Anete Ašmane-Vilsone: Jums bija meistarklase Mūzikas akadēmijā. Kā tā pagāja?
Bobs Mincers: Tā bija ļoti jauka. Man patīk dalīties informācijā ar jauniešiem. Tā mēs mācāmies. Ir ļoti svarīgi, lai mēs nodotu informāciju, kas reiz tika nodota mums. Šķita, ka cilvēki tur bija atsaucīgi un pateicīgi. Tas ir kaut kas, ko es izbaudu. Man patīk mūzika, man patīk par to runāt, un man patīk dalīties idejās ar citiem cilvēkiem.
Vai redzat atšķirību starp studentiem mūsdienās un pirms 10, 20, 30 gadiem?
Īsti nē. Vienmēr būs daži studenti, kuri ir ārkārtīgi kaislīgi un smagi strādā, un citi, iespējams, nedaudz mazāk. Bet es neredzu lielu atšķirību. Es domāju, ka tā tas vienmēr ir bijis un tā būs arī turpmāk. Es domāju, ka varbūt viena atšķirība ir tāda, ka informācijas pieejamība šobrīd ir vienkārši pārsteidzoša. Atklāti sakot, internetā ir pieejams tik daudz informācijas, un tā ir pieejama ikvienam, kas vēlas kaut ko uzzināt par jebko. Tas nedaudz maina spēli.
Kas, jūsuprāt, ir vissvarīgākās, ja runājam par šīm meistarklasēm džezā, džeza izglītībā? Kā savu pieredzi nodot jaunākiem mūziķiem?
Nu, mācot mūziku vai jebko citu, ir nepieciešama rūpīga savu zināšanu pārdomāšana un prakse. Mācīšana ir kaut kas tāds, ko esmu darījis gandrīz visas savas karjeras laikā, galvenokārt tāpēc, ka bija tāda iespēja, un es ātri sapratu, ka tas mani padara godīgu un palīdz mācīties un būt aktuālam tajā, ko daru. Es domāju, ka
bieži aizņemti mūziķi, kas daudz uzstājas, tik daudz nedomā par to, ko viņi dara, nedara to tā, kā par to varētu domāt skolotājs.
Kad jums ir jāizklāsta un jāpaskaidro jauniešiem, ko jūs darāt, tas padara jūs mazliet apzinātāku un dod lielāku skaidrību par to, ko darāt.
Un kas būs vissvarīgākais, ko jūs teiktu jaunajiem mūziķiem vai, iespējams, jūs jau sakāt, mācot universitātē, lai jaunie mūziķi šodien varētu izveidot labu karjeru?
Nu, es domāju, katram ir atšķirīgs ceļš, un katram ir dažādas patikas un nepatikas. Es varu dalīties tikai ar to, ko pats esmu darījis un ko es redzu, ko dara citi aizņemti mūziķi, es varu dalīties ar šo informāciju. Taču galvenokārt es cenšos būt uzmundrinošs un darīt šiem cilvēkiem zināmu, ka, ja viņi turpinās un būs pacietīgi, un turpinās strādāt pie savas mākslas, tad lietas notiks. Tas ir pats svarīgākais. Jo, kad tu sāc darīt, tu neesi pārliecināts, tu neesi drošs, kur tas virzīsies, vai varēsi nopelnīt iztiku, vai skatuve tevi pieņems, tu īsti nezini, tev nav tādas pieredzes.
Savā ziņā ir jāļaujas intuīcijai – man patīk to darīt, es neesmu pārliecināts, vai man tas izdosies, bet es to ļoti jūtu kā savu, tāpēc es to darīšu. Es cenšos šo sajūtu veicināt jaunajos mūziķos.
Lielu daļu jūsu dzīves veido spēlēšana bigbendos un citos ansambļos, sastāvu vadīšana. Jūs esat teicis, ka labāko rezultātu sniedz kolektīva darbība. Vai tā bija jūsu apzināta izvēle, ka vēlaties to darīt – vēlaties spēlēt bigbendos, vēlaties tos vadīt – vai arī tas notika nejauši?
Tas notika nejauši. Es jums pastāstīšu, kā. Kad es biju savas karjeras sākumā, bigbenda skatuve joprojām bija diezgan aktīva. Es spēlēju Tito Puentes, Badija Riča, Teda Džonsa, Mela Lūisa, Luija Belsona un vairākos citos bigbendos. Pēc tam, pēc 10 gadu perioda, kad biju diezgan aktīvs bigbenda arēnā, es tiešām sāku interesēties par darbību mazākās grupās, jo kā saksofonistam ir daudz vairāk brīvības un iespēju spēlēt, ja vide ir intīmāka. Savukārt bigbendā jūs esat viens no 14 pūtējiem, solo ir izkaisīti. Tā ir joma, kas arī ir lieliska, bet tajā brīdī es ļoti gribēju būt saksofonists solists. Taču 1983. gadā man bija iespēja Ņujorkā izveidot bigbendu klubā "Seventh Avenue South".
Es zvanīju katram slavenajam mūziķim, ko Ņujorkā pazinu. Un man par lielu pārsteigumu viņi visi teica – tas izklausās lieliski, es labprāt to darītu. Tā nu man bija šis apbrīnojamo, slaveno cilvēku bigbends. Protams, tas piesaistīja lielu uzmanību, interese bija arī cilvēkiem no ierakstu kompānijām.
Neko daudz nedarot, pēkšņi mums bija iespēja veidot ierakstu, bija liels sekotāju skaits, un es nodomāju – labi, tas notiek, tas ir nolikts tieši man priekšā, tāpēc es to pagaidām varu darīt.
Tas bija jau pirms 40 gadiem. Patiesībā tā man ir kļuvusi par lielisku darbības jomu. Man patīk rakstīt un aranžēt, un man patīk vadīt lielu ansambli. Tas ir bijis brīnišķīgi.
Toreiz jūs pēkšņi kļuvāt par bigbenda līderi. Kā tas bija?
Tas bija lieliski, it īpaši Ņujorkā ar tiem mūziķiem. Bija grūti dabūt kādus vēl labākus mūziķus par tiem, kas man jau bija, tāpēc es varēju rakstīt gandrīz jebko, un šie puiši vienkārši spēlēja tik skaisti. Viņi visi ļoti vēlējās spēlēt bigbendā, tāpēc tā bija ļoti jauka kopīga pieredze. Laika gaitā tas ir mainījies. Tagad es mazāk darbojos ar savu bendu Ņujorkā, dažreiz daru to Losandželosā, kur tagad dzīvoju. Bet galvenokārt manas uzmanības lokā ir WDR bigbends Ķelnē Vācijā.
Kā ir būt par vadītāju daudziem lieliskiem mūziķiem, kuri spēlē jūsu bigbendā? Jūs arī esat teicis, ka labs vadītājs ir tāds, kas nemaisās pa vidu.
Vai tas ir grūti? Nē, tas nav īpaši grūti. Ja atrodat cilvēkus, ar kuriem jums patīk strādāt, un viņi novērtē, ko jūs darāt, un jūs novērtējat to, ko viņi dara, patiesībā tā ir ļoti vienkārša, patīkama darbība. Es to daru jau kādu laiku, tāpēc šajā lomā jūtos ļoti ērti. Jā, tas ir forši.
Jūs pats arī esat spēlējis vairākos bigbendos. Un ir daudz veidu, kā vadīt orķestri – jūs varat būt stingrs vai ļoti jauks un draudzīgs utt. Kāds ir jūsu stils? Vai esat ietekmējis no tiem līderiem, kuru vadībā spēlējāt?
Jā, es noteikti to visu redzēju. Badijs Ričs bija ļoti stingrs vadītājs, gaidīja noteiktas lietas un varēja būt ļoti skarbs, ja kāds nedarīja to, ko viņš gaidīja. Tad medaļas otra puse bija Teds Džonss un Mels Lūiss – šie puiši kopumā bija daudz mierīgāki, un es teiktu, ka viņi bija pieņemošāki. Viņi mazāk sliecās uzspiest vai dusmoties par kaut ko.
Kopumā esmu jauks cilvēks. Cenšos izturēties pret cilvēkiem ar cieņu. Jūs nedzirdēsit, kā es kliedzu uz cilvēkiem bigbendā vai vispār.
Es nevēlos, lai uz mani kliedz, un es pieņemu, ka cilvēkiem nepatīk, ja uz viņiem kliedz. Tas nav īpaši patīkami. Man patīk būt mierīgam un rūpēties par iekļaujošu atmosfēru, kur visi var piedalīties, kur cilvēki labi pavada laiku.
