Henrieta Verhoustinska: Es sveicinu "Kultūdevas" studijā pianistu Kristapu Vanadziņu, bundzinieku Kasparu Kurdeko un basistu Jāni Rubiku. Sveicināti! Kopā jūs esat Kristapa Vanadziņa trio. Sarunas tēma, kā jau pirmssvētku laikā, patriotiskajā nedēļā, ir brīnišķīgs, latvisks albums "Latviskā elegance", ko izdevis jūsu trio un kur ir džeziski aranžētas Raimonda Paula, Mārtiņa Brauna, Ulda Stabulnieka, Jura Kulakova, Jāņa Ivanova, Eduarda Rozenštrauha un arī viena tautasdziesma. Un arī viens tavs oriģinālskaņdarbs ir tajā atrodams, Kristap.
Kristaps Vanadziņš: Tieši tā.
Un šis skats uz plates ir skats, kuru tu esi baudījis bērnībā, kā vēsta ieraksts plates iekšpusē.
Kristaps Vanadziņš: Tieši tā. Es esmu dzirdējis no cilvēkiem tikai divas versijas – ka tā ir Vidzeme un ka tā ir Itālija. Vairāk versiju nav. Bet patiesībā tā ir Siguldas senleja, ko mēs tur redzam. Mana bērnība norisinājās 15 kilometrus no šīs vietas, un tur arī bija Gauja un koki, kas veidoja horizontu. Tās ir tādas romantiskas bērnības atmiņas, es to tā nosauktu.
Kā jūs izvēlējāties šo komponistu [skaņdarbus]? Vai jums bija kaut kāda balsošana savstarpēji, vai Kristaps vienkārši autoritāri paziņoja, ka būs šis? Kaspar?
Kaspars Kurdeko: Ļoti autoratīvi, es teiktu, jā. (smejas) Nelokāmi un skaidri.
Kā radās izvēle, ka tieši šie skaņdarbi? Tie ir ļoti, ļoti atšķirīgi.
Kristaps Vanadziņš: Jāsaka, ka šie ir tādi mani dzīves brīži. Tā nav tāda izvēle, ka tu apsēdies pie tādas rūtiņu burtnīcas un sāc rakstīt, ko mēs varētu spēlēt un ierakstīt. Jāsaka, ka te ir tādas gadu gaitā izveidojušās atmiņas: no dziļas bērnības, no mūzikas skolas laikiem. Mūzikas skolā es, piemēram, klausījos Ivanovu, man ārkārtīgi patika viņa simfonijas – Latgales simfonija un aizliegtā Piektā simfonija. Juris Kulakovs ar savu "Pie baltas lapas" un viņa nesenā došanās citā dimensijā, un Raimonds Pauls ar manu veltījumu viņam – tie ir manas dzīves izdzīvoti brīži, kas ir kaut kā savijušies šajā ierakstā.
Un šajos Kristapa dzīves brīžos, Kaspar, kas tev ir vistuvākais no šiem skaņdarbiem? Kur tu varēji visvairāk izpausties?
Kaspars Kurdeko: Es laikam dotu priekšroku… Tas ir labs jautājums, jā.
Man parasti patīk tie skaņdarbi, kuriem ir vislielākais neparedzamības koeficients. Tie, kur ir visvairāk improvizācijas mirkļu.
Un parasti mums ir tā tendence, ka, šīs kompozīcijas spēlējot dzīvajā, mums tās izskan katru reizi citādāk. Tāpēc varbūt es dotu atbildi, ka viss albums kopumā. Jo es tieši lūkojos uz priekšu, ka šī mūzika var izskanēt citādāk, nekā viņa ir skanējusi iepriekšējā koncertā. Tā kā konkrētas atbildes laikam nebūs.
Jāni, un tev?
Jānis Rubiks: Manā gadījumā patiesībā Ivanovs, jo man šogad arī pašam sanāca savā radošajā darbībā interesanta saskarsme ar Jāni Ivanovu ar citu trio, kurā es darbojos – trio "Elpo". Mums bija sadarbība ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, LNSO "Vasarnīcā" mēs tikām aicināti, lai radītu koncertu "Simfo. Etno. Džezs", un tur tieši viens no komponistiem, kuru mēs aranžējām orķestrim un trio, bija Jānis Ivanovs. Viņa slavenā kora dziesma "Rudens dziesma". Tā man bija tāda, atļaušos teikt, garīga pieredze, jo man ir saknes Latgalē un atgriezties Latgalē caur mūziku, aranžēt mūziku, kas nāk no Latgales un iedziļināties arī Jāņa Ivanova mūzikā bija tāds atklājumu pilns brīdis. Tāpēc arī šajā trio turpināt šo stīgu – man tas ļoti patīk.
