Kad darbs neapnīk. Saruna ar Latvijas Radio skaņu režisoru, «Grammy» laureātu Vari Kurmiņu

21. oktobrī Varim Kurmiņam, kuru ar "Klasikas" radošo komandu vieno īpaši siltas un radošas attiecības, apritēja piecdesmit. Tieši dzimšanas dienas vakarā viņu uz plašu, sirsnīgu un mūzikas caurvītu sarunu aicināja Sandra Ņedzvecka.

Ieraksts nozīme nešķaudīt, neklepot un garas vakara stundas

Sandra Ņedzvecka: Ir labi, ka ir laika skaitīšana, un ir labi, ka ir kalendārs, jo tavas apaļās jubilejas sakarā varam palaist starmeti uz tevi, uz tavu profesiju, tavu cunfti, tavu darbu, jo dažkārt šķiet, ka "Klasikas" klausītāji, iespējams, par to pat neaizdomājas – lai mūzika ierakstā nonāktu līdz ēteram, vajadzīgi starpnieki, un tu esi tieši tāds – starpnieks. Vai par šo starpnieka profesiju tiki sapņojis jau bērnībā? Tā tomēr nav ne ugunsdzēsēja, ne arī aktiera profesija, par kuru puiši parasti domā jau agrajos gados.

Varis Kurmiņš: Tas ir interesants jautājums. Puikas tiešām grib kļūt par ugunsdzēsējiem, un mans tētis bija… ugunsdzēsējs! Tieši viņš savā laikā dzēsa slaveno Lielās ģildes ugunsgrēku, tā ka tas viss turpat bija blakus. Bet vienlaikus tētis bija arī mūziķis-amatieris: manā bērnībā diezgan daudz muzicējām kopā un reizēm mēdzām arī ierakstīt šos mūsu muzicēšanas vakarus. Tā kā tas viss tā paralēli kaut kā ir sasējies.

Ar kādu tehniku ierakstījāt?

Ar visparastākajiem mājas magnetofoniem, principā ļoti bēdīgu tehniku. (Smejas) Bet kaut kādu impulsu tas, protams, deva. 

Bet visa sākumā tev bija mūzikas skola. 

Jā gan, Emīla Dārziņa speciālā mūzikas vidusskola. Tajā brīdī, kad tur iestājos jeb, pareizāk sakot, kad mamma mani uz turieni aizveda, es par to nedomāju, bet ierakstu lietas visu laiku nāca kaut kā paralēli. Dziedāju Dārziņskolas zēnu korī, un ieraksti bija mūsu ikdiena. Diezgan daudz laika jau bērnībā pavadīju šeit, radiostudijā, arī Universitātes Lielajā aulā, kur mums notika ieraksti, tāpat Rīgas Doma baznīcā, Anglikāņu baznīcā.

Ieraksti – tas nozīmē neklepot, neelpot, nešķaudīt...

... un vēl tas nozīmē garas stundas vakaros pēc mācībām, un otrā rītā atkal bija jābūt formā, jo, kā mūsu matemātikas skolotāja mēdza teikt, koncerta ieraksti neatbrīvo no mācībām. 

Strādājot vienā vai otrā pusē mikrofonam ir pavisam atšķirīga lieta: skaņu režisoram vajag fiziku, matemātiku…

... un arī mūziku, kas ir pats galvenais! Bet

skaņu režijai jau ir ļoti daudz novirzienu: ir kino cunfte un trokšņu meistari, skaņu režisori, kas apskaņo sporta spēles – tas ir ļoti interesanti, un katra no tām ir specifiska padarīšana.

Taču mūzikas ieraksts ir tas, kas man visvairāk patīk, uz to savā laikā tiecos.

Vai tev ir kāda patikšana vēl uz šaurāku mūzikas specializāciju? Kamermūzika vai koris?

Koris arī bija nesaraujams manas dzīves pavediens, jo, kā jau minēju, bija gan Emīla Dārziņa speciālās mūzikas vidusskolas zēnu koris, kas šodien ir Rīgas Doma kora skolas koris, vēlāk dziedāju korī "Lauda", vēl vēlāk – pie Imanta Kokara "Ave Sol", un tur arī notika ieraksti: maestro saprata manu vēlmi kļūt par skaņu režisoru un bija ieinteresēts, lai es mācītos. Vēlāk sanāca tā, ka diezgan daudz arī rakstīju kora mūzikas antoloģijas, kas ir Imanta Kokara mūža darbs. Ļoti priecājos, ka šo antoloģiju pirmo disku tapšanā piedalījos kā dziedātājs, bet pēdējos rakstīju.

