Taču līdzās raizēm ir arī priecīgi notikumi. 3. jūnijā gaidāms sezonas noslēguma koncerts, kurā iezīmējas orķestra repertuāra galvenās līnijas – Vīnes klasika, atklājums un spožs solists. Ļoti gaidīta ir pianista Behzoda Abduraimova atgriešanās pie "Sinfonietta Rīga", šoreiz Sergeja Prokofjeva mūzikā, kas Normundam tuva kopš bērnības.
Tāpat diriģents stāsta par vasaras bagātīgajiem koncertplāniem un pirmo koncertu kopā ar igauņu vecmeistaru Nēmi Jervi Pērnavas festivālā, iespēju atgriezties pie Žerāra Grizē opusa "Vortex Temporum" koncertciklā "Vasaras vakara kamermūzika" mākslas centrā "Zuzeum".
Ilze Medne: Sāksim ar priecīgo ziņu: profesionālie kolektīvi ir apvienojušies un dibinājuši Latvijas profesionālo mūzikas kolektīvu asociāciju. Tas ir brīnišķīgi, ka šāda apvienošanās notiek, mērķis ir skaists un nepieciešams. Savulaik, 2005. gadā, Vilnis Strautiņš pauda bažas par to, kā jauniem mūziķiem būt – vai un cik iespēju ir Latvijā strādāt, kādas ir iespējas pilnasinīgi realizēt gūto izglītību. Vai šajā ziņā ir kaut kas mainījies? Varbūt problēmas ir citas?
Normunds Šnē: Jā, noteikti ir mainījies. Bet, runājot par mūziķu attiecībām ar potenciālo darbavietu, tas lielā mērā ir atkarīgs no pašiem mūziķiem – topošajiem jaunajiem māksliniekiem. Jo tad, kad viņi iestājas Mūzikas akadēmijā, viņiem vajadzētu būt skaidrai vīzijai, ko viņi šajā mākslā ar savu instrumentu vai balsi, vai savām zināšanām grib sasniegt, kas ir viņu vieta, kas ir viņu žanrs, kur viņi jūtas vislabāk, kas ir mūzika, kas viņiem patīk. Jo dzīvē vajag darīt to, kas patīk, nevis pavadīt laiku, nodarbojoties ar to, kas īsti nav pie sirds.
Konkursos uz mūziķu vietām orķestros, arī kamerorķestrī "Sinfonietta Rīga", redzam tiešām ļoti labus mūziķus, taču viņiem ir viens nopietns trūkums – tā ir attieksme un zināšanas par spēli orķestrī.
Un es gribētu vērst uzmanību uz to, ka 99% gadījumu visiem mūziķiem, kas apgūst mūziķa profesiju, darbs būs saistīts vai nu ar orķestri, vai spēli ansamblī. Lai gan visiem novēlu solista karjeru, tas ir neiespējami, jo šis tirgus pasaulē ir tik ārkārtīgi piepildīts, ka tiešām jāuzsmaida izcilai veiksmei, lai mūziķis varētu nodrošināt savu dzīvi, būdams solists. Tāpēc darbs lielākoties būs saistīts ar orķestri. Un, lūk, te sākas zināmas problēmas. Pēc pirmās kārtas, kur jāatskaņo Mocarta koncerts un kāds skaņdarbs pēc izvēles, seko otrā tūre, kurā jāspēlē fragmenti no orķestra partijām.
Diemžēl parasti jaunie mūziķi nez kāpēc uzskata, ka orķestra partijām ir otršķirīga nozīme, lai gan īstenībā mums tas ir pats galvenais, jo tas rāda, kādu uzmanību mūziķis pievērš detaļām un tam, kas rakstīts notīs, kā orientējas komponista stilistikā un mūzikas valodā, kā pārvalda tik vienkāršas lietas kā ritms un dinamika.
Pārāk bieži mēs diemžēl to nedzirdam, tāpēc šie jaunie cilvēki, iespējams, piedzīvo savu pirmo vilšanos, ka viņi šo konkursu neiztur un netiek cauri otrajai kārtai.
Cik bieža ir mūziķu maiņa kamerorķestrī "Sinfonietta Rīga"? Vai jaunas asinis ieplūst regulāri?
Tas nav prognozējams process, jo tas saistīts ar to, vai kāds mūziķis izlemj beigt savas aktīvā darba gaitas pēc godam nostrādātiem gadiem, vai arī kādam radušās citas intereses. Tāpat kā citos orķestros, arī mēs lielā mērā esam atkarīgi no mūsu mūziķu interesēm, no viņu patikas spēlēt pie mums. Reizēm vietas atbrīvojas, reizēm ilgu laiku nē. Ļoti bieži gadās, ka kāda mūziķe izlemj kļūt par jauno māmiņu, un tad uz kādu laiku mēs varam uzaicināt darbā jaunu mākslinieku.
Ienākšana jaunā kolektīvā nekad nav vienkārša. Kā tas ir orķestrī "Sinfonietta Rīga"? Vai ir gadījumi, kad šķiet – mūziķis profesionāli atbilst, bet tomēr ir radusies kaut kāda orķestra asinsrite, kurā ieiet nevar visi?
Droši vien, ka tā ir. Īpaši tas bija jūtams pašā sākumā, kad pirmos trīs gadus neviens īsti nezināja, uz kurieni viņi atnākuši: pamazām tas viss noskaidrojās – kādas būs prasības, kāds būs repertuārs, un dzīve pierādīja, ka ne visiem tas ir pa prātam un ne visiem tas ir pa spalvai. No sākuma mūziķu mainība bija ļoti liela, klājās diezgan raibi, kad tie, kuri saprata, ka nevar dzīvot bez lielām, romantiskām simfonijām, devās uz simfonisko orķestri, kāds varbūt uz operu, bet tad, kad "Sinfonietta" bija noformējusi savu seju un tas bija jūtams koncertos, atnāca tie mūziķi un draugi, kas tiešām vēlas šeit strādāt un kuriem šī mūzika ir pie sirds – kuri ļoti grib spēlēt Haidnu, Mocartu, Šēnbergu, Magnusu Lindbergu un latviešu jauno mūziku. Tāpēc nevienam neko nepārmetu, jo katram ir savas intereses. Vēlreiz gribu uzsvērt, ka dzīvē vajag darīt to, kas tiešām patīk un ir pie sirds, tad ir pašam labi un arī citiem ir labi, un kopējais rezultāts neapšaubāmi no tā tikai iegūst.
Tāpēc mēs pamazām esam atraduši kopīgu valodu un kopīgu ceļu ar tiem mūziķiem, kas šobrīd strādā "Sinfonietta Rīga", un principā par katru no mūziķiem varu likt roku uz sirds un teikt, ka viņi ir īstajā vietā,
viņiem šeit patīk, viņi šeit var realizēt sevi, savus sapņus un būt laimīgi mūzikā, ko mēs kopīgi spēlējam.
Kas šobrīd notiek ar orķestra koncertmeistara posteni?
Tas ir atvērts, un jau rudenī būs konkurss uz šo vietu.
3. jūnijā "Sinfonietta Rīga" noslēgs sezonu: programmā redzam tos vadmotīvus, kas bijuši orķestrim raksturīgi un kurus principiāli cenšaties ievērot – Vīnes klasika, atklājums un spožs solists.
Jā, tu to labi tagad saliki pa plauktiņiem, jo pats tā nemaz nebiju iedomājies. Bet nu – kaut kā tas tā arī iznācis. Protams, tas saistīts ar mūsu iespējām un to, kādu mūziku mēs varam atskaņot un kas tomēr ir mazliet aiz mūsu repertuāra robežlīnijas. Nevis aiz sarkanās līnijas, bet vienkārši tāpēc, ka lielie romantiskie skaņdarbi mūsu sastāvam absolūti nav piemēroti. Man ir īpašs prieks par pāris lietām šajā sezonas noslēguma koncertā: pirmkārt, tā būs Konlona Nankarova "Etīde mehāniskajām klavierēm". Par šo neparasto cilvēku un viņa mūzikas valodu varētu izveidot atsevišķu raidījumu! Tas būs aranžējums skaņdarbam, kas oriģinālā rakstīts mehāniskajām klavierēm, kas faktiski bija viņa instruments, līdz ar to šeit ir lietas, kas ir uz robežas – nezinu, vai dzīvs cilvēks maz to var nospēlēt... Bet tas bija viņa mērķis – pievērsties mūzikai, kas pārsniedz cilvēka fiziskās iespējas: ātruma ziņā, ritmiskās komplicētības ziņā. Šeit var vilkt paralēles ar Ģerģu Ligeti, par kuru daudzi saka, ka viņa mūzika nav nospēlējama – bet pamēģiniet! Un izrādās: ja labi pamēģina, tad tas tiešām ir iespējams.
Un otra lieta šajā koncertā, kas man sagādā patiesu prieku, ir tas, ka pie mums atgriežas brīnišķīgais pianists Behzods Abduraimovs. Ar daudziem labiem pianistiem esam kopā spēlējuši, bet viņa spēle ir kas tiešām pārsteidzošs.
Mūsdienās ir tik daudz lielisku pianistu, bet tādu mūziķu, ar kuriem saprašanās notiek bez vārdiem, kuriem ir tāda krāsu palete, nav daudz. Šķiet, uz klavierēm viņš var nospēlēt jebko – jebkuru repertuāru. Pie klavierēm viņš jūtas kā zivs ūdenī – gan Bēthovenā, gan Prokofjevā viņa fenomenālā tehnika un apgriezieni ir vienkārši fantastiski. Kādi ir viņa tempi, kāda reakcija, tāpat mūzikas izpratne – ar prieku un nepacietību gaidu mūsu tikšanos.
Koncertā viņš spēlēs arī Prokofjeva Otro koncertu, ko pianisti nemaz tik bieži neizvēlas, jo tam ir ļoti, ļoti augstas tehniskās virtuozas prasības. Bet kā ir ar šī darba partitūru, vai tas nav paredzēts lielam orķestrim?
Prokofjevs, protams, neuzrāda precīzu sastāvu, un vienmēr tas ir tāds drusku pārdomu brīdis, lai izsvērtu, kā tas skanēs mūsu versijā. Bet es domāju, ka Otrais koncerts var būt ar mazāku sastāvu, mēs mazliet palielinām savus spēkus šādā repertuārā, lai stīgu grupu sabalansētu ar četriem mežragiem un trim tromboniem, kuri, jāteic, šajā darbā ir izmantoti ļoti gaumīgi un ne pār mēru, tikai tādās īpašās vietās, kur tie veido harmoniskus un spēcīgus akcentus. Tāpēc es domāju, ka šis darbs ir absolūti piemērots mūsu spēkiem.
Savulaik to spēlēji vēl kopā ar Juri Žvikovu.
O, jā, mēs
ar Juri Žvikovu jaunības trakumā izspēlējām diezgan daudz neparastas mūzikas tiem laikiem, kas bija jauna mums, un mūs ļoti interesēja tajā iedziļināties un redzēt, ko mēs ar to varam izdarīt uz skatuves.
Esmu Jurim tiešām pateicīgs ne tikai par solopriekšnesumiem, bet arī par to, ka viņš bija ilgu laiku neatņemama taustiņinstrumentu dvēsele "Rīgas kamermūziķos" un faktiski bez viņa piedalīšanās vairāki darbi nebūtu iespējami. (..) Viņa fantastiskā tehnika un izpratne mūsdienu mūzikā bija neatņemama "Rīgas kamermūziķu" sastāvdaļa.
Kā ir šobrīd vērt vaļā atkal šo partitūru un vispār šobrīd Prokofjeva mūziku, kā uz to skaties?
Prokofjevs man no bērnu dienām bijis viens no vistuvākajiem komponistiem.
Mana māte studēja Pēterburgas konservatorijā, jo viņu neuzņēma Rīgā sakarā ar to, ka viņas tēvs bija izsūtīts uz Sibīriju, un latvieši, protams, nobijās.
Bet Ļeņingradā, tagadējā Sanktpēterburgā, viņu uzņēma bez problēmām, un viņa ļoti daudz man stāstīja un rādīja par krievu mūzikas kultūru. Prokofjevs bija viens no tiem, kuram ir kolosāli interesanta biogrāfija un šī izaicinošā mūzika, kas man kā mazam bērnam toreiz ļoti aizķērās un šķita ļoti krāsaina un valdzinoša. Bērnības iespaidi saglabājas visu mūžu. Mēs tos nevaram izdzēst nekādā veidā, un es tiešām nebaidos no šī vārda – es mīlu Prokofjeva mūziku, un tas būs droši vien uz visu atlikušo dzīvi. (..)
Bet man tomēr vēl gribas atgriezties pie Konlona Nankarova. Mēs viņu diemžēl pārāk reti redzam koncertzāļu afišās, un viņa stāsts par viņa dzīvi un mūzika ir patiešām tā vērta, lai tajā mazlietiņ iedziļinātos.
Viņš tiešām zināja, ko viņš dara. Ir zināms, ka viņš nekad neklausījās puspabeigtus savus skaņdarbus, kurus viņš programmēja mehāniskajā instrumentā uz papīra ruļļa ar caurumiņiem, caurumiņi iedarbina vajadzīgos taustiņus noteiktajā laikā, un sakarā ar to, ka toreiz nebija elektronisko sekvenceru un datoru mūzikā, šis bija faktiski vienīgais veids, kā realizēt patiešām neprātīgas un cilvēkam neizspēlējamas idejas. Viņa kompleksitāte uz papīra izskatās ļoti saprotami un vienkārši. Klausoties, protams, tas ir fenomenāli. Un etīde, kuru mēs spēlēsim, pamazām uzvelk klausītāju, un kad visi šie slāņi beigās satiekas...
Vēl vakar to noklausījos, un man tiešām sanāca histēriski smiekli par to, ka tas ir tik aizrautīgi un tik ārkārtīgi neiespējami, ka "normālam" cilvēkam, teiksim, vienam pianistam, tas tiešām nav izpildāms. (..)
Nankarovs, tāpat kā Ligeti, ļoti daudz iedvesmojies no džeza mūzikas, no brīvajiem ritmiem, no bībopa, no visiem tiem eksperimentiem, kas noritēja viņiem līdzās tajā laikā, tāpēc redzu ļoti daudz paralēļu ar džeza mūziku.
Kāda būs "Sinfonietta Rīga" vasara? Vai dziesmu svētki būs, vai Pērnava būs?
Pēc sezonas noslēguma mums būs divas atvaļinājuma nedēļas, pēc tam seko dziesmu svētku Garīgās mūzikas koncerts. Tad mēs dodamies uz Pērnavu. Nevaru teikt, ka tas ir tradicionāls brauciens, bet vairāk vai mazāk mūs tur gaida, mēs to jūtam – ar cieņu un mīlestību.
Šoreiz būs īpašs koncerts kopā ar Nēmi Jervi. Gaidām šo tikšanos, jo viņš, bez šaubām, ir leģendāra persona. Man bija tā laime, orķestrī vēl oboju spēlējot, muzicēt kopā ar viņu plus desmit grādos tepat Rīgas Domā, Baha Mateja pasijas izpildījumā. Bet mani jaunākie kolēģi ar viņu nav tikušies.
Tāpēc ļoti gaidām jūlija otro nedēļu. Pēc tam būs Senās mūzikas festivāls un vēl viena, divas brīvas nedēļas, un tad jau sāksies augusts ar kamermūziku mākslas centrā "Zuzeum", mums tur vēl viens kārtīgs ieraksta process stāv priekšā. Un ir vēl viens projekts, par kuru nedrīkstu runāt. Un tad jau būs klāt arī sezonas atklāšana. To atklāsim kopā ar akordeonisti Kseniju Sidorovu, ar speciāli viņai rakstītu darbu, kam arī sekos ieraksts, jo Ksenijai ir doma par jaunu disku. Tāpēc šis koncerts ir saistīts ar ieraksta projektu. Pēc tam sekos kamermūzikas festivāls.
Bet man jāatvainojas, ka es tiešām nevaru šobrīd izpausties par mūsu nākamo sezonu, jo principā mūsu finansiālā situācija pašlaik ir ārkārtīgi slidena, gribētu pat teikt – kā vēl nekad.
Tāpēc daudz nevaram runāt par pasākumiem nākamajā sezonā, par kuriem nav skaidrs, vai tie vispār notiks. Tas tā ir pirmo reizi mūsu pastāvēšanas vēsturē, ka ir divi koncerti, kurus varbūt nāksies atcelt. Kopumā situācija ar katru gadu kļūst sliktāka, un mūsu aicinājumi pārskatīt budžetu līdz šim rezultējušies ar nulles atsaucību no mūsu vadošajām institūcijām. Negribu mētāties ar akmeņiem, bet, atklāti runājot, fakts ir fakts.
