Henrieta Verhoustinska: Dzejai jūsu daiļradē ir milzīga nozīmē, jūs esat liels latviešu dzejas pārzinātājs.
Raimonds Pauls: Šo to es zinu. Man bija liels prieks, kad mēs strādājām pie programmas, ko veltījām Marģerim Zariņam. Uzskatu, ka viņu nedrīkst aizmirst, tāpēc mēs radio arī uztaisījām šo programmu, ko klausītāji ļoti atzinīgi uzņēma, it sevišķi tās paaudzes, kas Marģeri vēl labi atcerējās. Viņš ir labs komponists, starp citu, arī asprātīgs rakstnieks. Tādus cilvēkus nedrīkst aizmirst. Bet, ja es gribētu par kaut ko [šodien] runāt, tad tikai par aranžētājiem, kas paņēma tās manas melodijas un iztaisīja aranžējumu orķestrim "Sinfonietta Rīga". Mēs to iespēlējām, un [šis aranžējums] vasarā parādīsies Doma baznīcas dārzā tieši Dziesmu svētku laikā, 7. jūlijā. Nav sagaidāmi nekādi milzīgi "orķestru brīnumi", bet tur angļu aranžētāji vienkārši ir pierādījuši, kā var ar stīgām izveidot melodiju, kā veidojas kompozīcija.
Kas izvēlējās aranžētāju, vai jūs pats?
Māris Briežkalns ir ar viņiem kontaktā – ar šiem mūziķiem, kas dzīvo un strādā Londonā. Viens no viņiem ir orķestra vadītājs, otrs tikai aranžētājs, un viņi pie tā strādā. Bet tas vārds "strādā" ir pavisam ar citu nozīmi. Tā ir profesionāla darbība, kur viņi pat uzraksta veselas muzikālas frāzes, nerunājot par to, ka viņi lieliski māk pareizi izvietot stīgu skanējumu. To vienkārši sauc par profesionalitāti.
Saprotu, ka jūs īpaši lepojaties ar stīgu skanējumu šajā aranžijā?
Noteikti, tāpēc pat tā naivi ierunājos, ka vietām ieskanas pēc Holivudas. Tas kritērijs ir Holivudas veco laiku filmu mūzika, ne šodienas. Lieliski opusi bija.
Vai kāds no skaņdarbiem šajā jūsu sadarbībā ar "Sinfonietta Rīga" un aranžētājiem, kas jums pašiem bija kā pārsteigums, ka tas var skanēt tā?
Jā, piemēram, "Mēmā dziesma". Biju iedevis tikai to melodiju, kas pie mums ir diezgan daudz dziedāta, bet tur jau viņi to mūziku neviens nezina. Mums jau arī nav tādas organizācijas, kas varbūt sevišķi nodarbojas ar mūsu to [mūzikas popularizēšanu ārzemēs], tur jābūt menedžerim, tā ir vesela skola, lai iepazīstinātu ar šīm tēmām. Viņi paši tās atlasīja. Tur daudz kas ir tāds, kas visiem ir labi zināms, piemēram, "Baltā saule". Man tur būtībā ko spēlēt ir tā ar vienu pirkstu, es tīksminos un klausos kā stīgas skan un spēlēju viņiem līdzi to melodiju. Tā būs tāda mūzika, kas, man liekas, ļoti labi derēs vakarā, mājās, kādā simpātiskā telpā. Tu uzliec šo skaņu plati, iedzer kafiju, konjaku, dzer, ko tu gribi, un paklausies, kā fonā skan tāda liriska mūzika.
Par hitu pēdējā laikā ir kļuvusi jūsu jau otrā sadarbība ar aktieri Andri Keišu programmā "Vīrieši labākos gados". Kā jūs skaidrojat šo popularitāti, skatītāju atsaucību? Koncerti ir izpārdoti.
(Smejas) Pēc pirmā koncerta kaut kādā veidā sākās diezgan paliela ažiotāža, ka uz to noteikti jātiek. Mēs divatā kopā sagājām, faktiski es vienreiz pavisam nejauši kādā sarīkojumā dzirdēju, kā Andris parodē mūsu ļoti cienījamo dziedātāju Muktupāvelu. Kad viņš iedziedājās tās pirmās divas taktis "Mēmajai dziesmai", man uzreiz šķita: pag, tas taču ir viņš [Muktupāvels]! Sāku viņam lēnā garā borēt, saku: "Andrīt, mēģinām uztaisīt programmu, varbūt var salikt kopā." Tad sākās sarežģītākais darbs – meklēt personības, kuras ir pazīstamas, lai cilvēki, kad ieraudzīs, uzreiz sāk smaidīt. Mums Latvijā ir dažas superpopulāras personas, kad viņas parādās, to jau jūt uzreiz, ka publika auro. Nu, tas ir varbūt vienas pilsētas mērs, viens dziedātājs, prezidents un tā tālāk, bet, kad visu to salika kopā, izrādījās, ka viņš ir izgājis cauri visai latviešu estrādei, tajā skaitā, Ojārs Grīnbergs, Žoržs [Siksna]... Man liekas, bez Žoržika vispār nevienu koncertu nedrīkst rīkot, viņš ir numur viens! Bet labāk paši apskatieties... ko es te stāstu. Liekas, ka aizgāja ļoti jautri, tik kustīgu publiku es sen nebiju redzējis, kā tur ņēmās. Pie tam tie ir cilvēki gados, atcerējās droši vien savu jaunību. Galvenais, ka tā programmiņa iznāca jautra.
Jā, tas ir tas, kā, man liekas, šobrīd pietrūkst.
Pašreizējā momentā noteikti trūkst, noteikti!
Domājot par jūsu sadarbību ar aktieriem, atcerējos Imantu Skrastiņu un viņa izpildīto dziesmu "Kamolā tinēja" ar Vizmas Belševicas vārdiem. Šajā dziesmā viņš, varētu teikt, drīzāk rečetēja, nekā dziedāja, bet iespaids bija brīnišķīgs. Kas tiem aktieriem ir tāds, kā nav dziedātājiem?
Tāds tembrs, kā bija Skrastiņam, nebija nevienam – tas sulīgais, zemais tāds, vai! Priekš tās dziesmas viņa tembrs bija kā radīts. Ar tiem aktieriem – kādi gan tur nav bijuši dziedātāji! Tas pats Edgars Liepiņš, viņš nav dziedātājs, absolūti ne, tur anti, anti, viss, kas bija slikts, tas bija viņam, bet tajā pašā laikā tas piesaistīja vislielāko publiku, un visiem patika, ko viņš darīja. Domāju, ka mūsu dziedātāju lielākais trūkums ir, ka viņi nespēj konkurēt ar aktieriem aktieriskā meistarībā. Aktieri tomēr māk pielietot to, ko viņi ir mācījušies pie Freiberga vai pie Liniņa, pie Smiļģa. To viņi arī māk dziesmā ielikt. Tas ir grūti. Bet daudzus gadus esmu ar viņiem bijis, pārmest es nevienam nevaru, visi ir centušies. Es vienmēr ar prieku atceros Hari Spanovski – lieliski! Visa tā jaunā [aktieru paaudze], kad viņi parādījās Dailes teātrī, tur bija arī Paukštello, Kalniņš, Andris Bērziņš – lielisks mākslinieks, kas varēja strādāt ļoti labi, bet nu, katram par dzīvi ir savi uzskati, kā ir, tā ir. Tagad vairs tādas muzikālās izrādes teātros netaisa, laikam ir par dārgu.
Taisa! Dita Lūriņa uztaisīja "Ferdinandu un Luīzi", kur bija diezgan daudz mūzikas.
Jā. Vienvārdsakot, tev ir jāsameklē līdzekļi, lai tu varētu kaut ko izdarīt, lai tev kāds piešķirtu tos līdzekļus. Sevišķi liela vērība tām muzikālajām izrādēm, man liekās, ka pašreiz nav. Tur kaut ko mūzikas skolā, kas studē, mācās, viņi kaut ko dara, bet tas uzvedums ir dārgs, ļoti dārgs. Lai gan (smejas), es Peteru uzmodināju no miega, sakot, ka ir tādas grāmatiņas kaut kur izdotas, vecā drukā, tāds bija mans teksts: "Jānīt, varbūt pagudrosim kaut kādu dullību uztaisīt, ir tādas grāmatiņas par Lipu Tuliānu."
Jā, par slaveno laupītāju!
Jā! Jānis uzreiz atmodās un sāka lasīt. Tur ir desmit grāmatiņas jāizlasa, šausmu stāsti kaut kādi. Varbūt pieķerties?
Ārkārtīgi interesanta iecere!
Apmēram, kā Kaupēns bija, lai gan Lips Tuliāns ir saistīts ar Vāciju.
Jā, ārzemnieks.
Ārzemnieks... Bet to jau var arī pielaulāt pie mūsējiem.
Mierīgi. (Abi smejas)
Es ar lielu prieku atceros savu darbu pie "Šerloka Holmsa", tā bija vienkārši bauda strādāt. To darbu, kā tas viss veidojās, un beigās, kā tas sanāca. Man liekas, ka tādus iestudējumus nevajag kautrēties teātros [taisīt]. Kāpēc jūs baidāties kādreiz kaut ko tādu uztaisīt? Es jau saprotu, ka tur tās miesiskās problēmas tagad ir svarīgākas… Kamēr vēl ir vīrieši un sievietes, kaut ko uztaisīsim!
Maijā atzīmēsim Imanta Ziedoņa deviņdesmito jubileju. 3. maijā, viņa dzimšanas dienā, mūzikas namā "Daile" notiks jūsu viņam veltītais koncerts, kur dziesmas ar viņa vārdiem izpildīs Daumants Kalniņš. Ko jums nozīmē Imants Ziedonis?
Domāju, ka par Imantu ir runāts jau ļoti daudz. Komponisti, talantīgi cilvēki, viņi ir sadarbojušies. Viņš ir viens no mūsu tā laika gaišākajiem cilvēkiem, tas viss ir skaidrs. Šodien jau vairs tā neskrien uz dzejas vakariem kā toreiz. Kad bija Ziedoņa vakars, bija pārpildīts vienmēr, un izdeva dzejoļu grāmatiņas. Tā bija personība, jā. Mums nav problēmas salasīt arī no tām dziesmiņām, ko es esmu rakstījis [ar Ziedoņa dzeju]. Faktiski Daumants Kalniņš pats regulē visu to programmu un viņš arī dziedās.
Kura jums ir vismīļākā jūs dziesma ar Imanta Ziedoņa vārdiem, no jūsējām?
Tur tie žanri ir tik dažādi. Piemēram, "Balta pūka", un tad ir "Dziesmiņa par prieku", atkal kaut kas pavisam cits. Viens no, manuprāt, labākiem savā laikā "Latviešu jūrniekiem", ar visu to vidus daļu – "Odesa, Hamburga, Rīga". Vēl jau bija tas pats "Svētvakars". Dabīgi, ka visvairāk dziedātā dziesma bija "Tā es tevi mīlēšu", to visās ballēs dziedāja, kad tuvojas vakara noslēgums, pēdējā dziesma – himna.
Aprīļa vidū bija vēl kāds pasākums. VEF Kultūras pilī jūs piedalījāties leģendārajam trompetistam Gunāram Rozenbergam veltītā koncertā kopā ar Latvijas Radio bigbendu. Jūnijā tiks laista klajā plate ar vēl neizdotajiem Gunāra Rozenberga skaņdarbiem. Jūs arī esat līdzdarbojies šī ieraksta tapšanā. Gunārs Rozenbergs, kas viņš bija par cilvēku, personību?
Sāksim ar to, ka viņš bija lielisks mūziķis, labs aranžētājs, ļoti labs. Viņš ir daudz palīdzējis arī man savā laikā, laikam pat pie "Šerloka Holmsa" mēs strādājām kopā ar Gunāru Rozenbergu. Viņš bija improvizators, viss, kas vajadzīgs, viņam bija, – Dieva dots talants. Katram mums dzīvē ir posmi, no kuriem jāmēģina kaut kādā veidā [tikt vaļā], kas nav tie veiksmīgākie. Gunāram diemžēl tas neizdevās. Mēs mēģinājām visādi viņu iespaidot, bet nu diemžēl… Viss beidzās, kā beidzās. Bet tas, kā viņš spēlēja! Viennozīmīgi – visi Latvijas mūziķi viņu atzīs par vienu no izcilākajiem trompetistiem, kāds mums ir bijis.
Jūs ar savu dzīvi savukārt esat pierādījis pretējo – esat ticis galā ar daudziem tumšiem posmiem. Un šobrīd, šajā pavasarī, kā mēs jau runājām, par vienu, otru, trešo jūsu programmu, projektu, piedalīšanos ierakstā, jums ir tik daudz darba! Apskatījos mūzikas nama "Daile" mājaslapā, jums tur teju katru vakaru ir koncerts, – ar Andri Keišu vai Daumantu Kalniņu, vai vēl kādu. Kas jūs dzen? Kas ir tas dzinulis? Atceros, veidojām par jums filmu, teicāt: nu gan jāsāk piebremzēt, jāsāk kaut kas atmest… Bet jūs turpināt darboties tik intensīvi un radoši!
(Smejas) Te var iznākt, kā ar dzeršanu, – vienu laiku nomet, un pēkšņi viens tavs drauģelis atnāk, atkal pierunā, un tu atkal ej… Man tā ir ar darbu apmēram. Visādā veidā. Arī pats varu kaut ko izdomāt, bet daudz bieži vien piedāvā [uzstāties], izmantojot to, ka es vēl varu paspēlēt, vēl kustos, varu aizlīst līdz klavierēm, vēl šo to (smejas). Nu jā, Dievs dod, ka tā iet uz priekšu. Vai ilgi, es nezinu...
Zinu, ka jūsu plāni sniedzas ne tikai līdz vasarai, bet rudenim, kad ieplānots laist klajā jaunu dziesmu programmu "Pauls un Paula" kopā ar jauno dziedātāju Paulu Saiju. Jūs jau pērn uzstājāties kopā.
Nu ar tām jaunām [dziedātajām] man iet, kā iet. Jaunā paaudze ir pavisam savādāka, ar daudz ko jārēķinās, tas nav, kā agrāk biju pieradis, ka pateicu: tas darīs tā, tu darīsi to. Tagad nē. Nu redzēsim, kā tas vispār ies. Meitene viņa ir talantīga, bet pie tā vēl ir ļoti daudz jāstrādā.
Ir arī jaunas dziesmas šai programmā, speciāli rakstītas?
Pilnīgi jaunas, jā. Es sarakstīju, gribēju pārslēgties pilnībā uz tādu intīmu liriku. Negribu vairs dzirdēt tos modernos. Mums liekas, ka tas modernais, kas nāk, tad noteikti tā ir jārada, nu kāpēc? Ja pasaulē ir dziedātāji, kas lieliski dzied liriskas dziesmas, it sevišķi franču estrādē, lieliski izpildītāji, arī te varētu būt. Galvenais, lai tu esi izpildītājs, lai cilvēki grib tevi klausīties, bet tas tik viegli nav. Pamēģināsim, redzēsim, kas tur būs. Dabīgi, es akcentu likšu uz to savu instrumentālo [projektu]. Nezinu, kā viņš ārā skanēs. Man ir drusciņ bailes, vai ārā tas stīgu sastāvs skanēs, kā tas skan ierakstā.
Te jau jūs runājat par projektu ar "Sinfonietta Rīga".
Jā. Tas ieraksts ir skaists, muzikālā ziņā uztaisīts ļoti profesionāli, un galvenais jau ir stīgu orķestris, kas man personīgi visvairāk patīk. Pavadījumos it sevišķi, – kad tu spēlē kaut kādu saldu, raudošu meldiņu, vēl tie divdesmit vijolnieki raud tev līdzi… Tas ir prīmā!
