Viņas daiļradē tiek atspoguļotas dziļas emocijas, kas padara viņu par vienu no spilgtākajām mūzikas balsīm ne tikai Gruzijā, bet arī ārpus tās robežām.
2019. gadā Nino kļuva par vienu no pirmajām gruzīnu māksliniecēm, kas publiski atbalstīja pretvaldības piketus Tbilisi, ko izraisīja Krievijas deputāta vizīte. Tad viņa paziņoja, ka vairs neuzstāsies Krievijā, uzsverot savu solidaritāti ar protestētājiem un savu uzticību demokrātiskām vērtībām un Gruzijas neatkarībai. Šo cīņu viņa turpina joprojām.
Vienmēr sapņojusi tikai par mūziku
Savu bērnību Nino raksturo kā brīnišķīgu un pat pasakainu. Viņa piedzima Gruzijas kalnos, jūras tuvumā, kur baudīja dabas burvību gan rudenī un pavasarī, gan ziemā un vasarā. Viņa atceras subtropu klimatu, zaļganās debesis, mandarīnu laukus un jāņtārpiņus.
"Man kā dāvana bija tas, ka manās mājās visi bija radoši cilvēki. Mans onkulis, kurš iemācīja mani dziedāt, vispār iemācīja man mīlēt mūziku, bija kormeistars. Mans tēvs bija juvelieris. Mana vecāmamma – kosmetoloģe. Visi zīmēja, šuva... Mums nebija ģimenes locekļu, kuri strādātu valsts iestādēs, tāpēc arī ģimene... Tā bija daudzbērnu ģimene, tāpēc vasarā vienmēr bija 12, 13 bērnu, kas bija pilnīgi traks laiks," stāstīja Nino.
Pateicoties tam, ka viņas vecāki bija labsirdīgi un strādīgi, kaut arī Nino uzauga tādā laikā, kad meitenēm mūzika un mūzikas profesija īsti nepieklājās, jo svarīgāk bija iziet pie vīra, viņai tomēr izdevās darīt to, ko viņa vēlas.
"Viņi man deva tādu brīvību, ka es varēju meklēt sevi un ne tikai klasiskajā mūzikas izglītībā. Es meklēju sevi arī mūzikas nestandarta formās. Mani vecāki bija brīvi domājoši un labsirdīgi cilvēki.
Man nebija tādas sajūtas, ka es vēl kaut ko bez mūzikas gribētu. Ne vienmēr es tikai mācījos vai dziedāju, bet pat tad, kad es pati personīgi nevingrinājos, es vienmēr gribēju būt tur, kur citi nodarbojas ar mūziku," stāstīja Nino.
Bērnībā viņa trīs reizes nedēļā kājām gāja sešus kilometrus uz mūzikas skolu un atpakaļ – un arī visu šo laiku viņa domāja tikai par mūziku.
"Mūzikas manī pat līdz šai dienai ir tik daudz! Es pat šodien – pēc 40 gadiem un dzīves mūzikā – neko citu vēl aizvien nevaru darīt. Pienāk tāds laiks, kad cilvēks saprot, ka var vēl ar kaut ko nodarboties, īpaši mākslinieki, kuros daudz kas dzīvo, bet es nevaru ne ar ko citu elpot kā tikai ar mūziku. Mani nekas cits nespēj aizskart bez mūzikas emocijām, ar kurām es varu dalīties ar cilvēkiem. Tas man sniedz milzīgu gandarījumu. Tā tas bija pirmo reizi un līdz šai dienai," pauda Nino.
Pastāvīga cīņa
Dziedātājai šķiet svarīgi un pareizi dziedāt tikai gruzīnu valodā. Nevienā citā valodā Nino dziedāt nevēlas, jo tajā brīdī, kad sāc pielāgoties, viņasprāt, iekšēji cilvēkā sāk kaut kas pārkārtoties.
"Man bija ļoti liela vēlme, lai mana izcelsme, tas, no kurienes nāku, ka esmu no Sakartvelo, Gruzijas... Mana valoda ir mana elpa – es varētu ar šo enerģiju fonētiski sarunāties un tai nav robežu, tā dod iespēju saprasties bez valodas. Manā prātā ir daudz mīlestības, bet mīlestība – tās vienmēr ir sāpes," uzskata Nino.
Dziedātāja atklāja, ka ceļš, kādu nācies iet viņai un mūziķiem, ar ko viņa sadarbojas, absolūti nav bijis viegls vai vienkāršs. 35 gadu laikā viņai vienmēr nācies kaut ko pierādīt.
