Vai zini?

Vai zini, cik vētraina bija orķestra "Kremerata Baltica" dibināšanas priekšvēsture?

Vai zini?

Vai zini, ka Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā atrodas 13.gs. izgatavotas spēļu bumbas?

Vai zini, kas bija "Sindi putnu dārzs"?

Vai zini, kas bija «Sindi putnu dārzs»?

Rīgas kamerkorim "Sindi putnu dārzs" (1986–1993) reizē laimējās un nelaimējās dzīvot laikā, kad absolūti viss vēl nebija pateikts un ikkatru notikumu aptina mistiska noslēpumainības migla, tādējādi radot sprādziena vilnim līdzīgu efektu Latvijas koru sabiedrībā.

Vai zini?

Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.

Ir daudz atmiņu, bet maz dokumentētu norišu. Tehnoloģiju uzvaras gājiens noteikti būtu sekojis līdzi ikvienam kora solim, bet atnāca par vēlu. Nu "Sindi putnu dārzs" ir nedaudz kā noslēpums, kas uzmanīgi jāšķetina un tad jāliek kopā no jauna.

Noslēpuma sākumpunkts, domāju, ikvienam ir kora nosaukums, tādēļ sākumā ķersimies klāt tam. Ineses Lūsiņas rakstā 1989. gada 24. janvāra "Padomju Jaunatnes" izdevumā lasām, ka "Sindi" tulkojumā no lībiešu valodas nozīmē "dzimtais".

Turpat kora mākslinieciskais vadītājs Ivars Bērziņš skaidro: "Kad lūkojām nosaukumu, protams, pētījām arī tā nozīmi, lai gan vairāk domājām par to, kas labāk skan kopā." Bet Lūsiņa turpina: "Taču var jau arī netulkot un vienkārši ieklausīties, cik skaisti tas sindi skan – gluži kā dziedāti. Turklāt vēl putnu dārzā, kas šķiet tāda nereāla un ilgota sapņu vieta, kur varbūt vien iztēlē (skaņu pasaulē!) varam tikties uz brīdi. Un ap to lidojums – brīvība, uzdrīkstēšanās reibinošu augstumu un kustības mērķtiecības apziņā: – Jaunrade!"

"Sindi putnu dārza" pirmais vēstures pieturpunkts atzīmējams 1986. gadā, kad bijušais Latvijas Radio kora diriģents Ivars Bērziņš sapulcināja kopā daļu no Radio kora sastāva. Nedaudz vēlāk nostiprinājās kora mākslinieciskā trīsvienība jeb 3B, kur līdzās Bērziņam bija režisors Uģis Brikmanis un komponists Mārtiņš Brauns, kurš tik tikko bija pametis rokgrupu "Sīpoli". 

"Mēs esam skatāms, nevis klausāms koris," šo teikumu nenoliedzami varētu dēvēt par "Sindi putnu dārza" moto.

Jo patiesi – Sindi ģimeni vadījis viens virsmērķis, gandrīz vai misijas apziņa: nojaukt robežu starp koristu, dejotāju un aktieri, starp klausītāju un skatītāju, starp skatītāju un koristiem, tā ka jebkurā brīdī ikviens skatītājs varēja riskēt tikt parauts aiz rokas un aicināts pievienoties.

Šo lieliski ilustrē arī laiks, kad "Sindi" sadarbojās ar multimākslinieku, dīdžeju un hepeningu meistaru Hardiju Lediņu. Bērziņš atceras: "Reiz kopā ar Lediņu veidojām performanci.

Atceros, ka klausītāji bija atnākuši uz koncertu, tam jau sen bija jāsākas, bet nekas nenotiek. Nenotiek jau pusstundu, tad stundu, pusotru. Zāles vidū stāv liels galds, pilns ar ēdienu. Un neviens, protams neaiztiek, tikai ik brīdi nemierīgi pamet skatienu galda virzienā. Koncerts taču."

Bet Inese Lūsiņa ieskicē citu gadījumu: "Ir 1987. gada maijs. Jaunatnes teātra telpās gan skanot, gan arī neskanot mūzikai, notiek kaut kas ārkārtējs: īstas dzīres! Pa gaisu lido sīpolloki un sviestmaizes, laikam jau arī kāds tomāts, tā ka solīdi ģērbtākajām dāmām ir reāls pamats bažīties par saviem tērpiem. Papildinot itin vulgāras mīlestības ainas, skan sulīga lamāšanās… [..] Var saprast teātra administrācijas uztraukumu – kaut kas tāds šajās telpās vēl nav pieredzēts!"

