"Catalepsia" šī gada aprīlī izdevusi albumu "Pavisam". Mēs iesākām mūsu sarunu ar skaņdarbu "Apklusums". Tas bija skaņdarbs, kuru es nodēvētu par elektronisku balādi. Varbūt vari pastāstīt pāris vārdus par šo skaņdarbu.
Ervīns Francs: Šis skaņdarbs bija viens no pirmajiem, kas tapa. Tas radās kovida laikā, kad bija mājsēdes, kad mums nenotika mēģinājumi, un es sapratu, ka vēlos tāpat radoši izpausties. Tad tapa pirmie rifi un vārdi.
Daži skaņdarbi no albuma jau paguvuši izskanēt "Neformātā" sarunā par festivālu "Zobens un Lemess" ar tā organizatoru Valdi Bērziņu, jo arī jūs uzstājāties šajā festivālā. Kādi bija tavi iespaidi par šī gada festivālu? Saprotu, ka uzstājāties naktī.
Jā, tā bija, un, īstenībā, es priecājos, ka mēs spēlējām naktī un tumsā, tikai pašiem izturīgākajiem klausītājiem. Šajā festivālā mēs uzstājāmies jau ceturto reizi. Es tur vienmēr jūtos kā mājās, tur ir jauka atmosfēra. Man patīk, ka šis festivāls nav pārbāzts kā daži Eiropas festivāli. Var satikt ļoti daudz pazīstamu cilvēku, ne tikai uzspēlēt, bet arī labi pavadīt laiku. Es parasti tur esmu no pirmās dienas sākuma līdz otrās dienas beigām.
Starp citu, mūsu saruna tiek ierakstīta piektdienā, kad tepat kaimiņos, Lietuvā, notiek "Zobenam un Lemesim" radniecīgais festivāls "Mėnuo Juodaragis", kas šogad notiks 24. un pēdējo reizi. Kādi ir tavi iespaidi par mūsu kaimiņu – Lietuvas un Igaunijas – smagās mūzikas scēnu? Saprotu, ka esat tur muzicējuši.
Jā, mēs esam uzstājušies Lietuvā vairākas reizes, vismaz vienreiz gadā. Lietuvā noteikti ir daudz vairāk šīs mūzikas klausītāju. Viņiem ir lielāki pasākumi, piemēram, "Kilkim Žaibu". Nesen par šo ar kādu bija saruna – Latvijā esam nedaudz dziļāk stūrī, Lietuva ir tuvāk Polijai, un no Polijas uz koncertiem sabrauc diezgan liels cilvēku skaits.
Kā ar igauņiem?
Igauņi ir piesaistījušies skandināviem un somiem, tā ir novērots. Viņi savu tīklu vairāk veido ar Somiju, nevis Latviju un Lietuvu. Lai gan, protams, esam spēlējuši Igaunijā, un koncerti ir bijuši ļoti labi.
Pastāsti, kā aizsākās tavs ceļš uz smago mūziku. Vai bija kaut kādi āķi jeb grupas, uz kuriem savulaik uzķēries?
Pavisam smagajā mūzikā mani bērnībā ievilka somu grupa "H.I.M.". Bija 1998.gads, un man bija astoņi gadi. Es dzirdēju viņu kaverversiju dziesmai "Wicked Game", kas ir Krisa Izāka dziesma. Bērnībā man dziesmas oriģināls nepatika un likās tik drausmīgi raudulīgs, bet tad es sadzirdēju tādu aranžiju ar smagām ģitārām, ritmisku pavadījumu un zemu balsi... Protams, tas likās ļoti jaudīgi.
Tā es sāku klausīties "H.I.M.", lai gan es līdz galam kā bērns viņus nesapratu. Tomēr mani ļoti saistīja tas smagums, un tā tas aizgāja – "Metallica" un viss pārējais.
Varbūt tajā laikā arī populārajā mūzikā bija vairāk smaguma, bet pēcāk es sāku vairāk rakties pa pagrīdēm.
Un kā ar Latviju? Pieminēsim arī kādus mūsu smagsvarus.
"Līvi"! Ja tā padomā, "Līvus" bērnībā uz kasetēm lika klausīties tēvs, un, protams, man "Līvi" arī patika un joprojām patīk. Ja runā par metālu, pirmie ieraksti no Latvijas metāla grupām bija "Heaven Grey" un "Skyforger". Arī kasetēs klausījos savulaik.
Un tas dzinulis pašam sākt muzicēt?
