"Phoenix" šarms un asprātība
Grupa "Phoenix" darbojas jau kopš deviņdesmitajiem, un tās pamatsastāvu veido četri draugi, divi no tiem brāļi. Grupa spoži sevi pieteica ar debijas albumu "United", bet slavas zenītu sasniedza ar 2009. gada albumu "Wolfgang Amadeus Phoenix", par to saņemot arī "Grammy" apbalvojumu. Pērn, 2022. gadā, iznāca jaunākais darbs – "Alpha Zulu". Grupa savā mūzikā spēj izklaidējošā veidā, viegli uztveramā formā iepīt sociālus komentārus un atsauces, šādi radot slāņus un iemeslu viņus klausīties vairākkārt. "Phoenix" Latvijā uzstājās pirmo reizi un sniedza arī īsu interviju.
"Kad ierakstījām "Alpha Zulu", tas bija pandēmijas laiks. Muzeji tajā laikā bija slēgti, bet Versaļas pilī esošais Dekoratīvās mākslas muzejs mūs uzņēma. Mēs tur bijām vieni ar sargu un Versaļas karaļa spoku. Tās ir vienreizējas atmiņas, kuras būs ar mums mūžīgi," jaunākā albuma "Alpha Zulu" ieraksta procesu komentēja "Phoenix" ģitārists Kristians Mazali (Christian Mazzalai).
Basģitārists Deks d'Arsijs (Deck d'Arcy) atklāja: "Tūres koncertus neskaitām – šī albuma tūrē atrodamies jau gadu, un vēl daudz koncertu jānospēlē." Viņu papildināja Mazali: "Katru dienu gūstam jaunu iedvesmu, un tad, pēc sešiem mēnešiem, dosimies studijā. Kad atrodamies koncerttūrē, dziesmas nerakstām. Jo citādi viss atnāks vienlaikus un tas būs juceklis, kas pāraugs haosā."
Jautāti, kādēļ jau no grupas dibināšanas sākuma "Phoenix" dziesmas ir angļu, nevis franču valodā, mūziķi atklāja, ka tas balstās viņu sākotnējās muzikālajās ietekmēs, angliski dziedošajos "My Bloody Valentine", Igija Popa daiļradē. Kad mēģinājuši rakstīt mūziku franču valodā, esot bijis jau par vēlu, "Dziesmas franču valodā šķita pārāk tuvu realitātei," saka Deks d'Arsijs. "Kad deviņdesmitajos aizsākām grupu, visa svaigākā un aktuālākā mūzika nāca no Lielbritānijas, tāpēc neizjutām šo "francūžu–britu sāncensību". Starp citu, "My Bloody Valentine" ir īri, kas dzied ar londoniešu akcentu – tur arī ir sava atšķirība."
Kā grupa albuma "Alpha Zulu" tūrē izvēlas koncerta programmu? "Katra albuma garums ir vidēji 30 minūtes. Mums ir septiņi albumi, katrā ir desmit dziesmas. Esam izdevuši 70 dziesmas," rēķina d'Arsijs. "Mūsu kopējās diskogrāfijas garums ir mazāks par četrām stundām, kas nemaz nav tik iespaidīgi," atzīst Mazali. Siguldas pilsdrupu koncertā "Phoenix" nospēlēja 22 dziesmas, tajā skaitā hitus "If I feel better", "Lisztomania", "Entertainment", "1901", kā arī "Too Young", "J-Boy", "Trying to Be Cool" un citus. To papildināja vizualizācijas – mūsdienīgas interpretācijas par klasiskām gleznām, kas kustējās dziesmu ritmā, un arī paši mūziķi uz mutes nebija krituši, vokālists Tomass Marss ar smīnu sacīja, ka vakara noslēgumā zinās visus publikā esošos. Lietuvā koncerts norisinājās bijušajā Lukišķu cietumā, kas tagad ir mākslas centrs, un arī no šī fakta mūziķi izveidoja asprātīgu repliku. Siguldā viņi nospēlēja īpašu koncertu – pils pagalmā, ar brīnišķīgu panorāmu fonā un ekskluzīvam skaitam cilvēku.
