Nepieciešamība pēc pilnīga tautasdziesmu izdevuma
Krišjāņa Barona "Latvju dainas", kurās apkopoti vairāk nekā 200 000 tautasdziesmu tekstu, savas iznākšanas laikā (no 1894. līdz 1915. gadam) izraisīja sniega bumbas efektu – parādījās liels skaits entuziastu – kā amatieru, tā pētnieku, kas turpināja materiālu ievākšanu. Ap 20. gadsimta 30. gadiem valodniekam un folkloristam Pēterim Šmitam radās doma par jaunuzkrāto materiālu izdošanu, bet to visu pārtrauca Otrais pasaules karš.
1924. gadā nodibinot latviešu folkloras krātuvi, kā viens no tās darbības mērķiem bija norādīta "mēmo pagastu" (to, kam Latvju dainās nav nevienas dziesmas) apgūšana. Kad dzīve pēc kara sāka sakārtoties, folkloristi secināja, ka ir nepieciešams pilnīgs tautas dziesmu izdevums, kā arī akadēmisks izdevums. LU LFMI zinātniskā asistente Arta Krūze piebilst, ka, "tā kā krātuve vienmēr bijusi nacionālās kultūras perināšanās ligzda un mugurkauls, tam bija arī otrā nozīme – sniegt ieguldījumu latviešu kultūrā, atdodot atpakaļ šo dziesmu bagātību".
"Latviešu tautasdziesmas" tika kārtotas pēc "Latvju dainās" piekoptās sistēmas, abi krājumi sākas ar dziesmām par dziedāšanu, pēc kura būtu jāseko ģimenes ieražu ciklam, tomēr padomju ideoloģiskās prasības paģērēja to samainīt vietām ar pēdējo – darba ciklu.
13. sējums: "Dzīve tautās, mūža vakars, bēres"
13. "Latviešu tautasdziesmu" sējumā apkopotas sadzīves un ģimenes ieražu dziesmas, dzīve tautās, mūža vakars un bēres. Iekļautas ir visas tautasdziesmās apdziedātās sadzīves daļas – labie un sliktie brīži, pēdējie mūža gadi.
Izglītošanas nolūkos tautasdziesmas kādu brīdi bija redzamas Rīgas satiksmes transportu ekrānos, viena no tām noslēdzās ar rindu "gauži raud pakaļā", kas izraisīja sašutumu un pārmetumus no daļas sabiedrības, kuri to tika nolasījuši kā rupjību.
Pētnieces stāsta, ka, redzot, kā šim vārdam pieķeras, neizprotot tā nozīmi, viņas saprata, cik būtiski ir parādīt, ka tautasdziesmas nav tikai par skaisto un labo, tajās atspoguļojas visas sadzīves šķautnes.
Viņas uzsver, ka būtiski, ka līdzās "balta nāca tautumeita" un "mīļai māmuliņai" ir arī tās otra puse, kas stāsta par cilvēkiem, kas neciena citus, kas nodzeras. "Ja mēs to izraujam, sanāk, ka pazaudējam pusi no sevis. Nekas jau nav mainījies cilvēka dabā – neviens no mums nav ideāls. Arī agrāk stāsts nebija par to – būtiski ir nepazaudēt divdaļību, apzināties, ka mūsos mīt arī sliktā puse," skaidro pētnieces.
Neērtās tēmas
Dziesmas šajā sējumā aptver visu sadzīves realitāti, arī neērto un nepatīkamo. Daudz ir tautasdziesmu par vardarbību, kas pārstāvēta no abām pusēm – gan fiziskā, gan emocionālā formā. Pētniece Ginta Pērle-Sīle uzsver, ka "šeit būtu svarīgi saprast kontekstu – kad tās ir dziedātas, kā tas ir bijis. Dziedātāja bieži vien bija sieviete, kuras mūžs agrāk bija gana grūts. Tautasdziesmas kalpoja kā terapija, kurā izdziedāt un tikt galā ar dzīves grūtību, kurā ir bērni, milzīgs darba apjoms, bet vēlu naktī mājās pārrodas iereibis vīrs".
"Daļa dziesmu ir dziedātas rituāla kontekstā, kas nozīmē, ka daudzas šādas vardarbīgas vai emocionāli aizskarošas dziesmas mēdza dziedāt ar mērķi, lai tas nepiepildītos," stāsta Pērle-Sīle.
Liela nodaļa šajā sējumā saistīta ar alkohola lietošanu. Tās nošķiramas divēji – alkohola lietošana ar pozitīvu nokrāsu saistāma ar rituāliem un svētkiem. Pretējas tām ir dziesmas, kas runā par alkoholisma izraisīto postu, par to, kā tiek pazaudēts gods un manta. Tajās izlasāms, ka dzer kā vīrs, tā sieva – tautasdziesmas atklāj šādu realitāti.
Akadēmisko izdevumu veidojot, sastādītāji centušies likt atpakaļ visas tās dziesmas, kur tām pēc tradīcijas būtu jābūt, bet kas tikušas izņemtas, kā, piemēram, "Latvju dainu" sestajam sējumam "Nerātnās dziesmas", no kura tikušas izlasītas visas neērtās tēmas.
Kā pielietot tautasdziesmu?
"Protams, mēs vairs ne aram, ne ecējam," atzīst Pērle-Sīle, "plaša lauka vietā labākajā gadījumā mums ir tomāts uz palodzes. Tomēr tautasdziesma ar savu padomu var palīdzēt arī mūsdienās. Problēmas jau ir tās pašas, tikai izteiksmes līdzekļi mazliet citi."
Arta Krūze pauž, ka, viņasprāt, "tautasdziesma ir netverams teksts, kurā katrs var atrast savu jēgu un nozīmi – nav vienas patiesības, par ko ir dziesma".
Līdzīgās domās bijis arī grafiķis Dainis Rožkalns (1928–2018), kas jau iepriekšējā gadsimtā radīja zīmējumus visiem trīspadsmit plānotajiem sējumiem. Tajās nav attēlots neviens cilvēks. Kādā intervijā viņam uzdeva jautājumu – kāpēc tā? Uz to viņš atbildējis:
Ja mēs lasām tautasdziesmas, tad attēli mums jau ir acu priekšā – tautumeitas un tautudēli. Es gribēju parādīt kaut ko, kas papildina šo tēlu. Es neeju tautasdziesmu tekstā tieši, es eju blakus tautasdziesmu tekstam. Es stāstu līdzībās.
