Operas īpašais statuss
Proti: opera apvieno ļoti dažādus mākslas žanrus un nozares – vokālā māksla un balets, scenogrāfija un režija, aktiermeistarība, simfoniskā un kormūzika, tāpēc operas mākslinieciskais līmenis savā ziņā demonstrē katras valsts vispārējo mākslas un kultūras sasniegumu līmeni. Jau no 1920. gada operai ir pat savs likums, kas regulē tās attiecības ar valsti. Nevienam citam teātrim tāda nav.
Profesionālā bagāža
Tad, lūk, no 2013. gada mūsu operas galvenais diriģents (lasi: muzikālais vadītājs) ir Mārtiņš Ozoliņš, prestižā Jormas Panulas IV Starptautiskā diriģentu konkursa laureāts. Mārtiņš ir arī Jāzepa Vītola LMA Orķestra diriģēšanas katedras vadītājs un ilgus gadus – profesionālā pūtēju orķestra "Rīga" mākslinieciskais vadītājs, kas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā studējis gan kordiriģēšanu (prof. Edgara Račevska klasē) un simfonisko kolektīvu diriģēšanas mākslu (prof. Imanta Rešņa klasē), piedalījies meistarklasēs Baha akadēmijā Vācijā (vad. Helmuts Rillings), kā arī Lietuvā (vad. Gintars Rinkevičs) un Sanktpēterburgā (vad. Vasilijs Sinaiskis) u. c.
Latvijas Nacionālās operas mājaslapā minēts, ka Ozoliņš uzstājies kopā ar daudziem izciliem orķestriem: "Leipcigas "Gewandhaus" orķestri, Tamperes simfonisko orķestri, Triestes operas un baleta teātra simfonisko orķestri, Katānijas "Teatro Massimo Bellini" operas orķestri, regulāri sadarbojas ar Lietuvas Valsts simfonisko orķestri", kā arī, protams, ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri.
Mārtiņš pats saka, ka ir ļoti svarīgi krāt gan profesionālos, gan cilvēciskos iespaidus, kas pēc tam rezultējas gan profesionālajās veiksmēs, gan gluži cilvēciski – uzpilda baterijas. Ozoliņš ir uzstājies Krievijā, Itālijā, Vācijā, Šveicē, Meksikā, Somijā, Polijā, Lietuvā, Igaunijā, savukārt atvaļinājuma laikā, vasarā bieži apmeklē dažādus mūzikas festivālus.
Mārtiņš Ozoliņš – citu acīm
"Viņš ir augstas klases profesionālis," savulaik par Ozoliņu izteicies bijušais operas šefs, komponists Zigmars Liepiņš. "Mārtiņš vispār ir ļoti talantīgs cilvēks, un – kas nav mazsvarīgi! – arī ļoti labs administrators, jo diriģentam ir arī jāvirza procesi, jāveido stratēģija."
Kritiķi slavē Ozoliņa muzikālo dzirdi un precīzo diriģēšanas tehniku, operas mākslinieki tam pievieno – cilvēcisko siltumu: "Viņam nav "es" un "jūs", vienmēr ir "mēs"!" – mūziķi saka.
"Mārtiņš ir viens no tādiem diriģentiem, kas atstāj vieglu, patīkamu sajūtu arī pēc izrādēm. Viņš diriģē ar tādu vieglu smaidu, kaut gan dara smagu darbu. Mēs, orķestra mūziķi, to pārņemam, – tas ir ļoti pozitīvi no diriģenta," Ozoliņu savulaik raksturojis flautists Miks Vilsons, kas tagad ir operas orķestra direktors. "Ir tāda vienotības sajūta."
"Ir vadītāji, kas var viegli pāriet pāri un sabradāt kolēģus, ar ko strādā. Man ir gluži otrādi: katrs cilvēks, ar ko es kontaktējos, man rūp. Man ir svarīgi, kāda ir viņa sajūta, ko viņš domā par lietām," sava kolēģa Mika Vilsona teikto komentē Ozoliņš pats. "Varbūt tas ir grūtāk man pašam, jo tu to laid caur savu sirdi, un varbūt man no tā ir jāmācās distancēties," savu vadīšanas stilu raksturo diriģents.
Nav šaubu, ka Ozoliņa empātija un, protams, arī viņa erudīcija un humora sajūta ir atslēgas vārdi, kas ne tikai viņa kolēģu ikdienu, bet arī sarunu raidījumā "Daudz laimes, jubilār!" dara vieglu un priekpilnu.
