Grupas "Billy Talent" mūzikai, manuprāt, vislabākais apzīmējums ir alternatīvais roks, kam piemīt gan panku dumpinieciskums, gan progresīvajam rokam raksturīgais melodiskums un daudzdaļu kompozīcijas, gan popmūzikai raksturīgais lipīguma elements. Viszināmākais no "Billy Talent" albumiem ir 2006. gadā izdotais "Billy Talent II", kurā bija tādi singli kā "Red Flag", "Fallen Leaves", kas ļoti labi raksturo tā laika rokmūziku.
Grupa sola, ka koncertā "Palladium Riga" izskanēs nedaudz no visas "Billy Talent" diskogrāfijas, tajā skaitā no jaunākā albuma "Crisis of Faith", kuru producējis grupas ģitārists Ians D'Sa (Ian D'Sa). Jāatzīmē, ka viņa devums kā ģitāristam, izveidojot prātā paliekošus ģitāras rifus un spilgtus solo, līdzās vokālista Bendžamina Kovaleviča (Benjamin Kowalewicz) balsij ir tie elementi, kas veido grupas skanējumu, ko nesajaukt ne ar ko citu. Pirms grupas došanās tūrē ar Ianu D'Sa īsi sazvanījāmies.
Aiga Leitholde: Viens no jūsu populārākajiem albumiem ir "Billy Talent II", kas savā veidā raksturo konkrētās, šajā gadījumā trīsdesmitgadnieku, paaudzes klausītājus. Kā redzi šīs atšķirīgās paaudzes, kas klausās "Billy Talent" mūziku?
Ians D'Sa: Manas paaudzes mūzika deviņdesmitajos bija grandžs. Šobrīd albumam "Billy Talent II" aprit 20 gadi; atskatoties uz šo laiku, prātā nāk ilglaicīga smagās mūzikas un rokmūzikas scēna. Tajā laikā iznāca vairāki nozīmīgi albumi kā, piemēram, "Green Day" albums "American Idiot", "My Chemical Romance" albums "Black Parade". Roks bija masu publikas gaumē, šobrīd tā vietu ieņēmis hiphops. Toreiz tas bija savādāk, un mēs esam priecīgi piederēt tā laika paaudzei un just, ka šis albums kaut ko nozīmē mūsu faniem, ka tas ir daļa no viņu dzīves skaņu celiņa. Kas attiecas uz jaunāku paaudžu klausītājiem, atskatoties uz mūsu iepriekšējām divām koncerttūrēm, tās apmeklēja plaša demogrāfija – vecāki ar bērniem, jauni un veci. Ir patīkami apzināties, ka kļūstam par grupu, kuru klausās no paaudzes paaudzē.
Jau pieminēji rokmūzikas augšas un lejas. Kā "Billy Talent" pārdzīvoja rokmūzikas popularitātes lejupslīdi, ko īpaši varēja izjust pēdējos desmit gados? Citas rokgrupas mainīja stilistiku – piemēram, kļuva elektroniskākas.
Cilvēki, kuriem patīk rokmūzika un mūsu grupa, turpinās to klausīties neatkarīgi no tā, kas konkrētajā brīdī būs populārs. Līdz ar to mums jautājums par skanējuma mainīšanu, lai kļūtu populārāki un iederētos masu mūzikā, nebija aktuāls. Protams, esmu redzējis, kā rokgrupas pielāgojas – dažkārt tas nostrādā, dažkārt ne. Arī mēs esam atvērti pārmaiņām – esam izmēģinājuši dažādas instrumentācijas, piemēram, Deivids Kempbels (David Campbell) dziesmu "The Wolf" aranžēja orķestrim. Esam izmantojuši arī elektroniskās mūzikas elementus, bet pašos pamatos mūsu grupai ir sava īpašā skaņa, to izmainot mēs vairs neizklausītos pēc sevis. Galu galā mūsu klausītāji gribēs dzirdēt mūziku, kuru veido ģitāras, bungas un balss – tas ir mūsu nemainīgais kopums.
Savā daiļradē "Billy Talent" ir bijuši dumpīgi, arī jūsu jaunākais ieraksts nav izņēmums. Kuru no dziesmām tu izceltu to protesta un sociālā konteksta dēļ?
Jā, šādu dziesmu, jo īpaši mūsu pēdējā albumā, ir daudz. Piemēram, "Reckless Paradise" vēsta par klimata izmaiņām, ieroču vardarbību. Dziesmas "Reactor" un "Judged" vēsta par cilvēktiesībām. Mēs ierakstos apzināti runājam par sociāliem jautājumiem – tas ir mūsu veids, kā paust savu nostāju. Mums ir svarīgi runāt par problēmām, kuras izjūt cilvēki visā pasaulē. Īpaši pandēmija bija kaut kas tāds, ko mēs visi kopā izdzīvojām, un par tās sekām vēl runāsim gadiem uz priekšu. Piemēram, šeit, Kanādā, cilvēki saskaras ar garīgās veselības problēmām, slimnīcas ir pilnas.
Piekrītu, pasaule šķiet tik atšķirīga, bet dienas beigās mēs dalām vienu sāpi. Turpinot ar gaidāmo Eiropas tūri, esmu dzirdējusi, ka "Billy Talent" ir īpašā cieņā tieši Vācijā. Kādēļ tā?
Šķiet, tas ir tamdēļ, ka Vācija bija viena no pirmajām vietām, kas mūs pieņēma ārpus Kanādas. Pirms tam bijām tūrējuši ASV, Lielbritānijā un devāmies uz Eiropu. Vācu fani mūs iemīlēja, un viens no iemesliem, iespējams, varētu būt tāds, ka koncertējām kopā ar grupu "Beatsteaks", kuriem esam pateicīgi par šo mīlas afēru ar Vāciju, kas turpinās vēl joprojām.
Kad esi tūrē, kas tev ir svarīgi, lai justos labi?
Jā, tūres var kļūt nogurdinošas, tādēļ svarīgi ir ēst veselīgi un staigāt, apmest loku caur pilsētu – tas būs pirmais, ko darīsim Rīgā. Gaidu, kad varēšu apskatīt pilsētu. Būt tūrē vēl joprojām ir jautrākais veids, kādā ceļot un vienlaicīgi arī strādāt.
