Roberts Buivids: Latvijā netrūkst festivālu, ko rīko izglītības iestādes, savs festivāls ir Kultūras akadēmijai, savs karnevāls Mākslas akadēmijai, Latvijas Universitātei savukārt ir mūzikas pārpilni Aristoteļa svētki, arī jūsu pārstāvētā Kultūras koledža jau otro gadu pēc kārtas rīko festivālu "foRest". Tā bija iespēja topošajiem radošās dzīves organizatoriem tikt pašiem pie savas prakses vietas?
Terēze Gipsle: Tas, kā festivāls "foRest" tapa pirmo gadu, ir ļoti interesants stāsts. Studentiem bija nepieciešams izveidot savu kvalifikācijas darbu studiju ietvaros, tad arī viņš tapa, nedaudz grūti tapa, tad piesaistīja šī gada projektu vadītāju Lauru Bišofu. "foRest" tika realizēts un, par laimi, tas notiek arī otro gadu.
Man šķiet, ka jebkurš festivāls balstās uz trim vaļiem: repertuārs, atrašanās vieta un kopējā noskaņa. Par vietu runājot, tas, protams, nav pats, pats galvenais, tomēr daudzi ir teikuši, ka savulaik leģendārā "Positivus" gars ir zudis līdz ar aiziešanu no Salacgrīvas. Savukārt liela daļa Durbē notiekošās "Zemlikas" maģijas ir tieši Durbes nopelns. "foRest" atrašanās vieta Vecsvirlaukas "Ezeriņi", Jelgavas novads, – organizatora lauku mājas?
Vents Feldmanis: Ne gluži, bet uz to pusi. Tas ir ļoti, ļoti tuvs mūsu draugs, kurš jau no paša sākuma iesaistījās "foRest" tapšanā, un šī tad ir viņa lauku teritorija, kura konceptuāli ļoti sasaistās ar to ideju. Man šķiet, bez šīs teritorijas būtu grūti iztēloties, kā tas būtu ievirzījies. Mūs ieskauj neliela meža birzīte, skaistas pļavas, un mums tieši blakus plūst Lielupe. Teritorija ir ļoti skaista un liela daļa no festivāla maģijas, kā jau tu teici.
Šī gada festivāla devīze, moto ir par nospiedumiem, un viens no tādiem grūtāk sasniedzamiem nospiedumiem festivālam ir uzrunāt tuvējās apkārtnes cilvēkus. Kā jums šai jomā ir veicies?
Terēze Gipsle: Mēs braucām uz Kultūras namu, runājām ar vadītāju, pastāstījām par mūsu festivālu, vēlējāmies, lai viņa pastāsta saviem, vietējiem iedzīvotajiem par festivālu. Esam arī izlikuši plakātus pašā Jelgavā, tiešām mēģinām arī sociālajos tīklos sevi paust un parādīt no vislabākās puses. Ir arī vietējie iedzīvotāji, bet esam aizsnieguši arī Liepāju, otru tālāko Latvijas galu, atsaucība ir ļoti liela.
"foRest" dalībnieks, grupa "Bēdu brāļi", sensacionāli uzvarējusi šī gada "Zelta mikrofona" roka un metāla mūzikas kategorijā. Par tiem nospiedumiem runājot, kāds ir "Bēdu brāļu" nospiedums jūsu skatījumā? Man šķiet, ka viņi kārtējo reizi pierāda, ka rokmūzikā svarīgākais ir enerģija un emocijas, nevis, teiksim, gadiem ilga darbība un rutīna.
Vents Feldmanis: Es absolūti piekrītu. "Bēdu brāļi", man šķiet, relatīvi nesens fenomens, bet tiklīdz grupa jau parādījās, bija ļoti jūtami nolasāma tā enerģija. Bija pirmais ne studijas ieraksts, ko "Bēdu brāļi" izdeva, dzīvais, arī reprezentē to, ka šeit viņi ir, viņiem ir ļoti, ļoti daudz spēka, enerģijas, šeit, lūdzu, dzīvais ieraksts, pagaidām, kamēr izkliegsim to pirmo iedvesmu. Pēc tā tapa arī studijas albums, kurš tiešām, man šķiet, absolūti pelnīti godalgots. Mēs ļoti priecājāmies, ka izdevās, ka "Bēdu brāļi" būs redzami "foRest".
