Stīvens Koutss pie mikrofona pavada lielu daļu profesionālās dzīves: viņam ir savs raidieraksts, viņš veido raidījumus britu raidstacijai BBC un jau 25 gadus ir alternatīvās mūzikas grupas "The Real Tuesday Weld" vokālists. "Kad biju tikai mūziķis, tas bija vienkārši. Bet ar laiku lietas ir mainījušās, un laikam šodien es sevi saucu par "kontrkultūras kuratoru"," ar sevi iepazīstina Koutss. "Mani fascinē pagrīdes kultūra, un šī "kaulu mūzika" ir viena no tās izpausmēm. Arī mans raidieraksts "Bureau of Lost Culture" jeb "Zudušās kultūras birojs" ir veltīts pagrīdes kultūrai, alternatīvajai kultūrai. Mana interese par to izauga no manas mūziķa pieredzes. Tā nu tagad līdzās mūziķa karjerai es arī kūrēju pasākumus un veidoju stāstus par reti apskatītiem mūsu kultūras aspektiem."
"Kaulu mūzika"
Bet viss esot sācies tieši ar "kaulu mūziku", kuras dēļ Stīvens Koutss tagad viesojas arī Rīgā. Proti, ar savu grupu "The Real Tuesday Weld" viņš savulaik koncertēja arī Krievijā, un tieši tur kādā Sanktpēterburgas krāmu tirgū pirms desmit gadiem nopirka uz rentgena fotoplēves veiktu skaņu ierakstu. Tobrīd viņš vēl īsti nezināja, kas tas ir, jo to nevarēja paskaidrot ne pārdevējs, ne Koutsa vietējie draugi.
"Atvedu to mājās un mēģināju atskaņot. Tas bija ierakstīts ar ātrumu 78 apgriezieni minūtē, kas norādīja, ka tas ir diezgan vecs," atceras Koutss. "Ieraksts bija veikts tikai uz vienas puses, un tā izrādījās Bila Heilija dziesma "Rock Around the Clock" no 50. gadu vidus."
""One, two, three o'clock, four o'clock, rock" ("pulksten viens, divi, trīs, četri: laiks rokam līdz rīta gaismai" – angļu val.) – šie dziesmas vārdi neizklausās pārāk dziļi vai vērsti pret sistēmu. Bet padomju Krievijas kontekstā tas, protams, bija ļoti pretpadomisks vēstījums, jo būtībā šī dziesma saka: aizmirsti par visu citu, ballēsimies!" stāsta Koutss.
Šis 50. gadu rokenrola klasikas ieraksts Stīvenam Koutsam pavēra durvis uz rietumniekam pilnīgi jaunu pasauli – pagrīdes kultūru Padomju Savienībā, kuras agrīnās izpausmes šodien ir maz zināmas arī jaunākajām paaudzēm šajā Eiropas pusē. Atklāju Koutsam, ka pati par tām pirmoreiz dzirdēju Latvijas rokmūzikas pirmsākumiem veltītajā dokumentālajā filmā "Savējie sapratīs. Sešdesmitie".
Par šo filmu ieinteresējas arī Stīvens Koutss, kurš pēdējos gados veltījis daudz laika šo "ribu plašu" pētniecībai un izdevis grāmatu "Kaulu mūzika", kurā izgaismotās fotogrāfijās redzamas arī daudzas viņa krāmu tirgos atrastās "ribu plates". Daži šo neparasto ierakstu piemēri pašlaik ir apskatāmi arī izstādē "Ieskaņots. Atskaņots. No fonogrāfa līdz mūzikas centram" Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Bet tiem, kuri par šo ierakstu formu dzird pirmoreiz, lūdzu Koutsam pastāstīt – kā tie radās un kāpēc tieši uz rentgena foto platēm?
"Šādus ierakstus izgatavoja no četrdesmito līdz sešdesmito gadu vidum. Pretstatā parastām vinila platēm, kurās ierakstus iespiež rūpnīcā un uzreiz var pagatavot tūkstošiem eksemplāru, šie ieraksti uz rentgena fotoplēvēm tika radīti mājās pa vienam,"
skaidro Koutss. "Tos ierakstīja ar speciālu aparatūru, kas mazliet atgādina plašu atskaņotāju, bet strādā pretējā virzienā: tajā tiek "iebarota" skaņa, ko adatiņa iegravē mīkstā materiālā. Rietumos šādi aparāti eksistēja jau pirms Otrā pasaules kara, un tos mēdza izmantot arī radio žurnālisti kā jūs, lai, piemēram, ierakstītu reportāžu ārpus studijas. Kādam bija izdevies ievest šādu aparātu arī Padomju Savienībā, un to sāka izmantot, lai kopētu aizliegtus mūzikas ierakstus. Bet jautājums ir – uz kā lai šos ierakstus kopē? Vācijā, Anglijā vai ASV varēja nopirkt rūpnieciski ražotas plates, taču Padomju Savienībā tādas tā vienkārši nevarēja dabūt un centieni tās iegūt tiktu uztverti ar aizdomām. Tāpēc ļaudis eksperimentēja ar dažādām virsmām, un viena no tām, kas izrādījās derīga, bija rentgena foto plēves.
Patiesībā der jebkura fotofilma, bet rentgeni izrādījās vispateicīgākie tāpēc, ka tie bija ļoti viegli pieejami.
Katrā slimnīcā tādu bija tūkstošiem, un tos varēja dabūt par lētu naudu vai pāris grādīgajiem, jo rentgena uzņēmumi tolaik bija viegli uzliesmojoši un pēc kāda liela slimnīcas ugunsgrēka Padomju Krievijā bija izdots rīkojums, ka tos nedrīkst uzglabāt ilgāk par gadu. Tā ka sanāca abpusēji izdevīgs darījums. Protams, šie ieraksti izskatās diezgan savādi, bet tas nebija svarīgi. Svarīga bija mūzika, ko uz šiem rentgena uzņēmumiem varēja ierakstīt."
Tāpēc šīs plates mēdza dēvēt par "ribu platēm", turpina Koutss: "Tāpēc, ka pārsvarā tie bija tieši krūškurvja rentgeni!
Tolaik visiem bija jāveic obligātas tuberkulozes pārbaudes, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc tik daudz bija tieši ribu attēlu.
Bet man ir vēl kāda doma: šo nelegālo ierakstu pārdevēji nereti slēpa šos ierakstus zem drēbēm, piesienot tos pie krūškurvja, pie ribām."
Viens no dokumentālās filmas "Savējie sapratīs" režisoriem Kristians Luhaers atceras no sarunām ar filmas varoņiem, ka "ribu plates" mūzikas mīļi mēdza pirkt vairumā, jo tās bija lētas un nekad droši nevarēja zināt, cik labi tās skanēs un vai uz tām uzrakstītais tiešām sakritīs ar atskaņoto mūziku.
Kvalitāte nebija noteicošā
Nesakritības pētot bieži pamanījis arī Stīvens Koutss: "Reizēm uz ieraksta bija rakstīts vienkārši "Tango", "Mambo" vai "Rokenrols". Reizēm bija dziesmas nosaukums. Dažas dziesmas bija īpaši populāras, piemēram, "Rock Around the Clock" vai "Dark Eyes". Bet bieži vien ierakstā ir dzirdama pilnīgi cita dziesma, nekā rakstīts uz plates. Vai nu tāpēc, ka dīleris pats īsti nezināja, kas tā par dziesmu, vai arī varēja būt tā, ka pircējs lūdza ierakstīt konkrētu dziesmu, piemēram, Litla Ričarda "Tutti Frutti", bet pārdevējam tās nebija. Bet pārdevējs varēja vienkārši lūgt pircējam pagaidīt, aiziet ap stūri un uzrakstīt "Tutti Frutti" uz kāda cita ieraksta.
Reizēm jau cilvēki nemaz nezināja, ka tā dziesma, kas skan, nemaz nav "Tutti Frutti". Viņi tikai bija dzirdējuši, ka tā ir laba dziesma. Varbūt dažs tā arī nodzīvoja mūžu, domājot, ka tā cita melodija ir "Tutti Frutti". Tas bija arī mazliet blēdīgs bizness."
Koutss atzīst, ka šo ierakstu kvalitāte pārsvarā bija diezgan slikta, taču ne vienmēr: "Man ir daži ieraksti, kas pat šodien, pēc 70 gadiem, izklausās lieliski. Ieraksta kvalitāti lielā mērā noteica ierakstītāju prasmīgums un konkrētās rentgena filmas kvalitāte. Nelietotas filmu plēves bija daudz labākas. Un atšķīrās arī ierakstu aparāti, jo ļaudis tos būvēja paši. Bet galu galā, runājot ar cilvēkiem, kuri mēdza klausīties šīs ribu plates, man radās sajūta, ka kvalitāte nebija noteicošā. Galvenais bija apziņa, ka vari klausīties mūziku, kas tev patīk. Protams, šodien arī ir grūti spriest par šo ierakstu kvalitāti tai ziņā, ka tie var būt vienkārši ļoti nospēlēti. Ja gabals bija ļoti populārs, to spēlēja daudz un dikti, un katru reizi tie skanēja arvien sliktāk."
Komentējot, vai un kāda Lielbritānijā pēckara gados bijusi pagrīdes ierakstu kultūra, Koutss norāda: "Mums bija pagrīdes darboņu kultūra 60.–70. gados, bet tā vairāk bija saistīta ar oficiāli neizdotiem ierakstiem. Piemēram, ja tu fanoji par "The Rolling Stones", varēji no kāda pagrīdnieka dabūt koncerta ierakstu, kas oficiāli nebija pieejams. Tie tika ierakstīti vinila platēs, vēlāk kasetēs un kompaktdiskos. Bet tā sauktajā "panku laikmetā" 70. gadu vidū populāras bija tā sauktās lokanās plates jeb "flexi discs", kas bija ļoti līdzīgas padomju "ribu platēm", jo arī bija ļoti plānas un viegli saliecamas. Un tās ļāva nelielām ierakstu kompānijām un indivīdiem, īpaši pankiem, radīt pašiem savus ierakstus ārpus lielās mūzikas industrijas. Savā ziņā tā bija pretošanās sistēmai, bet tam nebija saistības ar cenzūru. Tā kā mūzikas industrija tolaik izslēdza ikvienu, ko nevarēja kontrolēt, radās šī panku protesta kustība jeb "dari pats" kultūra."
Oficiālu liecību par "ribu platēm" ir maz
Stāstot par to, kā tapa viņa grāmata "Kaulu mūzika", Koutss atzīst: "Sākumā informācijas bija diezgan maz, un liela daļa izrādījās neprecīza. Bet, kad vēlāk atgriezos Krievijā ar koncertiem, es jautāju cilvēkiem par šiem ierakstiem un mēģināju uzzināt ko vairāk. Izrāviens bija iepazīšanās ar cilvēku vārdā Rūdolfs Fukss, kurš pats šādus ierakstus 50. gadu beigās bija gatavojis un vēlāk par to sēdējis cietumā. Viņš prata angliski un varēja man izskaidrot, kā šie ieraksti tapa, kas bija zināmākie darboņi, iepazīstināja mani ar citiem. Viņš un vēl viens bijušais pagrīdnieks no Maskavas bija mani galvenie avoti, lai saprastu, kāds bija izgatavošanas process un ar to saistītie riski.
Iepazinos arī ar ļaudīm, kuri bija pirkuši šos ierakstus un varēja pastāstīt, kā tas bija – ja tu kā pusaudzis gribēji paklausīties krievu tango vai džezu, kur tu varēji satikt dīlerus, kā notika iegāde.
Oficiālu liecību par šīm "ribu platēm" ir maz, jo tās rakstītas no varas iestāžu perspektīvas, kas šos ļaudis uzskatīja par noziedzniekiem. Bet, lai saprastu kultūru, kurā šādas "ribu plates" radās, man vajadzēja iedziļināties laikmeta kontekstā, mūzikas cenzūrā. Medijos šādus cilvēkus atainoja kā seklus liekēžus, kuri samaitā padomju jaunatni."
Dziesmas vērtība un spēks
Kādas pēdas viņā pašā iegravējis šis izpētes ceļš, ja runājam līdzībās ar ribu plašu ierakstiem? Koutss teic: "Tā ir apziņa, ka šis nav tikai stāsts par savādiem mūzikas ierakstiem, bet gan par mūzikas lielo nozīmi cilvēku dzīvē. Par to, ko cilvēki ir gatavi darīt, lai tiktu pie mūzikas, kas viņiem patīk, pat ja tas nozīmē lielu risku. Manuprāt, tas ir arī stāsts par cilvēku radošumu apspiestības apstākļos. Es kā mūziķis pašlaik dzīvoju pasaulē, kur varu brīvi dabūt pilnīgi jebko, te un tagad. Un par to pat nav jāmaksā! Bet kas notiktu, ja kādudien tas viss pazustu vai tiktu mums atņemts? Ko mēs tad visaugstāk vērtētu?
Tolaik dziesmas vērtība bija ļoti liela, jo nereti bija ļoti grūti pie tās tikt. Šodien tas ir mainījies, un par to ir vērts padomāt."
Vaicāju, vai Koutss ir domājis, ar ko pats būtu gatavs riskēt, lai tiktu pie mūzikas, kas tikusi atņemta, un viņš neslēpj: "Jā, esmu gan. Un man jāatzīst, ka neko daudz… (iesmejas) Es katrā ziņā nebūtu gatavs sēdēt padomju cietumā. Jā, tas ir ļoti labs jautājums – cik mums mūzika ir svarīga? Iedomājieties kādu dziesmu, kas jums ir īpaši mīļa! Nu, man, piemēram, tāda ir Deivida Bovija "Heroes". Cik man šī dziesma ir vērta? Vēl pirms dažiem gadiem mēs tai nosacīti varējām uzlikt cenu zīmi, jo to varēja nopirkt kompaktdiskā. Bet vai tā ir dziesmas reālā vērtība? Un šodien es varu vienkārši ieslēgt "Spotify" un spēlēt to par brīvu. Tad cik vērta ir šī dziesma? Laikam nekad to īsti nevarēsim pateikt, ja vien nenokļūsim tādā situācijā kā šie cilvēki, kuri dzīvoja apstākļos, kur mūzika bija ārkārtīgi ierobežota. Un pasaulē joprojām ir daudz vietu, kur piekļuve mūzikai ir ļoti ierobežota arī mūsdienās. Piemēram, valstīs, kur valda islāma fundamentālisti, mūzika ir aizliegta un mūziķi tiek nogalināti. Tā ka mūzikas cenzūra pasaulē nekur nav pazudusi. Bet man šķiet, ka ir gājis mazumā tas spēks, kas piemita atsevišķām dziesmām. Kad Bobs Dilans dziedāja "The Times They Are a-Changin" jeb "Laiki mainās", šai dziesmai bija milzīga ietekme. Šodien ir grūti iedomāties kādu dziesmu, vismaz Rietumos, kam varētu būt tik liela nozīme.
Bet varbūt tajās pasaules daļās, kur cilvēki pašlaik piedzīvo kultūras apspiešanu, dziesmai joprojām ir tikpat liels spēks."
Intervijas noslēgumā ar Stīvenu Koutsu aizrunājamies par to, cik ļoti mūsdienās mainījies veids, kā cilvēki vispār glabā sev tuvu mūziku. Proti, straumēšanas platformu laikmetā daudziem no mums vairs nav plauktiņa ar fiziskiem mūzikas ierakstiem, kas tiešām mums pieder. Ir tikai straumēšanas servisi, kas piedāvā dziesmas klausīties. Koutsa grupa "The Real Tuesday Weld" savus ierakstus joprojām izdod vinila platēs, bet ir klausāma arī "Spotify". Arī mājās viņš lieto abus formātus.
Kā mūzikas vēstures un pagrīdes ierakstu pētniekam liek justies apziņa, ka straumēšanas platformās esošos ierakstus vairs nevaram ielikt plauktiņā un teikt, ka tie ir mūsu īpašumā? "Jā, tas ir ļoti labs jautājums… Jo patiesībā jau tas ir diezgan liels risks: mēs pieņemam, ka straumēšanas platformas vienmēr pastāvēs, bet vēsture rāda, ka mūsu pieņēmumi nereti izrādās aplami," uzsver Koutss. "Ja nu būtu kādi milzīgi interneta darbības traucējumi vai "Spotify" nokļūtu kādās citās rokās, kas zina? Man pašam mājās nav lielas mūzikas kolekcijas fiziskā formātā, jo neesmu daudz bažījies par iespējamu apokalipsi… Bet tagad, kad mēs tā runājam – rezerves plānam ir jābūt. (Smejas) Bet pie mums, Lielbritānijā, pēdējos gados vinila plates piedzīvo renesansi jaunu cilvēku vidū. Pie jums arī? Ļoti labi! Un es domāju, ka daļēji tā ir reakcija tieši uz šo straumēšanas platformu radīto sajūtu – kur ir mūzika un kam tā pieder? Un vēl arī tas, ka vinila plate ir fiziski jāuzliek uz atskaņotāja un tas prasa zināmu rituālu. Tas ir mazliet neērtāk, bet labāk noskaņo uz mūzikas klausīšanos kā apzinātu darbību. Varbūt cilvēki sev no jauna sāk atklāt baudu, ko dod ierobežots un rūpīgi atlasīts repertuārs."
