Atspere

Mākslinieks un pedagogs Bruno Birmanis: Es laikam esmu tāds bērnišķīgs optimists

Atspere

Šovakar — "Spēlmaņu nakts"! Saruna ar teātra kritiķi, žūrijas priekšsēdētāju Ati Rozentālu

Latvijas patriots no Kalifornijas. Multiinstrumentālists un producents Andris Matsons

Latvijas patriots no Kalifornijas. Multiinstrumentālists un producents Andris Matsons

"Līdz šim neesmu piedzīvojis, ko nozīmē svinēt Latvijas dzimšanas dienu Latvijā. Tāpēc šobrīd, novembrī, Latvijas valsts svētku laikā, izjūtu pat lielāku patriotismu nekā vasarā, kad ir Dziesmu svētki," atzīstas Andris Matsons – latvietis, kurš dzimis Kalifornijā, komponistes Lolitas Ritmanes un viņas dzīvesbiedra Matsona ģimenē. Arī Andris ir mūziķis – multiinstrumentālists un producents. 16. novembra vakarā Rīgas Latviešu biedrībā viņš vadīja "2 x 2" nometnes 60 gadu jubilejas balli.

Andris Matsons: Jāsaka paldies manam vectētiņam, jo viņš mani tā kā piespieda, lai brauktu uz pirmo "2 x 2" nometni, kas notika Latvijā. Uzaugu Losandželosā, mana saikne ar Latviju bija tāda, ka es uz šejieni braucu ciemos, piedalījos Dziesmu svētkos, bet visi mani draugi bija vai nu no Amerikas, vai arī nebija manas paaudzes cilvēki – tie bija mammas draugi vai kā tamlīdzīgi.

"2 x 2" nometne bija mana pirmā iespēja satikt latviešu vienaudžus, un tieši nometnē pirmoreiz sapratu, ka šeit, Latvijā, ir spēcīgi jaunieši, kuri ir radoši un spēj paveikt jaukas lietas – tādi, kuri ne tikai dzied tautasdziesmas vai dejo tautas dejas, bet kuri rada svaigu enerģiju!

Šo atziņu "2 x 2" man uzdāvināja, un, tieši šai nometnei pateicoties, šodien man ir tik tuvas saites ar Latviju. Jo līdz tam gāju svētdienas skolā, iesaistījos vasaras nometnēs, bet tā nebija mana ikdiena kā tagad. 

Signe Lagzdiņa: Ja cilvēkam, kurš nekad nav bijis "2 X 2" nometnē, tev dažos vārdos būtu jāizstāsta, kas tajā notiek?

Grūti aprakstīt to vārdos – tā vienkārši ir Sajūta! Kaut kas pa vidu semināram un nometnei. Mums ir projekti, kuros vairāk darbojamies ar rokām: ir gan podniecība un stikla vitrāžu veidošana, tāpat dziedam korī. Bet tad ir arī dažādas lietas, kuras sauc par ievirzēm: tur vairāk domājam par ikdienas problēmām, kas mums jārisina. Ir vēl dažādas aktivitātes – danči, iepazīšanās spēles. Ārpus Latvijas, piemēram, Amerikā neesmu redzējis šādas nometnes, kurās tiktu iesaistīti jaunieši no 18 līdz 30 gadu vecumam.

Parasti nometnes vairāk domātas bērniem, aizmirstot, ka arī no 18 līdz 30 gadus veciem jauniešiem ir vēlme atrast jaunus draugus un sajust sevī iekšējo bērnu, atceroties, kā mums klājās, nometnēs uzaugot.

Droši vien tev reti gadās būt Latvijā tieši novembrī, kad Latvija svin dzimšanas dienu. Kā Amerikā svinat mūsu valsts svētkus? Kādas ir tavas ģimenes tradīcijas?

Faktiski šī ir mana pirmā reize Latvijā ārpus vasaras sezonas. Līdz ar to neesmu piedzīvojis, ko nozīmē svinēt Latvijas dzimšanas dienu Latvijā. Tā man vienmēr asociējas ar latviešu namu Losandželosā, kur parasti bija kaut kādi priekšnesumi. Bet būt šeit un redzēt, cik skaisti izgaismota ir Latvija novembrī, arī godināt Lāčplēša dienu – tā man bija pirmā pieredze. Tā nav tik liela tradīcija Amerikā. Līdz ar to gandrīz lielāku patriotismu sajūtu tieši šobrīd, nevis vasarā, kad ir Dziesmu svētki.

Vai atceries, kad tevi pirmo reizi piesēdināja pie kāda instrumenta? Kad sākās tava interese par mūziku? 

Uzaugu muzikālā ģimenē, līdz ar to pat neatceros, kad pirmoreiz piesēdos pie klavierēm – tas droši vien notika desmit dienu vecumā... (smejas)

Sāku ar klavierēm. Abi mani vecāki ir mūziķi, un viņi vēlējās, lai es atrastu pats savu ceļu mūzikā. Viņi nekad mani uz to nespieda, bet viņi bija klāt, līdz ar to man gluži vienkārši nebija citas izvēles… Pateicoties viņiem, manās attiecībās ar mūziku valda mīlestība, nevis uzspiestība.

Bet pamatā tu esi trompetists?

Jā, kad sāku mācīties mūzikas skolā, sāku apgūt trompeti. 

Bet vispār šobrīd tu esi multiinstrumentālists: tad tev rokā ir akordeons, tad ģitāra, tad basģitāra, tad flauta, tad esi pie taustiņiem... 

Un tā jūtos laimīgs! Ikdienā esmu mūzikas producents, darbojos grupā "Moonchild", un tajā mēs cits citu atbalstām jaunu instrumentu apgūšanas procesā. Bet ar visiem šiem instrumentiem bijusi tāda situācija:

piemēram, kādā ierakstā gribu ģitāru. Zvanīt kādam? Nē, labāk pamēģināšu pats. Un rezultātā esmu divkārtējs ieguvējs –

izvairos no garlaicības, kāda pārņem, spēlējot tikai vienu instrumentu, turklāt man patīk tā sajūta, ka sāku apgūt jaunu instrumentu – atklājas vesela nezināma pasaule! Līdz ar to radu jaunas kompozīcijas, kuras varbūt nebūtu sakomponējis, spēlēdams tikai klavieres. Man šī sajūta ir tik svarīga – lai mūzika ir svaiga un interesanta arī man pašam.

Grupa "Moonchild" radusies pirms 12 gadiem, tad arī klajā nāca jūsu pirmais albums. Kāda ir jūsu ikdiena? Un kā jūs visi trīs satikāties? 

Satikāmies universitātē: visi mācījāmies džeza skolā, es spēlēju trompeti, bet pārējie divi kolēģi – saksofonu. Šajā skolā bija tāda enerģija! Turklāt tolaik visi studenti klausījās nevis džezu, bet gan soulmūziku un R'n'B. Tas mums šķita visaizraujošāk. Radās vēlme arī pašiem sacerēt mūziku.

Sākām ar vienu dziesmu, un gāja tik labi – bija sajūta, ka mēs viens otru saprotam. Mums nebija jākomunicē ar vārdiem, vienkārši mums bija līdzīga gaume.

Vēlāk tas pārtapa par mūsu ikdienu un darbu, ar kuru pelnām naudu.

Tātad ikdienā satiekaties un tas ir regulārs darbs?

Tagad visdrīzāk ir tā, ka satiekamies tad, kad ir vajadzība. Jo mums visiem tagad sācies jauns dzīves posms, vienam ir bērni. Ja ierakstām jaunu albumu, satiekamies reizi nedēļā, bet pārsvarā strādājam ar e-pasta starpniecību. Mums ir trīs studijas, un cits citam sūtām dziesmas. 

Pirms diviem gadiem bijāt arī Latvijā, koncertzālē "Palladium". 

Tas bija sapnis! Kad sākām biežāk koncertēt, domāju – kā mēs varētu uzstāties Latvijā? Kolēģi arī nebija redzējuši Latviju, un es gribēju būt viņiem kā gids. Man vienkārši prieks, ka tā sanāca.

Koncerts toreiz bija pārpildīts. Šobrīd rakstāt jaunu mūziku, un ierakstos būs arī latviešu stīgas.

Būs...

Man bija zosāda visas ierakstu sesijas garumā! Tā kvalitāte, līmenis Latvijas mūziķiem ir tik augsts... Esmu sajūsmā, ka varu iesaistīt viņus šajā projektā.

Un kādā stilā top jaunākie ieraksti?

Vārdos grūti aprakstīt. Mēs tagad dzīvojam tādā postžanru pasaulē. Pamatā būs "Moonchild" skaņa – tātad soulmūzika, R'n'B, bet ar orķestra elementu.

Pastāsti par savu solo mākslinieka karjeru, jo ar "Moonchild" vien, izrādās, tev nepietiek.

Grupā nevaru izpaust visas savas muzikālās identitātes šķautnes: "Moonchild" ir tāda R'n'B grupa, bet man ir arī citas intereses, kas nesaistās ar grupu. Tādā ziņā mēs cits citu atbalstām – katram ir savi solo albumi. Ilgus gadus pats sevi uzskatīju tikai par instrumentālistu: spēlēju, bet dziedāja kāds cits. Ļoti kautrējos nostāties priekšplānā un dziedāt pats savas dziesmas. Esmu pateicīgs ģimenei un draugiem, kuri mani iedrošināja un mudināja uzdrīkstēties – ka es varu radīt [un izpildīt] arī pats savu mūziku. Savas pirmās dziesmas radīju pandēmijas laikā, un tagad sākas jauns posms ar jaunām dziesmām. Ja uzskatām dzīvi par [lugu ar] vairākiem cēlieniem, šis ir mans otrais cēliens. Pirmais bija "Moonchild", bet tagad jūtu, ka tuvāk pie sirds ir solomūzika.

Un arī tajā ir daudz slāņu. Ieskanas tromboni, stīgas. Kā tas viss saliekas kopā? Ierakstā visu liec atsevišķi, bet kas notiktu, ja tu rīkotu solokoncertu?

Laimīgā kārtā man ir liela pieredze ar "Moonchild", esam uzstājušies vairāk nekā tūkstoš koncertos, līdz ar to zinu, kā pārtulkot ierakstu dzīva koncerta stilā. (..)

Bet kā ir ar to producēšanu? Lai mūziķis savu mūziku tālāk nodotu publikai, nepietiek tikai ar to, ka tu burvīgi iespēlē skaņu celiņu un visu skaisti nostrādā – svarīga ir arī lielā producēšanas mašinērija. Vai jums ir producenti, kas jūs atbalsta, vai tomēr ar to cīnāties paši?

Mums ir mūzikas ierakstu kompānija, kas palīdz "Moonchild" lietās, bet pārsvarā

mūsu veiksmes formula ir... veiksme: proti, lai kļūtu veiksmīgs šajā nozarē, svarīgs ir īstais laiks un veiksme. Mums laimējās, ka mūsu pirmajai dziesmai, kuru izdevām, bija klausītāji, kuri meklēja tieši šāda stila mūziku.

Ja mēs sāktu šodien, droši vien nebūtu tik veiksmīgi. Tā ka visā šajā procesā visa atbildība negulstas tikai uz mani. Bet lietas, kas ir manā kontrolē – varu turpināt radīt savu mūziku. Ja uz mūzikas pasauli attiecinām līdzību ar pokera spēli, tad, jo vairāk tu spēlē, jo lielāka iespēja, ka tev laimēsies. Vienmēr esmu uzskatījis: svarīgi turpināt komponēt un izdot mūziku, gan nāks tā dzirkstele un brīdis, kad kaut kas notiek. 

Tā gan: jo nepietiek jau ar to vienu ideālo ierakstu un tavām gaidām, ka to sadzirdēs... Starp citu, Latvijā mazliet sūkstāmies, ka tieši populārās mūzikas žanru pārstāvji vairāk ir pazīstami lokāli, viņu vārdi nav pazīstami ārpus mūsu valsts robežām. Reizēm šķiet, ka nepieciešams lielāks finansējums. Kā tev šķiet – kas ir nepieciešams, lai laba mūzika tiktu sadzirdēta?

Lielākajiem popmūzikas māksliniekiem ir daudz naudas, ko viņi šiem mērķiem var izmantot, mums tādu resursu nav.

Bet internets nodrošina to labo iespēju, ka tad, ja radi ko tiešām spēcīgu, vari atrast domubiedrus. Tā noticis arī ar mūsu grupu – neesam  pasaulslaveni, bet esam atraduši pietiekoši daudz cilvēku, kuriem patīk šāda mūzika.

Un viņi nav tikai no Amerikas, bet visas pasaules. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti