Kultūrdeva

"Kultūrdeva"

Kultūrdeva

Randiņš ar Eņģeļa kultūrbildinājumu

"Kultūrdevas ābecē" šellaka plates no "Bellaccord" laikiem

1930. gadu Latvijas mūzikas industrijas veiksmes stāsts – rūpnīca «Bellaccord Electro»

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

No kā tikai 20. gadsimtā cilvēki nav klausījušies mūziku – skaņu plates, magnetafona lentes, vēlāk audiokasetes, bet 1980. gadu beigās likās, ka neko labāku par kompaktdiskiem jau nu tiešām neizgudros. Tomēr laikā, kad mūzikas atskaņošana kļuvusi lielākoties digitāla, cilvēki atkal atgriežas pie kaut kā īsta un taustāma – patīkami čerkstošajām skaņu platēm. Izrādās, agrāk plates Latvijā ne tikai klausījās, bet arī – ražoja! 1930. gados pasaulē valdošās ekonomiskās krīzes dēļ Latvijā tika noteikti importa ierobežojumi, kas palīdzēja attīstīties vietējai ražošanai.

Kultūras ABC

LTV “Kultūrdevas" ABC skaidro ievērojamu Latvijas kultūras faktu vēsturi un nozīmi.

1931. gadā Latvijas lielākā apgāda "Grāmatu draugs" īpašnieks Helmārs Rudzītis nolemj izmēģināt roku vēl kādā nozarē un atver šellaka skaņu plašu rūpnīcu "Bellaccord Electro". Tagad Latvijas mūziķiem vairs nebija jādodas ierakstīt skaņdarbu uz Berlīni vai Londonu, bet viņi to varēja izdarīt šeit pat – Rīgā.  Rūpnīca "Bellaccord Electro" atradās bijušās elektronu lampu rūpnīcas "Lukss" teritorijā Kalnciema ielā 40. Rūpnīcas administratīvā ēka celta nacionālā romantisma stilā ar stāvu kārniņu jumtu pēc ievērojamā arhitekta Konstantīna Pēkšēna projekta, bet fabrikas ēkas veidotas racionālā ķieģeļu arhitektūrā. Vēlāk "Bellacord Electro" atver arī savus plašu veikalus Grēcinieku ielā 25 Vecrīgā un Liepājā – Graudu ielā 45, kā arī – nodibina pat filiāli Tallinā!

"Bellaccord Electro" kļūst par vadošo skaņuplašu fabriku Baltijā, kas nodrošina visu ar skaņuplašu ierakstīšanu saistīto procesu, sākot no mūziķu uzrunāšanas līdz plašu tirgošanai.

Populārākie no "Bellaccord Electro" izdotajiem izpildītājiem ir Brāļi Laivinieki, Jānis Āre, Alfrēds Vinters, Mariss Vētra un citi. Vispopulārākā izdotā skaņuplate – "Šalc zaļais mežs" vienā un "Brūklenājs" otrā plates pusē – Alfrēda Poriņa izpildījumā.

Rūpnīcā ar vācu firmas "Neumann" (tagad zināms kā augstas kvalitātes profesionālo mikrofonu ražotājs) iekārtām sākotnēji ražoja 25 centrimetru diametra skaņuplati, kurai katrā pusē varēja ierakstīt 3 minūtes garu skaņdarbu. Mazumtirdzniecībā šāda skaņuplate maksāja aptuveni 2,50 latus. Nelielos apjomos izdeva arī 30 centimetru diametra plates ar profesionālo mūziku un koncertierakstiem, kuru ierakstu garums katrā pusē varēja sasniegt pat 5 minūtes. Importa plates tajā laikā esot maksājušas ap 4 – 5 latus, bet ekskluzīvi simfoniskie ieraksti – pat 20 latus.

Tā kā 1930. gadu otrajā pusē sāka trūkt izejmateriālu, cilvēki tika aicināti pievērsties tam, ko mūsdienās sauc par "zero waste" jeb bezatkritumu dzīvesveidu, un nodot savas vecās skaņuplates, saņemot iespēju ar atlaidi iegādāties jaunas.

Vidēji fabrikā tika drukāti 80 tūkstoši plašu gadā un laikā līdz 1944. gadam izdoti 1059 dažādi skaņu ieraksti. Tieši "Bellacord Electro" darbības rezultātā skaņuplašu eksports Latvijā līdz 2. Pasaules karam trīs reizes pārsniedza importu, eksportējot plates uz Igauniju, Somiju, Ķīnu, Lietuvu un Zviedriju.

PSRS okupācijas laikā fabrika pārgāja valsts īpašumā, iegūstot nosaukumu "Rīgas skaņuplašu fabrika". Rūpnīca laika gaitā saukta par "Baltiju", "Līgo", bet vēlāk, apvienojot to ar citām PSRS skaņu plašu rūpnīcām, ieguva Vissavienības firmas "Melodija" nosaukumu, kas bija lielākais šāda veida uzņēmums pasaulē un gadā saražoja 135 miljonus skaņu plašu. 1960. gados apritē parādījās polivinilhlorīds, un šellaka plates tika aizstātas ar vinila platēm, kas bija vieglākas, izturīgākas, un tajās varēja ierakstīt garākus skaņdarbus. 1990. gadā pēc neatkarības atgūšanas rūpnīca nonāca Latvijas īpašumā, un līdz 1999. gadam darbojās kā SIA "Ritonis".

Līdz ar jaunās tūkstošgades iestāšanos beidzās arī skaņu plašu ražošana Latvijā.

Diemžēl ar vecajām platēm dīdžeji diskotēkās nevar skrečot, jo plates ir biezākas un citā ātrumā – uz ārzemēs populārajiem 45 apgriezieniem minūtē Latvijā pārgāja tikai 1960. gadu sākumā. Par leģendu jau kļuvis skaņu plašu kolekcionārs Atis Gunivaldis Bētiņš, kurš ar skaņuplatēm kļuvis gluži apsēsts jau bērnībā pēc tam, kad viņa māte nocēlusi no skapjaugšas patafonu un atskaņojusi Reitera kora dziedāto "Klusa nakts, svēta nakts". Bētiņa kolekcijā ir vairāk nekā 4000 skaņuplašu, Kuldīgas pusē Birzniekos viņš izveidojis Latvijas skaņuplašu muzeju, Latvijas Radio izskanējuši 30 viņa radioraidījumi par "Bellaccord" izdotajām platēm, ar viņa svētību un iesaisti izdota "Bellacord" skaņuplašu izlase kompaktdiskos, kā arī viņš sarakstījis grāmatu "Latvijas skaņuplašu vēsture" divās daļās. Tieši pateicoties viņa vēlībai Latvijas Nacionālajai bibliotēkai bija iespēja daļu no Latvijas skaņuplašu vēstures bagātīgā mantojuma digitalizēt. Diemžēl 2020. gada nogalē Bētiņa kungs devies mūžībā. Nacionālās bibliotēkas krājumā ir vairāki simti 20. gadsimta pirmajā pusē izdotu šellaka skaņuplašu – kā viens no kolekcijas retumiem tiek minēts ieraksts ar Kārļa Ulmaņa runu Rīgas Radiofonā pēc tam, kad viņš bija veicis apvērsumu 1934. gadā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti