1. decembrī Latgales vēstniecībā "Gors" pirmatskaņojumu piedzīvos koncertuzvedums "Atīšona", kur prozas teksti mīsies ar solo dziesmām un instrumentālo mūziku. Speciāli koncertuzvedumam ir tapuši seši muzikālo darbu pirmatskaņojumi. Starp tiem arī solistes un komponistes Ievas Paršas skaņdarbi, veseli trīs. Tajos Ilzes Spergas teksti savīsies ar Ievas Paršas atmiņām par Latgales bērnību, un izjūtām.
Ieva Parša stāsta: "Šovasar ir tapušas trīs dziesmas ar Ilzes Spergas dzeju. Jā, esmu rīdziniece, bet savas bērnības vasaras allaž esmu pavadījusi Latgalē. Ilzes Spergas dziesmas ietērps manas izjūtas par Latgali. Pirmā stāstīs par to, cik grūti un smagi, un patīkami, un veldzējoši ir kavēties atmiņās, bet mums jādodas tālāk nākotnē.
Otrā dziesma atgādinās par visiem daudzajiem tēliem, kas slēpjas aiz katra krūmu pudura, atliek tikai pievērt acis un…
Trešā dziesma "Vīna dīna" rakstot man mudināja atcerēties gan Mesiānu, gan Paulu Dambi, jo viņi ir putnu meistari, un arī man Latgale asociējas ar dažādām putnu balsīm. Viena no tām ir vālodze, bet šoreiz viņa nebūs, būs citi putni. Un arī stāsts ir par to mūžīgo riteni mūsos, to ratu, kas griežas, kā tas ir, kad katra aiziešana ir atnākšana, katras beigas ir jauns sākums. Un arī to var parafrāzēt uz tēliem, jo arī Marija ir manī, es esmu kā Marija, mana māte, mana baba, mana meita, visas mēs esam cieši saistītas. Nu vairs tikai dažas dienas…
Esmu ļoti pateicīga par šo piedāvājumu izteikt manas latgaliskās izjūtas."
Šajā koncertuzvedumā prozas teksti mīsies ne vien ar Ievas Paršas un Riharda Plešanova, bet arī ar citu komponistu darbiem – Jura Kulakova, Imanta Zemzara, Alises Rancānes, Andra Dzenīša, Oresta Silabrieža solo dziesmām un instrumentālo mūziku. Ideja par šādu koncertuzvedumu nākusi no Latgales vēstniecības "Gors", stāsta koncertzāles Mākslinieciskās un pasākumu nodaļas vadītāja Ilona Rupaine: "Vasaras mēnešos, sākot darbu pie programmas, mēs izspēlējām diezgan daudz latviešu mūzikas, Ieva demonstrēja un dziedāja, un Rihards arī spēlēja, un Ieva pati spēlēja. Ilze bija atsūtījusi tekstu fragmentus no savas topošās grāmatas, un tad mēģinājām meklēt kopsaucēju, kā šos ļoti dziļos un skaudros tekstus savienot ar mūziku. Protams, bija darbi, kuri tur iegūlās, bet bija arī sacerējumi, kurus vajadzēja uzrakstīt no jauna. Tad arī tapa šīs trīs dziesmas, ko uzrakstīja Ieva Parša, un dažus skaņdarbus uzrakstīja arī Rihards Plešanovs un Orests Silabriedis. Rezultāts ir interesants, un gribu cerēt, ka arī pati izrāde būs ļoti dvēseliska, dziļa un pārdomas raisoša.
Tā būs ne tikai izrāde par sievieti, par sievieti – māti, sievieti – meitu, sievieti – mazmeitu, bet arī izrāde par mums visiem, kā mēs jūtamies, aizejot pasaulē, pametot dzimtās mājas, vai kā mēs jūtamies, atgriežoties dzimtajās mājās, ko mēs tur sagaidām un kas tur sagaida mūs."
Literāte Ilze Sperga atzīst, ka sākotnēji bijusi pārsteigta par šādu ideju, bet drīz vien tēma un teksts salicies, un nu ir tapis stāsts par pašu lielāko sākumu sievietes dzīvē – bērna atnākšanu.
"Es biju pārsteigta par tādu ideju. Ilona Rupaine mani uzrunāja. Tas būs Adventa sākums, 1. decembris, vakars, muzikāls tekstu uzvedums "Atīšona" par to laiku. Tātad Advente, mēs gaidām atnākšanu, un es ilgi domāju, ko es varētu rakstīt, ko es varētu paņemt no esošā," stāsta Sperga. "Un tad es sapratu, ka es gribu izstāstīt stāstu par jaunu sievieti, kura gaida savu pirmo bērnu. Es nezinu, kad viņa sāka ceļu uz Betlēmi, es Bībeli tik labi nepārzinu, bet tas arī nav tik svarīgi. Jo viņa no drošās vides, no savas mātes un tēva mājas ir ceļā uz vīra māju, bet viņa vēl nezina, ka patiesībā tas ir ceļš uz kūti. Un ka viņa kūtī dzemdēs savu dēlu, un ka tas dēls izmainīs visu pasauli. Un tā ir jauna sieviete, kura baidās, kā jau visas mēs, kas baidās no dzemdībām, no jaunās pieredzes, ka ir grūti, piepampušas kājas un reizēm savelkas ciets vēders.
Tevi ved uz tā ēzeļa, un tu nezini, ar ko tas beigsies, tev ir bail no dzemdībām, no visa.
Tas ir viens, bet otrs, ka tā ir tā sieviete, kuru mēs visi sauksim par savu māti, tā ir Jaunava Marija. Un mēs visi savās lūgšanās vērsīsimies pie viņas kā pie mātes – Tu mūsu sargātāja, Tu mūsu aizbildinātāja pie Dieva, Tu mūsu māte. No tām šaubām viņai ir jāpaliek par māti, bet tas vēl nav noticis, jo par māti paliek pēc dzemdībām. Un tad es sapratu, ka šajā brīdī viņa risina savas attiecības ar savu māti. Tas ir tas brīdis, kad sieviete ir vistuvāk savai mātei, viņas pieredzei. Un ir labi, ka tā māte ir blakus un var nodot savu pieredzi. Ir labi, ka māte ir pēc dzemdībām, bet šajā gadījumā... Savā ziņā arī personīgo pieredzi, jo pēdējo bērnu es gaidīju tad, kad manas mammas vairs nebija. To visu risināt, kad patiesībā nav tās saiknes, ka tas stāsts no haosa. Viņš sākas mierīgi, pa vidu haoss, šobrīd tā ir lielā tapšana."