To manī no bērna kājas jau ielika tēvs, kurš mājās spēlēja akustisko ģitāru un dziedāja. Bērnudārzā jau mācījos solodziesmiņas, un no astoņu gadu vecuma mācījos mūzikas skolā, pūtēju klasē. Man vienmēr gribējās spēlēt ģitāru, bet tolaik Aizkraukles mūzikas skolā, kurā mācījos, nebija ģitāras klases.
Tā trompete tomēr dod arī iespēju skaļāk kliegt un ilgāk graulot, vai ne?
Elpot, jā, droši vien caur to es iemācījos pareizi elpot.
Par grupu "Catalepsia" – skatījos, ka debijas albums izdots 2015. gadā. Kādā citā resursā uzgāju informāciju, ka pati grupa radusies tālajā 2005. gadā.
Vov, es nezināju, ka tas vēl kaut kur rakstīts, jo īstenībā mēs neesam nosprauduši konkrētu dibināšanas gadu. 2005.gadu es kādreiz minēju, jo tas bija gads, kad es sāku. Tie bija "Catalepsia" pamati, bet tas bija laikā, kad dzīvoju Jaunjelgavā un tur bija citi cilvēki. Mēs arī spēlējām citu mūziku, un, ja man tagad jautā, kad esam dibināti, es drīzāk izvēlos 2009. gadu, jo tad pārvācos uz Rīgu. Mums bija stabils sastāvs, biežāk notika koncerti, tapa pirmie kvalitatīvie demo ieraksti.
Protams, pa vidu bija pauzes, kā jau katrai otrajai latviešu grupai notiek savas drāmas, viss sajūk.
Mēs izjukām, pirms paspējām ierakstīt pirmo albumu, bet 2014. gadā es sapratu, ka man vajag to grupu atpakaļ.
Izdevās savākt gandrīz visus cilvēkus, kas bija 2009. gadā. Sākām uzreiz ar to, ka ierakstījām debijas albumu.
Šis ir jūsu trešais albums, bet pirmais latviešu valodā. Es paskatījos jūsu "Bandcamp" profilā, kur "Catalepsia" iepriekšējie albumi angļu valodā bija guvuši arī angliski rakstošo klausītāju atzinību. Līdz ar to no eksporta viedokļa albums latviski varētu būt riskants solis.
Ja uz to tā skatās, iespējams. No otras puses, mūsdienās parādās arvien vairāk grupu, kuras dzied savā dzimtajā valodā. Piemērs, kas nāk prātā, ir grupa "Alcest" no Francijas. Viņiem ir arī dziesmas izdomātā valodā. Domāju, ka tas izklausās ļoti forši.
Tādā mūzikā vokāls nav galvenais, svarīgi, ka tas iet kopā ar instrumentiem. Instrumentālajam ir vienlīdz liela nozīme kā vokāliem šajā mūzikā, arī mūsu.
Ja kāds, kurš nerunā latviski, grib saprast, par ko ir dziesmas, viņš to var viegli pārtulkot ar mašīntulku.
Jā, jūsu "Bandcamp" profilā ir pieejami arī dziesmu teksti. Mēdz teikt, ka rakstīt angliski ir vieglāk, jo vārdi ir īsāki. Vai rakstīt latviski savā ziņā nav arī izaicinājums?
Jā, tas ir citādi un tas ir grūtāk. Kad mēs sākām radīt šo albumu, doma bija rakstīt angliski, jo angliski ir vieglāk izteikties tieši. Ja izsakās tieši latviešu valodā, tas var izklausīties pārāk maigi un neiederēties tajā mūzikā. Tomēr es pamēģināju, un aizgāja. Starp citu, pirmsākumos es dziesmas rakstīju tikai latviski.
Es ļoti rūpīgi un ilgi meklēju pareizos vārdus, izmantoju arī tādus, kurus mūsdienu leksikā vairs īsti neizmanto, meklēju dažādus sinonīmus un vecvārdus ik pa laikam. Tas bija ļoti interesants process.
Pirms brīža runājām par kaimiņvalstu smagās mūzikas scēnu. Latvijas mūzikas vide vismaz no valodas viedokļa atrodas par kaimiņiem vēl sarežģītākā situācijā, jo mūsu nepilni divi miljoni ir sadalīti pēc valodas lietošanas, proti, daudzi krievvalodīgie joprojām patērē Krievijā radītu mūziku. Kā ir ar pašmāju smagās mūzikas scēnu – vai jums kā grupai ir krievvalodīgie fani?
Es pat varu diezgan droši apgalvot, ka ir, jā. Jā, arī Krievijā mums bija vēl sen – pirms kara. Tepat Rīgā spēlēja pāris grupas. Mēs spēlējām koncertu ar pāris grupām no Krievijas. Viņiem ļoti patika, un mums ļoti patika arī viņu uzstāšanās. Es zinu, ka savulaik bija arī klausītāji no Krievijas, kas brauca uz mūsu koncertiem Baltijā. Tātad ne tikai šajā sienas pusē dzīvojošie krievvalodīgie mūs klausās, bet arī tajā pusē. Kontakts gan ar viņiem nav bijis dažus gadus, bet, jā, es zinu, ka viņi ir.
Smagās mūzikas vide ir tāda sava veida subkultūra ar savām metāla mūzikas gada balvām, savu koncertu vietu. Agrāk bija arī savs krogs, ir savi fani... Vai ar to pietiek?
Es teiktu, ka pietiek. Mēs neskatāmies uz to kā uz tādu karjeras uzņēmējdarbības vidi. Mēs vienkārši spēlējam, kad vēlamies, kad varam un kur vēlamies, un kur varam.
Pirms mūsu sarunas paskatījos, kas ir katalepsija, un izrādās, ka tas ir medicīnisks termins, kas apzīmē ķermeņa sastingumu kādā pozā, piemēram, hipnozes gadījumā. Šis albums savukārt man šķiet kā pilnīgs pretstats grupas nosaukuma iekodētajam sastingumam, jo tas piedāvā neierasti plašu žanru dažādību. Arī tu kā solists variē no balādēm līdz grovlošanai dziesmā "Atjēga".
Šāda žanru dažādība ir šķitusi riskanta pat tādam smagās mūzikas ekspertam kā Sandrim Azovičam, kurš jūsu albumam veltījis recenziju. Jūs paši saprotat, ka fans var justies nedaudz izbrīnīts?
Jā, pilnīgi noteikti. Noteikti ir cilvēki, kuriem patika pirmais albums, bet varbūt ne gluži patīk šis albums. Man pašam kā klausītājam patīk, kad grupas eksperimentē un visu laiku mēģina kaut ko jaunu. Tā doma pačakarēt klausītāju ir vilinoša, tas ir kārdinājums, un mēs turpināsim to darīt (smejas).
"Atjēga" – līdz pēdējam brīdim likās, ka šī dziesma nebūs albumā, jo mēs nevarējām vienoties par to, kā tai jāskan.
Atceros, ka šo dziesmu sākām likt kopā kovida laikā. Toreiz vēl varēja divatā oficiāli mēģināt, mēs ar Jāni, basistu, savācāmies uz dueta mēģinājumu un uztaisījām šīs dziesmas pamatu kopā ar bungmašīnu. Pēc tam mēs ļoti ilgi pilnas grupas sastāvā mēģinājām to visu salikt kopā, it īpaši ar dzīvajām bungām, un vairākas reizes šo domu atmetām. Beigās, gadu vēlāk, tomēr izdevās, un tagad ir labi aizgājis.
Šis būtu īstais brīdis iepazīstināt ar pārējiem grupas dalībniekiem. Jo vairāk tāpēc, ka tu pats stāstīji, ka grupas radošais process notiek visiem kopā un reizēm ir diezgan sarežģīts, arī muzikālā ziņā.
Jā, tā ir iegājies pēdējos gadus. Varbūt pirmais pacēlums bija albums, kas vairāk tapa man sēžot mājās un rakstot notis, bet pēc tam, kad nostabilizējās sastāvs, mēs sapratām, ka visi grib vairāk vai mazāk iesaistīties, nevis vienkārši atspēlēt kaut ko jau gatavu. Mēs esam pie tā pieturējušies, un tas ir interesanti. Tas savā ziņā ir grupas, jo sevišķi nekomerciālas grupas, dzīvības kodols.
Bieži vien, manuprāt, grupas izjūk tāpēc, ka ir viens cilvēks, kurš uzspiež kaut ko savu. Mēs esam palikuši kopā tik tālu arī tāpēc, ka katrs no mums mēģina kaut ko ielikt mūzikā. Lai arī mēs bieži par to strīdamies, tas ir un paliek mūsu kopdarbs. Tātad, grupā "Catalepsia" bez manis spēlē vēl basģitārists, arī bekvokālists un sintezatorists Jānis Emīls Karpinskis, bundzinieks Krišjānis Purens, ģitārists Juris Kreilis un taustiņniece Arita Roena.
Šī saruna notiek piektdienas vakarā, jo muzicēšana tev un pārējiem grupas dalībniekiem nav maizes darbs, tāpēc to, protams, jāpakārto ikdienas ritmam. Kā tu atrodi laiku un enerģiju mēģinājumiem, ierakstiem, koncertiem, rūpēm par publicitāti?
Zini, pēdējos pāris gadus ir grūtāk saņemties, bet man joprojām gribas to darīt, kad esmu vairāk atpūties. Es gan cenšos to neuztvert pārmēru disciplināri, izņemot brīžus, kad jāgatavojas koncertiem, jo tad ir jāspēlē katru dienu. Tomēr pēdējos gadus tas viss ir aizgājis pašplūsmā, un mēs baigi neiespringstam par termiņiem vai konkrētiem plāniem.
Agrāk tā bija – pavadījām daudz saulainu dienu, sēžot tumšā istabā, rakstot kaut kādus demo, trenējot vokālus un kaitinot kaimiņus.
Rakstīju visādiem albumu recenzentiem, meklēju, kur spēlēt ārzemēs, un tā tālāk.
Tradicionālais jautājums: ja vienā svaru kausā ir laiks, nauda un viss pārējais, par ko mēs tikko runājām, tad otrā kausā… Kas atsver visus šos ieguldījumus un izdevumus? Ko tu pats gūsti no muzicēšanas?
Esmu par to aizdomājies. Mūzika īstenībā ir devusi ļoti daudz draugu, labu cilvēku apkārt. Tas ir viens. Otrs – tā ir vienkārši terapija. Cīņa ar saviem dēmoniem.
Mūzikā parasti izliek savu sāpi, savu negatīvo enerģiju pārvērš mākslas darbā. Tas, ko es iegūstu, ir mierīgāks prāts un tīrāka sirds.
Vai klausītāji ir dalījušies savos guvumos, savos iespaidos par jauno albumu?
Ir dzirdēts, ka cilvēkiem šis liekas kā labākais no visiem trim. Nezinu, kādā ziņā, to var dažādi saprast. Ir cilvēki, kuri nesaprot. Šodien manījām recenziju spāņu valodā, kur rakstīja: it kā dūmmetāla grupa, bet šis albums ir gandrīz viss, izņemot dūmmetālu. Tomēr tur bija jauks apraksts, kas iedziļinājās katrā no dziesmām un to dinamikā.
Vai tev ir publiskojami kādi tuvākas vai tālākas nākotnes plāni? No Vancoviča rakstītā sapratu, ka viņš to tev jau taujājis, un atbilde bijusi visai izvairīga.
Mums īstenībā šobrīd nav plānu. Neviens koncerts pagaidām nav nosprausts, tomēr rudenī tas varētu mainīties. Šobrīd mēs tiekamies mēģinājumos, improvizējam, mēģinām veidot jaunu materiālu. Ir vēlme uzspēlēt gan kaut kur tepat, gan Baltijā un ārpus tās, bet ir ļoti grūti visiem pieciem vienoties, jo mums ir dažādi dzīvesveidi un dažādi pamatdarbi.
Vēl viens tradicionāls jautājums: kuras vietas Latvijā tevi uzlādē, kuras tu vari rekomendēt citiem atpūtai?
Nesen biju Tērvetē, man ļoti patika koka pilis un pilskalns. Mani ļoti uzlādē būšana pie jūras – tas plašums, lielums, cik maziņš tu jūties tās priekšā. Tas liek nedaudz aizmirst par ikdienas mazajām problēmām. Man ļoti patīk arī meža takas.
Principā man patīk visur, kur ir mazāk cilvēku.
Noslēgumā – man, teiksim, ļoti patika tāds ievelkošais skaņdarbs "Nozieds" – instrumentālais skaņdarbs, kas ieturēts postroka žanrā. Es priecātos, ja mums būtu vesels – kaut mini! – albums ar šādu mūziku.
Es domāju – nu, labi, es neko nevaru, protams, apsolīt. Nezinu, kas būs un kā mēs izklausīsimies pēc gada. Bet es nebrīnītos, ja mums būtu šāds vesels albums. Esmu domājis, ka gribētos uzrakstīt pilnībā instrumentālu albumu. Bet tad jau redzēs, kā tas viss iegrozīsies.
