Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā "Vai zini?" kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Mūzika tiešām skanēja visur. Lielajās koncertzālēs, teātros, svinīgos valsts un privāto uzņēmumu, arī dažādu biedrību pasākumos, sanatorijās, Radiofona ikdienas programmās, skaņuplatēs, deju plačos un, protams, kafejnīcās un restorānos.
Mūziķi paši apvienojās dažādās biedrībās, maksāja biedra naudas savai sociālajai aizsardzībai, arī cīnījās viens pret otru. Jā, jā!
Deju plaču un dažādu vienreizēju pasākumu mūziķi cēla pretenzijas pret Operas vai Radiofona orķestra mūziķiem, ja tie pieņēma piedāvājumus blakusdarbiem un atņēma darbu izklaides nišā strādājošajiem.
Tas gan nenozīmēja, ka kafejnīcās vai sanatorijās spēlējošie mūziķi vienmēr bija profesionāli vājāki. Nebūt ne! Arī vēl jaunais Leonīds Vīgners (1906–2001) regulāri diriģēja Ķemeru simfonisko orķestri, izglītojot Ķemeru sanatorijas viesus. Talantīgais vijolnieks Bruno Čunčiņš (1894–1978) sajūsmināja gan smalko restorānu un kafejnīcu apmeklētājus, gan sekmīgi uzstājās Radiofona programmās un veica arī skaņuplašu ierakstus.
"Mariss Vētra iedziedājis valšus un tango no jaunās skaņu filmas "Pavasara pasaka". Orķestra pavadījumus visām platēm izpilda populārā Bruno Čunčiņa orķestris. Pats Bruno arī iespēlējis brīnišķus valšus uz havajas ģitāres," pauž 1934. gada laikraksts "Bohēma", informējot savu auditoriju par skaņuplašu izdevējfirmas "Homophon" laidieniem.
Kafejnīcu un restorānu orķestru repertuāra izvēle liecināja arī par Rīgas publikas gaumi un interesēm. Protams, ka daudz tika spēlēta tā saucamā populārā mūzika, jaunmodīgā džeza mūzika, bet, piemēram,
kā vēsta kāda "Café De L'Opéra" reklāma, "pirmklasīgs zalona orķestrs Čunčiņa kunga vadībā" piedāvājis apmeklētājiem baudīt ko klasiskāku, elitārāku – Žila Masnē svītu "Gleznainie skati", Anrī Vjetāna "Sapņojumu, Antonīna Dvoržāka "Slāvu deju" nr.10 un citus darbus.
Ilgu laiku tieši Bruno Čunčiņš vadīja "Café De L'Opéra" orķestri un veidoja arī šīs iestādes reputāciju. Par kafejnīcas gaisotni un tās statusu izsmeļošu ieskatu sniedz 1927. gada laikraksts "Jaunā Nedēļa Nr.13". "Starp mūsu galvaspilsētas kafejnīcām "Café De L'Opéra" bez šaubām ieņem pirmo vietu. Tā sakot, mūsu metropoles kafejnīcu karaliene. (..) "Café De L'Opéra" tiek apmeklēta no tā saucamās "labākās publikas".
Tur sēd nopietnais diplomāts, oficiālais politiķis; viņu apmeklē tirgotāji, mākslinieki, rakstnieki un beidzot sabiedrības "tutti-frutti", – cilvēki, kuri nav ne viens, ne otrs no minētajām sabiedrības šķirām, un kuri tomēr ir viss kopā:
viņi ir "diplomāti", spriež par politiku, viņi tirgojas, – pērk un pārdod visu; bijuši gadījieni, kad viņi mēģinājuši pārdot amerikāņiem Basteja kalnu un Pētera baznīcas torni, – ar vārdu sakot, šiem cilvēkiem ir universālas spējas. Redzamu vietu starp kafejnīcas apmeklētājiem ieņem dāmas. Pēdējās ierodas parasti ap plkst. 5 vakarā, ir allaž eleganti ģērbušās un cenšas griezt uz sevi apmeklētāju uzmanību. Tur ierodas laulenes ar un bez vīriem, stundām ilgi sēd tā saucamās "laimes meklētājas" un arī tādas, kurām viņu dzīves nodomus un uzdevumus izpauž krāsotie vaigi un "izsalkušie"’ skati.
Zolīdais "Café De L'Opéra" gaiss un atmosfēra priekš dāmām ar plašajiem dzīves uzskatiem apgrūtina viņu nodomu realizēšanu, jo var droši apgalvot, ka flirtam uzplaukt "Café De L'Opéra" nākas grūti.
Direkcijas aizrādījumi un mājieni ātri vien "notušē" uzkrītošās līnijas, un flirta kultam gribot negribot jānozūd kā miglai austošā rītā. "Café De L'Opéra" pievilkšanas punkts blakus plašajām, greznajām, eiropiskā gaumē ierīkotām telpām un pirmklasīgajiem pasniegtiem konzumentiem [domāts: ēdieniem – red.] ir arī tās salona orķestris, populārā un no klausītajiem iecienītā vijolista Čunčiņa vadībā. Šā orķestra mūzikas priekšnesumi var valdzināt pat visizlutinātākā klausītāja ausis. Čunčiņš ir tiešām meistars savā intīmās un vieglās mūzikas specialitātē. Viņa vijole raud un smejas.
Tas pats sakāms arī par citiem orķestra dalībniekiem: katrs ir savā sarga vietā un kopsummā sniedz ļoti patīkamu mākslas interpretāciju.
Visu šo rezumējot, varam konstatēt, ka "Café De L'Opéra" reprezentē cienīgi mūsu metropoli, jo ārzemnieks, kurš ir pirmoreiz Rīgā, iegūst tur arī pirmos iespaidus no mūsu metropoles."
Diemžēl Otrā pasaules kara rezultātā daudzi talantīgie mūziķi bija spiesti pamest dzimteni, to skaitā arī Bruno Čunčiņš. Viņš mira Amerikā. Arī tādu smalku restorānu ar dzīvo orķestri, kas spēlētu klasisku repertuāru, Rīgā vairs nesameklēt, bet mūziķi jau mums ir un arī kafejnīcu Rīgā netrūkst. Varbūt ir vēl cerība ieraudzīt reklāmu ar tekstu "šovakar spēlēs pirmklasīgs orķestris tāda un tāda mākslinieka vadībā"?