Aspazijai esot patikusi Bēthovena mūzika, arī Bahs un Mocarts. Interesanti, ka katrs no mūziķiem, kas bieži ciemojušies pie dzejnieces, atceras citus Aspazijas iemīļotākos skaņdarbus.
Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Aspazija Dubultos dzīvoja kopā ar savu brāļa meitu Virēnu Rozenbergu, kura draudzējās ar Konservatorijas studentu, vijolnieku Vili Poli no Ķemeriem. Arī viņš bieži spēlēja dzejniecei. Aculiecinieku atmiņas vēsta, ka patumšajā apakšstāva zālē krēslas stundās šī muzicēšana radījusi senatnīgi romantisku atmosfēru. Aspazijas kaimiņi atceras, ka bieži vien dzejniece sēdēja arī dārzā uz soliņa un klausījusies Viļa Poļa vijolē, kas skanējusi no mājas.
Kad īsti Aspazija, kura jau bērnībā zaudēja dzirdi labajā ausī, kļuva par sava laikmeta melomāni? Dzejniece autobiogrāfijā raksta, ka mūziku iemīļojusi jau agrā bērnībā, dzirdot mātes skaisto balsi, "kad tā pātarus dziedāja". Tolaik "Daukšās" nebija mūzikas instrumentu. Pirmās klavieres dzejnieces ģimene iegādājas pēc pārcelšanās uz Jelgavu, kad ir jau zaudētas "Daukšu" mājas un dzejnieces pirmais vīrs Vilhelms Maksis Valters devies uz Ameriku.
"Nopirkām kādu pavecu flīģeli, uz kura tad vingrinājos klavieru spēlē," autobiogrāfijā raksta Aspazija. "Stundas man pasniedza kāda vācu mūzikas skolotāja Anna fon Bach-Grassin. Kādu pusgadu mācījos ļoti cītīgi. Mana skolotāja mani ļoti slavēja, ka es esot mūzikā ļoti apdāvināta. Spēlēju jau Šopēnu, bet nonācu līdz viņa sēru maršam un tad pārtrūka arī mana mūzikas mācība. Jelgavā man bija vēl kāda otra mūzikas skolotāja, Jefimova, kas bija beigusi Pēterpils konservatoriju. Tā man pasniedza klasisko mūziku."
Par to, cik labi vai slikti Aspazija spēlējusi klavieres, ziņu nav. Komponiste Lauma Reinholde uzsver, ka dzejniece viņas klātbūtnē pati pie klavierēm nekad nav sēdusies. Taču, atgriežoties no trimdas Šveicē, Baznīcas ielā Rīgā klavieres mājās bijušas. Pārdodot Baznīcas ielas īpašumu, firmas "Tresselt" tāfelklavieres tiek pārvestas uz Dubultu māju.
Žurnālisti klavieres piemin savās publikācijās – tās vienmēr esot bijušas atvērtas. 1936. gada maijā laikraksta "Rīts" žurnālists uz tām pamanījis kādu Sibēliusa kompozīciju, citi žurnālisti uz nošu turētāja redzējuši atšķirtas Baha notis. 1939. gada vasarā dzejniece par 1500 latiem iegādājas lietotu "Carol Otto" pianīnu Alberta Vistuča pārdotavā Rīgā. Par vēl viena instrumenta iegādi viņa izšķīrusies pēc Tēvezmes balvas saņemšanas.
Šobrīd Aspazijas mājā Dubultos ir trīs klavieres, no kurām vienas ir pašas dzejnieces pirktās "Carol Otto" klavieres. Instruments pēc Aspazijas nāves pabija dažādās vietās un atradās ļoti bēdīgā stāvoklī, bet 2016. gadā pie klavieru restaurācijas ķērās meistars Valdis Eglītis un paveica brīnumu...
Atjaunotās Aspazijas klavieres pirms diviem gadiem iemēģināja arī pianists Andrejs Osokins, atzīstot tās par ļoti labām. Viņam gan patika arī "Tresselt" klavieres Aspazijas salonā. Šeit redzamās klavieres gan nepiederēja Aspazijai, jo pašas dzejnieces flīģelis pazuda bez pēdām.
Trešās klavieres, kuras Aspazijas mājā šobrīd skan visbiežāk, ir ar jūgendstila kokgriezumiem 20. gadsimtā sākumā Berlīnē tapušais "Paul Rühr" instruments. Tik daudz klavieru esamība apliecina, ka mūzika Aspazijas Dubultu mājā joprojām skan un koncerti notiek vairākas reizes gadā.
Interesanti, ka pati dzejniece pat dzeju uzskatīja par mūzikas formu, savā autobiogrāfijā rakstot: "Lirika ir smalks dvēseles saviļņojums, īstenībā muzikalitāte."