"Kad paralēli notiek sarežģītas lietas – "pārbūve", nabadzība, kari, Abhāzijas zaudēšana, daudz iekšējas spriedzes, un kad vēlies izdarīt kaut ko nestandarta, tas patiesībā ir sāpīgs process. Tas skar tevi personīgi. Ir ļoti svarīgi, lai sociālā dzīve un cilvēki tev apkārt būtu vismaz minimāli mierīgi, lai tu varētu radīt, bet tad, kad paceļas citi jautājumi, kad cilvēkiem ir grūti izdzīvot, bet tu runā par mākslu – ir grūti pierādīt, ka tā arī ir svarīga dzīves daļa," skaidroja Nino.
Dziedātāja uzsvēra, ka patiesībā joprojām cenšas kaut ko pierādīt, jo pēdējie vairāk nekā 30 gadi Gruzijā ir bijuši sarežģīti. Gruzija ir tik maza, ka māksliniekiem nav iespējams ignorēt to, kas notiek politikā vai ekonomikā.
"Bet ir pienācis laiks, lai mums būtu miers, lai mēs būtu daļa no Eiropas ģimenes. Kaut vai tāpēc, lai mēs varētu sākt domāt tikai par mūziku," pauda Nino.
Negodīgums un korupcija
Nino norādīja, ka viņai nekad nav patikuši valsts koncerti nedz neatkarības dienā, nedz Jaunajā gadā, nedz atsevišķu pilsētu svētkos.
"Es neciešu no tā, ka to, kas man kādreiz nepatika, ka tagad man to liedz. Sarežģīti gan ir tas, ka nav iespējas uzstāties zālēs.
Visās zālēs, kurās vēlos uzstāties, man saka, ka tur ir remonts, kaut gan jau nākamajā dienā ir ieplānots kāds cits koncerts. Grūtības līdz ar to pastāv un, protams, ir sāpīgi. Pat ne sāpīgi, tas vienkārši nav godīgi," stāstīja Nino.
Viņa atzina, ka četrus piecus gadus kopš 2019. gada par šo jautājumu tika klusējusi, jo nevēlējās, lai visa pasaule uzzina, ka viņas valstī ir tik vāja domāšana, ka māksliniekam pat nevar iedot zāli, kurā uzstāties.
"Pēdējā gada laikā jau tik spilgti teica, ka Jaunā gada koncertā uzstāsies visi, izņemot Nino, tas kļuva jau tik atklāti, ka man nācās atbildēt uz šiem jautājumiem, bet, ja nebūtu šī faktora, es par to nekad nerunātu," atzina Nino.
Par spīti grūtībām, Nino turpina muzicēt, dziedāt un ierakstīt albumus – je ne savā valstī, tad ārpus tās. Viņasprāt, šobrīd Gruzijā nav piemērotākais brīdis, lai tās iedzīvotāji plēstos iekšēji paši savā starpā.
"Īpaši pēc kara sākuma Ukrainā... Man nav jaudas, lai tagad strīdētos un vainotu valdību. Es visu laiku atsakos no valsts naudas tāpēc, ka es vienmēr esmu uzskatījusi, ka nodokļu maksātāju un valsts naudai nav jāapmaksā, piemēram, mākslinieku zāles noma, jo tas veicina korupciju. Vai arī tu kļūsti par daļu no politikas spēles. Es to neesmu gribējusi nekad – ne tikai tagad, bet nekad," uzsvēra Nino.
Netaisnīgums iekšēji nogalina
Viņas jau esošo nostāju tikai spilgtāku un pārliecinošāku padarīja 2019. gada 20. jūnija notikumi Gruzijā, kad pēc Krievijas parlamenta deputāta uzstāšanās no Gruzijas parlamenta spīkera vietas protestētāji ielās tika vardarbīgi apspiesti.
"Daži jaunieši palika bez acīm, tāpēc ka politiķis no Krievijas ieņēma vietu parlamentā. Es tagad ne visai detalizēti par to stāstu, bet visi šie stāsti ir labi zināmi. Es vienkārši esmu cilvēks, kas turpina uzdot jautājumus, bet, protams, atbildes nesaņemu – tāpēc sanāk konflikts," stāstīja Nino.
Viņasprāt, mūzika kalpo cilvēkiem, bet vienlaikus tā mūzika, kuru mūziķis rada, nenovēršami ietekmējas arī no apkārtējās vides. Kad apkārtējā vidē negodīgums ir tādā līmenī, kad sākas pandēmija un karš, kad politiķi valsti ved nepareizā virzienā, Nino atzina, ka viņai teju vairs nebija spēka dziedāt, bet viņa tik un tā to turpināja darīt.
"Šis netaisnīgums mani iekšēji nogalina. Es nepiekrītu, ka tā nav mana darīšana. Ja nevaru kādu aizstāvēt, vismaz mana balss būs dzirdama, ka es nepiekrītu šīm kļūdām, kas notiek notiek man apkārt. Man tas ir jāparāda, jāpasaka," pauda Nino.
Uz Krieviju vairs nebrauc
Nino atzina, ka protesti, kas notika Gruzijā, šķitis kā beigu sākums. Protestu laikā viņa uzstājās džeza festivālā Maskavā un tieši tur no skatuves pateica, ka šī ir viņas pēdējā uzstāšanās Krievijā. Uz to viņu pamudināja arī dēla attieksme un nostāja.
"Kad mājās pārnāca mans dēls un pajautāja, kāpēc esmu nodevēja, es sapratu, ka man dēlam ir jārāda piemērs un jāpārstāj sniegt koncerti Krievijā. To es arī izdarīju," norādīja Nino.
Vienlaikus skaidrs, ka brīvības balss ir stingra un taisna un ka tad, kad tiek pārkāpti likumi, nevienam šo balsi dzirdēt nav patīkami, tāpēc mūziķes cīņa turpinās joprojām.
"Kad es absolūti noslēdzu savu muzikālo darbību Krievijā, es sapratu, ka nepazīstu sevi, nepazīstu cilvēkus. Man bija nepieciešami vismaz divi gadi, lai es saprastu, kas es esmu, lai es varētu atiet no iepriekšējās dzīves un paskatīties uz to, kas man bija un ko es aizvēru," stāstīja Nino.
2022. gada marta beigās viņa radīja Nino Katamadzes fondu, lai Ukrainas kara bēgļiem sniegtu atbalstu jaunas dzīves uzsākšanai Gruzijā.
"Tas nebija tikai mūsu… Gruzijā no pirmajām sekundēm absolūti visa valsts, iestādes, nevalstiskās organizācijas, pilnīgi visi ļoti ātri savā starpā sazinājās un reaģēja, un darīja absolūti milzīgu darbu. Jau pēc pāris mēnešiem mēs sākām komunicēt ar ukraiņu bērniem un viņu vecākiem," stāstīja Nino.
Ceļa atpakaļ nav
2022. gadā pāris mēnešu laikā Nino dibinātais fonds izveidoja profesionāļu grupu ar skolotājiem, psihologiem un citiem speciālistiem, kas pakāpeniski sāka strādāt ar bērniem un sniegt atbalstu.
Kopš tā brīža Nino fonds īstenojis vairākus projektus, lai atbalstītu un uzlabotu Ukrainas bērnu emocionālo stāvokli, fizisko veselību un arī materiālo stāvokli. Fonds palīdzējis vairāk nekā tūkstoš bērniem un viņu vecākiem.
Diemžēl jau divus mēnešus Nino fonds atbalsta darbu turpināt nevar, jo to liedz Gruzijā pieņemtais tā dēvētais ārvalstu aģentu likums.
"Atbilstoši šim likumam mums var likt piereģistrēties kā ārvalstu aģentiem, un mēs kā organizācija esam pret to, protams. Esam uz brīdi apturējuši darbību, pagaidīsim, kas būs pēc vēlēšanām, un tad pēc tam turpināsim darbu," norādīja Nino.
Par spīti tam, ka daudzi svarīgi vārdi, tādi kā cerība, sapņi un mūsdienīga Gruzija, esošās valdības laikā ir zaudējuši nozīmi Krievijas milzīgās ietekmes ēnā, Nino turpina ticēt tam, ka lūzums viņas dzimtenē tomēr notiks.
"Es domāju, ka nav ceļa atpakaļ. Visi ceļi un Eiropas durvis mums ir atvērtas. Mūsdienu pasaule mums saka, ka esam daļa no šīs civilizācijas, ko katru reizi arī pierādām. Arī vēsture liecina to, ka mums ir senākā, bet vienlaikus mūsdienīgākā civilizācija, tāpēc nāksies par to cīnīties," secināja Nino.