Jūs arī jau septiņus gadus strādājat ar Rietumvācijas Radio bigbendu Ķelnē. Kā noris šis darbs? Un kā varat pārslēgties no Vācijas uz ASV turp un atpakaļ?
Ir daudz lidojumu, ceļošanas. Es arī mācu skolā Losandželosā, Dienvidkalifornijas Universitātē. Es arī koncertēju ar "The Yellow Jackets" kādus trīs, četrus mēnešus gadā, tas ir visā pasaulē. Esmu visai aizņemts, bet tas ir ļoti interesanti un saistoši. "Westdeutscher Rundfunk" (WDR) bigbends un darbs ar viņiem ir brīnišķīgs. Patiesībā es sāku ar viņiem strādāt pirms 30 gadiem. Pirms 10 gadiem mani uzrunāja būt par galveno diriģentu. Man bija grūti apņemties to darīt jau esošās slodzes dēļ, man bija saistības Losandželosā un ar "The Yellow Jackets", bet viņi izveidoja modeli, kur es veicu pusi darba, bet Vinss Mendoza veic otru pusi. Kopā ar mums abiem ir vesela komanda lielisku aranžētāju un diriģentu. Tas ir ļoti līdzīgi simfoniskajam orķestrim, kad ir viesdiriģenti, viesaranžētāji, kas strādā ar orķestri. Tas darbojas lieliski. Es domāju, ka viņiem patīk ar mani strādāt, un man noteikti patīk ar viņiem strādāt.
Vai jums ir daudz tādu projektu kā šis šonedēļ, kad atbraucat uz kādu citu bigbendu, piemēram, Latvijas Radio bigbendu, un veidojat ar viņiem programmu?
Ne ļoti daudz. Es gribētu daudz vairāk, bet man ir saistības Dienvidkalifornijas Universitātē, "The Yellow Jackets" un WDR, ar to pietiek. Turklāt man ir arī ģimenes dzīve mājās. Es nezinu, reizēm es īstenošu šādu projektu. Man radās laba sajūta par organizāciju šeit un cilvēkiem, un es paklausījos bigbendu, viņi skanēja ļoti labi, un tas kaut kā izdevās loģistikas ziņā, jo man bija jābūt Eiropā, un es vienkārši… Ziniet, dažreiz es to vienkārši daru, it īpaši, ja zinu, ka man tas patiks.
Tas ir arī nedaudz citādi, jo, strādājot ar savu bigbendu, jūs pazīstat visus mūziķus, esat spēlējis un strādājis kopā ar viņiem. Ne šajā gadījumā, kad satiekat viņus pirmo reizi.
Jā, protams, abās situācijās ir patīkami aspekti. Ja jūs regulāri strādājat ar vieniem un tiem pašiem mūziķiem, jūs varat izveidot noteikta veida attiecības. Taču ir arī kaut kas izaicinošs un interesants darbā ar jauniem cilvēkiem, ziniet, jūs cenšaties sniegt labāko. Es mēģinu sniegt kādu informāciju, bet arī novērtēt, ko šie cilvēki dara. Tas ir arī izaicinoši un forši.
Tā kā jūs dzīvojat un strādājat ASV, arī Eiropā, un koncertējat vēl citās valstīs, jautāšu, vai ir kādas atšķirības džeza vidē?
Es īsti nedomāju par atšķirībām. Es meklēju līdzības. Ziniet, cilvēki, kas vēlas spēlēt, vienkārši vēlas spēlēt. Jā, mākslai un mūzikai ir dažādas garšas, dažādi izmēri un formas, bet man tas viss šķiet diezgan labi, un es neredzu nekādas būtiskas atšķirības. Varētu teikt, ka Eiropā ir bijis vairāk sava veida valdības finansējuma mākslai, salīdzinot ar ASV, kur ir vairāk privāts kultūras finansējums. Tāpēc dažkārt Eiropā rodas vairāk iespēju koncertiem, festivāliem un tamlīdzīgi. Taču iespējas ir arī ASV, lai gan nav tik daudz pilna laika bigbendu, bet daži ir. Bigbends jau ir tāds kā džeza simfoniskais orķestris. Tā ir liela organizācija, kurā ir daudz mūziķu, un tas ir labs organisms, lai bars mūziķu sanāktu kopā un spēlētu. Cilvēkiem tas patīk. Bigbendiem ir pārliecinoša, spēcīga skaņa.
Jūs runājāt par finansējumu un administratīvajām lietām, bet, ja runājam par mūziku, žanriem, stiliem, vai starp dažādu valstu džeza skatuvēm ir vairāk līdzību vai atšķirību?
Gan – gan. Es domāju katrā pasaules daļā videi ir īpaša ietekme uz mūziku, uz džezu, kas, starp citu, man nozīmē jūtīgumu, nevis kādu konkrētu žanru. It īpaši tagad, kad džezs ir kļuvis ļoti plašs.
Manā skatījumā džezs ir veids, kā izveidot formu un pēc tam izmantot šīs formas daļas, kur ir improvizācija, kur lietas nav pierakstītas vai izplānotas, tās vienkārši notiek spontāni. Tas man ir džezs.
Ņujorkā ir īpašs džeza skanējums un stils, nedaudz savādāks Losandželosā, vēl citādāks Ņūorleānā, citādāks Parīzē un Stokholmā, īpaša skaņa ir Kopenhāgenai, Oslo, Amsterdamai. Vide neizbēgami ietekmē mūzikas skanējumu un stilu, balstoties dzīvesveidā, tautas mūzikā un vēl citos avotos.
Ja mēs runājam par jūsu mūziku, kāds jums ir šis radīšanas process?
Parasti ir kaut kas konkrēts, kad jākomponē, piemēram, gatavojoties ierakstam. Ar WDR mēs veidojam programmas, kur man ir jāuzraksta seši līdz desmit aranžējumi.
Es rakstu konkrētiem solistiem vai par kādu tēmu. Es sāku ļoti plaši ar noteiktiem parametriem, vienkārši mierīgi sēžu un iztēlojos dažādas skaņas un formas.
Es izmantoju datoru, "Sibelius" programmu, un vienkārši mēģinu pārlikt skaņas no galvas datorā. Galvenais darbs notiek izstrādāšanas procesā. Sākotnējās idejas parasti ir diezgan neapstrādātas un raupjas, un tās ir jāattīsta. Es pavadu ilgu laiku, slīpējot šīs detaļas, lai noliktu tās tur, kur, manuprāt, tām vajadzētu būt. Tā ir kā puzle, un man ļoti patīk to darīt.
Es teiktu, ka mēs džezā varam runāt par divu veidu komponistiem. Vieni ir kā stāstnieki, kas caur mūziku vēlas nodot kādu vēstījumu, ideju, un otri, kas uzskata – mūzika pati par sevi jau ir rezultāts un tur nav jābūt nekam vairāk. Pie kura tipa piederat jūs?
Es domāju, ka manī ir abi. Man šķiet, ka mūzika vienmēr stāsta stāstu. Tas var būt nedaudz abstrakts vai ļoti burtisks, bet parasti, kad es komponēju, mūzika atspoguļo kaut kādu priekšstatu. Dažreiz es uzrakstu skaņdarbu, neko īpašu nedomājot, un tad domāju par to, kādas sajūtas tas varētu izraisīt, vai kāds ir šīs mūzikas skanējums, jo tas var būt saistīts ar konkrētu ideju. Var būt arī tāds veids.
Ja runājam par Latvijas Radio bigbenda koncerta programmu, vai to izvēlējāties jūs vai bigbends?
Man liekas, ka es. Tagad man ir mazliet kauns, jo esmu pilnībā aizmirsis, kādu mūziku viņiem atsūtīju. Tā notiek, kad esmu tik aizņemts – parasti sūtu notis tam, tam, vēl tam, spontāni izvēlos programmas, bet ne vienmēr pats tās atceros.
Es varu atgādināt, ka programmā būs tādi skaņdarbi kā "Thaddeus", "My Shining Hour", "My One And Only Love", "Home Basie", "Original People", "Havin’ Some Fun" un vēl daži.
Jā, tie ir skaņdarbi, kurus es bieži spēlēju pēdējos 40 gadus, un tie ir skaņdarbi, kurus parasti ir viegli iestudēt, un, ja es neesmu tik cieši pazīstams ar grupu, ar ko kopā strādāšu, šī ir diezgan droša, stabila programma, par kuru zinu, ka tā skanēs labi pēc pāris mēģinājumiem.
Komponēšana joprojām ir liela jūsu dzīves sastāvdaļa, un jūs teicāt, ka nestrādājat ļoti ātri, jums ir nepieciešams laiks, lai sagatavotu jaunu skaņdarbu. Cik bieži varat tam veltīt laiku, ja regulāri ceļojat, koncertējat, mācāt?
Jā, es rakstu mazos posmiņos – pusstunda šeit, stunda tur. Es rakstu vilcienā, lidmašīnā, vannas istabā – visur, kur es varu atlicināt tam laiku. Dažreiz man ir greznība pavadīt pēcpusdienu komponējot, kas ir lieliski, bet tas nav tik bieži. Zinu, es esmu diezgan aizņemts ar visdažādākajām lietām, tāpēc es to iekļauju, kad varu.
Tas noteikti prasa smalku plānošanu un striktu disciplīnu.
Jā, man nav daudz brīvā laika. Ziniet, sievai dažreiz man ir jāatgādina, ka varbūt ir pienācis laiks padarīt kaut ko arī ārpus mūziku, jo, paliekot savā nodabā, es strādāšu dienu un nakti. Jo tas ir kaut kas, kas man patīk, bet es arī esmu norunājis daudzas lietas, tās ir jāizdara, un tas prasa daudz laika.
Jūs teicāt, ka mīlat šo dzīvesveidu, bet vai tam ir arī kādas negatīvās puses?
Jā, ir bijušas. Dažreiz, ja pārāk sevi noslogojat, tas var radīt zināmu stresu, īpaši, ja ir iesaistīta ceļošana. Ja ceļā kaut kas noiet greizi, tas ir liels traucēklis un var visu izmainīt. Kopumā es uzskatu, ka, tik ilgi to darot, es spēju izturēt šo situāciju radīto spiedienu diezgan labi.
Ja jūs saprotat, ka esat bezspēcīgs pret notiekošajām lietām, tad satraukties vai dusmoties patiešām ir bezjēdzīgi, un tas nepalīdz ne jums, ne apkārtējiem cilvēkiem.
Tāpēc dažreiz vienkārši ir jāatpūšas un nav jāraizējas, un vienkārši jāiet līdzi straumei, apzinoties, ka galu galā viss izdosies. Vienkārši dažreiz ir nelielas aizķeršanās un apkārtceļi.
Tuvojoties mūsu sarunas izskaņai – kā jums šķiet, kur dodas džezs?
Oi, es nezinu, kur tas iet, es knapi zinu, kur es pats eju. Es domāju, ka džezs vienmēr būs blakus. Tagad par džezu runā un to māca konservatorijās visā pasaulē vairāk nekā jebkad agrāk. Ir daudz jauniešu, kas grib spēlēt džezu, kas maina attieksmi pret džezu un tā formātu. Ziniet, ir trīs patiešām lieliskas grupas, kas ir iznākušas no Dienvidkalifornijas Universitātes, kur es mācu, un kas ceļo pa pasauli, un katrai no tām ir atšķirīgs skanējums, ļoti neparastas, un tas neizklausās līdzīgi nekam no tā, kas ir skanējis iepriekš. Tā ir tikai skaista mākslas forma, un es domāju, ka cilvēkus tā vienmēr interesēs. Tas, protams, nebūs popmūzikas līmenī, bet tas nekas. Ziniet, tā ir kā laba maltīte, bet ne visi tajā ir ieinteresēti.
Tiem, kas novērtē smalkākās lietas un mākslā izjūt detaļas, es domāju, ka džezs vienmēr būs blakus.
Vai jūs pats bieži apmeklējat koncertus kā klausītājs?
Es neteiktu bieži, jo man nav laika, bet es to ļoti izbaudu. Kad vien ir iespēja un esmu brīvs, es eju, jā.
Kas ir tas, kas koncertu jums padara par kaut ko īpašu citu vidū?
Vienkārši stāsts, kas tiek izstāstīts, skaista saruna starp mūziķiem, kaut kas tāds. Kaut kas, kas ir gan iedvesmojošs, gan intriģējošs, gan satraucošs, gan nomierinošs. Lieliska māksla mani patiešām iedvesmo, ziniet, un ne tikai mūzika, bet arī došanās uz lielisku muzeju, teātri, deju koncertu. Mani ļoti iedvesmo arī daba. Mums patīk Kalifornijā doties garās pastaigās skaistās vietās. Tas viss arī veido mūziku, tāpēc es cenšos nesēdēt tikai istabā, rakstot mūziku. Es cenšos iet ārā un dzīvot dzīvi, lai tā būtu par iedvesmu mūzikai.
