Raksta ceļvedis
Kas īsti ir alternatīvā mūzika?
Mūzikas sociologs Jānis Daugavietis stāsta, ka pats jēdzienu "alternatīvā mūzika" izmantojot visai reti, jo tam pēdējos divus trīs gadu desmitus ir žanra pieskaņa. Piemēram, alt rock apzīmē mūziku, kuru rāda arī MTV – tā jau ir iegājusi lielajās radiostacijās un vairs nebūtu īsti godīgi pieskaitāma pagrīdei. Pastāv gan arī citi jēdzieni un termini, kas tiek lietoti – pagrīde, subkultūra, kontrkultūra, scēna. Pēdējos gados bieži dzirdams tieši jēdziens "scēna", kas, kā skaidro Daugavietis, vienlaikus tiek izmantots gan ikdienas valodā, mūziķu un jauniešu vidū, gan arī socioloģijā, kur to izmanto kā akadēmisku terminu.
"Lielākoties gan ir vienalga, vai lietojam terminu alternatīvā kultūra vai pagrīdes kontrkultūra, jo tā bieži vien ir apzināta estētiska izvēle. Tomēr šie jēdzieni joprojām pastāv paralēli, kaut kur pārklājoties un citur ne," skaidro Daugavietis, norādot, ka tas, kuru tieši mēs izvēlamies, ir atkarīgs no mums pašiem.
Evisa Petrovska no apvienībām "Depustūtes", "ExPosei" un "Kalopsija" un Matīss Smīda no apvienībām "Nikotīņi" un "Fear Frequency" scēnā nonākuši līdzīgā ceļā – tas sācies, pusaudžu vecumā meklējot alternatīvas popam, sastopoties ar metālu, tad pamazām meklējot kaut ko smagāku; meklējot kaut ko tepat, Latvijā, mazpamazām nonākot līdz vietējai alternatīvās mūzikas pasaulei.
Petrovska atceras, ka sākumā klausījusies ņūmetālu (angļu: nu metal), "System of a Down", "Korn", tad pievērsusies nāves metālam (angļu: death metal), bet sapratusi, ka tas, kas viņai ārkārtīgi pietrūkst metālmūzikā, ir politika lirikās – protams, viņa atzīst, ka ir politiskas metāla grupas, tomēr lielākoties tajās netiek apspriestas svarīgas ikdienišķas tēmas. Pankā viņu saistījis ātrais smagais skanējums kopā ar tekstu, kurš aptvēris lietas, kas dzīvē ir netaisnīgas, kas ir ikdienā nepatīkamas. Pēc pirmā "Nikotīņu" koncerta viņa sapratusi – "gribu palikt te ilgāk un kaut ko darīt". Gluži tāpat bijis arī Matīsa Smīda gadījumā.
Cik būtisks scēnā ir stils?
Nenoliedzami būtisks elements jebkurai subkultūrai, vai tie būtu hipiji, metālisti vai panki, ir viņu izteiksmīgais ģērbšanās stils, kas vienas subkultūras pārstāvjus nošķir no citiem, kalpo kā pazīšanās zīme un tajā iekodēta ne vien attieksme pret mūziku, bet arī politiku un cilvēkiem. Jānis Daugavietis uzskata, ka stilu lielākoties nevar atdalīt no vērtībām, to skaitā politiskām. "Lūk, piemēram, es redzu, ka Matīsam ir melni nagi, krāsotas acis, es uzreiz nodomāju – viņš ir gejs, viņš ir trans, varbūt viņš vienkārši ir atvērts pret šādām jaunām identitātēm, un tā jau ir politiska lieta," piemēru sniedz Daugavietis.
Evisa Petrovska gan uzsver, ka "primāri tas ir par mūziku un politiku," norādot, ka "tu sāc ar savām iekšējām vērtībām, to, kas tev patīk, nepatīk, par ko tu pastāvi. Stils katram ir cits, kāds varbūt neizvēlas izskatīties tik radikāli, bet viņam ir tāda pati domāšana".
Viņai pašai patīk izskatīties citādi, jo tas dod pašpārliecību, piemēram, dzirdot, ka omītes pārmet krustu, ar ko agrāk vai vēlāk kaut reizi saskaroties ikkatrs, kurš piekopj gotiskāku vai citādi transgresīvāku izturēšanās un iznešanās veidu.