Klausoties šo mūziku, protams, vispārsteidzošākais ir džezs, kas tajā izskan. Tu mēģini saklausīt to melodiju, un dažos skaņdarbos tas sanāk uzreiz, bet citos – nākas mazliet vairāk piepūlēties, lai tos zināmos motīvus atpazītu. Džezā ārkārtīgi svarīga ir saspēle un saprašanās no pusvārda. (..) Kā jūs to darāt? Kādu valodu jūs esat attīstījuši kopspēlē?
Kristaps Vanadziņš: (..) Par to saspēlēšanos, to nevar tā definēt. Tā, man liekas, ir tāda īpašība, kas vai nu ir, vai nav. Īsti iemācīties to arī, man liekas, nevar. Tur ir jābūt tai sajūtai, un viņa ir tāda netverama, līdzīgi kā mīlestība vai maģisms. Tas ir kaut kas tāds vārdos nedefinējams.
Kaspar, tā ir, ka bundzinieks ir svarīgākais šajā?
Kaspars Kurdeko: Vissvarīgākais. (..) Man liekas, arī vīri var piekrist tam, ka bundzinieks rada diezgan lielu izmaiņu trio skanējumā. (..)
Es domāju, ka ir kaut kādas atšķirības, un katrs no mums arī zina, ka atliek ienāk bundziniekam jaunā ansamblī un tas var izmainīt skanējumu vai nu par labu, vai par sliktu, vai vienkārši skanēt citādāk.
Katram bundziniekam ir savs stils, savs skanējums. Varbūt parasts cilvēks, kura auss nav tik ļoti trenēta, tāds lietas un nianses nedzird. Bet šie vīri ir ļoti jutīgi pret laika sajūtu, kā mūzika izskan, kā temps, kā pulss skan un kāda ir ritmiskā mijiedarbība. Teiksim, manā gadījumā, kad mēs spēlējam ar Kristapu, viņa izteiksmes līdzekļi ir, ka viņš spēlē ļoti harmoniski, blīvi vai ritmiski izaicinoši, un tas manī arī ierosina kaut kādas idejas, kā šo mūziku padarīt izteiksmīgu.
Jānis tikai māj ar galvu.
Jānis Rubiks: Jā, es piekrītu, bundzinieks ir kā sporta komandā vārtsargs. Viņš ir tā kā grupas dvēsele. Lai cik labi vai meistarīgi ir pārējie spēlētāji, tāds pamata fundamentālais rezultāts var būt atkarīgs tieši no tā, kā funkcionē, sadarbojas un pamatu dod budzinieks. Viņa rokās ir liela vara.
Kristap?
Kristaps Vanadziņš: Es gibu teikt, ka man ir dzīvē ārkārtīgi paveicies ar bundziniekiem visos ansambļos. Man ir bijuši vislabākie šī amata speciālisti. Man liekas, es no tā esmu arī daudz mācījes. Tas ir tāds labs noslēpums arī – tev ansamblī vajag labu bundzinieku, un tad tu no viņa vari daudz mācīties.
Jāni, Kaspar, jūs esat arī pasniedzēji savā darbībā. Kaspar, tu esi pasniedzējs gan Mūzikas akadēmijā, gan Ventspils Mūzikas skolā, un tu, Jāni, – Rīgas Doma kora skolā. No kā ir jāsāk mācīties džezs? Kas ir tas pamats, kas vispirms ir jāapgūst?
Kaspars Kurdeko: Koncertu apmeklēšana. Ļoti daudz mūzikas klausīšanās. Es varbūt piebildīšu, ka mūzikas klausīšanās kā viena uzdevuma veikšana, jo daudzi mēģina klausīties mūziku, darot kaut kādas citas lietas, un viņi domā, ka viņi klausās mūziku.
Tāds grēks mums visiem piemīt.
Kaspars Kurdeko: Jā, piemīt, tāpēc vinils ir vislabākais formāts, kā klausīties mūziku, jo tas piespiež tevi apsēsties, padomāt.
Bet tēju dzert drīkst?
Lūdzu.
Jāni, kā ar taviem audzēkņiem domenē?
