Marku Lepisto un Miko Helenius tiek uzskatīti par mūsdienu Somijas mūzikas izcilībām – katrs no viņiem ir ne tikai virtuozs sava instrumenta spēles meistars, bet arī brīvi jūtas visdažādākajos mūzikas stilos un veikli iekļauj tos savā repertuārā.
Lepisto ir ievērojams Somijas un ziemeļu tautas mūzikas akordeonists, bet Heleniuss ir ne tikai pieprasīts koncertu un baznīcas ērģeļu mūzikas izpildītājs, bet arī lielisks bandoneonists. Dueta repertuārā ir gan tradicionālā, gan mūsdienu tautas mūzika, kas tiek spēlēta ar diatonisko akordeonu un ērģelēm. Viņu kompozīcijas ir piesātinātas ar plašu emociju spektru.
Abi mūziķi šobrīd viesojas Latvijā, lai no 28. novembra līdz 1. decembrim klausītājus satiktu koncertos Rīgā, Valmierā, Ādažos un Ventspilī.
Dāvis Eņģelis: Kādas ir jūsu muzikālās saknes un kas jūs aizveda pie muzicēšanas?
Marku Lepisto: Manas saknes galvenokārt ir tautas mūzikā. Esmu to spēlējis jau kopš agras bērnības. Sāku spēlēt, kad man bija pieci gadi. Tad sāku mācīties mūzikas skolā, turpināju izglītoties arī citos mūzikas stilos, piemēram, populārajā akordeona mūzikā. Sākumā spēlēju hromatisko akordeonu, bet vēlāk iepazinu diatonisko instrumentu. Kad studēju Sibēliusa akadēmijā, apguvu arī klasisko mūziku un mūslaiku mūziku. Tādējādi esmu iepazinis dažādus stilus.
Vai nāc no muzikālas ģimenes?
Marku Lepisto: Mans tēvs spēlēja vijoli, kuras spēli bija apguvis pašmācības ceļā, un mēs bieži spēlējām kopā, kad biju jaunāks. Jā, es nāku no muzikālas ģimenes.
Un vai akordeons bija tavs pirmais instruments?
Marku Lepisto: Jā! Protams, esmu spēlējis arī vairākus citus instrumentus, bet akordeons vienmēr bijis galvenais.
Miko, un kā ar tevi?
Miko Heleniuss: Sāku mazliet vēlāk. Man bija desmit gadi, kad sāku ar akordeonu un klavierēm. Manas muzikālās saknes ir tradicionālajā un populārajā mūzikā. Lai gan arī mācījos mūzikas skolā klasisko mūziku, improvizācija un mācīšanās pēc dzirdes bija tikpat svarīga kā repertuāra apguve.
Pēc vidusskolas es uz laiku pārtraucu aktīvi spēlēt akordeonu. Sāku studēt baznīcas mūziku Sibēliusa akadēmijā, kur apguvu ērģeles, vokālo mūziku un diriģēšanu. Skandināvijā ir īpaša baznīcas mūziķa profesija, un tagad es strādāju baznīcā kā ērģelnieks.
Taču joprojām daru arī citas lietas.
Marku Lepisto: Miko, tu esi arī izcils bandoneona spēlētājs!
Miko Heleniuss: Jā, esmu bandoneona īpašnieks un daudz spēlēju šo instrumentu, joprojām to daru. Tas ir Argentīnas tango repertuārs un citas iespējas, ko piedāvā bandoneons. Tas ir tāds jauks hobijs.
Miko, vēlējos jautāt par tavu galveno instrumentu - par ērģelēm. Latvijas baznīcu ērģeles lielākoties ir romantiskie instrumenti, būvēti 19. un 20. gadsimtā. Bet ir arī pāris senāki instrumenti. Vai vari aprakstīt savu ikdienas instrumentu un situāciju ar ērģelēm Somijā?
Miko Heleniuss: Somijā ir daži ļoti seni un izcili instrumenti, lielākoties no romantisma laikmeta - 19. gadsimta.
Ērģeļu būve sasniedza augstu līmeni 20. gadsimta sākumā. Un tad, 50. un 60. gados, uzplauka autentiskuma kustība un parādījās baroka stila ērģeles. Helsinkos ir lieliski instrumenti gandrīz visās baznīcās. Helsinku Mūzikas nama koncertzāles ērģeles ir vienas no labākajām pasaulē.
Rezumējot – ērģeļu situācija Somijā ir ļoti iespaidīga.
Vai ir tādas ērģeles, kas būtu vairāk piemērotas saspēlei ar diatonisko akordeonu? Piemēram, balansa ziņā?
Marku Lepisto: Kopumā dodu priekšroku mūsdienu modeļiem, īpaši 20. gadsimta ērģelēm. Protams, tās parasti ir arī labākā stāvoklī. Un, ja runā par saskaņu starp akordeonu un ērģelēm, mūsdienu instrumentiem biežāk ir līdzīgs skaņojums kā manam akordeonam. Tas dažreiz ir izaicinājums, īpaši ar 19. gadsimta ērģelēm. Ja tās saglabātas oriģinālajā stāvoklī un skaņojumā, tas var būt par 4–8 herciem atšķirīgs no akordeona. Bet līdz šim mēs esam ar to labi tikuši galā.
Miko Heleniuss: Skaņojuma jautājums ir atkarīgs arī no sezonas.
Vasaras karstumā ērģeļu skaņojums var ļoti paaugstināties. Pamata 442 Hz skaņojums var sasniegt 444 Hz vai vairāk, padarot kopīgu spēlēšanu gandrīz neiespējamu.
Bet katras ērģeles ir unikālas un jāatrod risinājumi. Tas padara spēlēšanu interesantu – katru reizi doties uz jaunu vietu un iepazīt instrumenta dvēseli.
Marku, vai tu arī dod priekšroku mūsdienu ērģeļu skaņām un reģistriem?
Marku Lepisto: Jā, man tās ļoti patīk. Un es patiesi novērtēju, kā Miko izmanto reģistrus saspēlē ar manu akordeonu. Domāju, ka Miko pieredze kā akordeonistam šeit ļoti palīdz. Viņš ir izcils, izvēloties labākos reģistrus un kombinācijas.
Miko Heleniuss: Instrumentu saskaņa ir ļoti laba! Marku šajā projektā spēlē meistaru darinātu itāļu trīsrindu akordeonu. Tas ir visnotaļ skaļš, bet labā nozīmē – tam ir plašas dinamiskās iespējas. Daudzviet tam pat nav nepieciešama skaņas pastiprināšana. Veidojas labs līdzsvars starp lielām ērģelēm un akordeonu.
Marku, cik instrumentu tev ir?
Marku Lepisto: Daudz... Man ir vairāki hromatiskie akordeoni, ko izmantoju klasiskās un Balkānu mūzikas spēlēšanai, tad ir divi vai trīs hromatiskie akordeoni un arī seši vai septiņi mazie, diatoniskie akordeoni. Tomēr cenšos izmantot tikai divus vai trīs no tiem.
Marku, kā tu raksturotu diatoniskā akordeona spēlētāju kopienu Somijā? Vai tā ir liela, populāra?
Marku Lepisto: Manuprāt, tā ir diezgan populāra. Mums ir daudz profesionālu spēlētāju, kas uzstājas gan Somijā, gan ārzemēs. Bet ir arī daudz amatieru. Pēdējo 10–15 gadu laikā daudzi pieaugušie sākuši spēlēt šos divrindu akordeonus kā savu pirmo instrumentu. Tā popularitātes noslēpums ir vienkāršība – tas ir ātri apgūstams. Dažu stundu laikā var iemācīties spēlēt melodiju. Tas ir īpaši pievilcīgi pieaugušajiem iesācējiem. Protams, profesionālajā līmenī ir daudz, ko darīt un apgūt.
Vai ir arī variācijas, piemēram, attiecībā uz basiem kreisajā rokā vai reģistriem labajā?
Marku Lepisto: Jā, ir dažādi instrumenti. Piemēram, visvienkāršākajam instrumentam ir tikai viena rinda labajā rokā un divi basi kreisajā. Bet ir arī divu rindu, divarpus rindu un trīs rindu akordeoni. Ir dažādi veidi, kā pogas tiek izkārtotas. Tās var būt pilnībā diatoniskas vai, kā man, hromatiskās, bet ar diatoniskā akordeona sistēmu.
Vai jūsu duets atvēl vietu improvizācijai un cik daudz mūzikas ir pierakstīta?
Miko Heleniuss: Improvizācijas ir daudz. Mēs spēlējam melodijas, kas balstītas tautas mūzikā, izmantojot to kā pamatu, bet pārējais ir atvērts interpretācijai. Ir arī strukturētākas kompozīcijas, kuras galvenokārt raksta Marku, ar improvizācijas sekcijām.
Marku Lepisto: Tas ir ļoti svarīgi un raksturīgi mūsu stilam – daudz improvizēt. Miko ir izcils improvizētājs, un man patīk šī sadarbība.
Marku, jūsu kopīgajā 2019. gada albumā Bellows and Pipes ir viena daudzdaļīga svīta. Vai tāda veida darbi ir Miko ietekmes rezultāts?
Marku Lepisto: Parasti es komponēju trīs, četru minūšu garus darbus. Šeit pamatideja bija izveidot svītu, kurā varu apvienot dažādas idejas. Un tā tapa šī kompozīcija.
Vai jūs abi varētu pastāstīt par saviem jaunajiem albumiem? Marku, tev ir daži jauni ieraksti, un Miko, vai tev arī ir kādi jauni projekti?
Miko Heleniuss: Jā, man ir viens ieraksts, kas jau ilgu laiku stāv skapī. Tā ir Argentīnas mūzika. Ir arī cits projekts ar tango mūziku. Bet, kā jūs zināt,
ierakstu industrija šobrīd ir diezgan komplicēta, tāpēc es ļoti novērtēju, ka Marku turpina darbu pie šādiem projektiem un pat producē kompaktdiskus. Mūsdienās tas ir teju māksliniecisks veids, kā zaudēt naudu, vai ne? (smejas)
Marku Lepisto: Jā, tieši tā. Mūsu žanrā nevar runāt par ierakstu industrijas biznesu. Tas vairāk ir tīri kultūras darbs. Kā Miko teica - tas ir veids, kā zaudēt naudu. Bet man tas ir svarīgi – turpināt komponēt jaunu mūziku un to publicēt. Es joprojām ierakstu un izdodu kompaktdiskus, un tas ir mans veids, kā darboties mūzikas jomā.
Miko Heleniuss: Jā, tas ir jādara. Mēs esam bijuši šajā industrijā tik ilgi, ka zinām, kā tas agrāk bija. Jaunajiem mūziķiem šodien nav tādas pieredzes – doties uz studiju, strādāt kopā un saņemt rokās fizisku produktu. Iespējams, tādi laiki atgriezīsies, bet šobrīd galvenais ir straumēšanas pakalpojumi.
Lai nopelnītu vienu eiro, nepieciešamas apmēram 2000 klausīšanās stundas vienai dziesmai.
Tas nav ļoti ienesīgi.
Marku Lepisto: Nē, nē. Es vēl atceros laikus, kad tika drukāti 2000 vai 3000 albumu eksemplāri. Tagad tirāžas svārstās no 100 līdz 200 diskiem.
Bet, iespējams, CD joprojām ir veids, kā izveidot jaunu saikni ar klausītājiem, uzstājoties festivālos.
Marku Lepisto: Jā, es domāju, ka mūzikas industrijā ir ļoti svarīgi saglabāt fiziskos CD.
Esmu dzirdējis spekulācijas, ka CD varētu piedzīvot jaunu ēru, līdzīgi kā vinila plašu popularitātes pieaugums pirms vairākiem gadiem.
Marku Lepisto: Jā, tas ir iespējams. Problēma šobrīd ir – ja vēlies klausīties CD, ir grūti atrast CD atskaņotājus.
