Kā atzīst mākslinieks Vilnis Heinrihsons, viņš – līdzīgi daudziem citiem – kopš kara Ukrainā dzīvo it kā citā realitātē. Dīvaina bezspēcības sajūta mijas ar nemieru un vēlmi kaut ko aktīvi darīt, un tā viņš arī sācis izpaust notiekošo mākslas valodā, visbiežāk reaģējot tieši uz aktuālajām ziņām: "No vienas puses, tas ir briesmīgi, mēs ar sievu šausmināmies, ka mēs skatāmies karu televīzijā. Kaut kā necilvēcīgi tas liekas, amorāli. Bet tai pašā laikā nevar neskatīties. Un tad es atradu sev šo formu, sāku zīmēt darbus, daļa no kuriem ir gandrīz burtiski paņemti no ziņām. Man likās, ka es varu dzīvot vieglāk, šādi rīkojoties.
Izveidojās tāda kā ziņu lente no manas puses, kurā es ziņas no Ukrainas tā kā translēju, tā kā pārtulkoju mākslas valodā."
Vilnis Heinrihsons radījis zīmējumus, gleznas un arī tekstus, kas baltiem burtiem rakstīti uz melna fona. Piemēram, glezna "Pušiļina parks Mariupolē" ir mākslinieka skaudra refleksija par ziņu, ka okupantiem ir plāni ostas pilsētu Mariupoli padarīt par kūrortpilsētu, bet "Azovstaļ" vietā izveidot parku. Gleznā "Nakts pie Bahmutas" savukārt redzama aina operāciju zālē, kur ārsti glābj ievainoto karavīru dzīvības, kuri kā pa konveijeru tiek vesti no frontes. Bet viens no melnbaltajiem darbiem veltīts kaujā kritušā Kijivas Nacionālās operas baleta solista Oleksandra Šapovala piemiņai, spēcīgs izteiksmes līdzeklis ir tajā izmantotā marle.
Vilnis Heinrihsons atminas: "Ziņa par to, ka ir kritis viens no ievērojamiem ukraiņu baletdejotājiem, protams, mūs visus satrieca. Lasot un vairāk iedziļinoties, es uzzināju, ka ne viens vien baletdejotājs iet kaujā un cīnās, lai kāda zvaigzne viņš arī nebūtu. Šī varonība liek reaģēt. Ir cilvēki, kas iet bojā, ir cilvēki, kuriem nogriež locekļus, bet viņu dzīve varētu turpināties, ja nebūtu šī drausmīgā kara! Tas kā tāds nazis iet pāri, un tad šajā darbā izmantotā marle ir kā mēģinājums ietīt, aptīt, apturēt tās asinis."
Ar izstādi Vilnis Heinrihsons vēlas dot vārdu tiem agresijas apklusinātajiem cilvēkiem, kuri paši vairs nevar runāt, bet kuru ir tūkstošiem. Visos darbos klātesoša ir arī garīgā dimensija.
"Kad mēs apbrīnojam ukraiņus, mēs sakām, ka viņi ir nesalaužami. Bet kas tad tur ir nesalaužams? Ne jau tie dzelži vai ieroči, bet tieši viņi paši.
Viņu apbrīnojamā drosme un izturība. Arī tas, ka viņi nav ieslīguši kaut kādā smagmē vai tumsā.
Viņus bāž tajā tumsā, bet, jo vairāk bāž, jo viņi vēl vairāk – uz gaismu!
Viens no paradoksiem, ka karš ir atnesis tik daudz kultūras ziņā. Mēs esam iepazinuši un klausāmies ukraiņu mūziķus, dzejniekus. Es arī pats neko daudz par ukraiņiem nezināju, bet tas, ko tagad uzzinu, ir satriecoši!" atklāj mākslinieks.
Kā atzīst Vilnis Heinrihsons – apbrīnojami ir arī tas, ka kara laika ziņās no Ukrainas līdztekus šausmu pilnajiem notikumiem ir arī tik daudz mūzikas, mākslas, dzejas, stāstu par dzīvniekiem un cilvēku pašaizliedzību. Diviem savas izstādes darbiem viņš iedvesmu guvis no fotogrāfa Oresta Dmitro Kozatska ārkārtīgi iespaidīgajām fotogrāfijām, ko viņš radījis, karojot rūpnīcas "Azovstaļ" frontes līnijā.
Tāpat divu zīmējumu nosaukumus izstādei viņš patapinājis no grupas "Okean Elzy" dziesmām, kas Vilnim Heinrihsonam īpaši tuvas: "Es viņus klausos, un pie dažām dziesmām es pilnīgi ceļos kājās, es nevaru nosēdēt, tas man ir tik emocionāli – tie vārdi, melodija – tur ir tāds spēks!"
Viļņa Heinrihsona darbu izstādi "Kara grimases" atklāj piektdien, 17. februārī, Kara muzejā un tā būs skatāma līdz aprīlim.