"M83" kosmoss
Grupas "M83", kas Latvijā uzstājās 2016. gada "Positivus" festivālā, pirmsākumi tiek datēti ar divtūkstošo gadu sākumu, taču komerciālus panākumus Entonija Gonzalesa (Anthony Gonzalez) vadītais kolektīvs ieguva ar savu 2011. gada albumu "Hurry Up, We're Dreaming". Šī gada 17. martā grupa izdeva savu jaunāko, pēc skaita devīto albumu "Fantasy".
Grupas "M83" unikalitāte slēpjas tās daudzajās šķautnēs – ierakstos mūzika ir ambienta, sapņaina popmūzika, koncertos "M83" pārtop par postroka grupu. Nākamajā mirklī klausītājs tiek aizvests uz reivu, galu galā attopas, dejojot disko bumbas gaismiņās. Mana kulminācija bija kompozīcija "Gone", kas tika nospēlēta vēl koncerta pirmajā pusē, uzbūvējot postroka mūziku raksturojošo skaņu vilni. Arī paši "M83" koncertu Siguldā acīmredzami izbaudīja, spēlējot instrumentus ar plašu smaidu uz lūpām, lielu enerģijas atdevi, koncerta izskaņā fani sagaidīja arī hitus: "Midnight City", "Mirror", "Outro".
Mūzikas ceļš pie klausītājiem
Uzrunāt jaunāko klausītāju paaudzi, šķiet, labāk izdotas "M83", kuru skaņdarbi, piemēram, kompozīcija "Wait", ir aktuāli vietnē "TikTok". Tikmēr "Phoenix", kuru albums "Alpha Zulu" ir mūsdienīgs veikums, tomēr galvenokārt ir zināma mūzikas klausītāju paaudzei no trīsdesmit gadiem (protams, ar izņēmumiem). Pati piederu pie trīsdesmitgadnieku paaudzes un atceros, kā par indī mūzikas jaunumiem divtūkstošajos uzzināju no radio dīdžejiem, kas aktuālās dziesmas spēlēja arī savās diskotēkās, šādi tās palika atmiņā arī kustībā. Mūsdienās jaunu un arī agrāk radītu mūziku palīdz atklāt filmu, seriālu skaņu celiņi ("M83" mūzika ir skanējusi seriālā "Black Mirror", bet "Phoenix" – seriālā "Gossip Girl", grupu mūzika sinhronizēta filmās), vietnes internetā kā manis minētajā "TikTok". Tāpat sarunās esmu dzirdējusi, ka dalīties mūzikā – tas mūsdienās ir ļoti personisks žests. Iespējams, mūzikas "sieta" funkciju pilda mākslinieku koncerti, kas klausītājus neatkarīgi no vecuma spēj aizraut tik ļoti, lai vēlāk, atgriežoties mājās, klausītāji uzmeklētu un noklausītos grupas diskogrāfiju. Gadiem ejot, ik pa laikam ar grupu veikumu der iepazīties no jauna.
Siguldas pilsdrupu estrāde ir viena no skaistākajām vietām, kur organizēt brīvdabas koncertus, taču koncerts nedēļas sākumā, uz kuru jāveic stundas brauciens, nav klausītāja – darba cilvēka plānos, savukārt ārzemju grupa tūri šī iemesla dēļ nepārbīdīs. Iespējams, ja koncerts notiktu Rīgas centrā esošās norises vietās, apmeklētāju būtu bijis vairāk, bet par to šobrīd spriest ir līdzīgi kā gaisā mest monētu. Jebkurā gadījumā šāda veida koncerti ārpus galvaspilsētas ir svarīgi kopējai kultūras dzīves asinsritei, kam ar laiku pielāgot transportu un citas nepieciešamības vieglākai un tīkamākai kultūras notikuma apmeklēšanai. Laikā, kad tiek runāts par mūzikas grupu izzušanu un mākslīgā intelekta dominances pieaugšanu, piedzīvot koncertu, kuru veido cilvēciska sadarbība mirklī, tas ir veldzējošs skaistums, kuru šajā nedēļā deva abi vakari kopā ar "Phoenix" un "M83".
