Būt vokālistam, tas ir izaicinājums
Pedagoģe Inga Bērziņa stāstīja, ka mācot skolēnus, studentus un vadot dažādas meistarklases, klausītāju rindās ļoti reti ir kāds vīrietis.
"Es domāju, ka tas ir saistīts ar dažādiem aspektiem. Pirmkārt, ar to, ka dziedātājs pēc savas būtības ir ar lielāku izaicinājumu – tādēļ, ka viņš ir atkailinātāks skatītāja priekšā, jo ir tās vēsts vai teksta nesējs. Kaut kādā ziņā viņš ir kā aktieris, jo parāda savu iekšējo pasauli daudz vairāk nekā instrumentālists," sacīja Bērziņa.
"Sākumā students nemaz neapzinās, ka tas tā būs. "Man patīk džezs, es sākšu mācīties," viņš domā, bet pēc kāda laika saprot, ka viņam prasa pieteikt programmu vai vadīt koncertu. Viss, kas notiek šajā sfērā, viņu mulsina un viņš saprot, ka nemaz to tā negrib vai nav gatavs.
Dziedātājam vienmēr ir ekstra uzdevumi, un tas, ka puišiem tas tā nepatīk, arī ir fakts. Ja viņi ir džeza vidē, tad viņiem ir komfortablāk spēlēt, nekā stāvēt visiem priekšā," novērojumos dalījās pedagoģe.
Viņa arī uzsvēra, ka labam vokālistam ir nepieciešama harisma, pārliecība, tieksme pēc skatuves un arī labsajūta uz tas atrasties. Bērziņa skaidro, ka Latvijas vidē ir ierobežots tirgus, kurā vokālistam nepārtraukti ir jāpiedāvā jaunas programmas, savukārt instrumentālists var piedalīties dažādos projektos, kuru viņam pietiek. "Tas ir izaicinājums vokālistam, un tāpēc viņu ir maz. Tāpēc viņi arī bieži ir caur slīpsvītru džeza vokālists/popdziedātājs, vai vokālists/ģitārists," stāsta Bērziņa.
"Tas ir arī saistīts ar to, cik ļoti tu gribi, vai tiešām vēlies ļoti, ļoti strādāt, būt tajā vidē un uz skatuves. Vai arī atrodi sev visādas blakus lietas, ar ko nodarboties. Es gribu izcelt, ka ir mums tie vokālisti – piemēram, Kārlis Mangulsons, un viņš ir ļoti labs džezists. Daumants [Kalniņš] no šīs sfēras būtībā ir aizgājis, lai gan, kad studēja, tad ļoti nodarbojās ar to un bija tajā dziļāk iekšā. Šobrīd viņš ir paņēmis tādu "slīpsvītru" un darbojas citās lietās," teica pedagoģe norādot, ka dažkārt mūziķi maina savas intereses un pievēršas citām profesijām, piemēram, kļūst par producentiem.
Vīriešu vokālistu iztrūkums aizsākas jau vidusskolas līmenī, kur tikai ļoti retos gadījumos puiši mācās, lai apgūtu džeza vokālu.
Bērziņa stāstīja, ka pasaules tvērumā šī profesija tiek uzskatīta par ļoti sievišķīgu un arī Eiropā ir maz sastopamu vīriešu vokālistu.
"Tas ļoti bieži ir saistīts arī ar to, ka tev ir ļoti jāuzdrošinās tam būt un tad ar ļoti lielu pārliecību ir jāturas tajā, ko esi izvēlējies," uzsvēra pedagoģe.
"Es labprāt aizietu un sapurinātu to cilvēku, un teiktu – radi kaut ko ik pa laikam, lai mēs redzam, ka tu esi. Es to arī saku, kad satiekamies neformālākās vidēs, kad es kaut ko dzirdēšu. Cenšos katru kaut kā pabakstīt, jo tas ir nepieciešams cilvēkiem. Mēs paliekam kaut kādā komforta zoniņā, un man ir žēl, jo cilvēki to neredz. [..] Man ļoti gribas, lai viņi to produktu rādītu ik pa laikam, lai mēs varētu teikt – re, ir," teica Bērziņa.