Jānis Rubiks: Es varētu pilnībā piekrist Kasparam, ka tas, ka mūzikas klausīšanās mūziķim, kurš aug un veidojas, ir jāuztaisa par tādu kā rituālu, ka tas ir tas, ko tu dari, esot pilnā fokusā. Lai tu varētu pievērsties gan tam tehniskajam saturam, kas un kā tur tiek spēlēts, gan, protams, pats galvenais – tam garīgajam vēstījumam, par ko vispār tā mūzika ir. Kāda ir tās enerģija.
Manā pieredzē tāda pirmā lieta, ko es teiktu, ar ko ir jāsāk mācīties džezs un vispār mūzika, ir vienkārši veidot saikni ar savu iekšējo balsi. Saprast, ka mūzika nāk no iekšienes un tev viņa ir jātranslē ārā uz sava instrumenta.
Es esmu saskāries ar tādu situāciju, kad jaunie studenti atnāk un ir tādi, labā nozīmē, tehniska instrumenta izpildītāji. Neviens varbūt iepriekš par to nav ar viņiem runājis, vai es nezinu, kā tas ir sanācis, bet kaut kā iztrūkst tā dabiskā vēlme.
Saturs.
Jānis Rubiks: Jā, saturs. Iedomāsimies mazu bērnu, kurš vienkārši dzied un strāvo prieku un no viņa mūzika plūst kā no avota, kā tāds okeāns dabisks. Un kaut kādā brīdī notiek nonākšana izglītības sfērā, kad tam sāk pieiet tā tehniski un ļoti profesionāli, bet
džeza mūzika tomēr pieprasa, lai tu esi saiknē ar savu dabisko, iekšējo balsi, to meklē un atrodi. Tieši tava unikālā vīzija ir tas, ko klausītājs grib dzirdēt.
Kristap, kā tu vispār sāki nodarboties ar džezu un kā radās Kristapa Vanadziņa trio?
Kristaps Vanadziņš: Džezs sāka nodarboties ar mani. (smejas) Man ir tāds bērnības stāsts – es skrienu garām radio aparātam, un tur skan Ivara Mazura raidījums. Skan Ahmada Džamala trio. Un tas mainīja manu dzīvi.
Un tu saprati, ka tev būs trio?
Kristaps Vanadziņš: Jā, tas bija tāds atklājums, ka kaut kas tāds pasaulē arī ir iespējams. Tas ir tāds interesants gadījums. Tās lietas, ko tu vēlies, kaut kādā brīdi materializējas. Tas, man liekas, ir tas skaistākais mūsu dzīvē.
Jums katram ir savs piesātināts muzikālais ceļš. Jūs esat ne tikai kopā kā Kristapa Vanadziņa trio. Jāni, tu esi piedalījies arī ļoti interesantā instrumentālās mūzikas albumā, kas arī ir pieejams vinila platē. Proti, Reiņa Jaunā albums "Nest".
Jānis Rubiks: Jā.
Tas ir pavisam cits žanrs. Vai tevi interesē šī daudzveidība? Ne tikai džezs ir tavas dzīves saturs.
Jānis Rubiks: Jā, noteikti, noteikti. Es par sevi jau kādu laiku domāju kā par tādu muzikālo hamelionu. Man ļoti patīk gan džezs, gan klasiskā mūzika, gan pasaules mūzika.
Mani interesē mūziķi, kuri nes kaut kādu savu patiesību. Un kāda starpība, kāds tas ir žanrs? Ja tā vēlme mūziķiem un saturs, ko viņš grib teikt, ir autentisks, man tas ir interesanti un saistoši.
Reinis ir ļoti unikāls, manuprāt, tajā, ko viņš dara. Un arī šajā albumā ir dažādi mūziķi no dažādiem bekgraundiem, ja tā var izteikties. No dažādām vidēm salasīti. Un arī tas rezultāts ir ļoti krāšņs un daudzveidīgs.
Tu arī pieminēji trio "Elpo", kurā tu darbojies kopā ar pianistu Edgaru Cīruli un bundzinieku Rūdolfu Dankfeldu. Jūs esat izdevuši jaunu skaņdarbu. Vai gaidāms arī jauns albums?
Jānis Rubiks: Jā, mēs oktobrī ierakstījām jaunu albumu, kurš šobrīd ir pēcapstrādes procesā. Visi materiāli tiek gatavoti, un nākamgad visam vajadzētu iet gaisā.
Kristap, un kas tev ir jauns? Varbūt ārpus trio? Ko tu gatavo saviem klausītājiem?
