2024. gadā Latvijas dzimšanas dienu svinēsim ar simfoniskajām dejām. Liepājas Simfoniskā orķestra priekšā stāsies Ainārs Rubiķis, kurš izvēlējies virkni Latvijas komponistu orķestra deju, kurām ir visdažādākās saknes.
Noderīgi parakāties saknēs
"Visvairāk savas patriotiskās emocijas es sajūtu, kad esmu ilgi un tālu projām no Latvijas. Tas ir brīdis, kad es tiešām ilgojos pēc Latvijas zāles smaržas, Latvijas debesīm un skaistajām ainavām. Gan Lāčplēša diena, gan 18. novembris – tās ir īpašas dienas. Kad pirmoreiz sadarbojos ar liepājniekiem šajā svētku koncertā, domāju – mums, māksliniekiem, tas ir darbs, bet tajā pašā laikā tie mums ir arī svētki: mēs paši sev radām svētkus.
Ir noderīgi parakāties savās saknēs un ielaist tās atpakaļ zemē – šie tad arī ir brīži, kad mēs to varam izdarīt. Tas, protams, jādara arī ikdienā, bet tā vairāk ir tāda balto galdautu sajūta," pauda Rubiķis.
Runājot par 16. novembra valsts svētku koncertu, Rubiķis atklāja, ka sākotnēji viņam kopā ar koncertzāles "Lielais dzintars" māksliniecisko vadītāju Orestu Silabriedi bijusi ideja par Latvijas dokumentālā kino iedzīvināšanu orķestra skanējumā, bet tas prasītu daudz līdzekļu, tāpēc kā nākamā radusies ideja par latviešu komponistu dejām.
"Man liekas, ka svētki vispār mums ir īpaša lieta... Tie paši Dziesmu svētki. Tas ir brīdis, kad mēs uzvelkam baltu linu kreklu, savus tautas tērpus un priecājamies.
Deja ir viens no prieka izpausmes veidiem. Ja paskatāmies uz situāciju, kas mums ir apkārt un kura ir gaužām rūgta, secinām, ka šodien prieks ir ārkārtīgi liels deficīts," stāstīja Rubiķis.
Viņš neslēpa, ka arī pašu deja vienmēr aizrāvusi. Diriģents jau iepriekš veidojis ļoti daudz deju mūzikas programmu, apkopojot Rietumeiropas un ne tikai Rietumeiropas komponistu deju mūziku, tā meklēdams arī prieku. Valsts svētku koncertā uz pjedestāla gan tiks likta latviešu komponistu daiļrade.
Skats ar svaigām acīm
Dejas šķērsgriezums koncerta programmā visnotaļ nav nekāds elementārais. Deja tajā aplūkota, sākot ar mūsu klasiķi Jurjānu Andreju, ko uzskatām par pirmo simfoniķi, līdz pat 21. gadsimta slieksnim, kad tapa Imanta Kalniņa Sestā simfonija un, iespējams, tās slavenākā daļa "Balle pilī".
"Protams, ka man vislielākais izaicinājums, un to es arī Orestam teicu, kad mēs veidojām programmu, ka man ir aizdomas, tajā brīdī vēl tikai aizdomas, ka es gribētu pamēģināt uztaisīt tās Andreja Jurjāna "Latvju dejas", jo, jā, tur it kā nav ko darīt un nav ko spēlēt, bet man liekas, ka tas mūziķiem ir ļoti liels izaicinājums," stāstīja Rubiķis.
Diriģents norādīja, ka, protams, šīm dejām visi zina dažnedažādas versijas, bet šis būs mēģinājums uz tām palūkoties ar svaigām acīm.
"Patiesībā, ja man ir jāskaita, es domāju, ka no šiem 10 skaņdarbiem varbūt divi vai trīs man bija jau līdz šim zināmi skaņdarbi. Visi pārējie tiešām ir gājuši caur manām rokām pirmo reizi.
Ir ārkārtīgi interesanti. Publika jau droši vien zina, ka man patīk rakt, un vienmēr, kas attiecas uz latviešu mūziku, šādās reizēs tiek atvērts lielais latviešu mūzikas simfoniskais katalogs, no kurienes tiek smeltas visas idejas un meklēts, skatīts, klausīts," stāstīja Rubiķis.
Viņš neslēpa, ka šajā koncertā gaidāmi arī pārsteigumi, piemēram, Jāņa Mediņa "Polonēze", par ko viņš pateicās Baibai Čirkšei, kura piedāvāja šo skaņdarbu.
"Es ļoti daudz neko neatklāšu, bet tā būs intriga," pauda Rubiķis.
No Jurjānu Andreja līdz Romualdam Kalsonam
Latviešu skatuves dejas klasika ir Jurjānu Andreja četrdaļu cikls, kur goda vietā ir slavenās pāru dejas "Jandāls" un "Ačkups". Līdzīgā stilā komponējis Jānis Ķepītis, kura svītu vainago teju ikvienam zināmā meldija "Es mācēju danci vest". No Emiļa Melngaiļa iedvesmojies Edmunds Goldšteins, kurš zīmējis daudzkrāsainas ainas iz Mērdzenes gadatirgus Latgalē.
Tautiskā garā rīkojies arī mūsu ievērojamais Liepājā dzimušais komponists Tālivaldis Ķeniņš, savu "Tautas deju un fūgu nr. 2" sacerot. Ar sev raksturīgo humoru Pēteris Plakidis darinājis "Dziedošo prelūdiju un dancojošo fūgu", kur visam galā kā tāds lauku dieviņa smaids uzplaiksnī "Tūdaliņ, tagadiņ" motīvs.
Elegantas dāmas un iznesīgi kavalieri sveču tūkstošu gaismā satiekami gaisīgā dejā Imanta Kalniņa Sestās simfonijas III daļā "Balle pilī". Jāzeps Mediņš savu "Fantastisku valsi" radījis mirdzošu kroņlukturu un spocīgu pusnakts ēnu saspēlē. Ģederts Ramans "Valsi ekspromtu" komponējis ar pirmās iemīlēšanās svaigumu. Visubeidzot Romualds Kalsons ar kino klasiku – "Tango" no Dzidras Ritenbergas filmas "Šīs bīstamās balkona durvis".
"Man liekas, ka katrs šis skaņdarbs ir leģendārs un ļoti interesants. Kas mani ļoti uzrunā, ir, ka varbūt ir kaut kādas dejas, kas atkārtosies koncertā, bet katrs no šiem komponistiem to ir redzējis un uztvēris savādāk, un patiesībā tā programma ir ļoti dažāda," norādīja Rubiķis.
16. novembra koncertā "Lielajā dzintarā" izskanēs divējāds stāsts: koncerta pirmo daļu caurvīs Oresta Silabrieža rakstītas etīdes par deju Latvijas un latviešu likteņos, savukārt koncerta otrajā daļā skatīsimies, kā ar mūziku mijiedarbojas videomākslinieka "-8" rakstu un krāsu horeogrāfija.
""-8" videomākslinieks mums pieslēdzas otrajā daļā. Tas, ko man ir sanācis redzēt… Es esmu jūras zēns, jūras puika, vasarā izaudzis pie jūras, un tur ir ārkārtīgi skaisti izveidotas šīs, varētu teikt, fotogrāfiju gleznas vai gleznu fotogrāfijas, kas tieši jūru parāda… Kas vispār parāda ļoti skaisto dabu, un es zinu, ka mēs esam trāpījuši," pauda Rubiķis.