Darbs Latvijas Radio un mācības

Kurš bija tavs pirmais ieraksts?

Pats pirmais ieraksts profesionālajā studijā notika 1980. vai 1981. gadā, un mēs, zēnu kora jaunākā grupa, kas toreiz vēl bijām sagatavošanas klasītē, izpildījām Romualda Kalsona dziesmu "Negribas" kopā ar Māru Krievkalni. Pārsvarā dziedāja Māra Krievkalne, mēs tur iedziedājām tādas frāzītes, ka mēs negribam kaut ko. Šī dziesma joprojām ir fonotēkā atrodama.

Tas ir ieraksts, kurā tu dziedi. Bet vai tev ir pirmais ieraksts, kuram esi bijis skaņu režisors Latvijas Radio?

Jāpadomā... Jā! Vispār Latvijas Radio ir. Toreiz mani uzaicināja Uldis Duka, Latvijas Radio 2 direktors. Tajā laikā veicām eksperimentālus ierakstus ar Raimondu Tigulu un Normundu Rutuli. Neatceros, vai ēterā tas nokļuva, vai palika tikai ierakstā. Bet ieraksts man saglabājies.

Vai tava skaņu režijas skola atšķiras no pārējiem kolēģiem Latvijas Radio?

Domāju, ka šodien jau vairs nē, jo visi mūsu jaunākie kolēģi brauc kaut kur mācīties. Fizika jau būtībā nemainās. Man varbūt bijis nedaudz vieglāk, jo man to pasniedza strukturētāk, lietas bija sakārtotākas un man nebija tik daudz jātaustās. Tā bija Berlīnes Mākslu augstskola, ko tagad sauc par Berlīnes Mākslu universitāti, un viņiem ir skaņu režijas nodaļa ar ļoti senām tradīcijām. Arī augstskola savā laikā dibināta kā Prūsijas Mākslu augstskola 1696. gadā un laika gaitā transformējusies. Pēc kara tika piebūvēta koncertzāle, kas bija "Berlīnes filharmoniķu" pirmā muzicēšanas vieta Berlīnē, kamēr nebija uzbūvēta viņu pašreizējā mājvieta Berlīnes filharmonijā. Līdz ar to tas viss tur paralēli notiek, tāda ļoti savdabīga atmosfēra. Tur visur apkārt kaut kas notiek, kā jau Berlīnē, lielpilsētā.

Bet no pirmajiem ierakstiem, kad sāki strādāt šeit – vai juti atšķirību kādās amata lietās? 

Īpaši ne. Arī žanri bija dažādi. Diezgan daudz darbojos arī šlāgermūzikā. Deviņdesmitos gados mūsu Mūzikas akadēmijā tika likvidēta skaņu režijas nodaļa, tad meklēju dažādas iespējas, bet, par laimi, man bija kaimiņš – skaņu režisors Māris Lācis, kurš strādāja studijā "Melodija", un tad nu es pēc stundām Dārziņskolā varēju iet pie viņa uz "Melodijas" studiju un skatīties, kā notiek ieraksti tur. Tur arī Tālis Timrots strādāja ar "Jaunu Mēnesi", tas bija tāds šlāgermūzikas uzplaukuma laiks deviņdesmitajos gados.

Bija arī tāda mūzikas izdevniecība "Balss", kas nodarbojās tieši ar šlāgermūziku: viņi bija uztaisījuši arī savu studiju, lai nevajadzētu īrēt citas studijas. Tur diezgan intensīvi notika ieraksti, kur varēju darboties: brauca Ilmārs Dzenis no Amerikas, aranžējumus taisīja Juris Kulakovs, Ivars Vīgners, Zigismunds Lorencs, bungas spēlēja Māris Briežkalns, tā ka tur grozījās ļoti cienījami mūziķi, un sevišķi man kā jaunam puikam, kas mēģina apgūt to visu, bija ļoti interesanti.

No šlāgermūzikas uz akadēmisko

Un cik gludi notika tava pāreja uz akadēmisko mūziku?