Kristaps Vanadziņš: Es, man liekas, jau gatavoju nākamās programmas, vēl nepabeidzot iepriekšējās. Par to nevar droši vien vēl tā skaļi runāt.
Var, var.
Kristaps Vanadziņš: Tas droši vien varētu būt tāds solo. Turpinājums iepriekšējam manam solo koncertam "Portreti", kur es zīmēju klausītāju portretus. Un viens pats.
Tas ir tā kā ielu zīmētāji, kuri sagaida savu garāmgājēju un uzzīmē viņu portretus?
Kristaps Vanadziņš: Līdzīgi, līdzīgi, bet muzikāli. Cilvēks uzkāpj uz skatuves, apsēžas man blakus, un es uzzīmēju viņa tā brīža portretu.
To gan es gribētu piedzīvot.
Kristaps Vanadziņš: Tas ir kas tāds, kas notiek tikai tur un tajā brīdī. Tur ir laikam tas risks, kas man patīk. Tas brīdis, kad viņš var būt ārkārtīgi dažāds, bet viņš ir jādefinē šeit un tagad. Tas varētu būt kaut kāds turpinājums šai idejai. Man vienmēr patīk iet uz priekšu un skatīties tālāk par esošajiem projektiem.
Kaspar, un tev?
Kaspars Kurdeko: Es laikam piekritīšu Jānim. Es esmu viens no tiem, kas arī ir ļoti vērsts uz sadarbību ar dažādu žanru cilvēkiem un mūziķiem. Kas jauns man? Man ļoti nepatīk stāstīt par nākotnes plāniem, lai viņi tomēr piepildītos.
Kristap, es zinu, ka tavam tētim ir ļoti plaša skaņu plašu kolekcija. Vai tas iespaidoja tavu darbību mūzikā?
Kristaps Vanadziņš: Es neteiktu, ka ļoti plaša, jo ir jau arī tādi [īstie] kolekcionāri. Bet pietiekami, jā. Viņš gan vairāk klausījās blūzu. Mans uzdevums bija starp tiem 90% blūza atrast tos citus ierakstus, kas tur bija. Tas bija tāds mans.
Jo es diezgan ātri sapratu, ka tomēr blūzs nav mana mūzika. Man tas ārkārtīgi patīk vēl joprojām, bet es laikam esmu nedaudz smalkāks cilvēks.
Man šķiet, ka blūzmenis ir tāds rupjāka vai raupjāka maluma cilvēks – kā kuros laikos. Man ir iespiedies atmiņā, kā es atradu šos džentelmeņus, kā Djūks Elingtons, Kaunts Beizijs, uzvalkos un ar šarmu. Un tie ieraksti bija efektīvi.
Tātad savs nopelns Valdim Vanadziņam ir pie tevis tapšanas par mūziķi.
Kristaps Vanadziņš: Absolūti. Es domāju, tie mēģinājumi mājās un visa vecā gvarde, kā mēs to saucam, bija tur. Un tas bērnam ir kaut kas tāds neaizmirstams. Mūsu mājās viesojās pilnīgi visi vecmeistari. Džemoja un spēlēja, un es kaut kur tur pa vidu biju.
Džemošana
Mūzikas improvizēšana bez iepriekšējas sagatavošanās vai iepriekš noteiktiem aranžējumiem.
Es tikai tagad to pa īstam varu novērtēt. Toreiz man tā likās tāda viņa dzīve, bet tagad es to varu savādāk redzēt. Tas arī bija mūziķiem izaicinošs laiks, man liekas, tajos laikos dzīvot.
Es domāju, ka mēs varam būt tikai pateicīgi un laimīgi par mūsdienu iespējām un visām lietām. Krievu laikos, man liekas, tādu mūziku spēlēt bija patiešām sarežģīti.
Jā, tas tā noteikti bija. Varbūt nav tik sarežģīti, bet ne mazāk skaisti ir tas, ko mēs dzirdēsim šodien studijā no jums, proti, vienu no skaistākajām latviešu rudenim veltītajām dziesmām, kas jūsu pārlikumā ir instrumentāls skaņdarbs ar džeza noskaņu – Ulda Stabulnieka "Tik un tā".
Kristaps Vanadziņš: Jāsaka, esam paspējuši ielēkt pēdējā vagonā. Ja kāda lapa vēl ir palikusi, tad ir pēdējais brīdis šo dziesmu atskaņot.
Klausīsimies, paldies!