Jau sākām runāt par festivāla mūzikas programmu, rindas no prese relīzes: "Daudzi saka – labākais festivāla sastāvs, īpaši neatkarīgās mūzikas ziņā. Uzsvars uz jaunāko paaudzi un aktuālāko tajā šajos gados. Viens no mūsu izaicinājumiem šogad – mazliet noprezentēt alternatīvās mūzikas aktualitātes." Manuprāt, tas tiešām tāds izaicinājums, regulāri sekoju līdzi topiem, un tur gados jaunāki klausītāji pirmās vietas pēdējā laikā piešķir hiphopa ierakstiem.
Vents Feldmanis: Jā, hiphops šobrīd vispār, ne tikai Latvijā, pasaulē, viens no aktuālākajiem žanriem. Tā ievirze, uz ko tomēr mēs gribam strādāt, ir alternatīvā mūzika, kas nāk no rokmūzikas saknēm, bet šobrīd jau ir izpletusies miljons dažādos subžanros. Jā, šīs auditorijas varbūt procentuāli ir mazāk nekā hiphopa klausītāju, bet tajā pašā laikā mūsdienās visi, it īpaši jaunā auditorija, ir ļoti, ļoti atvērti un domājoši cilvēki. Tas izaicinājums mums varbūt ir ne tikai koncentrēties uz mūsu mazo burbulīti, bet piedāvāt festivāla programmu pietiekami saistošu, tā lai visiem cilvēkiem tiešām būtu interesanti, viņi būtu atvērti [un teiktu]: hei, šis ir kaut kas foršs, paskaties, man patika šī grupa! Varbūt es zinu vienu dziesmu, bet no tā izriet vesels koks ar potenciālajām iespējām, ko sagaidīt.
Par pašmāju mūziķiem runājot, man ir liels prieks "foRest" programmā redzēt gan daudz dzirdētus mūziķus: Helēna Kozlova, kas jau no deviņdesmitajiem gadiem muzicē, kokles spēlmanis Kārlis Rudra Jirgens, arī grupas "Krāsa" un "Nesen". Par pārējiem gan man būtu lūgums pastāstīt pāris vārdos, raksturojot to viņu nospiedumu pašmāju mūzikas scēnā.
Vents Feldmanis: "Dz" mūziķi, man šķiet, ļoti mūsdienīgi seko līdzi tendencēm, viņi ļoti plūst starp žanriem. Eksperimentālais nospiedums – grupa "Dz", kas man ļoti patīk. "Aston Kais" ir ļoti skaista grupa no Liepājas, mēs vienā no saviem "Radio Naba" raidījumiem "Aston Kais" piešķīrām titulu "Labākā gada grupa, kas nav no Rīgas". Ārpusrīgas nospiedums, jo tomēr esam tik ļoti koncertēti Rīgā, un liels prieks, ka Liepājas mākslas scēna aug pēdējos gados. "Podruga" ir sensuāla grupa no Rīgas, šobrīd, man šķiet, "Podruga" atstāj tādu ļoti juteklisku sajūtu klausītājiem, robežojoties starp deju mūziku, astoņdesmito gadu influencēm, starp mūsdienu roku vai fanku. "ŠŅK" ir viena no jaunākajām Latvijas panka grupām, ļoti enerģiski, ļoti spuraina meiteņu grupa. "Grab" ir daudzu profesionālu, eksperimentālu Latvijas mūziķu kopprojekts, kurš izdeva pagājušogad debijas albumu. Albums ir tik ļoti abstrakts, ka ļoti interesanti būs redzēt, kā mūziķi to realizēs dzīvē. "Stabs" ir tīra enerģija un tīras, kā viņi paši saka, sāpes klausītājiem. Ļoti, ļoti skaļa trokšņu grupa. Pilnu programmu var apskatīt festivāla sociālajos medijos, tur arī vairāk informācijas par katru no māksliniekiem, ja kādu es vēl neminēju.
Terēze, tu atbildi par "foRest" ne-mūzikas programmu. Varen plašs spektrs – apakšveļas, apģērba radīšana, mūzikas efektu pedāļu izzināšana, uzņēmējdarbības pamati, filozofija, japāņu sasiešanas māksla un noslēgumā ķermeņa atbrīvošanas prakses…
Terēze Gipsle: Jā, programma mums ir ļoti plaša un daudzpusīga, tiešām esam piemeklējuši tādu, lai katram tur ir, ko darīt, katru kaut kas piesaistīts, katram būs kāds aspekts, kas viņam patiks. Gribēju nedaudz ieskicēt festivāla teritoriju, no tā tālāk iedalās, ko mēs katrā zonā darām. Festivāla teritorija iedalās četros dažādos nospiedumos. Centrālais laukums – "Cilvēka nospiedums", telšu pilsēta – "Dabas nospiedums", lielās skatuves teritorija būs "Mehāniskais nospiedums" un atpūtas zona ir "Emocionālais nospiedums". Tātad centrālais laukums un aktivitāšu zona sadarbībā ar "HobbySet", apģērbu pārtaisīšana jaunās vēsmās, veidosim atslēgu piekariņus no austerēm un vēl dažādas citas lietas. Emocionālajā zonā apmeklētājus dažādi izklaidēs rīta cēliens. Par atpūtas zonu runājot, tā ir zona, kas neatrodas pašā festivāla teritorijā, nedaudz nostāk, tur plānojam izvietot dažādas instalācijas – zvaigzni, telti, skapi, kurā būs dažnedažādas lietas iekšā, ko pasākuma apmeklētājs varēs izmantot, atpūsties, sarunāties. Un, protams, Lielās skatuves teritorija, kas ir "Mehāniskais nospiedums", to papildinās Venta nosauktie mākslinieki, mūziķi, grupas.
Es, iespējams, kļūdos, bet festivāla programma, vismaz spriežot pēc apjoma un iesaistīto personu skaita, šķiet gana dārga, pat ja jūs kā organizatori savu darbu darāt nosacīti bez atlīdzības.
Vents Feldmanis: Saprotams, ka šis ir, manuprāt, viens no lielākajiem entuziasma projektiem šobrīd Latvijā, vismaz kultūras scēnā. Mums ir ļoti liela komanda, ap trīsdesmit cilvēku, ieskaitot visu mūsu galveno personālu, mēs visi strādājam bez atlīdzības. Šī ir vieta, kur izpausties, iedvesmas vieta visām trakajām, foršajām idejām, ko mēs jebkad gribētu realizēt vai redzēt kādā citā festivālā. Protams, ka tas ir dārgi un visam ir izmaksas, sākot jau no pamata festivāla uzstādījuma, kas ir skatuves, žogi, tehnika un teltis, nedomājot par izejmateriāliem un sīkumiem, kas savācas ar instalācijām. Pagājušais bija tāds ieskrējiena gads, kad tika veikti secinājumi, ka šim ir potenciāls, saņēmām pārsteidzoši lielas un pozitīvas atsauksmes no apmeklētajiem, tāpēc mums šogad ir papildu iniciatīva pārkāpt šīm robežām. Protams, mums ir nedaudz dārgākas biļetes šogad, par ko cilvēki nav priecīgi, bet mēs tomēr spurojamies pretī un pamatojam, ka, hei, šogad mēs uzbūvējām šo milzīgo programmu, mēs domājam, ka cena tam ir atbilstoša.
Terēze Gipsle: Jā, izmaksas ir lielas, bet mēs ļoti cenšamies vākt otrreizējos materiālus. Respektīvi, to, kas citam nav nepieciešams, kas citam ir kaut kas vecs un nelietojams, mēs tam varam atrast un tiešām atrodam pielietojumu, savācam jebkādus vecus dēļus, paletes, vecus žogus un atrodam tam pielietojumu, veidojam skatuves un dažādas instalācijas.
Teikšu godīgi, ja jūs festivāla programmā būtu nedaudz regejs un elektroniskā mūzika, man šķistu, ka atrodos tādā kā festivāla "Laba daba" pirmsākumā.
Vents Feldmanis: Sajūtu ziņā es pilnīgi piekrītu, ka šis nedaudz asociējas ar "Labu dabu". Tomēr, laikam ejot, tie formāti ir mainījušies, gan programma, gan auditorija šobrīd "Labai dabai", manuprāt, ir diezgan citādāka nekā tā, uz kuru mēs tēmējam. Ņemot vērā, ka šis ir tikai otrais gads, ir prieks, ka festivāls tiek salīdzināts ar daudziem skaistiem notikumiem, kas jau Latvijā bijuši.
