Ziemeļu mentalitāte. Intervija ar Somijas «Espoo» muzeja kuratori Milju Līmatainenu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 6 gadiem.

15.novembrī svinīgā ceremonijā muzejā "Rīgas Birža" par Baltijas Jaunā mākslinieka balvas laureāti kļuva Katrīna Čemme. Notikuma izskaņā piedāvājam sarunu par Baltijas un Ziemeļvalstu mākslas attiecībām globālisma apstākļos ar vienu no žūrijas loceklēm, Somijas „Espoo” modernās mākslas muzeja kuratori Milju Līmatainenu.

Par Milju Līmatainenu

Milja Līmatainena šobrīd strādā kā kuratoe EMMA jeb "Espoo" modernās mākslas muzejā Somijā. Iepriekš darbojusies kā Somijas laikmetīgās mākslas muzeja "Kiasma" kolekcijas kuratore, tostarp izveidojusi un kūrējus interneta mākslas platformu "ARS17+ Online Art", kā arī strādājusi Helsinku Mākslas muzejā (HAM) .

Santa Mičule: Eiropas kartē Latvija un Rīga tikai šobrīd ir sākušas tapt par aktīvu, pastāvīgu laikmetīgās mākslas vietu. Līdz šim laikmetīgās mākslas procesi bijuši diezgan margināli, jo pietrūcis ietekmīgu institūciju, kas tos dinamiski un mērķtiecīgi sekmētu. Kāda ir situācija Somijā – vai ir iespējams apgalvot, ka laikmetīgā māksla ir būtiska valsts kultūrpolitikas daļa? Un vai šis sociālais prestižs ietekmē arī mākslas ideoloģisko un intelektuālo brīvību?

Milja Līmatainena: Jā, es gribētu uzstāt, ka laikmetīgā mākslai šobrīd ir būtiska nozīme Somijas kultūrpolitikā! 1998. gadā tika atklāta mūsu lielākā laikmetīgās mākslas institūcija, Laikmetīgās mākslas muzejs "Kiasma". Līdz tam muzejs un tā priekšgājēji darbojās dažādās lokācijās vairākus gadu desmitus pēc kārtas. Lai gan tas var izklausīties mazliet vecmodīgi, jāteic, ka vietai un telpai ir nozīme: laikmetīgajai mākslai īpaši radīta publiska celtne pati par sevi ir visnotaļ prestižs žests. Turklāt, pieaugot laikmetīgās mākslas darbinieku skaitam, ir daudz lielākas iespējas panākt izmaiņas valstiskās politikas līmenī.

20. gadsimta  90. gados, Baltijas zemēm atgūstot neatkarību no Padomju Savienības, laikmetīgā māksla bieži tika uztverta kā piespiedu „rietumizācijas” un modernizācijas instruments. Vai Ziemeļvalstīs attiecības ar laikmetīgo mākslu izveidojās „dabiskākā” ceļā?

Somijā laikmetīgā māksla aizsākās 60. un 70. gados, cenšoties atbrīvoties no modernisma un tā ideoloģijas. Tomēr arī Somijā tas zināmā mērā saistījās ar Rietumu ietekmēm, kas ienāca gan no Eiropas, gan Amerikas. Somu mākslinieki bieži ceļoja uz „Moderna Museet” Stokholmā, kurā jau tolaik bija aplūkojami starptautiski nozīmīgu mākslinieku darbi. Te jaušas līdzības starp Baltijas un Somijas vēsturēm, taču domāju, ka pārmaiņas bija daudz straujākas nekā Baltijas zemēs.

Kultūras sakaru kontekstā Baltijas un Ziemeļvalstis nereti tiek piesauktas kā vienots reģions, lai gan ekonomiskās un sociālās attīstības ziņā starp mums valda daudz vairāk atšķirību nekā līdzību. Vai tu redzi kādus kopīgus impulsus Baltijas un Ziemeļvalstu mākslā? Varbūt mūs vieno tā dēvētā kultūras mentalitāte?

Tev taisnība, šāda veida savienojumiem ir drīzāk ģeogrāfiska nozīme. Ņemot vērā mākslas globālistisko ievirzi, būtu sarežģīti šo valstu mākslā atrast tādas iezīmes, kas nebūtu sastopamas arī citur. Varbūt vienkāršāk būtu palūkoties nedaudz atpakaļ un domāt par līdzīgo mūsu mākslas vēsturē, piemēram, par sociālistisko reālismu Somijā un Baltijas zemēs. Vēsturiskās līdzības atbalsojas arī mūsdienās, taču drīzāk mentalitātes līmenī, nevis konkrētās īpašībās.

Vai ir iespējams saskatīt un definēt kādas acīmredzamas tendences, kas šobrīd valda Ziemeļvalstu mākslā?

Kā jau minēju, globālisma apstākļos izšķirt specifiskas nacionālās vai reģionālās iezīmes mākslā ir diezgan sarežģīti.

Pieņemu, ka vienas un tās pašas raizes par pasaules politisko stāvokli iespējams saskatīt gan Ziemeļvalstu, gan jebkura cita reģiona mākslā. Tāpat kā vides problemātika, posthumānisms un cilvēces ietekme uz dabu interesē daudzus māksliniekus gan Somijā un Ziemeļvalstīs, gan daudz kur citviet pasaulē. Tiesa, varētu minēt, ka daba ir bijusi un turpina būt nozīmīgs iedvesmas avots Ziemeļu māksliniekiem, tomēr to ir grūti nodēvēt par valdošo tendenci.

Vai māksliniekiem, kas nāk no Ziemeļu un Baltijas reģioniem ir kādas priekšrocības starptautiskā mērogā?

Ja mākslinieka izcelsme saistīta ar vietu, kas ir patālu no aktīvākajiem mākslas centriem, es to nesauktu tikai par trūkumu. Tas tieši spēj piešķirt plašāku perspektīvu un brīvāku telpu. Vēl es gribētu uzsvērt, ka Somijas spēcīgā izglītības sistēma, ar to domājot tieši pamatizglītību skolā, sniedz labus pamatus iespējai tālāk pievērsties ar mākslu saistītu profesiju apguvei.

Tu esi strādājusi lielākajās Somijas mākslas institūcijās – vai, tavuprāt, kurators joprojām spēj būt neatkarīga un radoša profesija?

Drīzāk jājautā, vai tā jebkad ir varējusi būt pilnībā neatkarīga. Protams, kuratoram, darbojoties kādas institūcijas ietvaros, pastāv ļoti daudzi ierobežojumi, tomēr tie lielākā vai mazākā mērā eksistē vienmēr un visur. Pilnīga neatkarība šķiet neiespējama, un šai atkarībai ir arī pozitīvie aspekti – institūcijas spēj veidot nozīmīgu atbalstu un pamatu visdažādākā veida projektu realizēšanai. Arī koleģiālais atbalsts ir ļoti nozīmīgs.

Vismaz šobrīd man šķiet, ka radošums var izpausties ļoti dažādos veidos, un galu galā kuratora darbība jebkādos mākslas projektos un darba apstākļos sevī iekļauj nepieciešamību sadarboties.

Pēdējā laikā tu strādā ar tiešsaistes mākslas kolekcijām un to kūrēšanu. Kādu potenciālu tu tajā saskati? Kādas priekšrocības, salīdzinot ar tradicionālajiem medijiem, piedāvā interneta mākslas platformas?

Jā, es strādāju ar tiešsaistes mākslas darbu platformu Ars17 + Online art (arsplus.fi) laikmetīgās mākslas muzejā "Kiasma". Tā ir platforma, kas veltīta tiešsaistes mākslas darbiem, kas eksistē tikai internetā.

Ja digitalitāte un internets turpinās spēlēt tik nozīmīgu lomu mūsu dzīvē kā šobrīd, būs grūti domāt par mākslu ārpus tiešsaistes.

Projekta laikā kļuva skaidrs, ka tiešsaistes māksla ir jauns koncepts gan māksliniekiem, gan publikai un būs jāpaiet vēl kādam laikam, kamēr cilvēki pie tā pieradīs. Cilvēki ir pieraduši patērēt dažādus izklaidējošus interneta materiālus, taču tiešsaistes māksla prasa tikpat lielu koncentrēšanos, kā apmeklējot izstādes muzejos vai galerijās. Tas ir kaut kas jauns, taču noteikti ne neiespējams: cilvēki spēj sakoncentrēties grāmatu lasīšanai jebkādās lokācijās, līdz ar to neredzu iemeslus, kādēļ nebūtu iespējams koncentrēties arī interneta mākslas formām. Acīmredzamākā priekšrocība ir interneta mākslas pieejamība jebkādai auditorijai jebkādās lokācijās.

Cik aktīvi cilvēki Somijā interesējas par laikmetīgo mākslu? Latvijas kultūrā zināmā mērā notiek cīņa par skatītāju piesaisti, kas dažkārt mēdz pārspēt profesionalitāti un liek nopietnām institūcijām pievērsties lētiem mārketinga trikiem, kas plašākā perspektīvā degradē mākslas misiju izglītot skatītāju.

Somijas sabiedrība, sevišķi gados jauni cilvēki, ir ļoti ieinteresēti laikmetīgajā mākslā, lielākā daļa "Kiasma" apmeklētāju ir jaunāki par 35 gadiem. Lieliska cilvēku piesaistes stratēģija ir sākt strādāt ar jaunākām paaudzēm, jo viņi parasti ir ieinteresētāki dažādos jautājumos un arī spēj domāt atvērtāk. Lai izglītotu sabiedrību un piedāvātu tai jaunas saskarsmes formas ar mākslu, jāatrod jauni pasniegšanas veidi, kas skatītājiem neliktu justies tā, it kā viņi tiktu pamācīti – kas un kā tieši viņiem būtu jādomā. Iespējams, ka viens no veidiem ir radīt mākslas notikumus ikdienišķās, cilvēkiem atpazīstamās vietās.

Vai tev šķiet, ka laikmetīgajai mākslai joprojām piemīt potenciāls padarīt sabiedrību labāku?

Es ticu, ka šāds uzskats ir absolūta nepieciešamība, lai vispār darbotos mākslas pasaulē. Māksla nespēj mainīt pasauli vienas nakts laikā, taču ir svarīgi ticēt tās kapacitātei panākt kaut vai nelielas izmaiņas.


Kādi ir tavi iespaidi par Baltijas mākslu?

Es tajā saskatu lielu potenciālu, un es zinu arī daudzus nozīmīgus Baltijas izcelsmes māksliniekus, kuri strādā citviet pasaulē. Šķiet, ka šobrīd te notiek ļoti daudzas aktivitātes, piemēram, Latvijas laikmetīgās mākslas muzeja projekts, kā arī daudzi entuziastiski noskaņoti jauni cilvēki, kas darbojas mākslā. Būs interesanti pavērot, kā tas viss attīstīsies nākotnē.

Kas gaidāms Somijas mākslā nākamgad? Varbūt vari pastāstīt par interesantiem projektiem, izstādēm?

"Espoo" Modernās mākslas muzejā jau nākamnedēļ mēs atveram pavisam jaunu telpu: „Bryk & Wirkkala” atvērtā glabātuve un izstāžu telpa. Tās koncepcija ietver gan skatītājiem pieejamu darbu glabātuvi, gan vietu, kur rīkot izstādes. Nākamā gada februārī atklāsim ievērības cienīgas Meretas Openheimas un dāņu mākslinieka Džona Kornera izstādes. Es pati šobrīd strādāju pie somu mākslinieka Outi Pieski izstādes, ko atklāsim septembrī. "Kiasma" muzejs arī interesējas par Baltijas reģiona mākslu, tur drīzumā tiks atklāta tai veltīta izstāde. Un vēl nākamruden atklās jaunas "Amos Rex" muzeja telpas, līdz ar to 2018. gads izskatās visnotaļ daudzsološi un interesanti.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti