Henrieta Verhoustinska: Ja jums būtu jāizstāsta, piemēram, Mūzikas akadēmijas pirmā kursa komponistiem, kas ir laikmetīgā mūzika, ko jūs teiktu?
Platons Buravickis: Es pats vispār nezinu, kas ir mūzika un kam tā ir vajadzīga. It īpaši es nezinu, ko nozīmē laikmetīgā mūzika. Laikmetīgo mūziku rada komponisti, kuri dzīvo šodien. Nu, labi, arī tie, kuri dzīvoja 20. gadsimta otrajā pusē.
Anna Fišere: Man šķiet, ka laikmetīgā mūzika bieži vien tiek uzlūkota kā kaut kas elitārs un izolēts, nepieejams, bet, manuprāt, ja uz to skatās, kā uz pārsteidzošu pieredzi un kultivē sevī tādu atvērtību, kas ir raksturīga bērnam, tad ir iespējams apgūt jaunus apvāršņus.
Platons Buravickis: Laikmetīgā mūzika ir domāta tam, lai uzbūvētu tevi, lai iedotu tev tramplīnu, no kā atsperties un taisīt savas vēl sarežģītākas konstrukcijas, kuras palīdzēs gan būvēt mājas – arhitektūru –, gan lidot uz kosmosu, nevis domāt zemākā līmenī. Tāpēc to ir jāuztver kā nepieciešamību.
Anna Fišere: Iespējams, ka varētu palīdzēt sarunas pēc koncerta, jo daudzi no laikmetīgās mūzikas komponistiem joprojām ir dzīvi un tas varētu būt interesants saskares punkts, kas varētu mazināt izolētību.
Henrieta Verhoustinska: Vai pēc tava opusa "Hagneia" (tikai sitaminstrumentiem) atskaņošanas Vidzemes koncertzālē "Cēsis" bija šāda saruna?
Anna Fišere:
Cilvēki nebaidās uzrunāt komponistu pēc koncerta un tas ir tik interesanti. Es varu pajautāt klausītājiem, kā viņi uztvēra skaņdarbu, savukārt klausītāji jautā man, ko es ar to esmu domājusi, un tādā veidā rodas diskusija.
Henrieta Verhoustinska: Kā tev radās iecere uzrakstīt skaņdarbu tikai sitaminstrumentiem?
Anna Fišere: Mani ļoti fascinē, kā strādā sitaminstrumentālisti Juris Āzers un Guntars Freibergs. Arī nākamgad es plānoju rakstīt skaņdarbu īpaši viņiem. Sadarbība ar šiem instrumentālistiem ir absolūti radoša, tāpēc sākotnējais punkts bija...
Henrieta Verhoustinska: Tieši šīs personības?
Anna Fišere: Jā, tieši tā.
Henrieta Verhoustinska: Platon, savukārt tavu skaņdarbu "Vakuuma domēni" Jaunās mūzikas festivālā "Arēna" atklāšanā es noklausījos klātienē, atšķirībā no Annas skaņdarba, kuru noklausījos attālināti. Ko īsti nozīmē šis nosaukums – "Vakuuma domēni"?
Platons Buravickis: Es iedvesmojos no multiuniversa teorijas, ka ir vairāki kosmosi, bet tie ir norobežoti ar speciāla stāvokļa vakuumiem. Attīstot šo ideju: mums arī šeit ir vairāki vakuumi – vakuums domās, vakuums attiecībās, visāda veida impotences; arī katram ir savs domēns. Tā mūzika nav par kosmosu, tā ir traģikomiska par to, kur mēs tagad dzīvojam un bišķiņ arī par to, kas man tur galvā darās. (Smejas.)
Henrieta Verhoustinska: Jūs abi esat zināmi kā eksperimentētāji savā mūzika, kas eksperimentē ar dažādiem skaņu nesējiem un instrumentiem. Domājot par to, mans kolēģis Marģers Majors devās uz komponistes Zanes Dombrovskas "Skaņu muižu". Tur telpiskās skaņas sistēmu uzstādījis profesors Hanss Ginters Loks, kuru, kā es saprotu, tu, Platon, arī pazīsti.
Platons Buravickis: Tieši tā tēma, ar kuru es tagad iestājos doktorantūrā. Man arī ir savs kupols, tikai nevis stacionāra studija, bet pārvietojamais. Hanss Ginters Loks ir mana praktiskā darba vadītājs. Mani vienmēr interesē mūzikas avangards – kas tagad ir pats pēdējais "burts".
Mūzika attīstās kā bezgalīgs alfabēts. Protams, var kaut kur pa vidu apstāties un spēlēt tikai klavierītes, bet mani interesē tieši pēdējais sasniegums un ko es varu ar to darīt. Tā ir mākslas valoda, un jo vairāk vārdus es zinu, jo skaidrāk varu izteikties.
Nāk klāt vēl viena dimensija – skaņas pārvietošana telpā. Tas nav vienkārši kaut kāds efekts (kā sižetā ieslēdza "hallīti" un tas kaut ko padara), bet konkrēts skaņas materiāls, kurš tagad top. Nu top jau sen, bet vēl joprojām nav konkretizēts – visi izmanto, kā grib, ir ļoti daudz atklājumu. Mani tieši interesē skaņas telpa un skaņas pārvietošanās telpā.
Henrieta Verhoustinska: Kā īsti ir ar to mūzikas radīšanu – vai laikmetīgā mūzika tiek radīta uz datora?
Anna Fišere: Katru reizi ir pilnīgi citādāk. Ir tāds process, kad es iedziedu (piemēram, kora dziesmai es pat esmu mēģinājusi iedziedāt basa partiju). Ir arī cits veids, kas man ir ļoti svarīgs – tā ir sadarbība ar mūziķiem, kad mēs kopā eksperimentējam un mūziķi izpilda vai nu skices vai arī mēs kopā nonākam pie kaut kādām jaunām...
Henrieta Verhoustinska: Vai tu viņiem pasaki, piemēram, ka tev vajag kaut ko pavasarīgu? (Smejas.)
Anna Fišere: Ne gluži. (Smejas.) Drīzāk es saku, vai tu vari atveidot kukaiņus – tādus, kuriem ir skrāpējoši nagi.
Henrieta Verhoustinska: Man liekas, ka mūziku, kuru jūs rakstāt, nemaz tādā tradicionālā nošu pierakstā nav iespējams pierakstīt.
Platons Buravickis: Mēs cenšamies. (Smejas.)
Henrieta Verhoustinska: Jo jūs jau gribat, lai pēc simts gadiem to arī kāds nospēlē. (Smejas.)
Platons Buravickis: Būtu forši, ka arī tagad kāds nospēlētu biežāk. (Smejas.)
Anna Fišere: Jā,
tā īstenībā ir diezgan liela problēma, ka laikmetīgās mūzikas skaņdarbus bieži vien atskaņo tikai vienreiz.
Tas arī varētu palīdzēt klausītājiem, ja konkrētus laikmetīgās mūzikas skaņdarbus klausītājs klausītos vairākas reizes. Tāpēc, man šķiet, ir ļoti svarīgi ne tikai veicināt nemitīgo jaunradi, bet arī tiešām atskaņot, piemēram, Platona darbu vairākas reizes.
Henrieta Verhoustinska: Jūs abi diezgan ilgi esat strādājuši arī citos darbos, citos profesijās: Anna par juristi "Latvijas dzelzceļā" un Platons desmit gadus nostrādāja vairākās rūpnīcās, tostarp arī betona rūpnīcā, iekams sieva pierunāja, ka tomēr jāmēģina iztikt ar mūzikas radīšanu. Ko jums ar mūziku absolūti nesaistītā pieredze ir devusi kā komponistiem?
Platons Buravickis: Rūpnīcas ir vairāk saistītas ar mūziku nekā mācīšanās mūzikas skolā.
Henrieta Verhoustinska: Tiešām?
Platons Buravickis: Jā, skaņas pieredze un arī attiecības ar cilvēkiem. Rūpnīcās mēdz būt dažādi cilvēki, bet tur, kur mēs ar Annu – mēs, protams esam dažādi, bet no vienas pasaules. Forši, ka ir tie domēni. Nevis impotences domēni, bet radošuma.
Henrieta Verhoustinska: Tev, Anna, "Latvijas dzelzceļš"...
Anna Fišere: Es drusciņ palabošu – es nestrādāju "Latvijas dzelzceļā" kā juriste. Es Latvijas Universitātē esmu beigusi Juridisko fakultāti, bet "Latvijas dzelzceļā" es strādāju personāldaļā un kā prezidenta asistente vienu brīdi. Neskatoties uz izcilajiem darba apstākļiem, es galīgi nejūtos tur savā ādā un vienā brīdī es pieņēmu lēmumu, ka man ir jādodas citos ceļos. Es ļoti izbaudīju īpaši pirmos gadus, kad es mācījos Mūzikas akadēmijā, jo mums bija tāds kontroldarbs, kur jāatpazīst dažādas klasiskās mūzikas tēmas.
Es mācījos, šķiet, visu nakti, kādas sešas septiņas stundas, un nodomāju, cik tas ir brīnišķīgi, ka es varu visu nakti klausīties mūziku un tas ir tas kontroldarbs.
Laikam tas kontrasts man palīdzēja apzināties to, cik es šobrīd esmu priecīga par savu lēmumu un par savu profesiju.
Henrieta Verhoustinska: Platon, tava mūzika ir kā Gētes jaunībā – tāda vētru un dziņu mūzika. To es īpaši varu teikt par manu mīļāko no taviem skaņdarbiem – "Plastmasas temperatūra", kas tik atskaņots arī "Kilograms kultūras" apbalvošanas ceremonijā. Man joprojām skan ausīs, cik tas bija jaudīgs, spēcīgs un skaļš, un aktīvs. Vai tava mūzika atspoguļo tavu personību?
Platons Buravickis: Man grūti teikt. Tā nav vienīgā mūzika, ko es rakstu. Man ir arī maiga mūzika un pat romantiska mūzika, bet šādu – traku – mūziku rakstot, es jūtos omulīgi, tas gan.
Henrieta Verhoustinska: Anna, tev ir bijusi "Koku opera" Somijas mežos un opera "Vēsā" – audiovizuāls, performatīvs rituāls – Valmieras teātra tobrīd vēl nepieradinātajā "Kurtuvē". Es dzirdēju Komponistu savienībā, ka tavs sapnis ir uzrakstīt vulkānu operu.
Anna Fišere: Es jau esmu noskatījusi vairākus krāterus. Es gribētu, lai tas notiek Islandē un līdzīgi veidā kā ar "Koku operu";
es iedomājos to tā, ka operas uvertīra būtu cilvēku gājiens uz operas vietu un vulkāns vai krāteris būtu kā dabisks amfiteātris.
Protams, es atkal gribētu sadarboties ar citiem māksliniekiem, jo tieši komanda ir tas, kas...
Henrieta Verhoustinska: "Koku operā" tie bija Austris Mailītis...
Anna Fišere: Jā, un Andris Eglītis, Andris Kalnozols, "Mareunrol's" un ļoti daudzi citi palīgi.
Henrieta Verhoustinska: Ļoti vērienīga iecere. Platon, vai tev arī tikpat vērienīgas ieceres nākotnes jaundarbiem?
Platons Buravickis: Tikpat – nē. (Smejas.) Piemēram, es gribu uzrakstīt operu par cilvēku. Es neredzu ne filmu, ne operu, kura ir rakstīta par strādniekiem. Mocarts kaut ko mēģināja, bet pēc tam nekas. Tas būtu interesanti.
Henrieta Verhoustinska: Opera par strādniekiem.
Platons Buravickis: Jā, par vienu. Viņš stāv, un ap viņu viss pārējais griežas, pretēji tam, kā parasti priekšnieks saka – jūs esat daudz, bet es esmu viens. Nē, katrs cilvēks no mums ir viens, bet jūs esat daudz. (Smejas.)