Džeza mūzikā jāspēj pielāgoties pieprasījumam
Viena no Daumanta Kalniņa iegūtajām augstākajām izglītībām ir džeza dziedātājs, bet šobrīd viņš pievērsies dažādiem citiem žanriem.
"Es teiktu, ka tas (vokālistu vīriešu iztrūkums) jāskatās vēl plašāk. Mūzikas profesionālajā lauciņā kā tādā vīriešu ir maz. Arī paskatoties kopumā uz vidusskolu, mēs beidzām četri čaļi kursā. Sākām seši, beidzām četri. Es domāju, ka tas tā arī turpinās un šī selekcija notiek jau krietni vien pirms profesionālās darbības sākuma," pauda dziedātājs.
Kalniņš norādīja uz praktisku vērojumu, ka puišiem vidusskolas sākuma vecumā (ap 15 un 16 gadiem) vēl tikai notiek balss lūzums un viņi vēl tikai meklē savu īsto balsi.
"Šie meklējumi ne vienmēr saistās ar to, ka varētu kaut ko izpildīt [vokāli]," skaidroja dziedātājs.
Savu izvēli nodarboties ar mūziku dažādos citos žanros un starpžanros un tikai retu reizi atgriezties pie džeza, Kalniņš skaidroja ar nežēlīgajiem tirgus nosacījumiem.
"Mums ir jāvar pielāgoties arī pieprasījumam. Mans ceļš ir gājis arī caur muzikālā teātra prizmu, kas arī ir kaut kur virzījis, tālāk šī sadarbība virzījās, ir sadarbības ar komponistiem. Tas viss, protams, tevi virza un klausītājam arī izveido par tevi priekšstatu, ko viņš no tevis sagaida," stāstīja mākslinieks.
Viņš gan piebilda, ka pilnībā no džeza mūzikas tomēr nav novērsies un turpina spēlēt Frenka Sinatras programmu, ko pats sauc par "komerciālu džezu".
"Es spēju tajā lauciņā sevi pilnībā nepazaudēt, kas man, protams, ir svarīgi," par savu vietu džeza mūzikā šobrīd stāsta Kalniņš.
Dziedātājs izcela arī to, ka džeza izglītība viņam devusi daudz iemaņu un prasmju, kas noder citos žanros, tostarp arī muzikālajā teātrī. "Mēs spējam dziedāt svingu, zinām, kas ir ārpus Latvijas estrādes un [spējam] vispār sajust tādu stila būtību," atklāja mākslinieks un norādīja, ka vairāk vokālistu – vīriešu spilgtāk izkrāsotu džeza mūzikas vidi.
"[Es aicinu] mazāk tās lietas nodalīt un jaunajiem kungiem arī iet iekšā, ja tevi šī mūzika kā tāda kopumā uzrunā un saista. Pat tad, ja tu sāksi mūziklos dziedāt, tas nekas slikts tavai attīstībai nebūs," aicināja Kalniņš un piebilda, ka vokālists ir plaša spektra mākslinieks, un, jo plašāks tvēriens, jo labāk.
Vīriešu vokālistu trūkums ir problēma ne tikai Latvijā
Džeza vokāliste Arta Jēkabsone pauda, ka arī Amerikā džeza vokālisti vīrieši ir mazākumā un daļa no tiem ir arī instrumentālisti. Tomēr viņa arī izcēla šobrīd Amerikā aktuālu jautājumu par vīriešu pārākumu instrumentālistu un grupu vadītāju lomās.
"Ir veidojies priekšstats, ka, ja tu esi sieviete, tad tu esi džeza vokāliste. Tevi neasociē ar instrumentālisti, pianisti vai trombonisti," teica Jēkabsone.
To, kāpēc džeza mūzikā trūkst vīriešu vokālistu, viņa izskaidrot nespēja, taču aicināja nevērtēt izpildījumu pēc tā, vai to veic vīrietis vai sieviete, bet pēc tā, vai mākslinieka iecere un vēstījums sasniedzis klausītājus.