Pēc Dārziņskolas es tā kā biju domājis ar akadēmisko mūziku vairs īpaši nenodarboties, jo likās, ka Baha manā dzīvē jau ir par daudz... Bet kaut kā es no tā netiku projām! Paralēli pats sāku dziedāt korī "Ave Sol", kur pamatā bija akadēmiskā mūzika, tā ka tālu neaizpeldēju. Savulaik man likās, ka ierakstīt simfonisko orķestri – tas ir kaut kas nereāls.

Domāju – popmūziku un šlāgermūziku ierakstīt ir daudz vieglāk. Šodien man liekas otrādi.

Tad tā Berlīne mani drusciņ sakārtoja, un sapratu, ka nav tik traki. Jo mūsu pasniedzēji paši strādāja tādās nopietnās mūzikas izdevniecībās kā "Teldec", "Deutsche Grammophone", mums, studentiem, bija iespēja viņiem asistēt lielos ierakstos – gan pie "Berlīnes filharmoniķu" ierakstiem un Komiskajā operā, tāpat pie Bārenboima ierakstiem. Varējām redzēt praksē, kā tas viss notiek. 

Vai tev nebija pārlieku liela bijība pret lielajiem meistariem?

Mēs jau tā īsti viņiem netikām klāt, jo par to domāja mūsu pasniedzēji, kuri bija šo ierakstu producenti. Mēs, studenti, pildījām tādus tehniskus darbiņus: bija jāsasprauž vadi, jāizvieto mikrofoni, jāpārbauda līmeņi, jāseko līdzi hronometriem – tādas tehniskas lietas. Pamazām nonācām arī līdz kādai ierakstu vadīšanai. Un tad jau bija jāskatās, kā tas kontakts veidojas ar pašiem māksliniekiem…

Un kā tas kontakts parasti veidojas?

Grūti... Tā ir smalka lieta. Kādreiz kaut ko vajag noklusēt, kādreiz kaut ko vajag pateikt caur puķēm vai neteikt nemaz un klusiņām izdarīt. Jāskatās. Protams, vieglāk strādāt ar mūziķiem, kuri paši pārzina ierakstu virtuvi un saprot, ko var izdarīt skaņu režisors un kas vairāk atkarīgs no viņiem pašiem. 

Tu un tavi kolēģi strādā gan ar koncertu, gan studijas ierakstiem. Arī starp tiem ir milzīga atšķirība. Vienā gadījumā tu gandrīz neko nevari ietekmēt, bet otrajā gadījumā vari ietekmēt ļoti daudz. Kas tev patīk vienā un otrā gadījumā?

Koncertā ir grūtāk, bet, par laimi, pirms koncertiem ir mēģinājumi. Bet…

Ir tāda nelaime, ka koncerta rīkotāji starp skaņdarbiem vienmēr grib kaut ko pārkrāmēt, un tad viss, kas ir izmēģināts, kaut kā jāpārķer un jāizlāpās.

Mums Berlīnē bija tāds eksāmena tips, kas saucās apmēram tā: "Ķer, ko vari!". Apmēram tā, ka tu atnāc uz ieskaiti un nezini, kas tajā būs. Vai tie būs 10 tiroliešu Alpu ragi, vai 10 čellu ansamblis, un tev bez sagatavošanās jāraksta. Koncertos reizēm sanāk, ka ir jāķer, ko nu var. Bet nu – parasti jau ir mēģinājumi, lielos vilcienos mēs arī apmēram zinām, kā kurā koncertzālē ko panākt, kā mainās akustika, kad sanāk publika. Bet studija – tas atkal ir kaut kas cits. Mēģinām un eksperimentējam. Citreiz neeksperimentējam – jau zinām, kādam jābūt rezultātam.

Mums, "Klasikas" darboņiem,  parasti ir savi nakts murgi, kas bieži vien saistīti ar to, ka esi studijā, tūlīt jārunā, bet nav skaidrs, kas tieši jārunā un kas skanēs. Vai arī tev ir kādi šausmu sapņi saistībā ar tavu darbu?

Laikam jau nav. Cenšos ierakstiem tomēr pagatavoties un pāršķirstīt kādreiz arī savu studiju laiku klades un pierakstus, jo mums bija brīnišķīgi pasniedzēji, kas mūs tieši gatavoja neparedzētām situācijām, lai uzreiz varētu ātri reaģēt un saprast, kur ko pamainīt. Bet, protams, vienmēr ir tā, ka dabā tu atnāc un ir citādāk: kur esi izplānojis ielikt mikrofonus, tur, izrādās, ir VIP rindas krēsli, un gribēdams tur nevari ielikt mikrofonus, kas būtu ideālais halles rādiusa punkts.

Vai ir kāds šāds "ugunsgrēka" gadījums, ar ko tu varētu padalīties, par ko klausītājam nav ne nojausmas?

Bijušas reizes, kad tiešraides laikā nodeg viens no stereo kanāliem un koncerts tālāk tiek raidīts monovariantā. Ir gadījumi, kad jāraksta vairāki solisti, un dažas primadonnas, kad redz, ka viņām nav mikrofona (lai gan mēs lietojam tā sauktās platās kardioīdas, kuras var nolikt zināmā attālumā, un principā operdziedātājs no jebkura rakursa ieies šajā mikrofonā kvalitatīvi iekšā), noteikti pieprasa mikrofonu arī sev. Bet mums vairs nav, kur pielikt! Pults ir pilna! Bet nu – mēs to mikrofonu tomēr pielikām, vadu arī uzlikām, un viss bija kārtībā.

Var slīpēt līdz bezgalībai

Tu esi mācījies arī no senākajiem ierakstiem, kas nereti skan brīnišķīgi arī šodien? 

Jā, tolaik mūziķi daudz vairāk klausījās paši, kas notiek apkārt un arī cits citā. Mikrofonu bija mazāk, tie bija arī mazāk jūtīgi. Iespējas montēt bija pieticīgas, tāpēc mūziķi paši jau ļoti daudz izdarīja pašā ieraksta procesā. Līdz ar to nebija nepieciešama liela pēcapstrāde.

Šodien vienkārši visi pieraduši, ka visu sarakstīsim pa celiņiem, mikrofonus saliksim, kādus vajag, un tad skaņu režisors reizēm paliek ar nošu kaudzīti un domā, kā tagad to visu novest līdz galam. (Smejas)

Pēcapstrāde – ļoti labs vārds. Kurā brīdī tu zini, kad var likt punktu, vai arī pēcapstrādi var slīpēt līdz bezgalībai?

Var slīpēt līdz bezgalībai. Man tādā ziņā patīk tāda analogo pults laiku pieeja, kad viss, ko es uz pults sagriežu, ir šeit un tagad. Un ja beidzu to darbu un nāk kolēģis, viņš atkal visu pārtaisa pa savam, tātad man viss ir jāpabeidz līdz kādam zināmam brīdim. 

Montējot datorā, visu var jebkurā brīdī atvērt, turpināt, šis process reizēm tiešām ir bezgalīgs – līdz brīdim, kad zvana producents un saka, ka diskam jābūt gatavam.

Iepretim vēsturiskajam – pavisam laikmetīga tēma: mākslīgais intelekts. Vai tev ir kādas vīzijas vai bažas par tā ielaušanos tavā laukā?

Pēdējā skaņu režisoru kongresā Vācijā – ir tāds vācu skaņu režisoru apvienības rīkots skaņu režisoru kongress, kuru cenšos apmeklēt – šī tēma tika aktualizēta. Tika rādīti arī daži piemēri. Slavenākais, protams, ir Džona Lenona ieraksts, viens no "Bītlu" pēdējiem ierakstiem, kurā tika attīrīta viņa balss. Tur līdzekļi netika taupīti, un šis intelekts analizēja visus iespējamos grupas ierakstus, lai izvilktu viņa balsi kvalitatīvi ārā. Tāpat daudzi kolēģi rādīja, kā ar šī intelekta palīdzību var apstrādāt ierakstus. Bet tas viss bija vēl nedroši un īsti nesaprotam, kādam mērķim tas vajadzīgs. Filmās mēs redzam mākslīgā intelekta balss ieraksta tulkojumus, bet, kā rāda aptaujas, cilvēkiem tas nepatīk. Jo cilvēki tomēr grib dzirdēt aktiera dzīvo balsi.

Protams, arī mūzikā ir mākslīgais intelekts. Ja ļoti ātri kādai filmai vai reklāmai vajag sarakstīt mūziku, ir tādas programmas. Manā praksē pagaidām tas vēl nav nācis priekšā.

Es tagad pilnīgi diletantiski fantazēju: ar mūsu kolēģes Sandras Glāzupas balsi ir izdarīti visādi brīnumi. Bet, ja sakomplektētu visus Reiņa Zariņa ierakstus, viņš tiktu izanalizēts, priekšā tiktu nolikta partitūra, kuru pats Reinis nekad mūžā nebūtu redzējis, tad…

… tad atnāktu Reinis Zariņš un izdarītu to uzreiz vienā variantā un labāk.

Šai sakarā es arī domāju par montāžām, kur no 5, 6 un 10 variantiem pa gabaliņam tiek samontēts vislabākais, tomēr – kaut rezultāts ir ideāls, it kā vienas stīgas trūkst. Vai tu arī to jūti, vai tomēr ne?

Labi samontētā ierakstā, domāju, to īpaši nevajadzētu just. Skaņu režisors tomēr ļoti ilgstoši pie tā sēž un klausās, analizē un cenšas. Protams, ir situācijas, kad nav iespējams izdarīt tā, lai montāžas vietu nepamanītu. Ikdienas lietotājs to arī nepamanīs, bet profesionālis var pamanīt. Lai gan atkal citreiz ir tā, ka tās montāžas vietas vispār nemaz nav! Koncertā klavieru pedālis tiek atlaists vaļā, nospiests, skaņa pati pārtrūkst telpā…

Iz vēstures zināms stāsts par pianistu Artūru Rubinšteinu, kurš spēlēja un ierakstīja vēl perfolentē vai perfokartē, un tad, kad viss bija izdarīts, viņš vienkārši izklāja to garo rulli un sadūra tos caurumiņus tā, kā vajag. Vai tu arī vari tik smalkus darbus sadurt notīs?

Mēs darām tādus darbus, jā. Bet, nu – protams, labāk būtu to nedarīt. Tas ir ļoti laikietilpīgi, un kaut kas zūd no dzīvā izpildījuma. Vislabākais variants – ja visu var izdarīt vienā teikā, kā mēs to sakām. 

Mana vēlēšanās, piemēram, būtu attīrīt ierakstus no klepus un aplausiem nevietā.

Arī tādas programmas ir, bet nu arī jāskatās – tur ne vienmēr visu var iztīrīt, nezaudējot kaut ko no lietderīgās informācijas. (..)

Klepu un troksnīšus mēs tīrām ārā. Šodien tehnoloģijas to atļauj.

Vai tavs darbs un neskaitāmās tikšanās ar mūziķiem tev ir arī atklājušas mūziku, ko tu nebiji zinājis un kas tev ir iepatikusies?

Jā, man ļoti iepatikās fankmūzika! Protams, nebija tā, ka es to nezināju. Es zināju, bet nebiju ar to strādājis. Un tad mans televīzijas kolēģis Viktors Andrejevs, skaņu režisors, uzaicināja apskaņot fankmūzikas "Jam Session" "Dizzie" klubā. Tā es dažus gadus apskaņoju. Man prieks, ka mēs pat vairākus koncertus uztaisījām Latvijas Radio 3 "Klasika" alternatīvās mūzikas vakaros, un tie bija dzīvie koncerti, kurus vadīja Maruta Rubeze un Māra Šuba, un mums tīri labi veicās ar šiem ierakstiem. Tas bija interesants laika posms, jo džemošanā piedalījās burvīgi džeza mūziķi: Niks Gothams, Gints Pabērzs, Andrejs Jevsjukovs, Kārlis Lācis...

Vai tev ir bijuši gadījumi, kad ieraksts aiziet un ir gatavs ar vienu vienīgu reizi?

Ir tādi. Citreiz spiestā kārtā, jo vienkārši nav citu variantu. Interesants gadījums bija ar kori "Ave Sol": mums vajadzēja rakstīt Jāņa Kalniņa Rekviēmu Rīgas Domā, vienlaicīgi bija arī viņa pārapbedīšana Latvijā. Un vakarā šis disks jau atradās rūpnīcā. (Smejas) Tā kā mums bija tieši viens variants. Bet ir liels prieks, ja studijā sanāk mūziķi, saliekam mikrofonus, drusku pamēģinām, un viss. 

Piedzīvot maestro bēgšanu un aizdot kreklu Andri Nelsonam

Gadījumi iz dzīves ir tēma, ko gaida gan katrs lasītājs, gan klausītājs.

Viens no jautrākajiem gadījumiem bija tad, kad Imants Kokars ar kori "Ave Sol" aizbēga no ieraksta. Bija svētdienas vakars, mums notika ieraksti Svētā Franciska baznīcā. Lietains rudens vakars, samērā vēss, mums bija palikušas kādas 20 minūtes līdz ieraksta beigām, un maestro bija atnācis busiņā paklausīties mūsu veikumu un saka, ka vēl varētu kādu skaņdarbu ierakstīt – aizies tikai pie kora. Mēs ar inženieri sēžam, gaidām, gaidām, un klusums kādā brīdī paliek tāds, ka duras ausīs – nedzird ne čaboņu, neko. Vienā brīdī saprotu: kaut kas nav, kā vajag. Eju iekšā un skatos: kora vienkārši nav! Tikai nākošajā ieraksta reizē koristi pastāstīja, ka maestro bija ienācis iekšā, pielicis pirkstu pie lūpām un visiem parādījis, ka uz pirkstgaliem jāiziet ārā. Svētdienas vakars galu galā. Ko tad mēs vairs mocīsimies? (Smejas)

Un tagad jau varu atzīties, ka bija arī tāds gadījums, par kuru, ceru, mani neizmetīs no darba Latvijas Radio... Reiz neierakstīju "Klasikai" Irinas Arhipovas koncerta otro daļu ar 23 opusiem "Ave Maria".

Kā tas sanāca? Sanāca tā, ka man bija jāapskaņo "Jam Session" "Dizzi" klubā – tie bija gari vakari līdz pēdējam apmeklētājam 23 naktī. Man zvana Kārlis Pinnis, kolēģis, un jautā, vai nevaru ierakstīt simfonisko orķestri. Un tieši tajās dienās tas "Dizzi" klubs atradās Mārstaļu ielā "Melodijas" studijā apakšā, bet augšā bija orķestris. Es, protams, saku, ka varu to orķestri ierakstīt, mēģinu atteikt "Dizzi" klubam apskaņošanas lietas, bet nu, tā kā piektdien, sestdien visi skaņu režisori kaut kur strādā, protams, ka neviens nevar aizvietot mani. Un tad nu no rīta deviņiem līdz pieciem rakstīju simfonisko orķestri, pēc tam braucu pēc tehnikas un apskaņoju "Jam Session" līdz trijiem naktī, un pēc šīm abām diennaktīm, svētdienā, man bija koncerts Rīgas Domā, kur, kā likums, koncerti parasti bija apmēram stundu gari. Atceros, ka programmiņas tam koncertam nebija, es iegāju, apskatījos afišu, ka dzied Irina Arhipova, saliku mikrofonus, viņa tur bišķi pamēģināja, koncerts sākās ar gongu, kā jau Doma baznīcā, un tad…  es pamodos pēc 40 minūtēm. Skatos – skan aplausi un publika nāk ārā, un es inženieriem saku – vācamies nost. Viņi man vēlreiz pārprasa – vai tiešām vācamies nost? Jā, jā! Publika iet ārā, koncerti stundu gari, tātad viss ir beidzies. Bet izrādās, ka koncerta otrajā daļā bijusi visa tā sāls – 23 dažādu komponistu "Ave Maria"... 

Bija arī gadījums, kad mums bija jāraksta video sinhroni uz kādas mūzikas, kas bija jādiriģē Andrim Nelsonam. Viņš  bija kaut ko pārpratis un aizmirsis uzvilkt balto kreklu. Operators pamanīja, ka balts krekls ir skaņu režisoram Varim Kurmiņam, un tad nu skaņu režisoram tika šis krekls novilkts un atdots Andrim Nelsonam, lai varētu nofilmēt sižetu. Skaņu režisors tajā brīdī bez krekla sēdēja pie pults... (Smejas)

Vispār tevi patiesi ļoti bieži var redzēt ar baltu kreklu pie pults koncertā. Bet Andris kreklu atdeva atpakaļ?

Atdeva gan, jā! (Smejas)

Ko tu pats spēlē? 

Kā jau cilvēks, kas beidzis kordiriģentus, man bija jāspēlē klavieres. Otrais instruments, ko izvēlējos, bija trompete, ko nospēlēju 15 gadus. Paralēli tam visam es nodarbojos arī ar ģitārām, jo manā bērnībā nevarēja labas ģitāras dabūt, tad nu vajadzēja pašam to skaņu noņēmējus mēģināt iemānīt iekšā, un vairāk nodarbojos ar skrūvgriezi, nekā ar ģitāras tehnikas slīpēšanu. Bet šodien mājās ir dažāda veida ģitāras, pedāļi un pastiprinātāji, tikai nav laika.

Kad tu spēlē solo – vienatnē?

Reizēm ar dēlu uzspēlējam kopā, bet tas ir reti. Jo viņam pašam tagad sava grupa un savi plāni. Mēs tā kā par ierakstiem kaut ko lēnām domājam. 

Dēls Krišs, meita Elza, un mūsu mīļā kolēģe Dina Dūdiņa-Kurmiņa, tava dzīvesbiedre. Vai viņa dabū izjust tavu darbu? 

Viņa dabū ļoti just šo skaņu režisora darbu, jo ļoti daudz ko montēju mājās. Tādas aprautas frāzes reizēm ir ilgstoši – grupa "Cosmos" kaut kādas frāzes dzied fonā vai kādas čella skaņas.

Bet vēl vairāk viņa dabū just to, ka tevis vienkārši nav mājās, jo ik vakaru ir koncerti… Cik daudz tev dzīvē bijis gandarījuma līdzās nogurumam?

Pēc labi paveiktiem darbiem vienmēr ir gandarījums. Ar savu kolēģi Kārli Pinni kādreiz par šo tēmu runājām, ka to labi padarīto darbu nav varbūt tik daudz, cik gribētos, jo vienmēr ir kādi apstākļi, kas to ierobežo, un parasti tas ir laiks. Bet ir skaņdarbi, ieraksti un diski, par kuriem var palepoties un kas ir labi sanākuši. 

Savulaik patīkami bija sadarboties ar Valtu Pūci un Valta Pūces etnogrāfisko orķestri, tas bija ļoti radošs ieraksta process, ar brīnišķīgiem mūziķiem. Tas ir tāds starpžanrs – tā  sauktā postfolklora. Tad grupa "Rīsa zvejnieki", kas šajā pašā kategorijā būtu ietilpināmi – brīnišķīga sadarbība ar Zani Šmiti un ģitāristi Ilzi Grunti. Ne reizi vien bija arī tāds projekts kā "Rīgas dziesmas" – uzsvars uz tādām latviešu dziesmām, kas saistītas ar Rīgu, un paralēli tam visam bija mūsdienu Rīgas trokšņi, un tad mēs ar mikrofoniem skraidījām pa Vecrīgu un rakstījām visus šos mūsdienu trokšņus, mēģinājām salikt kopā ar šīm dziesmām, un tas arī ļoti labi izdevās.

"Klasikā" tie ir ļoti mīlēti ieraksti! 

Paldies! Un tad ir gandarījums arī par dažādiem kora ierakstiem. Šī pati kormūzikas antoloģija, Imanta Kokara mūža darbs. Ļoti veiksmīgi mums izdevās arī "Dievs, Tava zeme deg!" ierakstīt ar Jāni Sproģi un Egilu Siliņu, Aivaru Kalēju, vēlāk arī videofilma tika  nofilmēta šai versijai. Ļoti interesants iznāca Raimonda Paula cikls "Spuldzes un naktstaureņi", ko man sanāca dzirdēt pat pirmatskaņojumā, jo mēs pirmajā daļā ar zēnu kori dziedājām "Vītola stabules dziesmas", bet otrajā daļā šo ciklu dziedāja Latvijas Radio koris: tad, otrajā klasē mācoties, vēl nenojautu, ka šo ciklu varēšu ar pašu Maestro pie klavierēm ierakstīt šeit pat, Latvijas Radio 1. studijā. Izpildīja Stradiņa universitātes koris "Rīga".

"Grammy" un darbs kā hobijs

Arī vārdam "Grammy" tavā biogrāfijā ir noteikta vieta... 

Jā, ir tā palaimējies, ka man tas "Grammy" stāv mājās uz klavierēm. Tas bija tāds interesants ieraksts ar diriģenti Eimiju Andersoni un komponisti Lolitu Ritmani. Sākotnēji ierakstījām tikai mūsu meiteņu kori "Tiāra", kas bija paredzēts šī cikla koncerta variantam. Pat nenojautu, kas tas par projektu.

Un tad pēkšņi šis projekts nonāca Rīgā, un tas bija ļoti apjomīgs!

Man prieks bija par mūsu orķestra mūziķiem, sevišķi par sitaminstrumentālistu grupu, jo viņiem bija jāspēlē tādi ritmi, kādi latviešiem nav tik raksturīgi, bet viņi ar to tik brīnišķīgi tika galā! Tā nu šis ieraksts vainagojās ar "Grammy" balvu.

Pastāsti par saviem "sānsoļiem" no Latvijas Radio!

Tie pat nav sānsoļi, tie ir tāda loģiska secība. Pēc izdevniecībā "Balss" pavadītā laika mani uzaicināja kolēģis Mārcis Kreicmanis strādāt Latvijas Televīzijā, kur atbrīvojās viena skaņu režisora vieta. Tas arī bija tāds interesants laika posms: izgāju cauri visdažādākajām skaņu režijas izpausmēm – sākot no filmu dublāžām līdz hokeja mačiem. Protams, zinot to, ka mūzika man tā kā vairāk patīk, kolēģi vienmēr, protams, man iedalīja pārsvarā mūzikas darbus, bet vienmēr jau tā nevarēja – bija jāraksta arī kaut kas cits. Tas arī bija ļoti interesants laiks – piemēram, kriminālhronikas rakstīt.

Runājot par kino… Tas jau notiek pārsvarā šeit, Latvijas Radio pirmajā studijā, kad rakstām reizēm tā sauktos skaņuceliņus dažādām filmām. Vienu brīdi mūs bija britu kompānijas ļoti iecienījušas, arī vācu televīzijas "Sisī" seriāls, kas tagad Latvijas Televīzijā tiek raidīts – tā skaņu celiņu esam rakstījuši šeit. Arī kādai lielākai Holivudas filmai – novembrī mums vairāki ieraksti paredzēti.

Vai ir kas tāds tavā darbā, kas tev, šķiet, nekad nevarētu apnikt?

Nezinu, vai tas ir labi vai slikti, bet darbs man vienlaikus ir arī hobijs, man tas patīk un līdz ar to arī neapnīk.

Vienmēr ir interesanti. Jā, ir reizes, kad nogursti no kādām neveiksmīgām ierakstu sesijām, kad jūti, ka kaut kas īsti nav, bet rezultāts tomēr jādabū gatavs. Bet lielos vilcienos nav garlaicīgi, nē.

Vai tu spēj, klausoties ierakstu, atšķirt, kurš ir tā skaņu režisors – Modris Bērziņš, Normunds Slava vai tu pats? 

Savus ierakstus apmēram atpazīstu. Kādreiz drīzāk tos esmu piemirsis. Bet es par to nedomāju. Vairāk klausos mūziku tajā brīdī. Protams, novērtēju skaņu režisora darbu, sevišķi popmūzikā, ja tie ir kādi veiksmīgi efekti. Akadēmiskajā mūzikā tā tomēr ir vairāk vai mazāk kā dokumentālā filma: mēs fiksējam to brīdi, mēs varbūt kaut ko akustiski palīdzam solistiem ar telpu, tomēr tā vairāk ir tāda dokumentēšana. Mākslinieciski radošāk varam izpausties popmūzikā.

Mūziķiem ir gan plāni, gan sapņi. Vai arī tev ir savi sapņi skaņu režijā?

Īstenībā tas ierakstu process pašlaik ir tik intensīvs, ka spēj tikai ķert un grābt to, kas notiek. Vienmēr modē aktuāla ir daudzkanālu skaņa, daudzdimensiju skaļruņi, ieraksti. Bet jautājums – vai cilvēki mājās šos skaļruņus var adekvāti izvietot? Ja es to ierakstu studijas apstākļos veikšu, vai mājās tas skanēs tieši tā? Jo, kā mēs redzam, pārsvarā visi mūziku klausās austiņās. Taču vienmēr jau kaut ko var eksperimentēt. Man gribētos, lai Rīgā beidzot būtu laba koncertzāle, kurā varētu ļoti labi ierakstīt simfonisko orķestri, kur skaņa izveidotos jau gaisā, kur nevajadzētu mākslīgi veidot balansu, bet kur šis balanss būtu tāds, kā to redz diriģents un kā klausītājs to dzird zālē. Lai nebūtu jācīnās ar to visu.