Dziesmu svētku virsdiriģenta kancelē
"Dziesmai šodien liela diena" – 2013. gada Dziesmu svētkos tieši šo, svētku atklāšanas dziesmu, diriģēja Mārtiņš Ozoliņš. Toreiz – pirmo reizi virsdiriģenta godā: "Liekas, ka tas bija pavisam nesen, bet jau pagājuši 10 gadi," skatoties arhīva materiālu, komentē diriģents pats. "Vēlāk es pamazām sāku atiet no kora mūzikas, bet būt kordiriģentu saimē man joprojām ir ļoti svarīgi, jo no turienes es nāku."
Gan 2013., gan arī 2018. gada Dziesmu svētkos Ozoliņš bijis arī vokāli simfoniskā koncerta mākslinieciskais vadītājs: "Tad sanāk kopā ne tikai kori, bet arī visi Latvijas simfoniskie kolektīvi, kas izvēršas par brīnišķīgu tikšanos. Un kā gan ne? – daudzi no viņiem, kas tagad muzicē dažādās Latvijas pilsētās – savulaik mācījušies kopā," stāsta Mārtiņš. "Arī šogad manā pārziņā ir vokāli simfoniskās mūzikas koncerts un arī citi koncerti, tāpēc ļoti gaidu šo vasaru, bet vēl visā neesmu paspējis iedziļināties."
Mārtiņš atzīst, ka Dziesmu svētki nekad nav bijuši tikai mūzikas svētki vien: "Mums, kā tautai, šajos politiskajos apstākļos ir svarīgi vienoties kopējā priekā, kopējās vērtībās. Dziesmu svētku vienojošais spēks mums ir ļāvis izdzīvot visādus laikus, arī tos, kad nepateikts vārds bija daudz svarīgāks par pateiktu, tāpat arī tagad – man nav šaubu, ka šie svētki veiks savu svētīgo darbu."
Lai arī 2013. gads oficiāli datējams kā Mārtiņa Ozoliņa Dziesmu svētku virsdiriģenta gaitu sākums, jau stipri iepriekš Mārtiņš kāpis svētku tribīnē, vadot koristu simtus. Viens no skaistākajiem koncertiem, kas glabājas Latvijas Televīzijas arhīvā, ir Rīgas 810. dzimšanas dienas koncerts "Meistras. Dziesma. Leģenda", kur Mārtiņš uzstājās kopā ar Arturu Maskatu, kopā atskaņojot komponista Rīgai veltītas dziesmas. Toreiz Mārtiņa diriģēšanas stils tika raksturots ļoti poētiski: "Mārtiņš Ozoliņš ir Meistars, kura rokās ir Rīgas bruģakmens siltums", ko diriģents pats īsi komentē: "Rīga ir mana pilsēta, un es viņu izjūtu ne tikai caur savu skata punktu, bet arī – caur Maskata un Čaka rakstīto, tas man ir ļoti tuvs."
Račevskis
Edgars Račevskis, viens no mūsu izcilākajiem diriģentiem, Ozoliņa dzīvē spēlējis ļoti nozīmīgu lomu. Viņš ir ne tikai Ozoliņa pirmais profesors Mūzikas akadēmijā: "Viņš bija arī diriģents pirmajam korim, kurā es iesaistījos brīvprātīgi – leģendārajam korim "Gaudeamus"," atzīst Ozoliņš. "Maestro vitalitāte, optimisms un šķietami nenogurdināmā enerģija, kas izpaudās viņa vadīto vīru spēkā, un ne tikai mūzikā, bet visā, kas ir ap to, bija tik iedvesmojoša, ka arī pats esmu no tās daudz mācījies. Račevska radošais moto: "Lai top!" – allaž bija atvērts jauniem mākslinieciskiem izaicinājumiem."
Vēlāk Ozoliņš, vēl būdams Mūzikas akadēmijas students, iesaistījās arī citā Račevska izveidotajā korī – jauktajā korī "Sonore": "Mēs ietekmējam cilvēkus, ar ko kopā esam, un viņi savukārt – mūs. Račevskis bija gan ļoti prasīgs, gan ļoti labestīgs, pozitīvs. Viņš, šķiet, lietas redzēja citos mērogos, tāpēc prasības, ko viņš izvirza, bija citādas, augstas. Te noderētu salīdzinājums ar arhitektu un celtnieku – celtniekam grūti saredzēt detaļu nozīmību ēkas kopējā kontekstā, bet arhitekts redz procesu no sākuma līdz beigām. Lielas personības no ikdienišķām atšķir domu lidojums, un mūsu lieli diriģenti ir tieši tādi: Račevskis, Dūmiņš, Imants un Gido Kokari, arī simfoniskie diriģenti deva man apjausmu par citu mērogu," mazliet filozofiski komentē Ozoliņš, kas korī "Sonore" satika ne tikai domu biedrus, bet arī mīlestību – Edgara Račevska meitu Ilzi.
"Šķiet, ka kori "Sonore" Račevskis izveidoja par godu savai meitai Ilzei. Savukārt mana ienākšana "Sonorē" bija saistīta ar kādu braucienu uz Itāliju. Tādai svarīgai uzstāšanās reizei Maestro vāca spēcīgus dziedātājus, un arī mani kā profesonāli izglītotu mūziķi paaicināja līdzi. Kā mēs sadraudzējāmies ar Ilzi? – es tik precīzi neatceros, bet korī, saprotams, bija ne tikai mēģinājumi un koncerti, bet arī ceļojumi un saviesīgā dzīve, un tā tas pamazām notika," Mārtiņš raksturo. ""Sonorē" mēs, dziedātāji, turējāmies kopā, un pamazām no jauniešu kora pārtapām par vidējās paaudzes kori, kura kodols bija ne tikai muzikālas draugu grupas, mēs bijām domubiedri arī vērtību un emocionālās lietās. To sekmēja arī profesora Račevska attieksme – tā bija ļoti inteliģenta pret visām lietām, tai skaitā pret manu un Ilzes draudzību. Nekad neesmu dzirdējis no viņa kādu vaidēšanu vai negatīvu attieksmi, – man tas ļoti patika, un esmu to no viņa centies pārmantot."
Sieva Ilze
Kad sagadījās, ka krustojās ne tikai profesionālie, bet arī privātie profesora un viņa audzēkņa dzīves ceļi, sadraudzējoties ar Ilzi, Mārtiņam sanāca iepazīties ar Račevski arī gluži sadzīviski: "Arī ikdienā Račevskim ļoti būtisks bija process. Piemēram, pat pirtī sēžot, viņš negāja ārā, kamēr no deguna nenopilēja 27 sviedru piles. Un tā pirts viņam bija ne tikai fiziska, bet arī garīga atslodze," par savu sievastēvu, kas nu jau staigā debesu ceļus, sirsnīgi nosmaida Mārtiņš.
Ilze Ozoliņa, Mārtiņa sieva, jau ilgus gadus ir Mārtiņa kolēģe arī operā – viņa ir operas solistu koncertmeistare, koncertu veidotāja, kas tāpēc savu vīru var izprast un noraksturot ļoti profesionāli: "Mārtiņš spēj īsā brīdī ļoti savākties, koncentrēties uz ļoti lielām lietām. Viņš joprojām mani pārsteidz: jo lielāka slodze un lielāks spiediens, jo viņš ir ārēji mierīgāks... Laiks pirms pirmizrādes ir ļoti saspringts, un tad ir ļoti svarīgi spēt saglabāt vēsu galvu."
"Ilze sāka strādāt operā pirms manis, tas bija laiks, kad opera atradās Āgenskalnā (operas ēkas remonta laiks – red.), vecajā LTV ēkā. Račevskis toreiz strādāja ar operas kori un gribēja mani iesaistīt kora vadībā, bet es, toreiz jau būdams viņa znots, negribēju, ka kāds te saskatītu kādus privātus iemeslus, tāpēc atteicos. Tā nu sanāca, ka operā sāku strādāt 2000. gadā."
Dēli Kārlis, Krišjānis, Linards
Ozoliņu ģimenē izauguši trīs dēli, kas – atšķirībā no vecākiem – vairāk pievērsušies eksaktajām – finanšu un ekonomijas zinātnēm. Visi stalti un vīrišķīgi patstāvīgi, arī laipni atsaukušies raidījuma "Daudz laimes, jubilār!" aicinājumam sveikt tēti dzimšanas dienā. Puiši stāsta emocionālus stāstus no bērnības par reizēm, kad tētis, braucot makšķerēt, – kas ir Mārtiņa lielā aizrautība! – vienmēr dēlus ņēmis līdzi un pirmkārt rūpējies par viņu labsajūtu, nevis savējo: "Tas arī viņu raksturo: pats var staigāt ar saplēstām botēm, lai tikai mums būtu viss nepieciešamais," silti tēvu raksturo vecākais no dēliem Kārlis.
