"Ir dažas planētas, kurām ir kopīgas iezīmes, ir daži komponisti, kuri ir izvēlējušies vairāk tādu plūstošu vēstījumu, vairāk tādu ilgstošu faktūru spēli. Tad varbūt ir dramatiski stāsta elementi vairāk. Redz, ir šīs divas lietas, ir jābūt kontinuitātei, ir jābūt tai smalkajai, sarkanajai stīdziņai, kas visu satur kopā," Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumā "Pa ceļam ar klasiku" stāstīja diriģents Kaspars Putniņš.
Koncerta pamatā ir astoņu latviešu komponistu astoņi jaundarbi ar Noras Ikstenas dzejoļiem – akrostihiem, kas ir veltījumi Saules sistēmas planētām.
Programmā iekļauti latviešu komponistu – Jura Karlsona, Artura Maskata, Santas Ratnieces, Annas Fišeres, Ērika Ešenvalda, Mārtiņa Viļuma, Platona Buravicka un Andra Dzenīša – jaundarbi ar Noras Ikstenas dzeju.
Koncertā piedalīsies Latvijas Radio koris diriģenta Kaspara Putniņa vadībā, sitaminstrumentu virtuozs Guntars Freibergs un kontrabasists Viktors Veļičko. Videomākslinieks – Roberts Rubīns.
Putniņš atklāja, ka koncerta ieceres ideja patiesībā nākusi no Sigvarda Kļavas: ka astoņi komponisti raksta mūziku Noras Ikstenas dzejoļiem-akrostihiem, kuros katra dzejas rinda sākas ar vienu no konkrētās planētas nosaukuma burtu.
"Kaut kādu iemeslu dēļ Sigvards pats ir izlecis ārā no šī pasākuma, ir jāvaicā viņam, kāpēc tā, bet es varu tikai teikt, ka man ir bijis ārkārtīgi interesanti jau no sākta gala. Kad es par šo uzzināju, es sapratu, ka tas stafetes kociņš tika nodots Norai tajā nākamajā posmā," stāstīja Putniņš.
Diriģents norādīja, ka šīs bezgalības krelles koncertā veido vienotu stāstu, bet tajā pašā laikā katra krellīte jeb katrs jaundarbs ir individuāls un ārkārtīgi interesanti zīmēts.
"Ir dažas planētas, kurām ir kopīgas iezīmes, ir daži komponisti, kuri ir izvēlējušies vairāk tādu plūstošu vēstījumu, vairāk tādu ilgstošu faktūru spēli. Tad varbūt ir dramatiski stāsta elementi vairāk.
Redz, ir šīs divas lietas, ir jābūt kontinuitātei, ir jābūt tai smalkajai, sarkanajai stīdziņai, kas visu satur kopā. Noras sarakstītajos dzejoļos tas ir. Protams, katra planēta ir ar savu raksturu un vēstījumu, bet tajā pašā laikā kaut kas tajā plūdumā ir tāds, kas ir vienā garā," pauda Putniņš.
Ikstena savukārt atklāja, ka sākotnēji bija domājusi planētām rakstīt vēstules – taču kādā ziemas vakarā viņai ienākusi doma par akrostihiem, kas ir ļoti sena dzejas forma.
"Jā, šī ir tāda brīnišķīga lieta, kas tikai tagad uzplaukst koncerta formā, jo katram radošam procesam ir vajadzīgs laiks. Tekstus es uzrakstīju jau pirms diviem gadiem. Kad Sigvards mani uzrunāja rakstīt šos tekstus, man nebija ne mazākās nojausmas – kā vispār var uzrunāt astoņas Saules sistēmas planētas," atzina Ikstena.
Pirmo īso akrostihu, kas tapa jau tajā pašā liktenīgajā ziemas vakarā, dzejniece veltījusi Zemei, un kopš tā brīža akrostihi vairs neatstāja viņas prātu, kamēr netapa visi astoņi.
"Bezgalības krelles – tas arī radās uzreiz, ar domu, ka šīs planētas patiešām ir tādas krelles bezgalībā, un starp tām ir tāda viena īpaša krellīte, kas ir mūsu planēta Zeme, no kuras mēs vispār varam raidīt pateicības vārdus, ka mēs te esam," sacīja Ikstena.
Komponists Andris Dzenītis savu jaundarbu veidojis par planētu Neptūns. To viņš raksturotu kā klusu, viļņainu un viendabīgu.
"Man bija trīs izvēles. Es kā tagad atceros, ka atrados kaut kur Hamburgā uz ielas, un man zvanīja Sigvards, un noskaldīja trīs planētas: kuru gribi? Tā kā es esmu tāds diezgan spontāns cilvēks, tad pirmais starp šīm trim mani uzreiz uzrunāja Neptūns. Varbūt arī tā iemesla dēļ, ka man patīk tā doma, ka Neptūns ir vistālākā planēta, un arī tā doma, ka Neptūns sastāv no šķidruma, no zila šķidruma," Latvijas Radio 3 "Klasika" stāstīja Dzenītis.
Šis uzdevums komponistam viennozīmīgi bijis radošumu un iztēli veicinošs, un viņš savu skaņdarbu nolēmis paredzēt tikai kora izpildījumam.
"Tieši šī viendabīguma iemesla dēļ. Es to redzu kā vienu krāsu, vienu ķermeni. Zināmā mērā es šajā daļā paeksperimentēju arī pats ar savu kora rakstību, par ko arī no Kaspara jau dabūju pa galvu bišķiņ, ka kaut kas ir par traku. Nu jā, varbūt tā arī ir, jo ir tā, ka visas balsis dzied gandrīz nepārtraukti, bet es gribēju radīt šādu virmojoša ūdens iespaidu. Virmojoša, šķidra viela, kurā veidojas šie viļņi ap centru. Tāpēc tīri tehniski es izmantoju to, ko sauc par simetriju, par simetriskiem akordiem, kas uz visām pusēm ir vienādi un kārtojas viens uz otra," stāstīja Dzenītis.
