprieku pamanījis kāds vecāks kolēģis, kora "Dziedonis" dalībnieks. Tā Bude ticis uzaicināts uz savu pirmo "Dziedoņa" mēģinājumu, kurā iepazinies arī ar tā laika jauno kora māksliniecisko vadītāju Imantu Kokaru.
"Tas ir tāds diriģents, kas no vīriem dvēseli vilka laukā," savas pārdomas par Kokaru atklāj Bude.
Tā kā kora programmu Bude zinājis no galvas un droši dziedājis līdzi, korī pieņemts jau pēc pirmā mēģinājuma un neilgi pēc tā piedzīvojis arī savu pirmo koncertu, kuru ar smaidu atceras un piemin vēl šodien, jo dziesmas "Strauja, strauja upe tecēj’" paredzētajā pauzē, kurā viss koris klusē, Bude viens pats iedziedājies pilnā balsī.
"Kad uzņēma "Dziedoņa" rindās, tad bija jāzvēr, ka nepametīsi "Dziedoni" līdz pašām beigām, un es esmu centies to ievērot," savas atmiņas par uzņemšanu vīru korī stāsta Bude.
Piecpadsmit Dziesmu svētku dalībnieks
"Tajos laikos bija ļoti vienkārši. Toreiz tēju vārīja armijas lielajos katlos, vārīja sardeles, laucinieki brauca ar savu speķīti un maizi līdzi. Brauca ar smagajām mašīnām, nevis autobusiem, meijas salika, solus salika un brauca," atmiņās par saviem pirmajiem Dziesmu svētkiem, kuri piedzīvoti 1960. gadā, dalās Bude.
Viņš uzskata, ka mūsdienās Dziesmu svētku repertuārā nereti tiek iekļautas dziesmas, kuras mazajiem koriem esot pārāk sarežģītas un grūti izpildāmas. Dziesmu svētki ir tautas svētki, tāpēc vairāk esot jādomā par to dalībniekiem.
"Jādomā ir par dziedātājiem un diriģentam, pirmkārt, ir jābūt ar dvēseli. Diriģents var būt izcils, bet bez dziedātājiem nekas tur nesanāk," spriež Bude.
Mūžs, kas pavadīts ar dziesmu
Vaicāts par nozīmīgākajiem diriģentiem savā kordziedātāja mūžā, Bude piemin tādus izcilus kordiriģentus kā Leonīdu Vīgneru un Haraldu Medni, ļoti novērtē Māra Sirmā, Mārtiņa Klišāna, Ulda Kokara un daudzu citu diriģentu darbu.
"Mums ir dziedājuši 57 Latvijas diriģenti "Dziedonī", no tiem 16 ir Dziesmu svētku virsdiriģenti. Vai tas nav izcils koris?" labsirdīgi smejoties, vaicā Bude.
Protams, ārkārtīgi spēcīgu iespaidu uz Budi atstājusi sadarbība ar kora "Dziedonis" māksliniecisko vadītāju Imantu Kokaru trīsdesmit piecu gadu garumā.
"Pie Imanta nodziedot, fraka uz manas muguras gandrīz šķīda ārā no sviedriem. Tāda reize nebija, kad es būtu sauss nonācis nost," Bude atceras, ka pie Kokara nekad nedrīkstēja atdziedāt, katru reizi vajadzēja dziedāt no sirds.
"Vispār es uzskatu, ka man laimīgs mūžs ir bijis tieši tāpēc, ka es atnācu uz "Dziedoni"," teic Bude.