1990. gada sākumā koris ieguva profesionālas vienības statusu, kļūstot par Latvijas Mūzikas biedrības kolektīvu. Šis brīdis bija gan ļoti svarīgs un gaidīts, jo beidzot varēja regulāri un netraucēti darboties, gan atsevišķiem koristiem arī gauži skumjš, jo ceļš uz jauno statusu nozīmēja kora sastāva maiņu. Statusa izmaiņas noteica arī koristu režīma izmaiņas.

Rīgas Dokumentālo filmu studijas hronikā "Māksla" Nr. 2 (1990) atainota viena diena profesionālā kamerkora ikdienā. No rīta dziedātāji apmeklē peldbaseinu un trenažieru zāli, tad dodas uz dienas mēģinājumu, bet vakarā uz Rīgas cirku, lai Latvijas vienīgajā amfiteātrī sagatavotos operas "Eiridīke" pirmuzvedumam.

Mārtiņa Brauna mūzikas un Knuta Skujenieka ieslodzījuma gados tapušās poēmas krustpunkta rezultāts, opera "Eiridīke" (1990) postmoderniskā garā apdzied jau izsenis pazīstamo grieķu mītu par Orfeju, tikai apgriež to otrādi, padarot Eiridīki par galveno visas cilvēces glābēju. Uzveduma režisors – Uģis Brikmanis, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks – Andris Freibergs, bet galvenajās lomās – Mārtiņš Brauns kā Orfejs un Dita Krenberga kā Eiridīke. Patiesībā gan nedaudz jāprecizē darba žanrs – paši pirmatskaņotāji to dēvējuši par "sindi operu", ar to vienlaikus pasakot visu un neko.

"Tikai ne rokopera. Jā, ir trīs vārdi, ko es vispār negribētu lietot savā leksikā – tie ir roks, sekss un avangards, jo to dziļākā būtība šobrīd pie mums ir ļoti degradēta," tā Līgai Rušeniecei laikraksta "Cīņa" 1990. gada 20. aprīļa numurā atbildējis Mārtiņš Brauns. 

Uģis Brikmanis un Ivars Bērziņš
Uģis Brikmanis un Ivars Bērziņš

Tomēr laikam gan visnozīmīgākais "Sindi putnu dārza" mantojums ir Mārtiņa Brauna latviešu mesas "Daugava" (1988) atskaņojums. Mesa ar Raiņa vārdiem komponēta Valmieras Drāmas teātra izrādei Valentīna Maculēviča režijā. Koris "Daugavu" dziedājis daudzviet, bet noteikti daudziem vislielāko nospiedumu atstājis mesas atskaņojums pie Brīvības pieminekļa 1990. gada Dziesmu svētkos. Mārtiņš Brauns tam savulaik piekritis, jo "tolaik mums vēl nebija brīvības, bet atslēdziņa jau bija rokās", turklāt vēl piebilstot, ka neviens koris līdz šim nav spējis tik emocionāli iestudēt "Daugavu" kā "Sindi putnu dārzs". Ar šo emocionalitāti var sacensties tikai lielais Mežaparka kopkoris. 

1993. gadā Ivars Bērziņš devās uz Hamburgas Mūzikas un teātra augstskolu, lai apgūtu kultūras menedžmentu, un tobrīd sākās lēna kora agonēšana, kas galu galā noveda līdz kora nāvei. Divdesmit divus gadus vēlāk, 2015. gada 16. maijā, notika pirmais un pagaidām vienīgais "Sindi putnu dārza" salidojums.

Dziedāja dziesmas, pārrunāja atmiņu stāstus un plānoja Latvijas simtgades atzīmēšanu 2018. gada 17. novembrī Lielvārdē ar Mārtiņa Brauna "Daugavas" iestudējumu. Diemžēl šos plānus pārtrauca Uģa Brikmaņa nāve 2018. gada augustā. 

Bet Ivars Bērziņš žurnālā "Santa" kora nāves gadā jeb 1993. gada decembra numurā rezumē: "Šie iepriekšējie septiņi gadi man ir bijuši "Sindi putnu dārzs". Mājas. Darbs. Viss. Es pats putns. Putni dzied un lido. Putni ir brīvi. Putnu dārzs – tas varētu būt viens no pasaules brīnumiem. "Sindi putnu dārzs" – dzimtais pasaules brīnums."

Vai zini?

Vairāk

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti