Anna Marta Burve: Vai ir kāda īpaša pieredze vai atziņas, ar kurām jūs vēlētos dalīties ar Eiropas auditoriju? Īpaši attiecībā uz to, kā jūsu mūzika varētu rezonēt ar cilvēkiem no dažādām kultūrām?
Ouens Palets: Nē, man nav nekādu konkrētu domu par to. Tomēr tas ir interesanti, jo man ir daži draugi, kas ir ieinteresēti šajā tēmā. Piemēram, mans draugs Džarons Frīmens Fokss īpaši interesējas par igauņu mūziku. Viņš spēlē igauņu tradicionālo mūziku uz savas vijoles, un es redzēju viņa koncertu pagājušajā vasarā, kur viņš izpildīja šo igauņu mūziku. Pēc tam viņu uzaicināja uz Tallinu arī tur nospēlēt kādu koncertu. Es neesmu pazīstams ar latviešu mūzikas tradīcijām, bet zinu par Hārdinga vijoli un norvēģu un zviedru mūziku un tamlīdzīgām lietām. Jā, un man ir sajūta, ka šajā reģionā ir daudz jo daudz mūzikas, vijolmūzikas.
Mani imponē tas, cik dažādos žanros jūs darbojaties. Jums ir bijuši tā sauktie indī mūzikas albumi, bet jūs esat rakstījis arī mūziku filmām. Vai jūs varētu pastāstīt par savu radošo procesu – kas notiek brīdī, kad jāpārslēdzas no viena žanra uz otru? Un īpaši interesanti būtu uzzināt par personiskās izteiksmes līdzsvaru tajos darbos, kuros jārealizē citu ieceres.
Es nejūtu lielu atšķirību starp komponēšanu popmūzikas albumam vai filmai. Es izmantoju tos pašus rīkus, kā arī melodiskos un harmoniskos konceptus it visur.
Daudz domāju par to, ka 20. gadsimtā jaunās mūzikas kopienā bija tāda cīņa starp modernismu un klasicismu – vai mēs piepildīsim koncertzāli ar sarežģītākiem skaņdarbiem, vai padarīsim šīs skaņas arvien sarežģītākas, lai paplašinātu auditorijas skaņas pieredzes robežas?
Šodien joprojām ir iespēja apmeklēt koncertu, kas izklausās kā filmas "Bembijs" skaņu celiņš, bet tajā pašā laikā mums ir iespēja piedzīvot arī ļoti modernu darbu.
Tas ir balanss starp vieglo un grūto, gaišo un tumšo un tamlīdzīgi, kuru arī cenšos ievērot, rakstot filmu mūziku. Es vienmēr ļoti aktīvi piedomāju pie tā, cik skaistu un cik sarežģītu konkrēto mūziku padarīt.
Savā jaunākajā albumā "Island" es patiešām centos sasniegt kaut ko neizsakāmi skaistu, bet vēlējos arī, lai orķestrī būtu disonanses pieskaņa, kas karājas kā tumšs mākonis virs pārējām saulainajām skaņām.
Kad strādāju pie filmu mūzikas, režisors bieži vēlas kaut ko tradicionālāku, kas mani bieži mudina pievērsties vienkāršākām harmonijām un melodijām.
Man ir svarīgi atrast līdzsvaru, un interesanti ir tas, ka jaunās dziesmas, ko šobrīd rakstu, ir ļoti romantiskas. Nekad neesmu rakstījis tik romantiski!
Nav skaidrs, kā tas viss skanēs ierakstā, kad beidzot sāksim tās ierakstīt, bet tad jau redzēs.
Kā jums šķiet, vai atgriešanās pie saknēm un šīs skaistās mūzikas radīšana ir saistīta ar jūsu dzīves pieredzi un briedumu, vai arī tas vienkārši šajā dzīves posmā notiek dabiski?
Es jums uzreiz varu pateikt, kāpēc tas tā ir!
Esmu pārstājis pievērst uzmanību mūzikai, kas tiek radīta šobrīd.
Protams, jaunos ierakstus joprojām noklausos, taču lielākā daļa mūzikas, ko klausos un par kuru arī visvairāk domāju, ir tā, ko es dzirdu, kad esmu ārpus mājas – piemēram, iepērkoties vai dzirdot to bārā. Man šķiet, ka tieši tas arī ir ietekmējis to, kā mūziku rakstu šobrīd. Piemēram, kad strādāju pie albuma "Island," daudz klausījos Lutoslavski, Ligeti – šo smagnējo, disonanto mūziku.
Ļoti labi atceros, ka veikalā reiz dzirdēju Kristofera Krosa "Sailing", jūs zināt to dziesmu, vai ne? Kad atgriezos mājās, paņēmu ģitāru, pats spēlēju un dziedāju Krosa dziesmu un pēcāk uzrakstīju savu dziesmu, kas vistiešākajā veidā izrietēja no "Sailing". Līdz ar to šobrīd mana skaņa ir pavisam cita, jo dzirdu apkārt un caur sevi izlaižu popa klasiku.
Visur, kur eju šobrīd, man skan Bonija Raita. Man tā patīk viņas mūzika! Viņa savu skaisto dziesmu fonā nekādā gadījumā neliks disonantas saskaņas!
Jūs daudz esat runājis par mentālās veselības tēmu savos darbos. Kā jums šķiet, vai mākslinieki par mentālo veselību runā ar mākslas starpniecību tāpēc, ka par to runāt valodā, ko lietojam ikdienā, ir grūtāk, vai arī māksla sevī iemieso ko tādu, ko ar vārdiem vien nepateiksi?
Man šķiet, ka dialogs par garīgo veselību, par to, kā tā tiek uztverta un ārstēta gan no terapeita perspektīvas, gan no medikamentu perspektīvas, kā arī veids, kā mēs to risinām sociāli, pēdējo gadu laikā ir ļoti mainījies.
Ir skaidrs, ka šobrīd valda globāla garīgās veselības krīze. Cilvēki, manuprāt, bija daudz veselāki 80. un 90. gados nekā tagad. Tādēļ dialogs un vajadzība, kā arī kritiska nepieciešamība saprast, kā mēs par to runājam un kā mēs ar to rīkojamies, ir kļuvis vitāli svarīgi.
Es pats savā garīgās veselības ceļojumā esmu izjutis lietas, kurām būtu vēlējies atrast vārdus, lai tās izteiktu. Es domāju, ka bāzes zināšanas ir arī iemesls, kāpēc cilvēki mēdz iet uz "WebMD" un secināt: "Ak, mans Dievs, man ir uzmanības deficīts!" vai "es esmu bipolārs" – viņi izdara šādas pašdiagnostikas, jo tas ir tas, kas šajā grūtajā laikā pastāv un ir pieejams.
Bet es īsti nezinu, kā tas ietekmē mūzikas radīšanu. Kad pats rakstu mūziku, esmu ļoti pārņemts ar domām par to, cik noderīgs būs mans darbs un kā auditorija to izmantos savā dzīvē. Vai viņi to klausīsies, kad būs vientuļi? Vai viņi to klausīsies, mazgājot traukus vai skrienot? Es pats tādā veidā apstrādāju mūziku. Līdz ar to savu darbu neuzskatu tikai kā pašapliecināšanos un pašrealizēšanos. Lai gan, protams, šie aspekti var būt klātesoši.
Tomēr es patiešām cenšos sevi uztvert kā cilvēku, kurš raksta dziesmu gluži tāpat, kā santehniķis labo izlietni. Es cenšos uz to lūkoties kā kalpošanu.
Personiskajai izpausmei es, cik iespējams, cenšos pievērst mazāk uzmanības, jo zinu, ka tā būs klātesoša vienmēr, neatkarīgi no tā, cik ļoti centies sevi atkal un atkal atdarināt.
Manuprāt, viens no labākajiem piemēriem šajā kontekstā ir Keita Buša – kad viņa pēc ilgās pauzes no darba mūziklā "The Red Shoes" atgriezās ar albumu "Ariel", pirmais tās singls bija "King of the Mountain". Bet tad, kad tu klausies šo mūziku, tu vienā brīdī saproti, ka viņa dzied Pī skaitļa ciparu virkni. Un tas šķita gandrīz kā eksperiments: ja es vienkārši sēdēšu un dziedāšu Pī ciparus, cik lielā mērā mana personiskā izpausme mākslā parādīsies? Vai tā vispār parādīsies? Un, starp citu, parādījās! Tas nepārprotami bija Keitas Bušas ieraksts! Tu klausies un saproti – jā, viņa var burtiski dziedāt Pī ciparus, un tas joprojām būs viņas rokraksts. Tas, kā viņa izvēlas veidot melodijas, kā viņa tās izpilda, viņas producēšanas izvēles – viss tur ir klātesošs.
Man liekas interesanti, ka albumā "In Conflict" jūs diezgan plaši pētāt iekšējos konfliktus. Es ļoti ilgi esmu apguvusi klasisko mūziku un atceros, ka skolas laikā vislielākā tēma un arī tā, kurai veltījām visvairāk laika, bija romantisms. Un mums mācīja par romantisko konfliktu romantismā, par to, ka vienmēr ir labais spēks un ļaunais spēks, un tie vienmēr konfliktē. Vai mūzika un māksla var pastāvēt bez konflikta? Vai māksla varētu pastāvēt bez spriedzes un cīņas? Kādas ir jūsu domas par to?
Es nedomāju, ka vienmēr viss pastāvēs vai nu konfliktā, vai harmonijā. Tas patiesībā attiecināms uz jebko.
Man ļoti patīk tāda līdzība, ko Braiens Īno reiz teica, runājot par bākām – bāka nav ne krastā, ne ūdenī. Tā kalpo noteiktam mērķim – lai kuģi nepiedzīvo avārijas.
Taču tā nav nedz daļa no krasta, nedz daļa no ūdens. Man vienmēr ir paticis šis salīdzinājums, un es bieži par to domāju.
Būtu interesanti padiskutēt par mūziku, kas ir mierinoša. Piemēram, Bila Vitersa "Lovely Day". Tā ir ļoti nomierinoša dziesma, kas var skanēt, iepērkoties veikalā. Un cik jauki, ka Viterss dzied par "jauku dienu". Taču vai tava atrašanās veikalā, kur tev jānopērk konkrētas preces, lai pēc tam dotos citur, ir harmonijā ar šo dziesmu tajā brīdī? Vai tomēr konfliktā?
Man nesen bija interesanta pieredze ar blekmetālu jeb melno metālu. Neesmu liels metāla fans. Dažreiz man tas jāklausās, bet vispār mani tas neuzrunā. Taču viens draugs man atsūtīja melnā metāla albumu, kuru viņš tobrīd klausījās, un tajā bija ļoti pozitīvi dziesmu vārdi. Tā bija kaut kāda jauna blekmetāla versija, kur dziedātājs vēstīja ļoti pozitīvas un uzmundrinošas domas virs laba blekmetāla skanējuma. Klausoties tajā, sajutu, ka esmu neizpratnē.
Zini, kas mani uzrunā blekmetālā? Tas, ka es dzirdu par nāvi, šausmām un bailēm. Tas mani patiesībā mierina. Bet uzmundrinošas ziņas blekmetāla kontekstā – tas manī izraisīja lielu diskomfortu.
Es pieminēju dziesmu "Lovely Day" – man tā vienmēr likusies stresaina dziesma! Tieši tajā veidā, kā viņš velk garās notis un turpina tās turēt tā, it kā mēģinātu uzstādīt Ginesa pasaules rekordu. Tas nepavisam neliek man justies komfortabli vai izbaudīt dienu, klausoties tik gari vilktās notīs.
Es šo dziesmu klausos ļoti bieži un gandrīz katru reizi sevi teju izaicinu aizturēt elpu, kamēr velk tās garās notis, jo gribu saprast, vai tiešām tas ir iespējams… Zinu, ka viņš patiešām spēja tik ilgi noturēt vienu noti, bet tas nemazina manu izbrīnu.
Jā, tas ir pat nedaudz nomācoši. Ir vēl tāda tipa mūzika. Piemēram, arī Stīvija Vondera dziesmas – tās ir pazīstamas un relaksējošas, bet man tās mēdz uzdzīt stresu!
Kāpēc Stīvijs jūs satrauc?!
Dziesma "Isn’t She lovely?" – tā atkārtojas un atkārtojas, un rodas sajūta, ka tā turpināsies bezgalīgi. Es zinu, ka viņš šo dziesmu rakstīja par jaundzimušo meitu, bet man gribētos pajokot, ka tā dziesma ir tik gara, ka līdz brīdim, kad dziesma beigsies, meita jau būs beigusi koledžu.
Runājot par blekmetālu, aizdomājos par to, ka mūzika ir ļoti bioloģiska. Piemēram, jūs sakāt, ka Stīvija Vondera dziesma jūsos rada sasprindzinājumu tās repetīciju dēļ. Es galvoju, ka būs cilvēki, kuriem šī būs visnomierinošākā dziesma tieši repetīciju dēļ! Un zinu, ka mūzika, ko klausos un kas mani padara laimīgu, citiem tāda neliksies. Viņiem tā liksies pat garlaicīga! Un bioloģija tur pavisam noteikti spēlē lielu lomu. Sarunas noslēgumā vēlos lūgt jūs pastāstīt par gaidāmo koncertu. Kāds tas būs? Ko cilvēki var sagaidīt?
Kad spēlēju savus koncertus, cenšos izvairīties no pārāk lielas producēšanas. Dažreiz es pat neizgludinu savu kreklu, kāpjot uz skatuves. Es vēlos, lai fokuss būtu uz mūziku, un es negribu, lai cilvēki justos vienkārši izklaidēti. Tas nenozīmē, ka man nepatīk arī krāšņas uzstāšanās, nebūt ne. Vienkārši minimālistiskā pieeja ir tā, kurai es pats dodu vislielāko priekšroku. Līdz ar to koncertā jūs vienkārši redzēsiet mani, manu vijoli un ģitāru, un dažādus pedāļus. Un vienlaikus es ceru, ka šī būs labākā uzstāšanās, kādu jūs jebkad dzīvē esat redzējuši.
* Mākslinieks izmanto dzimumneitrālu vietniekvārdu "viņi" jeb they (no angļu valodas). Ar pamatojumu, ka vīriešu dzimtei latviešu valodā ir arī nemarķētās dzimtes funkcija, Valsts valodas centrs kā dzimumneitrālu apzīmējumu iesaka lietot vietniekvārdu "viņš".