Panku pēctecība
Vai šī jaunā Latvijas panku scēna ir uztverama kā pēctecīgs iznākums jau agrāk pastāvējušajām panku scēnām, vai tomēr tā ir atrauts un jauns fenomens? Mūziķi spriež, ka, lai arī šī brīža scēnā ir manāmas lielas ietekmes no globālajām subkultūrām, kas mūsdienās ir viegli sasniedzamas, jauniešu nonākšana alternatīvajā subkultūrā bieži saistīta ar to, ka pašu vecāki tādā auguši vai citādi bijuši ar to saistīti, tāpēc viņi šo informāciju par vietējo mūziku guvuši no vecākiem, un tā kalpojusi kā pamats vai saknes, no kurām turpināt augt un mainīties, pēcāk pašiem kļūstot par daļu no šīs kultūras.
Laikiem mainoties, mainās arī paaudzes, un, kā jau visur, arī scēnā neiztiek bez starppaaudžu konfliktiem un abpusējas neizprašanas – kā min Evisa Petrovska, "ar katru paaudzi pienāk kas jauns, kas iepriekšējai paaudzei varbūt īsti nepatīk vai nešķiet tik aktuāli. Es gan to neredzu ne pozitīvi, ne negatīvi. Laiki mainās – pieņemu, ka kādā brīdī es būšu tā vecā ome, kas saka, nu, manos laikos jau tā nebija. Tas gan ir svarīgi – zināt, kas nācis pirms tevis, īpaši tādā mazā Latvijas panku kopienā".
Jaunieši spriež, ka, lai arī viņi piekrīt – nevar tik viegli izmainīt vecāku paaudžu cilvēku viedokli par LGBT cilvēku tiesībām un citām mūsdienu aktualitātēm, tomēr –
ja tu esi panks, tev ir jābūt kādam respektam vai vismaz tolerancei pret citiem, netraucējot viņiem dzīvot.
"Šī vecākā paaudze uzauga PSRS laikos, kad viņiem nebija jādomā par kaut kādām it kā nenozīmīgām lietām, kas šobrīd mums ir svarīgas," saka mūziķe, "viņiem tā politika bija vērsta uz fizisko pusi, pret valdību, pret apspiedējiem, tamlīdzīgām lietām".
Scēna agrāk un tagad
Domājot par to, kā atšķiras scēna mūsdienās no scēnas pirms piecdesmit gadiem, Matīss Smīda prāto, ka, viņaprāt, lielākā atšķirība ir tajā, ka agrāk panki, metālisti, goti, hardkoristi un citi bija savstarpēji nošķirti grupējumi, savukārt šobrīd viss ir vairāk vai mazāk saplūdis vienā mudžeklī. Tam piekrīt arī Daugavietis, norādot, ka vairs starp šīm kultūrām nepastāv naids, kurš vēl bija dzīvs deviņdesmito laikā, kad metālisti un hiphoperi viens otram negrieza ceļu.
Domājot par izmaiņām nesenākā pagātnē, mūziķi novērojuši, ka pēdējo gadu laikā scēna ir gluži vai eksplodējusi – Matīss Smīda atminas, ka 2019. gadā, kad viņš sāka spēlēt ar grupu "Nikotīņi", Rīgā tajā bijuši ap piecdesmit cilvēkiem kopumā, bet šobrīd to ir ārkārtīgi daudz. Arī Evisa Petrovska min, ka viņas scēnas gaitu sākumā cilvēku skaits bijis gana neliels, lai visi būtu pazīstami, bet šobrīd, aizejot uz klubu "Depo" viņa nepazīst principā nevienu.
Kādi tam varētu būt iemesli? Jaunieši atminas, ka uzplūdums scēnas sekotāju pulkos pieaudzis kovida laikā, kad arī internetā uzplaucis šis trends – tam mirstot, daudzi gan atkrituši no scēnas.
Cik pieejama plašākai sabiedrībai scēna vēlas būt?
Plašākas sabiedrības redzeslokā scēna pirms kāda laika nokļuva, pateicoties fotogrāfa Arņa Balčus izstādei un fotogrāmatai "Scēna", kurā koši reālistiski sociāldokumentāli foto ir dokumentējuši šos scēnas cilvēkus un procesus. Scēnas ietvaros gan domas par šo projektu dalās, stāsta Matīss Smīda. Kā vienu no iemesliem viņš min to, ka,
lai arī scēnas fundaments un tās dalībniekiem visbūtiskākais ir mūzika, kurai stils ir sekundārs, Balčus grāmatā aplūkojamas vien kādas trīs fotogrāfijas no scēnas koncertiem.
Smīdam šķiet, ka "šeit tiek uzsvērts konkrēts naratīvs, kas brīžam ir nievājošs un dramatisks, ar apzinātu nodomu – šokēt. Piemēram, vietām grāmatā saliktas fotogrāfijas ar SMS, kur kāds scēnas jaunietis raksta, ka sēž Tvaika ielā – kāda tam ir saistība ar scēnu?". Tam piekrīt arī Evisa Petrovska, piebilstot, ka garīgā veselība ir būtiska un svarīga tēma, par ko runāt, bet tikpat bieži sanāk saskarties ar attieksmi, kas tam pieiet gluži kā jokam.
Tomēr vai šāda grāmata dēvējama par ekspluatāciju? Jānis Daugavietis min, ka viņš, savā sociologa darbā arī bieži intervējot un pētot scēnas dalībniekus, savā ziņā to ir ekspluatējis. Tas, kurā brīdī tiek pārkāpta ētiskā robeža, paliek atvērts un vēl neatbildēts jautājums.
Attiecībā uz garīgo veselību sociologs atminas kādu citu Latvijā veiktu pētījumu kādas studentes kursa darba gaitā, kur tika intervēti scēnas jaunieši, no kuriem daudzi minēja, ka tiem ir depresija vai citas grūtības. Acīmredzams, ka tā ir aktuāla problēma. Jautājums, ko tas var aicināt apdomāt, ir – kā un kāpēc rodas subkultūras un scēnas? Vai tā ir tikai estētiska izvēle, vai tam ir sociāli pamatojumi un saknes, varbūt pat emocionāli psiholoģiski pamatojumi?
Matīss Smīda uzsver: "Scēna ir lielā mērā balstīta atvērtībā pret dažādām izvēlēm un uzvedībām, un tāpēc tā piesaista cilvēkus, kuri vēlas neslēpt sevi un savas daļas, bet tas nenozīmē, ka šādu izpausmju nav citu jauniešu vidū – tās vienkārši tiek slēptas.
Alkoholu patērē visi jaunieši, bet tikai scēnā tas notiek tik neslēpti un atklāti."
Vissvarīgākais mūzikā ir labas dziesmas
Vai scēna apmeklē citas mūzikas koncertus, vai tomēr tās atvērtība pret dažādo ir attiecināma tikai pret norisēm scēnas iekšienē? Evisa Petrovska uzskata, ka nē – viņas otrs mīļākais mūzikas žanrs esot latviešu šlāgermūzika, un, ja būs tāda iespēja, viņa noteikti apmeklēs arī Žorža Siksnas koncertu.
Pavisam nesen mūziķe ar grupu "Depustūtes" arī tikusi aicināta uz sarunu Latvijas Radio, kur parasti tiek atskaņota vairāk vai mazāk mainstream (no angļu valodas – galvenais virziens) mūzika. Viņa atminas, ka desmitos no rīta tikusi palaista viņu dziesma "Alus", raidījuma vadītājai sakot, – varbūt kādam klausītājam būs kas nedzirdēts un iepatiksies.
"Gribu uzsvērt, ka pankroks un ekstrēmais metāls – tā ir specifiska mūzika, kurai vienmēr būs maza auditorija," skaidro Daugavietis, "gluži kā akadēmiskajai mūzikai, kuru klausīties tautai ļoti centās iemācīt padomju vara, bet bez lieliem rezultātiem. Protams, pastāv reti gadījumi kā "Nirvana", kas šo loku paplašina, bet tas notiek reti."
No scēnas vidus tuvu mainstream šādi pietuvojušies "Nikotīņi", kuri nu jau divus gadus pēc kārtas koncertējuši Liepājas mūzikas festivālā "Summersound". Matīss Smīda gan noliedz, ka tas būtu jāuzlūko kā mēģinājums nokļūt mūzikas topos vai kā tamlīdzīgi, vienlaikus atzīstot, ka
scēnas grupu vidū valda iekšēja, skaļi neizteikta pusnopietna pārliecība, ka, "ja tās ļoti gribētu pārdoties, tad uzreiz nokļūtu topu augšgalos…"
"Pagrīdes scēnu nozīme – estētiskā nozīmē – ir tāda, kā tās ir gluži kā kabatas, kurās rodas kaut kas jauns, vai nu tas būtu politiski, estētiski vai mākslinieciski. Vissvarīgākais mūzikā – labas dziesmas. Un ir daudz labu dziesmu, kas ir scēnas ietvaros sarakstītas un ierakstītas mūžībā," pārliecināts ir Jānis Daugavietis.