Ģimene šķiet ļoti vienota un arī sportiska – ne tikai makšķerēšana, – arī laivošana un ūdens sporti ir viņu aizraušanās. Gadiem ilgi viņi vienu nedēļu gadā pavadījuši Itālijas Alpos, slaloma trasēs, ko Mārtiņš raksturo arī kā pilna laika uzmanības iespēju ģimenē.
Mārtiņš ir aizkustināts, redzot dēlus dzimšanas dienas virtuālajā sveicienā: "Lieli izauguši," viņš pie sevis nosaka. "Ir liels prieks viņus redzēt, un man nav būtiski, vai nodarbojas ar mūziku, vai nē. Savos dēlos redzu cilvēkus, kas ir atbildīgi. Krišjānis, kas šogad beigs ekonomikas studijas, iestājās zemessardzē, – tas mani pārsteidza. Linards, kas mācās 1. ģimnāzijas 10. klasē, vienmēr izdarīs neprasot un neatgādinot. Kārlis allaž sakārtos lietas ģimenē. Viņi nekad skaļi neteiks, bet zinu, ka arī, ja man pašam būs kādi pārbaudījumi vai izaicinājumi, viņi būs pirmajās rindās, kas aizstāvēs," sirsnīgi savus pieaugušos zēnus raksturo Ozoliņš.
Bērnība
Mārtiņš pats bērnībā nesapņoja par mūziķa profesiju un operu. Un kāpēc gan lai tā būtu? Zēniem parasti ir citas intereses: "Pirmā profesija, par ko es domāju, bija mežsargs, jo man ļoti patika daba. Otra profesija bija galdnieks, man ļoti patika ar virpošanu, zāģēšanu, ar koku saistītas lietas. Mēs ar tēti daudz darījām kopā tādas lietas. Tagad man tam pietrūkst laika, bet šo te es esmu patentējis," Mārtiņš norāda uz savas mājas kāpņu lenteri. "Galdnieki kavējās ar tā izveidi, atrunājoties, ka tas esot sarežģīti – tad nu es plastmasas cauruli aptinu ar dabīgā materiāla striķi, kas labi pieskan koka kāpnēm, un lenteris gatavs," smejas diriģents.
Interese par mākslu radusies pamazām, nemanot: "Abi mani vecāki bija inženieri. Ar kultūru viņi saistīti nebija, bet mēs ļoti daudz apmeklējām koncertus. Starp citu, visbiežāk klasiskās un kora mūzikas koncertus Filharmonijā. Katru mēnesi arī pa teātra izrādei,- un tāpēc tā mākslas pasaule mani ir uzrunājusi jau no bērnības. Tā mūzika un teātris – kas taču ir arī opera – manā dzīvē ienāca no bērnības."
Pirmā reize uz operas skatuves
Pirmā sastapšanās ar skatuvi bija laikā, kad Mārtiņš Ozoliņš mācījās Dārziņskolā. Būdams leģendārās mūzikas skolas zēnu kora audzēknis, Mārtiņš kopā ar citiem kora puikām piedalījās Bendžamina Britena operā "Spēlēsim operu "Mazais skurteņslauķis!"": "Toreiz notiekošais apkārt bija tikpat svarīgs kā tas, kas notika uz skatuves. Ar kora draugiem vācām mazās nagliņas, ar ko dekorācijas bija pienaglotas pie grīdas, un uzvarētājs bija tas, kam nagliņu bija visvairāk. Ar speciāla izmēra ķemmītēm, kam izlauzām zariņus, varēja atmūķēt vaļā ložas, kas operas mēģinājumu laikā bija aizslēgtas. Mums bija jāielien visos kaktos, jāizložņā visi operas nama pakši," par savu pirmo sastapšanos ar Balto namu smaida operas galvenais diriģents. "Un šī bērnības pieredze kopā ar Dārziņskolas draugiem ir atstājusi uz mani lielu iespaidu. Un tāpēc es arī esmu operā šodien."
